Foto

Es patiesībā spēlēju džezu. Humanitārais avangards

Intervija ar armēņu izcelsmes folkavangarda mūziķi Arto Tunčbojadžanu (Arto Tunçboyacıyan)

Jānis ‘Pikaso’ Lipšāns
19/02/2017

Gaidu uzgaidāmajā telpā. Viņa uzstāšanās tuvojas nobeigumam mūzikas namā „Daile”, kur iemājojis pasaules mūzikas festivāls PORTA. Kurš gan sagaida, ka izpildītājs savas performances ietvaros pamet skatuvi un dodas taisnā ceļā uz foajē. Esmu vienīgais, kurš atrodas tur, un tā vien šķiet, ka tieši mūsu iepazīšanos pavada no klausītāju zāles skanošie aplausi. Tomēr palaižu garām iespēju nointervēt mākslinieku klātienē, un paiet dažas nedēļas, līdz man rodas iespēja vienoties par laiku intervijai ar Skype starpniecību. 

Jānis Lipšāns: Kā nākas, ka internets Turcijā streiko?

Arto Tunčbojadžans: Tas ir gaužām lēns, un dažreiz tas tik tiešām nav pieejams.

J.L.: Ceru, ka mani var dzirdēt un spēšu jūs saklausīt skaidri. 

A.T.: Jā.

J.L.: Visupirms, atļaujiet pateikt paldies, ka atradāt laiku šai sarunai. Godīgi sakot, tai gatavojoties, es neveicu nekādu iepriekšēju izpētes darbu par jums un jūsu daiļradi. Darīju tā ar nodomu. Lai kā, biju klāt jūsu uzstāšanās reizē mūzikas namā „Daile” festivāla PORTA ietvaros. Tā bija mana pirmā pieredze.

A.T.: Paldies.

J.L.: Tas bija samērā provokatīvi. Tiklīdz, kā spērāt pirmos soļus uz skatuves, jūs tūlīt pat iesaistījāt auditoriju savā performancē. Vai tas ir veids, kā jūs vienmēr uzstājaties, iesaistot koncerta klausītāju jau no paša sākuma?

A.T.: Jā, un tā nav vienkārši performēšana. Tā ir mūzika pati, ar kuras palīdzību es iesaistu cilvēkus tajā, ko saucam par dzīvi.

J.L.: Kāda jums likās ir auditorijas atbilde uz šo aicinājumu?

A.T.: Pasaulē ir cerība, ja pastāv tāda valsts kā Latvija – ja attīstām pārliecību par savām spējām, tas var būt lielisks piemērs visai cilvēcei. Es jūtos kā... es nevēlos ieslīgt klišejās, sakot „kā mājās”,man mājas ir it visur, kur esmu aicināts. Bet, atklāti sakot, šeit es jūtos tāpat kā, kad viesojos, teiksim, Irānā. Ir cilvēki, kas visu iznīcina, un tad ir citi, kuriem piemīt pacietība. Un tie, kam ir pacietība, galu galā būs tie, kas uzvarēs. Sajūta ir tā pati. Esiet pacietīgi un kultūras ziņā pārliecināti par saviem spēkiem. Mūsdienās tādā globālā līmenī par it visu ir iespējams komunicēt neaprakstāmi ātri. Skat, mums ir telefoni, internets, mēs varam redzēt viens otru, sarunājoties katrs savā pasaules malā. Komunikācija šodien ir ļoti ātra. Bet galvenais fundaments ir kultūra, un es jūtos tiešām priecīgs, ka pastāv latviešu kultūra. 


Foto: festivāls “Porta”

J.L.: Runājot par valstīm un ņemot vērā to, ka dzīvojat Turcijā, kā izpaužas kultūru mijiedarbība kontekstā ar vēsturisko fonu un armēņu genocīdu?

A.T.: Ir jābūt atklātam pret sevi un jāvelta sevi cilvēcei. Nacionalitāte un reliģija kļūst otršķirīgas. Viss tas, kas notiek starp nācijām... tas nav tikai starp armēņiem un turkiem, tas notiek visur. Cilvēciskās problēmas. Es tikai ceru, ka cilvēki atkal iemācīsies būt cilvēcīgi un pasaule būs mūsu valsts.

J.L.: Bet kā pats genocīda fakts ir ietekmējis jūsu ģimeni, jūs un mūziku, ko radāt? 

