JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Ivonna Blazvika

Vēsturiski Vaitčapelas galerija bijusi izteikti sociāli orientēta. Kāda ir tās stratēģija šodien?

Ieeja galerijā ir bez maksas, un mums ir arī intensīva izglītojoša programma. Vaitčapelas galerija dibināta 1901. gadā, un tās misija jau toreiz bija piedāvāt cilvēkiem izcilu mākslu. Viena no svarīgākajām galerijas īpašībām ir tāda, ka tā nekad nav veidojusi attiecības ar saviem apmeklētājiem uz aizbildnieciskas nots. Pat, ja cilvēks neprata ne lasīt, ne rakstīt, viņam rādīja tikai pašu labāko mākslu. Dibinātāji nebija ar mieru piedāvāt kaut ko vienkāršu, viegli nolasāmu – neko „pa pusei”, un tieši tas galerijas vēsturi padara tik ievērojamu. Galerija šodien rāda rītdienas lielmeistarus, kurus jūs varat apskatīt [tik augsta prestiža iestādēs kā] MoMA vai Teita galerija – tāds ir galerijas kredo un vienlaikus arī lielais izaicinājums. Vaitčapela piedāvā arī daudzas izglītojošas programmas. Piemēram, mēs palīdzam māksliniekiem spert nākamo soli pēc augstskolas beigšanas, paskatīties, kas notiek apkārt. Tāpat arī sagādājam cilvēkiem iespēju paklausīties nopietnu intelektuāļu spriedumos – uzaicinām redzamus augstskolu mācību spēkus, kuri nolasa lekciju vai padalās savās pārdomās par kādu mūsuprāt būtisku jēdzienu arī ārpus universitātes sienām.


Wilhelm Sasnal. Kacper, 2009, oil on canvas. 75 x 90 cm 

1991. gadā jūs sarīkojāt pirmo publisko Demjena Hērsta izstādi. Kā jūs izskaidrotu Hērsta fenomenu?

Pirmkārt, Hērsts ir ļoti britisks mākslinieks. Viņš smeļas iedvesmu no taksonomijas, no lietām, ar ko cilvēki aizrāvās 19. gadsimtā; viņš ir arī ļoti gotisks. Hērsts izmanto cigaretes un farmaceitiskus produktus cilvēkiem labi saprotamā veidā; viņš apvieno ārkārtīgi askētiskas un klīniski higiēniskas lietas ar narkotiku lietošanu un dažādiem cilvēka fizioloģijas aspektiem. Hērsts ir figurāls mākslinieks, kurš ķermeni apraksta caur to, kas tajā tiek injicēts – ko tas sevī uzņem, un tā ir ļoti sarežģīta un izsmalcināta pieeja. Viņu, tāpat kā savulaik Endiju Vorholu, ļoti interesē publicitāte – tas, kā tā uzrunā masu auditoriju. Studiju laikos viņš reklāmai veltīja vairāk uzmanības nekā mākslas vēsturei, mēģinot izprast, kā tā darbojas. Viņš noteikti ir simptomātisks 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma mākslai, tāpat kā, piemēram, Džefs Kūnss vai popārta pārstāvji.

Vai viņš atstājis kādu īpašu iespaidu uz britu mākslas ainu?

Jā. Viņš deva enerģijas spērienu 90. gadu sākuma mākslas aprindām, kas tolaik bija ļoti saskaldītas. Tajos gados praktiski nebija mākslas tirgus, un mākslinieki nestrādāja kopā, nesadarbojās – viņi bija katrs par sevi un savā starpā konkurēja. Bija arī ļoti maz galeriju, tiklab privātu, kā publisku, kurās varētu izstādīt laikmetīgo mākslu. Kad Hērsts mācījās [Londonas Universitātes] Goldsmitas koledžā (Goldsmiths), viņa pieeja bija negaidīt, kamēr kāda mākslas institūcija viņu pamanīs, bet vienkārši ņemt un sarīkot savu izstādi pašam. Nekustamais īpašums tolaik bija ļoti lēts; Hērsts sameklēja noliktavas telpas, kurās varēja izstādīt ne tikai savus, bet arī savu draugu darbus. Un pietika ar šo vienu sadarbības piemēru, lai burtiski galvanizētu mākslas pasauli. Hērstam izdevās iesaistīt Čārlzu Sāči, atrast sponsorus – viņam bija īsta uzņēmēja dzirksts.

Kādas tam bija sekas?

Hērsta enerģija iedvesmoja arī citas mākslinieku grupas pārņemt tukšas telpas un sniegt savstarpēju palīdzību. Viņam atradās simtiem sekotāju, un mākslas pasaule pēkšņi pārvērtās, kļūstot ārkārtīgi dinamiska un atvērta sadarbībai. Cilvēki pret Hērstu izturas ar aizdomām, jo viņš šo fenomenu laida pasaulē ar savu izstādi Freeze 1988. gadā un pēc tam pats arī pielika punktu ar savu darbu lielo izpārdošanu Sotheby’s izsolē 2008. gadā, kas sakrita ar [investīciju bankas] Lehmann Brothers bankrotu. Viņš iezīmējis robežas veselai ērai.


Vaitčapelas mākslas galerijas fasāde