Izdzīvošanas jautājums
Intervija ar arhitekti Zaigu Gaili
Viestarts Gailītis
05/12/2014
Kā arhitekte, kura atjauno mīlīgās koka mājas, Zaiga Gaile nesen pauda interesantu viedokli, 11. novembra krastmalā esošo staļinisma atsvešinātās arhitektūras paraugu Rīgas Tehniskās universitātes ēku nosaucot par lielisku arhitektūru, ko ir vērts saglabāt. Tiesa, teiktais arī nepagāja secen kā ekscentrisks viedoklis, jo šī arhitekte reti ir ļāvusies tirgus un modes pārejošajiem vējiem, tāpat kā viņa nav mēģinājusi radīt butaforijas, atjaunojot namus. Tā vietā Zaiga Gaile ar fenomenoloģisku instinktu un mātišķu rūpību uztausta katras ēkas „drēbi”, pārdomāti mūsdienīgojot un atdodot Rīgai kārtējo spoži sakopto māju, – viņa uzkrītoši biežāk izmanto vārdu „māja” nekā „ēka”, „celtne” vai „nams”, gandrīz kā uzsverot būves dvēselisko šķautni. Pērn tā jaunu dzīvi atguva Dizaina un mākslas vidusskolas teju 200 gadus vecā ēka, bet šobrīd viņas birojs strādā pie Jaunā Rīgas teātra (JRT) rekonstrukcijas projekta.
Jaunā Rīgas teātra makets. Skats no putna lidojuma. Foto: no Zaigas Gailes biroja arhīva
Pastāstiet, lūdzu, par Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas projektu!
(Rāda maketu.) Pirmkārt pārcelsim ieeju, jo tā nav īsta teātra ieeja. Faktiski tas bija parasts īres nams, kas tika būvēts latviešu amatnieku biedrībai, un pēc teātra tas neizskatās. Mēģinājām pārveidot, lai tas izskatās nevis kā parasta ielas māja, bet kā teātris. Kad māja tika uzbūvēta 19. gadsimta beigās, pirmajā stāvā vestibilā bija restorāns, otrajā stāvā – darījumu zāle, ko pazīstam kā Kolonnu zāli, un augšā – [teātra] zāle. Zāle bija bez pacēluma, tai bija balkoni – tā bija liela sanākšanas zāle. Mēs vispirms pārvietojam teātra ieeju uz vārtrūmi, kas ved uz pagalmu. Fasādes daļa virs tā būs nedaudz izvirzīta, lai saprastu, ka tā ir teātra ieeja. Publika tiek attiecīgi pārcelta no pirmā stāva vestibila uz pagalmu, kur var normāli sarunāties un netraucē ielas troksnis. Virs ieejas arī būs balkons un iespēja fasādes garumā uzlikt afišu, jo pašlaik teātrim tādas iespējas nav. Ja es braucu gar Nacionālo vai Dailes teātri, es zinu, ko tur uzved, ar JRT tā nav.
Virs mājas parādīsies torņveida pacēlums – mēs meklējām akcentu. Kā Valsts Kultūras pieminekļu inspekcija (VKPAI) definēja jau konkursa sākumā, atļautais augstums ir 24 m. Mums ir pārsniegts šis augstums, un VKPAI to saskaņoja. Paaugstinājums rodas no tā sauktajiem šņorbēniņiem. Proti, virs skatuves esošās telpas augstums tiek veidots vienādā augstumā ar skatuves augstumu, lai varētu pacelt dekorācijas. Līdz šim to nebija iespējams realizēt. Turklāt šņorbēniņiem tiek dota dienasgaisma, jo teātra darbiniekiem, kas strādā pa dienu, mēģina vai būvē skatuvi, nav visu dienu jādzīvo pa tumsu. Dienasgaisma ir arī enerģijas taupīšana. Tornī uztaisām tādu kā zāģīti, caur ko ielaižam dienasgaismu, un savukārt vakarā šī struktūra tiek izgaismota. [Režisors] Gatis Šmits jau sāka fantazēt, vai varētu gaismu kā signālu mazliet tonēt atkarībā no notiekošā, piemēram, pirmizrādes laikā. Arī zāles griesti tiks paaugstināti. Savukārt fasādē aizmūrēti lielās zāles logi. Tie nav mazgāti 80 gadus, jo kopš [Eduards] Smiļģis 20. gadsimta 30. gados izbūvēja Art déco zāli, neviens nav ticis pie logiem, kam priekšā ir finiera paneļi. Mēs, protams, saglabāsim vēsturisko Art déco interjeru, jo tā ir vēsture un Smiļģa zāle. Iespējams, ka tur būs kādi logu nospiedumi vai gaismas. Man liekas, ka ir godīgi pateikt, ka tur ir teātra zāle, un neizlikties, ka tur ir logi. Pazūd arī balkons virs otrā stāva, un tā vietā nāks jau minētais balkons virs teātra jaunās ieejas.
Viss otrais stāvs, kur ir Kolonnu zāle, tiek pārvērsts par radošo stāvu. Kolonnu zāle ir tāda dīvaina vieta, kurā īsti nav ko darīt, ja nu vienīgi starpbrīžos. Tur notiek dažas izrādes, bet tā nav lietojama, jo tur pa vidu ir čuguna kolonnas ar kapiteļiem. Izšķīrāmies par drosmīgu soli – mēs tās saglabājam, bet visu otro stāvu pārvēršam par radošo stāvu, jo pašreizējās aktieru ģērbtuves ir par mazu. Viņi dzīvo tik saspiesti, ka pat nepietiek vietas tādām nepieciešamām labierīcībām kā duša un tualete. Un aktieris JRT ir galvenais. Tātad tas stāvs tiek atdots aktieriem, un viņiem ir civilizētas ģērbtuves. Virs jaunās ieejas ir liela viesistaba. Kad sākām strādāt, Alvis Hermanis definēja, ka JRT ir teātris – māja. Pastāvīgā trupa ir 30 cilvēku, kas dara visu, un ir ļoti mazs apkalpojošais un tehniskais personāls. Tas ir viss kā viena ģimene. Mēs ļoti intensīvi apspriežam projektu ar teātra cilvēkiem, lai uztaisītu ko tādu, ar ko visi būtu apmierināti. Tātad aktieriem arī būs sava dzīvojamā istaba ar virtuvi, kur viņi varēs satikties, palasīt lugas, pagatavot ēst, uzvārīt kafiju. Proti, lai viņi varētu dzīvot kā mājās, jo reizēm viņi teju diennakti pavada teātrī. [Māksliniece] Anna Heinrihsone JRT ģērbtuves raksturo kā komunālo dzīvokli, kur aktieri var atstāt savas mantas. Tur ir arī dīvāns, kur viņi var pagulēt starp mēģinājumu un izrādi, izkaujoties, kurš pie dīvāna tiks pirmais. Ja kādam ir bijis ģimenes strīds, viņš var palikt teātrī. Tā darīja arī Smiļģis (iesmejas).