A.T.: Neapšaubāmi, tas ir ietekmējis. Lai gan mana mamma dzīvo ASV, katru gadu viņa apciemo mani šeit, un, pat ja par Turciju tiek pateikts kaut kas pozitīvs, bailes joprojām ir klātesošas. Ziniet, viņa pieies pie loga, lai to aizvērtu. Mūsos visos tas joprojām ir dzīvs. Bet mēs nedrīkstam uz to ieciklēties. 24. aprīlis ir priekpilna un laimīga diena manā dzīvē, jo es joprojām esmu dzīvs un mēs – armēņi – joprojām eksistējam. Bet man pats nozīmīgākais datums ir 25. aprīlis. Jo pēc kā gan mēs visi cilvēki tiecamies? Es pret to attiecos tā. Savādāk viss, kas man būs, ir alkohols un viens duduks. Un tad – nekā.

J.L.: Duduks kā tradicionāls instruments ir gājis cauri laikiem. Ir daži armēņu mūziķi, kas nāk man prātā, – no Sajatam-Novam līdz Tigranam Hamasjanam. Cik tuvs jūs esat armēņu mūzikai paaudžu griezumā? 

A.T.: Es īsti netiku audzināts tādā tradicionālās armēņu mūzikas garā. Bet, lai kas tas arī nebūtu, kas ir manī, – kad izdzirdu armēņu tautas mūziku, manī rodas apņēmība un pārliecība, piemēram, iesaistīties kādā projektā – piemēram, muzicēt kopā ar armēņu armijas ansambli. Mani ietekmē it viss. Tās vienkārši ir viena cilvēka pārdomas. Un es necenšos kopēt, bet noprotams, ka katra paaudze nāk ar savu kultūras garšvielu, ko pievienot.


Foto: festivāls “Porta”

J.L.: Negribot ievietot jūs kādā mūzikas žanru teorijas kastītē, tomēr jautāšu, vai būtu godīgi jūsu izteiksmes veidu dēvēt par avangardu? Jums piemīt šī patiesā atvērtība, sajūtot cilvēku mijiedarbību un pasauli, ko tie veido, apelējot pie vienotības.

A.T.: Es dēvēju to par avangarda tautas mūziku. Cilvēkiem. Tā ir tagadēja. Es cenšos panākt to, lai cilvēki nebaidītos no šiem diviem komponentiem – avangards un tautas mūzika, jo abi ir klātesoši. Dažreiz, kad cilvēki izdzird vārdu salikumu „tautas mūzika”, viņi padomā, ka tas ir kaut kas 200 gadus vecs, kaut kas novecojis. Nē, tautas mūzika ir cilvēki. Avangards ir cilvēki, ko viņi iemieso nākotnē. To var ieraudzīt tajā, ko ir iespējusi džeza pasaule, un dažreiz tas rada lielu psiholoģisku problēmu. Kad sakām “džezs”, šis vārds kādam ir jāpierāda. Es esmu par visatvērtāko formu, lai kāds žanrs – tikai tu ar sevi, un vienalga, kā tu vēlies izpausties.

J.L.: Kādu laiku atpakaļ man bija sirsnīga saruna ar džeza mūziķi un manu draugu Denisu Paškeviču. Sarunas laikā cita starpā pieskārāmies arī džeza prāta stāvoklim. Pats vārds – džezs – sevī nes tādu kā garīgu nozīmi.

A.T.: Vārda nozīme, jā, taisnība. Bet džeza problēma mūsdienās ir tā, ka tas ir populārs ar savu formu, nevis saturu. Ja apdomājam tā nozīmi, džezs neliek mums spēlēt to kādā konkrētā formā. Kad es 1981. gadā ierados Ņujorkā, tur bija ļoti daudz džeza mūziķu. Un es nekad nedzirdējis viņus sakām: „Spēlē džezu!” Viņi vienmēr prasīja: „Izstāsti mums savu stāstu!” Un es vienkārši mācījos būt daļa no šīs formas. Tas tad arī ir mans avangarda stils. Blakus līdzās pastāv tā mana folkmūzikas daļa. Kad mēs sakām „blūzs” vai „džezs”, tas nozīmē, ka viņi izstāsta mums savu stāstu caur mūziku un tās neviltoto skanējumu. Eiropieši mēdz teikt: „Mēs spēlējam džezu”, kaut patiesībā to radīja tie, kuru priekšteči bija melnādainie vergi. Patiesi priecājos no jums dzirdēt šo domu par džeza mūzikas īsto esenci. Džezs nav galējībās. Džezs turpina augt, atjaunoties. Tādēļ, ja mēs par to domājam šādās kategorijās, tad tas, ko es patiesība spēlēju, ir džezs. Es esmu džezmenis. Tas, ko esmu sapratis no viņiem, no kurienes viņiem tas viss ir... Kad analizējam Hērbiju Henkoku, Mailzu Devisu, Džonu Koltreinu, – visi viņi vēsta vienu lietu: neapstājies, nepārstāj atjaunoties! Un viņi ir tie, kas iepazīstināja ar hiphopu. Pēdējā džeza forma ir hiphops.

