Iefotografēt mistisko
Saruna ar fotogrāfi Katrīnu Ķepuli
Evita Goze
22/11/2016
Līdz 18. decembrim Calvert 22 galerijā Londonā apskatāma New East Photo Prize finālistu izstāde, kurā tika aicināti piedalīties tā dēvēto Jauno Austrumu jeb postpadomju valstu fotogrāfi. Balvas ieguvējs tiks noskaidrots 1. decembrī, un finālistu vidū ir arī latviešu fotogrāfe Katrīna Ķepule (1981).
Jau 2014. gadā Katrīnas projekts Sit Silently iekļuva starp 50 finālistiem interneta fotožurnāla LensCulture jauno talantu konkursā. Tam sekoja publikācija The Guardian, dažādos interneta žurnālos, dalība foto festivālos un grupu izstādēs. Sit Silently pievēršas Rīgas un Latvijas nomalēm, tverot dīvaino ikdienišķās situācijās vidē, kurā padomiskais mantojums saplūst ar Rietumeiropas ietekmi. Katrīna mācījusies 34. arodskolā, kino vēsturi un teoriju studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā, mācījusies ISSP skolā un pašlaik apgūst fotogrāfiju EFTI Madridē.
Kā tu sāki veidot fotosēriju Sit Silently? Kā tā attīstījās laika gaitā?
Lai gan paši attēli tapa un, iespējams, joprojām top mana ikdienas „ceļojuma” izkliedētā laika nogrieznī, tie safokusējās sērijā un ieguva nosaukumu ISSP skolas laikā (2013–2015). Starp vairākiem „par”, kas nokļuvuši kadrā, meklēju būtiskāko, saturiski un vizuāli visvairāk uzrunājošo. Tas izrādījās nedefinētais jeb pats intuitīvais meklējums–jautājums, nevis atradums vai paskaidrojums. Tāpēc konkrēto sēriju grūti skatīt tradicionālo jautājumu kontekstā – kā radās ideja, kur ir tās sākums un beigas. Vienmēr, kad noformulēju atbildi, jūtos iesprostota, jo manis pašas sapratne par stāsta zemtekstu ik pa brīdim mainās, atklāju arvien jaunas nianses.
Katrīna Ķepule. No sērijas Sit Silently
Mani interesē, kā cilvēks vai subkultūra veido savu telpu iepretim sabiedrībai. Ikdienas rituāli, kas to sargā vai demonstrē, iekļaujas vai norobežojas. Perifērijas koncepts mentālā, kā arī fiziskā plāksnē. Personiskā telpa, mājīgums, nesteidzīgums un reizē vitalitāte, ārpus ģeogrāfiska vai sabiedriskās dzīves centra. Mani saista starptelpa, pauze – kā tas ir, braucot autobusā, kad tu vairs neesi „šeit”, bet vēl neesi arī „tur”. Cilvēku dažādie centieni izcelt kādu laika nogriezni, padarot to kaut kādā veidā īpašu. To pašu, iespējams, daru arī es, šķietami ikdienišķā ainā iefotografējot mistisko elementu.
Kas tevi pamudina nospiest fotoaparāta slēdzi?
Man tagad liekas, ka jebkas, ko es izdomātu, būtu mazlietiņ meli. Tas ir kaut kāds iekšējs neartikulēts izsauciens – pārsteigums un vienlaikus iekšējās pasaules atbalsojums ārējās vides ainā, kaut kas atpazīstams, reizē īpatns un aizkustinošs. Vakar pa ceļam uz veikalu uzskrēju uz brauktuves un nofotografēju melnas lāstekas ceļa malā. Tik dubļainas un reizē groteskas nebija vēl redzētas.
Katrīna Ķepule. No sērijas Sit Silently
Cik daudz šajā sērijā ir tavu atmiņu interpretācijas un cik – šodienas Latvijas?
Šodienas Latvijas tur ir tik, cik tas ir bildēts „šodien” un Latvijā, tur nekas nav sagrozīts. Bet tajā pašā laikā atmiņu interpretācija tā ir neplānotā, intuitīvā līmenī. Daudzās ainās ir sentiments pēc laika (bērnības padomju laiku/atmodas mijā), kurā manas iztēles un maģiskā robežas bija daudz brīvākas. Pieļauju, ka rezignētā sirmgalvja tēls, kas laiku pa laikam atkārtojas attēlos, ir interpretācija par manu vectēvu, kas, šķiet, kļuvis par šīs atmiņu pasaules sargu.
