Ārpus realitātes
Intervija ar fotogrāfi Alesandru Sangvineti
Evita Goze
11/08/2015
Ņujorkā dzimušās, Argentīnā uzaugušās Alesandras Sangvineti (Alessandra Sanguinetti, 1968) slavenākais darbs The Adventures of Guille and Belinda (“Gižes un Belindas piedzīvojumi”) pirms gadiem sešiem bija mana pirmā iepazīšanās ar fotogrāfiju, kā iespēju izstāstīt stāstus, ne tikai ķert “izšķirošos mirkļus” un tīksmināties par attēla estētiskajām kvalitātēm. Tā bija arī pirmā fotogrāmata, ko nopirku. “Gižes un Belindas piedzīvojumi” dokumentē divu Argentīnas lauku meiteņu dzīvi un pieaugšanu vairāk nekā 15 gadu garumā. Giže un Belinda ir māsīcas, viena otras pretstats. Belinda ir kalsna un glīta, Giže – apaļa. Gaismas pielietajos, ar krāsu piesātinātajos attēlos viņas spēlē mammas un paslēpes, tēlo Ofēlijas un austrumu gudros, rīko bēres, līmē ūsas un pamazām izaug no bērnības sapņu pasaules, kurā viss šķita iespējams.
Alesandra Sangvineti. Summer #2. No sērijas The Adventures of Guille and Belinda.
Alesandra Sangvineti. The Explorer. No sērijas The Adventures of Guille and Belinda. 2002
Kādā intervijā Alesandra saka, ka savā nākamajā dzīvē viņa gribētu līdzināties Belindai. “Viņa ir ļoti noslēgta, mēs daudz nerunājam. Viņa nerunā. Viņa ir cilvēks, kurš nepasmaidīs, lai liktu tev justies labāk. Viņa ir kā akmens – labā nozīmē.” Sākumā man šķiet, ka Alesandrai nav nemaz jāgaida uz nākamo dzīvi. Šķiet, viņa sev apkārt ir nospraudusi skaidras robežas, un svešiniekiem tur nav vietas. “Fotogrāfija man ir veids, kā novērtēt pasauli apkārt,” ISSP prezentācijā Pelčos, netālu no Kuldīgas, tveicīgas dienas vakarā saka Alesandra. Kad intervijas sākumā atkārtoju šo frāzi un vaicāju, vai viņa nevarētu izteikties plašāk par to, ko viņai nozīmē fotogrāfija, Alesandra atbild – nē, tas ir labākais veids, kā viņa var paskaidrot. Arī vēlāk viņa atteiksies atbildēt uz dažiem jautājumiem, sakot: “Es zinu, tās būs sliktas atbildes.” Viņa negrib fotografēties. Taču, jo vairāk klausos Alesandrā, jo vairāk viņa man iepatīkas. Dēļ skaudrā godīguma. Dēļ siltuma balsī, kad stāsta par saviem darbiem un to varoņiem. Mēs sēžam viņas klases telpā Pelču pils otrajā stāvā. Alesandra ir piekritusi īsai sarunai, kamēr gaida ierodamies studentus parādīt pa dienu paveikto. “Zini, man ir tikai viens veids, kā pateikt, ko domāju. Es neesmu laba runātāja,” viņa nopūšas. “Varbūt šis nav labākais brīdis intervijai. Pamēģinām vēlreiz?”
Alesandra Sangvineti. Fifteen. No sērijas The Adventures of Guille and Belinda.
Teici – sākumā nedomāji, ka fotogrāfs ir “īsta” profesija, un izvēlējies studēt antropoloģiju. Vai tas ir ietekmējis tavu pieeju fotogrāfijai?