Šī teātra neērtība ir arī fakts, ka tas ir sadalīts starp divām zālēm Lāčplēša ielā un vienu Talsu ielā, Teātra muzejā. Pēc rekonstrukcijas tagad visas būs vienuviet. Teātris pavērs iespēju viesizrādēm, jo būs lielais kravas lifts, pie kura varēs pa paplašinātu iebrauktuvi nokļūt ar treileri. Vēl viens solis būs logu paplašināšana un atvēršana lielajā vestibilā pret ielu. Ieejot vestibilā, pašlaik ar ielu nav nekādas attiecības, jo starp logiem un apmeklētājiem ir garderobe un vestibilā vienmēr ir krēslains. Piemēram, man patika, ka Rīgas Krievu teātrī bija atvērts redzes laukums starp ielu un apmeklētājiem, pirms aizbūvēja priekšā lētās bodes. Vestibila stūrī būs restorāns. Līdz šim restorāns ar saulaino terasi darbojas pagalmā. Lai arī restorāns ir labs, pagalmā to neatrod. Tagad restorānam būs ļoti laba vieta ar ieeju no pasāžas. Pagalmā galdiņus noteikti saglabāsim. Alvis [Hermanis] bija pret šo restorānu, viņš sacīja: es negribu ēšanu un dzeršanu kopā ar teātri. Bet laiki ir mainījušies. Cilvēkiem bieži gribas pirms izrādes atnākt ātrāk un pasēdēt kafejnīcā vai arī to darīt pēc izrādes.
Ieejot pa parādes ieeju, skatītājs nokļūs gaišā tunelī, kas ved uz pagalmu. Pagalms faktiski ir divi kvartāli. Pa vidu tiem ir 19. gadsimta beigu vara kaltuve, ko projektējis Oskars Bārs, un tālāk ir Karla Felsko projektētā ķeta lietuve. No šīm divām vecajām mājiņām daudziem visspilgtāk acīs ir iekritusi Smiļģa būvētā sliede, kas iet kādus metrus virs galvas. Reminiscence par šo sliedi būs aktieru pārejas tiltiņš. Pašā pagalmā būs priekšlaukums un ieeja teātrī, kas būs pārsegta pagalma daļa. Teātrim ir divi apjomi, viens no tiem ir vecais un otrs – jaunais, kurā ir dekorāciju noliktavas, mēģinājumu zāles, kā arī jaunā trešā zāle ar 200 vietām, kas atļauj aizstāt Talsu ielas zāli. Iekšpagalmā ir ugunsmūris un vesela labirintu pasaule, kurā bija pietiekami daudz telpas, lai atļautu iebūvēt iekškvartālā no ielas nemanāmu jaunu ēku, veidojot skaistu ansambli. Beidzot visas trīs teātra zāles būs uzprojektētas tā, ka varēs darboties normāli. Pat Smiļģa skatuve līdz šim nav darbojusies normāli, jo tai nepietiek augstuma, un šī iemesla dēļ nevar uzņemt viesizrādes.
Jaunā Rīgas teātra makets. Skats no putna lidojuma. Foto: no Zaigas Gailes biroja arhīva
Bet sākotnēji jūsu birojs konkursā neieguva pirmo vietu.
Pirmās vietas nebija. Bija viena otrā un divas trešās vietas. Otro vietu saņēma MADE arhitekti, trešā vieta tika „Jaunromānam un Ābelei” un mums. Pēc konkursa nolikuma bija trīs komandas, kas gāja uz nākamo sarunu procedūru. Tā bija divās kārtās, mūsu projektiem bija uzrakstītas piezīmes, un mēs visi bijām vienādās pozīcijās. Viens no kritērijiem bija zemākā cena un funkcionāls risinājums. Šīgada 5. janvārī mums stundu bija jāprezentē jau uzlabots risinājums pēc konkursa. Tajā laikā JRT arī bija precizējis uzdevumu, un mēs, visas trīs grupas, pārstrādājām projektus. Tad bija vēl viena kārta, kur sekoja piezīmes, un pēc šīs trešās kārtas mēs parakstījām līgumu. Tātad mēs uzvarējām ļoti caurspīdīgā un godīgā sacensībā.
Atgriežoties pie pagalma – to mēs saredzam kā tādu teātra priekšvestibilu, kur atmosfēra nedaudz asociēsies ar noskaņu, kādu daudzi var iztēloties no tām reizēm, kad bijusi iespēja nonākt no kulisēm uz teātra skatuves un acīm atsedzas metāla konstrukcijas, tiltiņi un pacēlāji. Arī jaunajai ēkai būs šāda mazliet rūpnieciska pieskaņa, un ēka būs segta ar tumšām metāla vai betona plāksnēm. Alvis teica, ka, daudz braukājot pa Eiropu, ir pamanījis divus virzienus teātru rekonstrukcijā. Viens ir, ka teātrus pārbūvē un tie izskatās pēc bankām vai biroju ēkām, un otrs virziens ir, ka tos restaurē pēc veciem zīmējumiem un taisa zelta konfekškastītes. Alvis definē JRT kā teātri – māju pastāvīgajai trupai, kas ir diezgan reta parādība Eiropas teātru ainā.
Tātad ēka kļūs krietni funkcionālāka?
Jā, tā būs pilnīgi funkcionāla. Piemēram, lai novērstu, ka trokšņa dēļ dekorāciju darbnīcās jāpārtrauc darbs, kolīdz sākas izrāde, mēs darbnīcas novietojam zem pagalma. Nacionālais teātris ar šo trokšņu problēmu mokās visu laiku, varbūt nākamajā dienā ir pirmizrāde un jāstrādā nepārtrauktā režīmā, bet to nav iespējams darīt, jo nedrīkst traucēt notiekošajai izrādei. JRT projektā šī dekorāciju darbnīcu darbības problēma būs atrisināta, tās ierokot zem pagalma. Paralēli trīs izrāžu zālēm būs trīs mēģinājumu zāles, lai vienlaikus varētu notikt mēģinājumi. Mēs esam veikuši daudz pētījumu gan Eiropas, gan Latvijas teātros, lai izvairītos no kļūdām un nonāktu pie funkcionālākā risinājuma. Daudz domājam par dienasgaismu – lai gan Smiļģa zālei, gan arī mēģinājumu zālēm būtu dienasgaisma. Vienas mēģinājumu zāles izmērs būs tāds, ka tajā varēs modelēt Smiļģa skatuvi. Līdzšinējā situācijā, gatavojot pirmizrādi, veselu nedēļu iepriekš nevar spēlēt izrādes, jo uz skatuves būvē un mēģina. Tātad pēc rekonstrukcijas būs zāle, kur varēs uzmodelēt Smiļģa zāles apstākļus. Šī rekonstrukcija ir saistīta ar teātra tehnoloģijām, kas ir ārkārtīgi interesantas. Sākumā Alvis teica, ka Smiļģa zāli viņš vēlas pārvērst par melno kasti, izraujot ārā Smiļģa interjeru. Savstarpējās sarunās mēs nonācām pie tā, ka tas nav nepieciešams, jo zāle tiks padarīta pilnīgi ērta. Tai būs paaugstināti griesti, skatītāju zonā būs pacēlums, un balkons, ko līdz šim neizmantoja, tiks atbīdīts atpakaļ, lai tiem, kas sēž zāles pašā galā zem balkona, būtu ko elpot. Pēc rekonstrukcijas zālē būs ērtāk, bet ar acīm to nenolasīsi. Tas ir tipisks rekonstrukcijas paņēmiens – sajūtu saglabā, bet uzlabo ērtības. Izsludinot konkursu, AS „Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) bija aprēķinājuši par maz līdzekļu uz kvadratūru – rekonstrukcija iznāca angāra cenā. Konkursa gaitā atklājās, ka ir nepieciešami papildu miljoni, un augustā Ministru kabinets piešķīra papildu līdzekļus. Kad tika slēgts līgums, bija jau garantēts, ka vēlāk nevajadzēs projektu bremzēt un diedelēt trūkstošos līdzekļus. Tas bija pozitīvs stāsts, kas demonstrēja, ka ar valsti var runāt. Tika arī ierēķināta nauda skatuves iekārtām. Kā zinām, gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Rīgas pilī procesā izrādījās par maz naudas.