Varbūt tā ir daļa no sevis pieņemšanas procesa, ka mani piesaista nepretenciozas un reizē radošas vides vai situācijas. Rezultātā veidojas aina ar vienojošu noskaņu, kas vienlaikus ir atspulgs gan manam personīgajam apziņas stāvoklim, gan zināmai daļai Latvijas telpas, pa kuru pārvietojos. Lielā mēra sērija ir par klusumu, kas, no vienas puses, lieti noder kontemplācijai, nepretenciozai dzīves svinēšanai, intravertai atpūtai un enerģijas ietaupīšanai. No otras puses, klusēšana ir veids, kādā rezignēti „iznest” iekšējās drāmas un konfliktus, paužot savu attieksmi ar daudznozīmīgām nopūtām kas, šķiet, daudziem šajā (postpadomju) teritorijā joprojām visai raksturīgs. Šķietami mistiskā estētika vai vietumis komiskais rakurss, iespējams, ir veids, kā pārvarēt nevieglos klusuma aspektus un, nevilšus pārvēršot kādus no tiem dīvainā filmā, piedalīties dzīves izrotāšanā. Kā nu katrs to prot. Kā jau mūsu platuma jeb vēsturiski politiskajos grādos dzīvojošajiem manas paaudzes cilvēkiem, nemaz nerunājot par iepriekšējo, raksturīgi dalīties sentimentā par lietām, kas visiem bija vienādas. Patīk atcerēties, kā visi bijām satīti ar zilo izolācijas lenti un apsmērēti ar briljantzaļo šķīdumu.
Katrīna Ķepule. No sērijas Sit Silently
Katrīna Ķepule. No sērijas Sit Silently
Vai tavu izpratni par latvieša identitāti un iespējām to atspoguļot fotogrāfijā ietekmējusi dzīve ārzemēs?
Atrodoties distancē, ļoti asi var izjust komunikācijas atšķirības, pie kurām allaž no jauna jāpierod. Viss, kas Latvijā ir žaketei oderē, Spānijā ir labajā pusē, publiskajā. Daudz enerģijas netērējot uz komunikāciju, intravertais latvietis mēdz nodoties dziļai apcerei un, kad kaut ko rada, tas ir no sirds un nav paviršs. Mēdz svinēt svētkus nevis iekšējas līksmes rosināts, bet ar vēlmi, lai viss būtu nokārtots, izdarīts, kā pieklājas, vai darīt jautras lietas ar bēdīgu vai nopietnu seju. Ir noslēgts, bet, kad sadraudzējas, dod ievārījumu un gurķus no paša dārza. Nereti nododas rezignācijai. Šeit reizēm piekūst no tā, ka dabiski latviska uzvedība liek nerimtīgi nokļūt uzmanības centrā, kur tiek draudzīgi apsmaidīta, vai delikātums tiek iztulkots kā nepieklājība. Latvijā savukārt saspringtības šķiet par daudz. Mums stereotipiski piedēvētā atturība liek piepūlēties, lai šķērsotu robežas un nonāktu līdz kontaktam, bet arī draudzība līdz ar to šķiet nozīmīgāka, jo tai ir bijis laiks piedzimt. To pašlaik novērtēju kā sev saprotamu. Ja tev ne oficiālā, bet kopumā atturīgā vidē sniedz roku sveicienam vai atvadām, tas ir īpašs žests, kas apliecina pieņemšanu un labvēlību. Ja vide paģērē apkampties un bučoties ik uz soļa un alternatīvas tiek pieņemtas traumatiski, šī atšķirīgo robežu izlīdzināšana ikdienā var nogurdināt. Ir jokaini, ja pēc ilgākas prombūtnes tevi sagaida tāpat kā, ja būtu tikai aizgājis uz veikalu, un tikpat mulsinoši, ja ikdienā sveic, it kā būtu atgriezies no Afganistānas. Savādi, ja jākomentē, jāverbalizē katrs sīkums, bet tikpat – ja tiek noklusēts būtiskais. Iznāk tāda apgriezta perspektīva, ka šķietami vērtīgais tālumā ir problemātiskais tuvumā. Necenšos to atspoguļot fotogrāfijā ar nodomu, tikai saprotu, ka tas mani nodarbina un, iespējams, attiecīgi spoguļojas.
Katrīna Ķepule. No sērijas Sit Silently
Vai tavu pieeju fotogrāfijai ir mainījušas studijas Madridē?