Iespējams. Viss, ko dari, tevi ietekmē. Ja es būtu studējusi arhitektūru, iespējams, ka mani darbi būtu pavisam citādāki. Bet mani vienmēr ir interesējuši cilvēki. Domāju, manai mātei bija līdzīgi. Tāpēc mums mājās bija visas šīs grāmatas par antropoloģiju. Studēt antropoloģiju šķita loģiski. Esmu pārliecināta, tas palīdzēja saprast, ka mani interesē fotogrāfija.
Kas mainīja tavas domas?
Es daudz fotografēju, bet nedomāju, ka kļūšu par fotogrāfi. Mana ģimene nav nekādā veidā saistīta ar mākslu. Taču tad kāds draugs mani pierunāja piedalīties vienā meistarklasē. Tā bija pirmā reize, kad tiku iepazīstināta ar mākslu kā pašizpausmes veidu, redzēju rotaļīgumu, ar kādu tai iespējams pieiet. Tur bija grāmatas – dažādu autoru –, kuras nekad iepriekš nebiju redzējusi. Cilvēki ar fotogrāfijas palīdzību veidoja stāstus, eksaminēja realitāti. Atklāju autorus, ne tikai ikonas. Pirms tam skatījos uz Kartjē-Bresonu, ikoniskiem attēliem. Tai brīdī tiku iepazīstināta ar fotogrāfiju līdzīgā veidā, kā iepazinos ar literatūru – kā iespēju nokļūt ārpus realitātes. Vari izgudrot lietas, nokļūt citu cilvēku pasaulēs, iemācīties kaut ko jaunu par pasauli. Taču galvenais iemesls bija tas, ka šai meistarklasē satiku savu bijušo vīru. Viņš fotogrāfiju uztvēra ļoti nopietni un gribēja doties uz Ņujorku studēt ICP (International Center of Photography – red.). Gribēju būt kopā ar viņu, tāpēc teicu: “Hei, mans vectēvs dzīvo Ņujorkā, mēs varam uz turieni pārcelties kopā.” Tā es devos uz ICP studēt fotogrāfiju. Kad pēc gada atgriezos Argentīnā, jau zināju, ka gribu saistīt savu dzīvi ar fotogrāfiju. ICP sapratu, ka ar fotogrāfiju var nopelnīt naudu, satiku ļoti dažādus fotogrāfus, kuri neatbilda manam iepriekšējam stereotipam par fotogrāfu kā bārdainu hipiju.
Pēc ICP tu sāki strādāt par foto redaktori?
Vispirms strādāju par ārštata fotogrāfi avīzē. Sākumā biju patiešām draņķīga, man nebija nekādas darba pieredzes. Atceros, viņi mani aizsūtīja fotografēt pilsētu, uz kuru cilvēki dodas nedēļas nogalēs. Tā nav vieta, uz kurieni es jebkad gribētu doties brīvdienās, taču ļoti populāra. Viņi gribēja, lai uzņemu attēlus avīzes tūrisma sadaļai. Devos turp un sapratu – nē, man šī vieta nepatīk. Atgriezos bez nevienas fotogrāfijas. Pateicu, ka, manuprāt, tā nav laba ideja.
Ko viņi teica?
Man šķiet, redaktori nevarēja saprast, vai mani nogalināt vai pažēlot. (Smejas.)
Vai pēc tam tev deva vēl kādu uzdevumu?
Jā, tā bija laba mācība. Viņi izturējās pret mani kā pret idioti, kāda toreiz arī biju. Viņi teica – zini, šī avīze nav par tevi. (Smejas.) Strādāju par ārštata fotogrāfi, zemāko no zemākajiem fotogrāfijas nodaļā, fotografēju ziepju operu zvaigznes. Tad man piedāvāja kļūt par ārzemju nodaļas redaktora asistenti vienā no lielākajām Argentīnas dienas avīzēm. Tai mainījās galvenais redaktors, viņš gribēja svaigas asinis, tāpēc sāka pieņemt darbā cilvēkus bez pieredzes. Arī tur es sākumā padarīju sevi par muļķi.
Kas notika?
