Šodien forumā izskanēja viedoklis, ka mākslas kritiķis nevar atrasties draudzīgās attiecībās ar māksliniekiem, par kuriem viņš raksta …
Es tam nepiekrītu, es pazīstu diezgan daudz mākslinieku, kuri ne tikai interesanti rada, bet arī pēc būtības ir ārkārtīgi interesanti cilvēki. Un viņiem nepavisam nav vajadzīgs, lai viņus nepārtraukti pielūgtu, viņus interesē dialogs. Savos tekstos es vispār neesmu agresīvs, savukārt divu draugu saruna reizēm var kļūt asa, bet tā ir balstīta savstarpējā izpratnē. Man tā ir privilēģija – rakstīt par kādu, kuru pazīstu, jo es taču šim cilvēkam ticu. Un visiem ir savi pacēlumi un kritumi. Roberts Raušenbergs ir satriecošs mākslinieks, taču viņš reizēm bijis lielisks, bet reizēm - šausmīgs. Savukārt Džaspers Džonss vienmēr bijis vienāds, un man viņš ir nedaudz garlaicīgs, tāpēc es dodu priekšroku Raušenbergam. Viņš ir dažāds, un tas viņu padara cilvēcisku. Un vispār – katram no mums ik palaikam noder atgādinājums, ka mēs neesam kaut kas megaīpašs.
Bet kas ir jūsu šī gadsimta favorīti?
Es tik tikko pabeidzu apjomīgu eseju par Cai Gocjanu (Cai Guo-Qiang), kurš strādā ar šaujampulveri un sprādzieniem. Es braucu skatīties, kā viņš strādāja Doņeckā, Ukrainā. Tas ir brīnišķīgs projekts, kurš tika realizēts pamestā šahtā. Un viņš iesaistījās savdabīgā dialogā ar sociālistisko reālismu. Jo viņš piedāvāja vairākiem vietējiem māksliniekiem, kuri strādā tradicionālā manierē, uzzīmēt ogļraču portretus. Un pēc tam viņš šos zīmējumus transformēja savos šaujampulvera tēlos. Tā bija instalācija lielā industriālā telpā, jūs tajā ieejat un ieraugāt šos “uzspridzināto ogļraču” portretus…
Man viņa darbi patīk tālab, ka tajos ir dialogs ar tradicionālo mākslu. Cai Gocjans ir dzimis Ķīnā, un viņš izprot gan tradīcijas, gan avangarda vērtību. Ja no socreālisma izņem ideoloģiju, tā var būt tiešām ievērības cienīga māksla. Kas, iespējams, neatbilst kāda izpratnei par gaumi, taču tas ir interesants veids, kā redzēt lietas. Socreālismā ir ne mazums lietu, kas ir nomaskētas, paslēptas. Arī dzimtes (gender) tēmas, to dinamika socreālismā ir visai uzskatāmi iemiesotas. Savukārt Cai Gocjans ir tieši tāds mākslinieka tips, ar kādu es vēlētos risināt ilglaicīgu dialogu.
Koledžā, kurā es strādāju par pasniedzēju, ir tāds mākslinieks Valids Rāds (Walid Raad). Viņš ir no Libānas. Un viņš uz visiem laikiem ir mani savaldzinājis ar vienu savu video darbu. Tas ir video par spiegu Beirūtā, par aģentu, kura uzdevums ir izspiegot ļaudis, kas iet pa slaveno promenādi jūras krastā, kur pieņemts vakaros pastaigāties. Jūs visu redzat spiega acīm – dažādus cilvēkus, kas iet garām, spiegs viņus filmē. Taču šim spiegam piemīt zināms garīgs mīkstčaulīgums – viņu pievelk saulrieti. Un katru reizi, kad viņš redz saulrietu, kamera no cilvēkiem (“objektiem”) pavēršas uz sauli. Un pēc tam atkal atgriežas pie “objektiem”. Tas ir izcils darbs, poētisks, nav ne muļķīgs, ne arī pārāk garš, kā tas ar video bieži mēdz būt.
Pie mums šobrīd skatāma lieliska Vilema de Kūninga (Willem de Kooning) izstāde. Un par viņa pēdējiem darbiem tieši tagad risinās diskusija – vai viņš tos ir gleznojis pats vai nē. Viņam bija Alcheimera slimība, un, iespējams, gleznošanas brīdī kāds vadīja viņa roku. Šīs gleznas ļoti atšķiras no tā, ko viņš darīja agrāk. Un šī ir interesanta tēma – ar ko jūs taisāt mākslu, tā ir jūsu roka vai jūsu smadzenes, vai gan viens, gan otrs? Šajā gadījumā kāds vadīja viņa roku. Tad vai tās ir viņa gleznas? Es domāju – jā. >>