Atjaunotā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola. Foto: Ansis Starks
No jūsu rekonstruētajām koka ēkām, šķiet, pēdējos gados lielāko uzmanību ir pievērsusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas koka ēka.
Tā ir vislielākā koka māja Rīgā, izņemot Jēzus baznīcu. Un viss, kas šajā ēkā ir noticis, ir dokumentēts grāmatā „Koka māja”. Pēdējos simt gadus tajā ir bijusi lietišķās mākslas izglītības iestāde, bet pirms tam tā bija ķeizarienes Katrīnas skola krievu bērniem. Skolas oriģinālos plānus mēs atradām Tartu, kas toreiz bija guberņas centrs.
[Mākslinieks un mākslas kritiķis] Jānis Borgs uzrakstīja nodaļu par Imantu Žūriņu, ar kuru skolā spilgti ienāca 60. gadu modernisms, kas nomainīja Staļina laikus. Žūriņš pieņēma darbā trīs arhitektus – Pēteri Martinsonu, kas no arhitekta skolā pārtapa par keramiķi, Georgu Barkānu, kas, skolā mācot, kļuva par tekstilnieku, kā arī Martu Staņu, kas ieviesa ansambļa principu, un rezultātā savstarpēji fragmentētie keramiķi, metālisti, kocinieki un citi sāka veidot ansambļus. Tagad skolā vairs nav arhitektu, proti, nav vienojošais starp lietišķo mākslu un arhitektūru. Bet ir notikušas citas labas lietas – evolucionējusi lietišķā izglītība, un pilnveidojušies ideāli. Žūriņš bija izteikts modernists, man viņa domu virziens ir ārkārtīgi tuvs. Viņš saka, ka latviešu krāsu kokam pamatā ir pelēkā krāsa, un es arī identificējos ar viņa ideju, ka mums jāatbrīvojas no deklaratīvās pozas un ornamentēšanas. Ar šādu attieksmi arī atjaunoju skolu. Par to ir „Koka mājas” pēdējā nodaļa. Ēka tika atjaunota ar ļoti mazu budžetu un rezultātā ir kā pilnīgi jauna – ar krāsns apkuri. Ja mēs šodien to skaņotu, iespējams, to neatļautu.
Atjaunotā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola. Foto: Ansis Starks
Kādēļ ne?
Nu, tagad jau cilvēki ir apdulluši ar visām tām vēdināšanām, siltināšanām, modernajām tehnoloģijām un pārējiem murgiem... Grāmatas ievadā es rakstu par laiku, kurā cilvēkiem iegadās piedzimt. Man iegadījās piedzimt un dzīvot laikā, kurā es saprotu, ka mana dzīves sajūta ir atjaunot vecas mājas. Iedot tām jaunu dzīvi un padarīt tās apdzīvojamas moderniem cilvēkiem.
Atminos, necik sen iepriekšējā intervijā jūs minējāt, ka vēsturiskais centrs atgūstas. Vai joprojām tā domājat, ņemot vērā, ka nupat paudāt skepsi par lēmumu muzeju celt ārpus tā, tukšā vietā?
Tagad man tiešām ir cita sajūta – man liekas, ka Rīgas centrs izmirst. Rīga ir sarūkoša pilsēta, un pašlaik Rīgas centrā ir 370 tukšas mājas saskaņā ar datiem vietnē Free Riga. Rīgas centrs sāk pamazām pārvērsties par spoku pilsētu – stāv tie tukšie nami, apvilkti ar zaļiem līķautiem. Jānim Dripem jautāju, kas tagad notiks ar Nacionālās bibliotēkas ēku uz Barona ielas. Nu tā jau pieder VNĪ, viņš atbild. Bet viņi jau neko nevar izdomāt un atbild, ka ir vienkārši pārvaldnieki. Tas pats ir ar Stūra māju – nevienam nav vīzijas, nedz valstij, nedz VNĪ, nedz Rīgas pilsētai; šīs visas ēkas ir valsts īpašums, un līdz ar to naudas nav. VNĪ neveido stratēģijas. Stratēģijas vajadzētu veidot vismaz Kultūras ministrijai vai VKPAI. Pašlaik joprojām ir tendence plesties uz āru. Piemēram, Ķīpsalā bija iecerēta Rīgas Manhetena. Ideja dabiskā nāvē nomira, un man liekas, ka vairs neatdzīvosies, jo mums tā nav vajadzīga. Z torņus paspēja uzbūvēt, un tajos bija domāta viesnīca, bet tos pārtaisīja par dzīvojamām mājām. Man liekas, ka ar to arī beigsies. Kad braucu ar riteni pa Brīvības vai Tērbatas ielu, paveras ārkārtīgi skumjš skats. Kādu laiku bija doma, ka Tērbatas iela būs tirdzniecības un gājēju iela. Nevar saprast, ko tur tirgo. Jebkurā Rietumeiropas pilsētā ir tirdzniecības ielas, kurās ir dzīvība. Tur ir atpazīstami zīmoli un cilvēki iepērkas. Bet es nezinu, kas un ko iepērkas Tērbatas ielā. Tas pats ir mūsu galvenā iela Brīvības iela – tur cits pie cita ir lietotu apģērbu veikali.
Tas atspoguļo mūsu ekonomisko situāciju.
Domāju, ka neatspoguļo. Aizbraucot, teiksim, uz „Spici” – tur ir kā iepirkšanās paradīzē: ir kur novietot automašīnu, un ir pilns ar veikaliem. Tur ir dzīvība, cilvēki tur aizbrauc uz visu dienu. Tas ir tas amerikāniskais modelis, ka cilvēki pavada brīvo laiku lielveikalos.