Tai laikā avīzes lasīju reti, dzīvoju pati savā mazajā pasaulē. Man vajadzēja atrast Meksikas revolucionāra Comandante Marcos1 bildi. Tas bija deviņdesmitajos gados. Man nebija ne jausmas, kas viņš ir. Gāju vaicāt cilvēkiem, kuri sēdēja pie datoriem, toreiz nebija mirklīgas piekļuves internetam kā tagad. Ieraugu, ka viņam visās bildēs galvā uzvilkta maska. Žurnālistam tā arī pateicu, ka nav nevienas bildes bez maskas. Tai dienā viņi pamatīgi uzjautrinājās uz mana rēķina. Taču tas bija ļoti interesants darbs. Iemācījos daudz. Bet nekas tāds, ko gribētu atkārtot. Tai laikā avīzes bija vīriešu pasaule. Varēji burtiski saost testosteronu telpā. Jaunais redaktors darbā pieņēma sievietes, sākumā bija daudz konfliktu, pēc tam vīriešus sāka izspiest no redakcijas. Vēlāk kļuvu par redaktori svētdienas pielikumam. Tas man patika, darbs bija daudz radošāks, lielāka brīvība. Priekšnieks bija dāsns – piektdienas pēcpusdienās man bija atļauts ņemt vidējā formāta filmas no žurnāla krājumiem, es piepildīju somas un nedēļas nogalēs devos fotografēt.
Alesandra Sangvineti. No sērijas On the Sixth Day
Vai šai laikā sāki strādāt pie fotosērijas On the Sixth Day (“Sestajā dienā”)? (Argentīnā tapušais projekts pasakai līdzīgā manierē vizualizē cilvēka attiecības ar dabu un dramatiskus, parasti bez ievērības atstātus notikumus fermas dzīvnieku pasaulē – E. G.)
Jā.
Vai pati uzaugi laukos?
Nē, esmu pilsētas meitene. Taču manai ģimenei piederēja ferma laukos. Tur pavadījām vasaras un nedēļas nogales. Tās ir manas bērnības labākās atmiņas. Taču tur biju savrupniece, nepiederošā.
Alesandra Sangvineti. No sērijas On the Sixth Day
Kā sāki veidot sēriju On the Sixth Day? Teici, ka parasti tev nav konkrēta plāna pirms sāc fotografēt. Uzņem bildes un lēnām saproti, ka tās varētu kļūt par sēriju, vai tā?
Jā, kad atgriezos no studijām ICP, galvā iztēlojos attēlus – krāsu fotogrāfijas, kurās redzama dzīve fermā. Iepriekš Argentīnā neko tādu nebiju redzējusi. Tolaik Argentīnas lauki bija plaši reprezentēti mūzikā, glezniecībā un literatūrā, bet fotogrāfijā valdīja klišejas. Sākumā gribēju veidot plašāku sēriju par dzīvi laukos, bet tad pievērsos dzīvniekiem. Sākot strādāt, sapratu, kas man ir svarīgi.
Cik ilgi strādāji pie šīs sērijas?
Pirmais attēls, kas iekļauts grāmatā, ir no 1996. vai 1997. gada, pēdējo attēlu uzņēmu 2004. gadā. Lielāko daļu darba izdarīju 90. gados. Pēc tam pievienoju tikai dažus attēlus. Fotografēju nedēļas nogalēs, kad varēju nozagt laiku darbam.
Strādājot tik ilgi pie viena projekta, kā zini, ka darbs pabeigts?
Domāju, ka projekts ir pabeigts, kad par konkrēto tēmu esi pateicis visu, ko gribēji, vislabākajā tev iespējamajā veidā. Taču nedomāju, ka tu vispār kādreiz vari pabeigt projektu. Joprojām redzu attēlus, kas iederētos On the Sixtht Day. Es varētu turpināt un atkārtot pati sevi, bet vairs nevaru pievienot neko jaunu. Bet ar Giži un Belliju neesmu pabeigusi, joprojām viņas fotografēju. Redzēsim, kas notiks, mēs visas trīs tik ļoti maināmies.