J.L.: A Tribe Called Quest nesen laida klajā savu pēdējo studijas ierakstu We Got It From Here... Thank You 4 Your service. Kādas ir jūsu attiecības ar hiphopu?

A.T.: Esmu atbalstījis to kopš pašiem pirmsākumiem. Man tas ir kā džeza turpinājums plūdumā uz priekšu. Hērbijs Henkoks ar video Rockit. Es atbalstu to gan kā ideju, gan kā formu. Bet tas, kas notiek tagad, ir klišejisks mārketings. Mailzs, Koltreins un visi tie vīri – tas, ko viņi piedāvāja savai paaudzei, – viņi performēja. Ja tagad paskatāmies uz komerciāli veiksmīgajiem māksliniekiem – lai kas viņi būtu –, vairākums burtiski piekrāpj savu paaudzi. Netiek piedāvāta performance. Pietiek ar to, ka nokomplektē sastāvu ar dažiem šķībi dziedošiem tipiem un dīdžeju, un viņi pelna miljoniem dolāru. Paaudze maksā naudu par rīmēšanu, jo muzikāli tā īsti nekas nenotiek. Es tā vietā gribētu, ka katram reperim būtu 20–30 cilvēku liels sastāvs, lai viņu paaudze patiesi redzētu performanci. Viņi ir nodarījuši pāri performances mākslai, jo pietiek jau ar to, ka uzkāp uz skatuves ar 10 cilvēku sastāvu, lai uz tevi skatītos kā uz marsieti. Jo performance tagad viņiem ir kaut kas cits. Tas ir vienīgais, par ko man žēl – prāta stāvoklis, kurā hiphops pašreiz atrodas, nevis forma.


Foto: festivāls “Porta”

J.L.: Šajā kontekstā kāds, kurš izceļas uz vairākuma fona, ir Kendriks Lamārs, viņam ir vēstījums un piemīt muzikalitāte. Un viņš uzrunā masas. Kā jūs skaidrotu viņa fenomenu vienlaikus būt komerciāli ļoti veiksmīgam un spēt saglabāt to, kas patiesībā ir laba mūzika?

A.T.: Es teiktu, ka tas arī piedien tiešām radošam un pieredzējušam māksliniekam. Tur nav pretrunas, ja esi radošs un tai pašā laikā komerciāli veiksmīgs. Tas nav domāts tikai kaut kādai šaurai intelektuāļu grupai. Mēs varam diskutēt tikai par kvalitāti. Tā visa ir mūzikas forma, un nevajadzētu vilkt kaut kādas iedomātas robežas. Māksliniekam ir jāspēj skaidrot savas domas. Cilvēkiem nav jāpavada 20 gadi mācoties, lai saprastu, ko tad kāds viņam ir vēlējies pateikt... Un tieši tāpēc mums ir tie daži izcilie – cilvēki, kas ir gudri, ļoti populāri un ar radošas personības reputāciju. Man tas šķiet fantastiski!

J.L.: Mūzika kā komunikācijas veids.

A.T.: Tā ir izvēle, ko jāveic māksliniekam, – kam tu vēlies kalpot. Es gūstu gandarījumu, kalpojot cilvēkiem, turpretim citi izvēlas kalpot kādai mazai saujiņai intelektuāļu. Vēlos teikt, ka nekādā gadījumā neraugos uz viņiem kā uz saviem ienaidniekiem, tur nav nekā nosodāma. Tā vienkārši ir izvēle.