Rīga jau nav pirmā pilsēta, kur kas tāds notiek.
Tas ir grābeklis, uz kā kāpj visi. Rietumeiropā ir kaut kā atgriezušies pie tā, ka dzīve notiek pilsētas centrā. Mēs zinām Londonas, Berlīnes un Parīzes iepirkšanās ielas. Kas noticis ar Ameriku? Cilvēki dzīvo piepilsētu privātmāju rajonos, kur ir supermārketi, automazgātavas, krogi, visur brauc ar mašīnu. Tā veidojas tas American Beauty, kur amerikānis dzīvo savā mājiņā ar zālāju un ar mašīnu braukā uz supermārketu, līdz sajūk prātā (iesmejas). Es jūtu, kas tagad tas pats notiek ar Rīgu, kur ir Mārupe, Piņķi, Baltezers un citas Ārrīgas kopienas. Veidojas paaudze, kas aizbrauc uz Skanstes pļavām ar saviem birojiem, veikaliem, veselības iestādēm u. tml. Es domāju – kādēļ tas tā notiek ar Rīgu, kādēļ atmirst centrs? Vecrīga turpretim ir pārvērsta par tūristu zonu. Vai tas ir pareizi, ka mācību un kultūras iestādes mēs pārceļam ārpus Rīgas centra? Tehniskā Universitāte pilnībā pārceļas uz Ķīpsalu, Latvijas Universitāte daļēji pārceļas uz Torņakalnu, bibliotēka ir ārpus centra.
Bet ko var darīt, lai tā nenotiktu? Varbūt zināmā mērā vainojams transports?
Jā, varbūt Rīgā ir par maz auto stāvvietu. Bet arī Rietumeiropas pilsētās nav kur novietot automašīnu. Kas notika ar Ņujorku? Ņujorkā arī daudzi dzīvoja apkaimēs, bet pamazām cilvēki sāka vākties atpakaļ uz centru, apgūstot bēniņstāvus un īres dzīvokļus, jo, vienalga, lai cik neliels būtu dzīvoklītis, taču dzīvot Ņujorkā ir būt kultūras centrā – tur ir labākie teātri, labākā mūzika, labākie restorāni. Acīmredzot tā tomēr ir kultūra, kas spēj saturēt centru. Un arī, protams, tirdzniecība. Tepat uz stūra ir veikals „Bergs” – kā par brīnumu, noturējies. Bet pat viņi saka: jā, ziniet, šie izmēri mums vairs nav, tos jūs varat atrast „Spicē”. Skaidrs, tur nepārprotami iet labāk.
Atjaunotā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola. Foto: Ansis Starks
Nesen lasīju, ka ASV vietām notiek pretējais process – daļa lielveikalu slēdzas, un tirdzniecība atgriežas pilsētu centros.
Es domāju, ka tas arī Rīgā tā notiks, jo citādi tās mājas sabruks. Tas ir vienkārši neticami, cik daudz tukšu māju ir! Vai kaut kas nav pareizi ar nodokļu politiku privātajiem? Protams, izremontēt vecu ēku ir dārgāk nekā Mārupē „uzbliezt” jaunu, ļoti lētu ēku. Piemēram, mēs ar [dzīvesbiedru] Māri [Gaili] aizbraucām uz Doklendu Londonā, kas arī uzcelts kā pilnīgi jauns rajons pie Temzas. Tur ir ārkārtīgi garlaicīgi. Kad Skanstes pļavas tiks aizbūvētas ar New Hanza City, tur būs hokeja halle, „Arēna”, solītais laikmetīgās mākslas muzejs, ABLV bank jaunā ēka, biroja ēkas, brīnišķīgie dzīvokļi un parki, bet katrā ziņā man būtu interesantāk dzīvot Tērbatas vai Ģertrūdes ielā.
Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai mainītos situācija un centrs kļūtu apdzīvotāks?
Neesmu tik gudra, lai atbildētu, tas būtu jājautā pilsētplānotājiem. Bet, teiksim, tā pati riteņbraukšanas stratēģija, kas tika mērķtiecīgi ieviesta, tomēr aizgāja. Izkarotie veloceliņi Rīgas centrā ir ar Dievu uz pusēm, bet tie vismaz ir, un, labi gribot, var Rīgu izbraukt ar velosipēdu.
Tas nozīmē, ka jābūt stratēģijai un sekojošai aktīvai vēlme, kas iemiesojas darbībā no valsts vai pilsētas puses?
Mums jau nav nekādas stratēģijas. Piemēram, lietuvieši vaicāja, kāda mums ir koka māju atjaunošanas programma. Tādas nav nedz Rīgas domei, nedz valstij. Lietas notiek stihiski.
Vai Rīgas centrā jums ir atjaunošanas piedāvājumi?
Jā, ir, bet es atsaku, jo jāatjauno teātris. Man zvanīja par koka ēku Dzirnavu ielā un koka ēku Skolas ielā. Cilvēks ir izlēmis, ka vēlas dzīvot centrā koka ēkā.
RTU centrālā ēka Vecrīgā. 2014. g. Foto: no Zaigas Gailes biroja arhīva
Sakarā ar nu jau izbeigto diskusiju par to, kur būt laikmetīgās mākslas muzejam, jūs aizstāvējāt domu, ka tas jāierīko RTU centrālajā ēkā Vecrīgā, un sacījāt, ka šī pēckara ēka pati par sevi ir laba arhitektūra. Vai tiešām vērtējat to kā labu arhitektūru?