Alesandra Sangvineti. The Blue Dress. No sērijas The Adventures of Guille and Belinda. 2000
Kā abas meitenes jutās, saņemot tik daudz uzmanības? Vai tas viņām nešķita dīvaini?
Nē, jo es neuzrados no zila gaisa. Es biju tur visu laiku, fotografēju viņu vecmammas mājās. (Iepriekšējais projekts On the Sixth Day tapis tai pašā fermā – E.G.) Cilvēki mani pazina kā meiteni ar kameru. Sāku pavadīt laiku kopā ar viņām, pēc tam filmēt, fotografēt. Pēc tam piedāvāju idejas, kuras apspēlējām. Viss notika ļoti dabiski. Biju persona, kas tur pavadīja katru vasaru – nenobriedusī sieviete, aptuveni 30 gadus veca un bez bērniem. 30 gados laukos tev būtu jau jābūt precētai, jāaudzina bērni un jābūt superatbildīgai. Viņām patika šī uzmanība. Laukos vasarā visi strādā, televīzija īsti nav pieejama, un kāds atnāk un saka – jūs esat tik īpašas, ar jums ir tik jautri, spēlējamies!
Fotogrāfe Vanesa Vinšipa, kura pirms vairākiem gadiem pasniedza ISSP meistarklasi, satrauktiem studentiem, kuri baidījās uzrunāt svešus cilvēkus, teica – kad kādu fotografē, tu viņam ļauj sajusties īpašam.
Pareizi. Tu neapgrūtini cilvēkus. Viņi saka “jā”, atveras tev. Tā ir laba lieta – saņemt uzmanību. Lielākā daļa cilvēku to novērtē.
Alesandra Sangvineti. Madonna. No sērijas The Adventures of Guille and Belinda. 2001
Vai pienāca brīdis, kad meitenes vairs negribēja tikt fotografētas?
Ak, protams! Viņas nogura, uzvedās kā dīvas, teica – nē, nē, mēs esam aizņemtas. Tad es viņas uzpirku, sakot, ka pēc fotografēšanas vedīšu uz upi peldēties. Viņas bija bērni, dažkārt viņām kļuva garlaicīgi, un man bija jāatrod veids, kā viņas ieinteresēt. Kad viņas kļuva vecākas, palika apātiskas, ne tik ieinteresētas. Taču tas nekad viņām netraucēja. Viņas nedarīja neko, ko negribēja.
Redzot slavu un panākumus, varam piemirst, cik daudz darba patiesībā ieguldīts projektā. Vai bija daudz attēlu, kurus atmeti kā neizdevušos?
Svarīgs ir arī darbs pirms tam – fermā pavadītais laiks, fotografējot sēriju On the Sixth Day. Cilvēki man jau uzticējās. Fotogrāfiskās iemaņas, skatupunkts, ko pamazām attīsti. Dažreiz viss notiek īstajā brīdī. Viņām bija deviņi un desmit gadi. Manā dzīvē bija iestājies posms, kad vairs negribēju skatīties uz vardarbību un beigtiem dzīvniekiem, tāpēc sāku pievērst uzmanību meitenēm. Aiz katra projekta slēpjas daudz darba. Pirmos divus gadus vasarās kopā ar viņām pavadīju katru otro dienu. Ļoti daudz bilžu neizdevās. Tūkstošiem. Bildes no skolas, kopā ar draugiem un vecākiem, guļot. Bet tad tu ļoti rūpīgi izrediģē savu darbu.
Alesandra Sangvineti. The Necklace. No sērijas The Adventures of Guille and Belinda. 1999
Vai pēc tam bija grūti atrast jaunu tēmu, pie kuras strādāt? Teici, ka vienā brīdī tev apnika fotogrāfija.