Man pašai vel pagaidām grūti izvērtēt, vai kaut kas un kas tieši ir mainījies. Manas fotogrāfijas konstanti tiek raksturotas kā „dīvainas”, un, ja kāda šķiet nepietiekami dīvaina, tā tiek atstumta malā. Sākumā daudzi bija baidījušies, ka nevarēšu citā vidē radīt tik dīvainas bildes kā Latvijā, bet tad izrādījies, ka spēju (smaida).
Ko fotogrāfam dod piedalīšanās konkursos? Kā izvēlies, kuriem konkursiem sūtīt savus darbus?
Konkursu (un nonākšanas šortlistos) loma ir nenovērtējama, jo dod atpazīstamību un palīdz izplatīt darbu. Palīdz apjaust, vai darbs vispār kādu uzrunā. Izvērtēt, kur piedalīties, var pēc sava projekta atbilstības konkursa prasībām, tematikai, mērķiem un potenciālajām iespējām, ko dalība vai uzvara varētu sniegt. Lai gan esmu piedalījusies daudzos, domāju, ka lielu lomu nospēlēja iekļūšana LensCulture konkursa piecdesmitniekā, pēc kura daudzi interneta foto žurnāli un foto festivāli izrādīja interesi publicēt vai izstādīt projektu. Šī, manuprāt, ir ļoti laba un smalki izstrādāta platforma jaunajiem fotogrāfiem, kas ietver arī daudzus izglītojošus elementus, piemēram, profesionālas atsauksmes par iesniegtajiem projektiem, pat, ja tie netiek tālāk; pamācības, kas palīdz projekta attīstībai.
Katrīna Ķepule. No sērijas Sit Silently
Kas tiek sagaidīts no Austrumeiropas fotogrāfiem, vai ir kādas vienojošas tēmas un estētika? Kā tev šķiet – vai redzamas kopīgas iezīmes arī Calvert Journal uzvarējušajos darbos?
Finālistu pulkam ātri uzmetot skatienu, pirmās asociācijas ir – atsvešināta un reizē romantizēta telpa no askētiskas ainavas ar vientuļu figūru tajā līdz piesātināta kiča ekstāzei. No saviem skolasbiedriem esmu dzirdējusi, ka mūsu fotogrāfijā atspoguļojas zināma brutalitāte, izolētība, netieši mājieni, parādās autentisks, no specifiskas vēstures nācis sagumis cilvēks. Ļaužu tukša vai izretināta telpa, izbiedētība, neizpausta drāma. Uzmācīgas aizdomas, ka kaut kas ir noticis. Ir auksts, un cilvēki ir vieni. Daudzi piemin nabadzību, padošanos. Iekšējā pasaule, spontanitāte saistībā ar dabu, nolupusi arhitektūra, pamestas ēkas, savrups lepnums, patiesums, cilvēki ieslodzīti, dzīvojoši pagātnē, glabā tradīcijas. Pelēkums, klusinātas krāsas, mazāk kontrasta. Kopumā pret šī reģiona foto ir jūtams respekts un eksotikas rosināta interese, kurā liela nozīme ir tieši attiecībām ar bijušo padomju telpu, kuras atmosfēra ir joprojām jūtama.
Savu darba metodi esi aprakstījusi kā „subjektīvu dokumentālismu”. Ko ar to saproti un kas tevi pievelk dokumentālajā fotogrāfijā?
Man tā saistās ar dabiskumu, kuru ļoti augstu vērtēju, lai gan apzinos dokumentalitātes nosacītību.
Savus attēlus neiestudēju, kaut, protams, jebkurš attēls ir kaut kādā mērā inscenēts. Katrs cilvēks fokusējas uz to, vai vispār redz kādus konkrētus elementus telpā, kuru atspulgs ir pakārtots viņa pasaules uztverei.
Katrīna Ķepule. No sērijas Sit Silently
Katrīna Ķepule. No sērijas Sit Silently
Vai tev allaž pie rokas ir fotoaparāts?
Jā, grūti atcerēties momentu, kad nav. Vienīgi, kad tas bijis salūzis vai nolaupīts.
Vai paralēli strādā pie jauniem projektiem?
Skolā eksperimentēju ar projektu grāmatas formātā, kas saldsērīgā manierē risina eksistenciālus un praktiskus jautājumus spāniskajā vidē, kā arī veidoju citu ar Rīgu saistītu sēriju.
Kā lai zina, kad fotosērija ir pabeigta?
Varbūt tad, kad var paskatīties no lielākas distances, emocionāli atdalīties no konkrētām fotogrāfijām vai tēmas. Kad visi to atspoguļojošie formālie un saturiskie elementi šķiet atrasti.
Katrīna Ķepule. No sērijas Sit Silently