Tā ir interesanta laika zīme, un to var brīnišķīgi pārveidot. Tas ir Osvalda Tīlmaņa projekts no 1958. gada, tipisks staļinisma arhitektūras piemērs. Nepieciešams ieskicēt situācijas kopainu. Tas ir vesels vēstures posms, kas laikmetīgās mākslas muzejam jau ir kā tāds artefakts. Tāpat tas ir Vecrīgas centrs, Strēlnieku laukums, ko iztīrīja jau [Kārlis] Ulmanis, nojaucot visu vēsturisko arhitektūru, atstājot tikai Melngalvju namu un rātsnamu. Viņš arī Vecrīgā uzbūvēja Finanšu ministriju, nojaucot visu Doma laukumu. Man bija interesanti papētīt, kāda bija publikas reakcija uz šiem briesmu darbiem. Izrādās, nekādas pretestības! Lai taču jauc nost tās vecās vācbaltiešu būdas! Tas bija autoritārais laikmets, 30. gadi, un pēc tam bija karš, kas iznīcināja visu kvartālu, kur tagad ir RTU ēka. Līdz karam bija Hāberlanda ēkas, un tas bija ļoti grezns kvartāls. Man ir bildes no tā laika, un esmu to visu pētījusi. Man ir arī pēckara fotogrāfijas, kur redz, ka stāv rātsnams. [Pēc bombardēšanas] sienas bija saglabājušās līdz pašai augšai, tomēr izšķīrās tās nojaukt. Tapa filma „Šķēps un roze”, un tas tieši bija laiks, kad notika RTU ēkas būvniecība. Filmā parādījās visa 50. gadu jūsma, ka tagad nu celsim jaunu pasauli. RTU ēka sākotnēji netika būvēta kā universitāte, bet kā [komunistiskās] partijas pārvaldes ēka, tādēļ tajā ir tik plašas telpas un greznas lustras. Universitātei tā tika piemērota vēlāk. To uzbūvēja tieši pāri divām ielām – arī tas acīmredzot bija raksturīgi 50. gadiem –, absolūti ignorējot veco ielu tīklu paralēli Daugavai. Ēkai pa vidu iet Ķemerejas iela, un tieši šajā vietā māja arī lūst uz pusēm, jo apakšā vēsturiski bija upe. To nevar ignorēt. Tāpēc arī Vāgnera zāles māja ļogās, jo tai līdzās skalojas plūstošie gruntsūdeņi. Tā ka vecā ielu struktūra nav nejauša un izveidojusies saskaņā ar noteiktu pieredzi. Šodien ielu sarkanās līnijas ir neaizskaramas, un to stingri regulē Būvvalde un VKPAI, bet Staļina laikos to pilnīgi ignorēja. RTU ēka neiekļāvās pilnīgi nekādā loģiskā struktūrā. Tā ir uzspiesta virsū vecajai vēsturiskajai apbūvei kā tāds tumšs klucis. Mēs [fonds „Mākslai vajag telpu”] sākām pētīt un atklājām, ka apakšā ir ļoti interesanta arheoloģija. Mēs jau gatavojām vīziju, kā šo ēku piemērot muzejam. Es arī sagatavoju izpētes albumu, kurā pārskatu visus vēsturiskos posmus, lai saprastu, kāda ir struktūra vietai, kur atrodas šī Staļina laika celtne.
Rīgas Politehniskais institūts (tagad RTU) Vecrīgā. 20. gs. 60.g. Foto: no Zaigas Gailes biroja arhīva
Zem jautājuma zīmes ir viss Strēlnieku laukums un arī RTU ēka. Divu gadu laikā Tehniskā universitāte pārcelsies uz Ķīpsalu, un ēka paliks tukša. Tā ir Rīgas domes īpašums – arī zeme, tostarp milzīgais stāvlaukums ēkas aizmugurē, kas aizņem vairākus kvartālus. Un kas tad tur būs? Nevienam jau nav skaidrs. Tie ir 10 000 m2 pašā centrā, milzīga zāle un ideāli apstākļi, kur varētu izvietot muzeju, augsti griesti, pagrabi, kur var izveidot glabātavas. Jumta terases var ierīkot, tornis tur ir, Daugavas krasts turpat līdzās. Tur var būt ļoti interesantas rekonstrukcijas idejas. Mana vīzija bija, ka mēs stāvlaukumā atsedzam arheoloģiju un apgūstam to pamazām, un šī vieta var pārvērsties par izstāžu zāli un „putnu dārzu”. Savienot laikus un parādīt, kā Staļina laika celtne ir „uzlikusies virsū”, ignorējot visu vēsturisko. Bet šodien to laikam nav iespējams izdarīt (iesmejas) – tās apmātības ar jauniem centriem un jaunām rīgām... Pirmais šāds jaunais projekts Rīgā laikam bija Citadele. Kad es biju studente, tieši Citadeles projekts bija aktuāls ar domu veidot biroju centru. Vienīgi Zemkopības ministriju paspēja uzbūvēt. Iecerēta bija arī koncertzāle. Atceros, ka profesors Ivars Strautmanis ar milzīgu aizrautību strādāja pie projekta – tas bija domāts jaunais Rīgas centrs. Tagad tur ir „Citadeles banka”, kas ir ļoti korekts projekts un normāli īstenots. Bet ideja, ka vienīgais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs atradīsies Skanstes pļavās, man neliekas prātīgs solis.
Tas izriet no tā, ka sponsoriem tur ir zeme.
Jā, protams. Un savai iekšējai lietošanai es to tā arī definēju, ka teltī parakstītais Melbārdes–Fiļa pakts (iesmejas) ir ļoti dīvains.
Vai tad arhitektiem tas nav sapnis – ļaut ieskrieties idejām vietā, kur nekā nav?
Kādiem arhitektiem?
Droši vien ne tiem, kas strādā ar rekonstrukciju.
Tas pasaulē ir mainījies. Bums, kad klajās vietās būvēja brīnumus, ir pagājis. Kultūras ministrei aizraujas elpa no Luija Vitona brīnuma, kas ir iebūvēts Buloņas mežā. Man no tā vai no Frenka Gērija arhitektūras Bilbao, vai no Zahas Hadidas projektiem elpa neaizraujas. Manuprāt, mēs esam kulturāla Eiropas pilsēta un mums šādi brīnumi nav vajadzīgi. Bet mēs esam apsēsti ar modernitāti un domājam, ka, ja Rīgā nebūs šādu brīnumu, tad mēs nebūsim pasaulei interesanti. Eiropa jau to ir pārdzīvojusi. Nupat uzturējos Baku, kur viņu prezidents ir uzbūvējis Zahas Hadidas brīnumu. Priekš Austrumiem tas ir labi, tur varbūt šādi brīnumi ir vajadzīgi. Es tiešām veltīju pusi dienas, lai apskatītu projektu, kur pat, šķiet, nav miljoni ieguldīti, bet miljardi. Tas projekts nav loģisks, bet šādi brīnumi ir vajadzīgi Dubaijā un Ķīnā, kur ir milzīgas naudas. Savukārt Tokijā un Ņujorkā blīvums ir tāds, ka nav kur likties un ir jāiet uz augšu. Taču mums nedz vienu, nedz otru problēmu nav. Mums pietiek zemes, mums pietiek māju. Man šķiet, ka tuvākos gadus mums tik vien vajadzētu kā interesantā veidā apgūt esošo mantojumu, kā tas ir Parīzē, kā es to redzu Londonā un Berlīnē, kur laiks ir savienots ar kultūras atmiņu. Ko tādu es redzu iespējamu arī RTU ēkā, kuru varētu savienot ar arheoloģiju pilsētas centrā. Šādā vietā ļoti koncentrēti būtu redzamas laiku svārstības, vēl pieliekot klāt laikmetīgās mākslas muzeju. Pasaulē ir ļoti interesanti rekonstrukcijas projekti tādu meistaru kā Herzog & de Meuron un Renco Pjano izpildījumā. Tādu piemēru ir ļoti daudz, un tie man ir interesantāki nekā brīnums ārpus pilsētas. Tas nav tikai mans vecmodīgums. Tā ir savveida izdzīvošana.
Ir teikts, ka Rīga ir ķīlnieks savai iespaidīgajai pagātnei. Proti, tā nes sevī zināmu pagātnes standartu, ko vienkārši nevar ignorēt, taču izskatās, ka valstij, pilsētai un sabiedrībai trūkst gribas noturēt šo latiņu.