Tas nebija tikai tāpēc, ka pabeidzu projektu. Arī dzīve mainās. Man bija pāri 30, izgāju cauri smagai slimībai, kas mani ļoti ietekmēja. Ar savu bijuši vīru pārcēlos uz Ņujorku, kas bija kļūda. Lieliski, ka atradu galeriju, bet man nevajadzēja tur palikt, vajadzēja atgriezties Argentīnā. Man piedzima meita. Tas patiešām izmaina visu. Tev vairs nav laika sapņot vaļējām acīm. Sapņošana, blenšana sienā un domāšana bija liela daļa manas fotogrāfiskās dzīves. Ja man ir jāsāk domāt par ideju, varu būt pārliecināta, ka nekas nesanāks. Man vienkārši zuda interese par fotogrāfiju. Ir grūti atkārtoti izjust to svaigumu, kāds piemīt pirmajam projektam. Esi vīlies, sagaidi pārāk daudz no sevis. Kļūsti par citu cilvēku, iet laiks, un tev šis cilvēks ir jāiepazīst.
Vai pēc tik veiksmīga projekta nav grūti uzsākt ko jaunu arī tāpēc, ka cilvēki daudz no tevis sagaida? Vai izjuti spiedienu no apkārtējiem?
Neizjūtu tik daudz spiedienu no citiem cilvēkiem, cik pati no sevis. Esmu ļoti prasīga pati pret sevi, savs skarbākais tiesnesis. Dažkārt patiešām varu būt pati sev ienaidniece. Ar gadiem kļūsti pazemīgāks. Jaunības pašpārliecinātība un uzpūtība pazūd. Man nav tik svarīgi, ko domā citi cilvēki, daudz svarīgāk ir, vai es pati esmu apmierināta ar to, ko daru, un vai redzu tam jēgu. Ja pamanītu sevi sēžam un domājam, kas būs mans nākamais projekts, labāk meklēju citu darbu.
Kādā intervijā teici, ka ilgu laiku nevēlējies veidot projektus ārpus Argentīnas.
Jā, jo nejutu neko kopīgu ar Ņujorku. Visa mana pagātne, viss, ko zināju, bija saistīts ar Argentīnu. Ņujorkā man nebija vēstures, ar to bija grūti tikt galā. Joprojām ir.
Vai pēc laika nekļuva vieglāk?
Nedaudz. Bet dažreiz domāju, ka man patlaban vajadzētu būt Argentīnā.
Vai joprojām tur bieži brauc?
Jā, tur dzīvo mans bijušais vīrs. Divreiz gadā uz ilgāku laika periodu vedu pie viņa mūsu meitu Katalīnu. Man tur ir draugi un ģimene.
Alesandra Sangvineti. The Couple. No sērijas The Adventures of Guille and Belinda. 1999
Vai tur tu arī fotografē?
Es vienmēr apciemoju Giži un Belliju, bet ne vienmēr viņas fotografēju. Patlaban man vajag pārtraukumu. Pēdējoreiz, kad tikāmies, fotografēju viņu bērnus, mēs runājāmies. Tas varētu palīdzēt nākamās grāmatas veidošanai, pie kuras patlaban strādāju.
Vai ikdienā tu fotografē?
Nē, kādreiz es fotografēju visu laiku – līdzīgi kā tagad cilvēki fotografē ar mobilajiem telefoniem. Uzvedos tāpat ar savu mazo kameru. Tas bija nodalīts no maniem projektiem, bet es jutu vajadzību fotografēt no rīta līdz vakaram. Ko es ēdu, kur biju, savu puisi un tā tālāk. Bet ne tagad. Esmu kļuvusi alerģiska.
Bet lekcijā teici, ka daudz fotografē savu meitu?
Meitu, jā.
1 Subcomandante Marcos – Zapatista Nacionālās atbrīvošanas armijas vadonis, tās galvenais runasvīrs.