Cilvēki ir apsēsti ar moderno, un atbilde uz to ir šīgada Venēcijas arhitektūras biennāle, kuras kurators ir Rems Kolhāss. Biennāles doma man ir tik tuva un saprotama, un Rems Kolhāss pie tās nonāca paralēli. Tajā netika rādīta jauna burbuļa arhitektūra vai arvien augstākas stikla mājas. Pirmais jautājums biennālē bija, ko darīt ar pēckara modernisma arhitektūru – globālo projektu, ka ir jābūvē lēti un masīvi, lai visiem būtu gaiši, ērti un vienādi dzīvokļi. Ko tagad dara? Arhitekti nodarbojas ar māju siltināšanu. Izvēle ir māju nojaukt vai arī siltināt. Kā rakstu „Koka mājas” ievadā, esmu piedzimusi laikmetā, kad ir darba pilnas rokas, lai saglābtu to, kas mums jau ir. Tādēļ man liekas nesaprotami būvēt jaunus rēgus Skanstes pļavās. Tāpat es arī nesaprotu, kādēļ jāparaksta pakts ar Kultūras ministriju, ja tā ir privāta zeme un privāta nauda. Kas tad būs šī muzeja saturs? Vai tad tiešām valsts liks šajā privātajā muzejā savu kolekciju? Par to jau neviens nerunā. Labi, ABLV Bank kolekciju, ko viņi krāj pēdējos desmit gadus, tur arī var izlikt, tāpat kā Vitons blakus somiņām izliek savu mākslu. Privāti muzeji ir brīnišķīgi, bet tā nav alternatīva valsts muzejam. Mums ir lieliska pēckara māksla, kas kļūst arvien interesantāka. Pašlaik viens ļoti liels krājums ir bijušajā Mākslinieku savienības īpašumā, kas ir apdraudēts, jo tiek slikti glabāts un nav pieejams, un valstij nav naudas, par ko to atpirkt no šīs privātās struktūras. Šo mākslu var aizņemties tikai uz lielām izstādēm. Ir milzīga Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, un ir privātās kolekcijas. Valstij jādomā par to, kā iespējams apskatīties, piemēram, Rūdolfa Piņņa vai Borisa Bērziņa gleznas.
Valstij nav pietiekami daudz naudas, un šādā situācijā ir labi, ka privātie izvēlas būvēt muzeju.
Nu labi, bet tad partnerattiecībām jābūt citādākām. Es Melbārdes vietā taisītu stratēģiju, priekšplānā izvirzot faktu, ka Rīgā ir tik daudz vecu ēku un dažas no tām var piemērot muzejam. Proti, liktu domāt kompleksi. Un muzejam būtu jāatrodas centrā. Ko tad citu tagad darīt centrā, ja ne kultūru baudīt?
Ko, jūsuprāt, varētu darīt ar Stūra māju?
Tuvojas Latvijas jubileja, un ir piešķirti miljoni, lai Strēlnieku laukumā būvētu Okupācijas muzejam piebūvi. Ir paredzēts [Kristapa] Ģelža objekts, kas būtu represēto piemiņas vieta. Man liekas, ka tas ir pilnīgs murgs, ka mums stāv milzīga Stūra māja, ar kuru nezinām, ko darīt. Tur nevar ielikt normālus birojus vai dzīvokļus, jo neviens tur neietu dzīvot. Piemēram, kāda skolotāja teica: dodiet to sabiedriskajām organizācijām, tas ir, fondiem, biedrībām u. tml. Es domāju, ka šajā mājā varētu godināt tautas piemiņu. Tie divi stāvi pašlaik darbojas ļoti glīti. Vieta ir interesanta, ar ārkārtīgi piesātinātu auru. Es katrā ziņā nesadrumstalotu šīs represēto piemiņas vietas. Mūsu Okupācijas muzejs ir padomju arhitektūras pērle tāpat kā Salaspils memoriāls. Turklāt autors [Gunārs] Lūsis-Grīnbergs ir dzīvs, un viņam neviens varbūt nav jautājis, ko viņš domā par to, ka aizbūvē apakšu un piebūvē klāt balto Birkerta „dāvanu”. Vēl tur rēgosies sarkana siena [no Melngalvju nama]. Tajā pašā laikā tur ir Strēlnieku piemineklis, kas ir labs piemineklis, bet kam riņķī griežas tūristu autobusi. Manā [jaunības] laikā tā bija ar Brīvības pieminekli, kur bija trolejbusu galapunkts, kas visi šūpoja monumentu, pilnīgi to ignorējot. Tagad pie Strēlniekiem ir alus teltis un visādi citādi pilnīga miskaste. Kāpēc šajā kontekstā tiek aizmirsti strēlnieki un represētie? Represētie nav nekādi truši, ar viņiem nevajag manipulēt. Piebūve būtu kārtīga naudas šķērdēšana. To pašu ekspozīciju varētu izvietot Stūra mājā, bet tai mēs nedosim, jo tā, redz, ir vecā māja, bet Strēlnieku laukumā mēs būvēsim jaunu un tādējādi pašā pilsētas centrā atkal uztaisīsim jaunu piemiņas vietu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Turpat ir Rolanda statuja, dome un tūristu perēklis, un tagad vēl tur būs sēru vieta. Es to noteikti nedarītu. Ielikt laikmetīgās mākslas muzeju Tehniskajā universitātē, man šķiet, būtu ideāla izvēle. Es tikai nezinu, kāpēc to nedara. Mūsu fonda pārstāvji bija pie kultūras ministres. Mēs bijām sagatavojuši albumu, bet mūs atraidīja. Jo, kā izrādās, mēnešiem jau gatavoja šo slepeno laikmetīgā muzeja paktu, par ko Kultūras ministrijā neviens neko nezināja. Ir vizuālās mākslas padome, ir Nacionālās kultūras padome, ko vada Juris Dambis. Šīs instances neviena neko par šo plānu nezināja. Tā ka tas nekādā ziņā nebija demokrātisks lēmums. Tas bija slepens plāns, ko izziņoja trīs dienas pirms telts uzsliešanas. Tas man atgādina, kā savulaik restorānā Osiris toreizējā kultūras ministre Demakova parakstīja līgumu par koncertzāli (iesmejas). Gan toreiz, gan tagad – tas bija tāds šoks! Neviens neko nezināja, un laiks bija izvēlēts 30. oktobris, kad visi bija aizņemti ar valdības maiņu. Un tai pašā dienā ministre Melbārde iznāca ar lielo interviju „Kultūras Dienā”, baltajā zirgā, tieši šajā pārejas laikā. Es domāju, ka demokrātiskā valstī tā nevar darīt.
Un tad vēl ir ļoti interesanti, ka mūsu Kultūras ministrija nesadarbojas ar Rīgas domi. Piemēram, dzirdēju argumentu no Jāņa Dripes, kāpēc tad nevar muzejam pielāgot RTU ēku. Tāpēc, ka tā piederot domei un ar Rīgas mēru ministrija nevar sarunāties. Esmu ar Ušakovu runājusi par šo projektu, un dome to atbalstīja, bet neviens ar viņu nav runājis, jo ministrijai ir bažas, ka dome pievāks visus laurus. Tas ir tik smieklīgi!
Kā jūs vērtējat Andra Kronberga projektētās viesnīcas plānoto celtniecību Grēcinieku ielā?
Nav korekti izteikties par kolēģi. Es domāju, ka tur bija stratēģiski mazliet kļūdains gājiens, jo šai mājai nebija rūpīgi izstrādātas vizualizācijas un nebija sarunas ar sabiedrību.
Bet nekad nav dzirdētas tik asas reakcijas par citiem Vecrīgas viesnīcu objektiem kā, piemēram, Wellton un Avalon viesnīcām.
Es arī neko neesmu dzirdējusi, vienīgi par autoostu laikam bija neliela ņemšanās.
Un autoostā nekā vēl tik drīz nebūs, kaut arī projekti bija labi.
Jā, un tas ir nožēlojami. Es pati braucu uz Kalteni ar autobusu, un tas vienkārši ir kauns. Es negribētu pārmest autoostai, bet to vajadzētu sakārtot – tā ir nepievilcīga un smako, un cauri iet arī ārzemnieki, kas to visu piedzīvo. Ar autobusiem, manuprāt, viss ir kārtībā – satiksme ir laikā, autobusi ir ērti, un tajos ir patīkami braukt, bet autoostas telpas ir neatbilstošas.
Atgriežoties pie Kronberga – kļūda bija, ka projekts bija jau sagatavots 2007. gadā kā dzīvojamā ēka. Tagad parādījās jauni investori, un varbūt autori nebija pietiekami uzmanīgi, pasniedzot projektu. Pati esmu redzējusi tikai putna lidojuma vizualizācijas, un māja var izskatīties masīva, draudīga un augsta. Skaidrs, ka visu kvartālu aizbūvēs, bet ēka šobrīd izskatās kā izrauta no konteksta, un varbūt vajadzēja rūpīgāk piestrādāt pie situācijas analīzes. Mums ir vairākas tādas vietas Rīgā, ar kurām nezina, ko iesākt. Viens ir Strēlnieku laukums, kas pārvērsts par tūristu perēkli un faktiski ir Disnejlenda, un tagad vēl prezidents tam visam mīt pa vidu. Tad vēl tur ir egle ar karekļiem, karuseļi un piketi. Domes ēka laikam ir šausmīgākais, kas pieredzēts Rīgā. Un tā jumta izbūve ar zvaniņiem... Mēs ar [VKPAI vadītāju] Juri Dambi runājām par to, un viņš sacīja – tā ir kvintesence, virsotne, kā var rīkoties ar rekonstrukcijām.
Bet Juris Dambis tajā laikā, kad tapa Rātslaukuma pārmērības, jau bija VKPAI vadītājs.
Nu, kaut kā tas tomēr aizgāja. No RTU puses redzamā Vecrīgā ievirzītā domes piebūve ir vienkārši drausmīga. Tas laikam ir ārprātīgākais, kas ir Vecrīgā. Tātad viens perēklis ir šis Rātslaukums ar vēsturiskajām replikām un datorarhitektūru, un tam pa vidu ir nabaga strēlnieki un nabaga Okupācijas muzejs, ko iejož autobusi un kam tagad nāks klāt Birkerta piebūve un Ģelža monuments. Otra bezcerīgā vieta ir Līvu laukums. Kāpēc tas ir bezcerīgs? To man pastāstīja tirgotāji, jo es tur vienu brīdi mēģināju tādu sarkanu kubu ielikt. Tā esot pirmā numura vieta Vecrīgas tirgotājiem, jo visi tūristi iet iekšā Vecrīgā pa Kaļķu ielu, nākot no Brīvības pieminekļa. Laukums nespēj pilnveidoties, jo ir pārāk interesants tirgotājiem. Tur arī ir tā nenormālā „Kaļķu vārtu” māja. Pilnīgi nesaprotams, kā UNESCO zonā Vecrīgā tādu veidojumu ir atļauts uzbūvēt. Un tad ir atbaidošie alus dārzi un karaokes, bet ar to pagaidām nav iespējams cīnīties, jo cik gan nav bijuši konkursi, bet Līvu laukums tāpat ir palicis kā tāds ļoti nekulturāls tūristu perēklis.
Zaiga Gaile pie Jaunā Rīgas teātra maketa. Foto: Karlīna Vītoliņa
Vai jūs esat spējusi pieņemt jauno bibliotēkas ēku?
Nevar jau nepieņemt (iesmejas). Vēlreiz piesaucot to pašu Kolhāsu – viņš sacījis, ka, kolīdz ēka ir uzbūvēta, tā pārvēršas par pieminekli un to jāsāk aizsargāt. Process, kādā tā tika uzbūvēta, un tās izskats ir visas Latvijas simbols. Ārkārtīgi nopietns jautājums ir bibliotēkas uzturēšana – lai nomazgātu fasādi, kas ir jādara vismaz reizi gadā, ir vajadzīgi simt tūkstoši. Iedomājieties, kādas izmaksas ir, lai nodrošinātu visas tehniskās instalācijas, apkuri un vēdināšanu. Mums šis brīnums ir jāuztur. Būvējot mājas, par to ir jādomā. Es atceros, ka, būvējot Rūmenes muižu, Justs Karlsons teica: man ir jāuzbūvē tā, lai mani bērni spēj to uzturēt. Muižas drupas ir skaistas drupas, bet kādas būtu moderno ēku drupas? Tikai murgos var rādīties. Ja nenomazgās Nacionālajai bibliotēkai logus, ja tā noputēs, tad kā tā izskatīsies? Mums ir ļoti jāiespringst (iesmejas).
Jūs esat bijusi iekšā bibliotēkā?
Protams. Tur ir korekti un labi, bet es noteikti to būtu atstājusi centrā. Paplašinājusi veco bibliotēku. Taču tas ir mans viedoklis, ar ko nav jārēķinās. Bibliotēka ir īpaša veida arhitektūra, brīnums, ko mēs esam izmocījuši cauri laikiem, un tas ir ļoti simbolisks. Otrs brīnums bija uz AB dambja projektētā koncertzāle, kuras ideja bija – ja mēs taisām koncertzāli, tad taisām to upes vidū! Kad Melbārde šodien runā par „ambicioziem projektiem”, man tas nešķiet valsts amatpersonas cienīgs izteikums. Ir jādomā sabalansēti un loģiski. Interesantiem un nozīmīgiem projektiem nav obligāti jābūt modernās arhitektūras brīnumiem. Piemēram, Dizaina un mākslas vidusskola ir viens no projektiem, kas no Latvijas izvirzīta uz Mīsa van der Roes balvu. Ir ļoti interesanti strādāt esošajā pilsētas apbūvē, un nevajag projektēt brīnumus, kas nav reāli paveicami, tikai tādēļ, lai apmierinātu savas ambīcijas. Tā ir arī ar to muzeja ideju – tās ir tikai dažu cilvēku ambīcijas. Tagad visi vingrināsies zīmēt brīnumus, bet Eiropā tas jau ir noiets posms.
Kas notiek ar koncertzāli? Vai jums ir kas zināms?
Bijušajā [komunistiskās] partijas centrālās komitejas konferenču ēkā [Kongresu namā] Kronvaldā parkā ir gatavs rekonstrukcijas projekts. To vada [Sergejs] Ņikiforovs. Tas ir ļoti neizteiksmīgs projekts.
Tā būs tā jaunā koncertzāle?
Es nezinu, vai tā būs. Nauda jau vēl nav piešķirta. Zinu, ka notiek konsultācijas. Es nevaru komentēt, cik beigās projekts būs labs, jo nezinu, kas notiks ar iekšieni. Esmu dzirdējusi, ka būs pilnīgi jauni interjeri. Tas arī mums ir raksturīgi. Piemēram, Staļina laika viesnīca „Rīga” – no tās varēja izsolē par santīmiem nopirkt vecās lustras. Mēs esam tik bagāti! Metam ārā visu veco, un nāk nākamais un šķūrē iekšā savas mantas. „Rīgas” interjeru varēja eleganti apspēlēt. Tāpat arī RTU ēku.
Tātad par koncertzāli jums nav bijušas nekādas idejas?
Nē, jo man liekas, ka [esošajās ēkās] tik lielu zāli ir grūti atrast. Vajag vismaz 1000 vietu. Iespējams, ka koncertzāli Kongresu namā varēja ļoti interesanti uztaisīt, bet es to nevēlos komentēt.
Jūs minējāt, ka jūsu redzējumā pelēkais ir latviešu tonis, tajā pašā laikā kritizējat dekoratīvismu, kas arī bija pirmskara Latvijā. Tas ir akūts jautājums, jo jūtams, ka dizaineri taustās, meklējot latviešu estētisko identitāti. Jūs sev tādu esat atradusi?
Man arhitektūrā ir savs redzējums. Manuprāt, mums ir attīrīta telpa, skaidrība, vienkāršība, pieklusināti toņi – tas ir saprotams mūsu pelēkajā ainavā. Latviešos es atrodu to, ko manīju pie Žūriņa: viņš burtiski agresīvi karoja pret tādām banalitātēm kā dekoratīvisms. Latviešu estētiku viņš balstīja uz pelēko krāsu, kas arī ir mūsu tradicionālās būvniecības un sadzīves dizaina pamatā. Brīvdabas muzejā tās lietas ir skaistas – vai tas ir pods vai tekstils. Tas ir loģisks, skaidrs un nav dekorēts.
Kad dekoratīvisms ienāca latviešu estētikā?
Tas masveidīgi pirmo reizi ienāca 20. gados – jūsma par latvisko, identitātes meklējumi. Tu velc ārā lietas no pūralādes, izvelc ornamentus no konteksta un sāc tos likt pie sienām, uz griestiem un galdiem, nesaprotot dziļāko loģiku. Kāpēc viena autentiska sega vai pods ir tik skaisti? Tāpēc, ka tie nav samocīti. Un tas jau ir visas pasaules kultūras pamatā. Kādēļ vienkārša grieķu vāze ir skaistāka par to, kas nāca pēc tam? Tādēļ, ka pēc tam tās sāka šķobīties, stiepties u. tml. 20. gados bija šī interese par latviešu kultūru un identitāti, un tas robežsituācijās tiek pārspīlēts un sakāpināts. 50. gados padomju tautu draudzīgajai saimei bija lozungs „nacionāls pēc formas, internacionāls pēc satura”. Tad sirpi, āmuru un sarkano zvaigzni savilka kopā ar auseklīšiem, un tapa kičs. Gan jau RTU Staļina laika mājā arī var atrast sirpjus un āmurus, un auseklīšus. Tas arī parāda tālaika lietišķās izglītības domāšanu. Nākamais vilnis bija reizē atmodu, kad [Imants] Ziedonis izveidoja identitātes programmu Kultūras fondā, un atkal nāca ārā cimdi, zirņi u. tml. Ar nacionālās pašapziņas mošanos veidojās arī pārspīlējumi. Tas jau ir visā pasaulē – tādi Ķirsona krogi –, virspusēji tautiskais parādās gan dizainā, gan krogu kultūrā, gan arī arhitektūrā.
Rīgā novērojamā 90. gadu arhitektūras aina ir raksturīga jebkurai postpadomju telpai, ne vien Latvijai. Taču 30. gadu beigās bija atrasta diezgan liela skaidrība formās. Piemēram, Brāļu kapi.
[Kārļa] Zāles daiļrade ir pilnīgs brīnums – Brāļu kapi un Brīvības piemineklis. Mūsu platuma grādiem ārkārtīgi progresīvi.
Tātad beigās kaut kas tika atrasts un pēc tam atkal zaudēts?
Jā un nē. Ulmaņa laiks sakrita ar autoritārismu visā pasaulē, un tika kultivēts viss „latviskais”. Es papētīju, piemēram, vai bija pretestība no sabiedrības, kad Vecrīgā nojauca milzu kvartālus ar viduslaiku apbūvi. Izrādās, ka ne. Lai tik jauc nost tās vecās vācbaltiešu būdas! Tāda pati barbariska attieksme bija pret muižām. Tagad arī ir nacionālā vilnis. Tās ir neveselīgas novirzes. Skatos uz Raivi Dzintaru un redzu, ka nacionālisms patiesībā nāk no kā cita. Manuprāt, 30. gadu beigās, Ulmaņa laikā, māksla degradējās. [Eižens] Laube arī mocījās. Uzprojektēja tik eleganto Ķemeru sanatoriju, bet iekšā ir visi viņa Latviešu biedrības nama motīvi. Taisīja dekoratīvos Rīgas pils interjerus, kļuva par galma arhitektu, un arī viņā, šķiet, cīnījās modernists ar pieprasīto dekoratīvismu un greznību. Ar to arī šodien slimo reprezentācijas interjeri.
Ir Indrānu iela, kas ir labas un skaidras pirmskara arhitektūras paraugs.
Vai arī pie Māras dīķa ļoti skaistās Hermanovska villas, kas šodien visas kā viena ir „izvarotas”. Ir jātur ārkārtīgi stingrs mugurkauls, jo kičs visu laiku ir ļoti tuvu. Tu vari atjaunot veco ēku pilnīgi kičīgi, bet to var arī atjaunot dzidri. Nedrīkst iestigt banalitātēs. Žūriņš pret to vērsās ļoti agresīvi. Arī viņš atrada, ka mūsu estētika ir dzidra, ziemeļu klimata ietekmēta. Mūsu tradicionālā lauku sēta ir fantastiska – tur nav nekāda kiča. Tīra forma, monumentāla. Šodien vajadzētu turēties pie attīrītām formām un skaidrām vērtībām.