J.L.: Bet, ja paskatāmies uz to no citas puses – viss tas lērums, ko cilvēki izliek „tur ārā” – cilvēki, kuriem patiesībā nav, ko teikt. Kādu atbildi jūs sniegtu šai, sauksim to tā, dekomunikācijai?

A.T.: Lai kurp es dotos, es redzu labus cilvēkus. Vienīgā problēma ir tā, ka viņi nesanāk kopā. Tas pats attiecas arī uz mūziku. Ja labi cilvēki nesaliek kopā spēkus, tad tāds arī ir rezultāts – visa tā šļura, kurai piedēvē vārdu mūzika. Tā nav viņu vaina. Mēs vienkārši darām par maz. Kad es 1981. gadā devos uz Ņujorku, tur it visur bija mūzikas klubi – mūziķi tajos spēlēja mūziku, un cilvēki devās ārā no saviem mājokļiem, gāja to klausīties un skatīties. Tad pēkšņi 90. gadu vidū tas aptrūka un viss. Mums kā māksliniekiem ir jāveido jauna sistēma, jānes jaunas idejas. Mēs nevaram pagriezt laiku atpakaļ, un mums ir jārod veids, kā pielāgoties. Tas, ko gribu teikt, ka cilvēki vairs nepērk kompaktdiskus YouTube dēļ, vinils šķietami atgriežas, bet tā ir kaut kāda 30 gadus veca pagātne. Iespējams – vai atminaties minidiskus – mums tagad varētu būt vinila plate minidiska formā. Runa nav tikai par mūziku, bet arī par tehnoloģijām. Mēs šodien neesam tikai un vienīgi mūzikas patērētāji. Mums tas būtu jāizmanto.

J.L.: Nu, šie no tiesas ir diez gan interesanti laiki. Daudzos veidos. Kaut vai negaidītais Amerikas prezidenta vēlēšanu iznākums ar Donalda Trampa paradigmu.

A.T.: Tas ir tas pats, kas ar to sūdīgo mūziku. Neviens nevēlas iesaistīties un būt daļa no valsts pārvaldes procesiem. Visi zina, cik pretīgi tas ir, un ir gandrīz neiespējami to mainīt. Viens ierēdnis uz otra, un viss, ko viņi spēj izdarīt, ir panākt labākus dzīves apstākļus sev un savām ģimenēm, bet viņi nespēj mainīt lietas pamatos. To ir iespējams mainīt tikai tad, ja labi cilvēki sanāk kopā viena iemesla vadīti un vienā laikā, lai izdarītu lēmumu. Es cenšos iedrošināt jaunos cilvēkus darīt to, ko viņi nolemj. Piemēram, es pašlaik sniedzu dažas performances, kurās iesaistu dīdžejus, un es vēlos izveidot dīdžeju bigbendu. Teiksim, katram dīdžejam būs sava skaņa, un mēs radīsim mūziku, dziesmas spēlēšanas procesā. Kad, atbraucot uz Latviju, runāju ar mūziķiem, teicu: „Džezs ir lieliski, bet negaidiet, kad kāds jums pateiks, kā tas ir jādara”. Tik vienkārši kā – spēlējiet savu stāstu. Kāpēc gan lai es neiespētu izveidot dīdžeju bigbendu šeit Latvijā? Redziet, mums pietrūkst tās pārliecības.

J.L.: Vai tas varētu būt jūsu Amerikas ceļojuma laikā, kad jūs ieguvāt šo pārliecību?

A.T.: Es varu paust šīs vispārīgās atziņas par viesošanos Amerikā, bet viena lieta man ir skaidra – tur es jūtos vairāk es pats nekā Turcijā. To var sajust, tiklīdz esi piezemējies uz Amerikas zemes. Nepārprotiet, es nepaužu atbalstu Amerikas politiskajai sistēmai vai ko tamlīdzīgu, bet Amerika ar tās radošo telpu sniedz iespēju to apgūt ar plašu vērienu, esot sev pašam.

J.L.: Tāda nepārvarama tieksme kļūt par visu to, ko mēs savā prātā esam iedomājušies, vienkārši esot pret sevi godīgiem, var novest līdz tam, ka tu lēnām jūc prātā, gluži kā Kanje Vests. Viņa paša vēlēšanās kalpot un padarīt cilvēku dzīves labākas pēdējā laikā arvien vairāk norāda uz to, cik dārgi tas maksā, proti, cik liels ir tas upuris, kas ir jānes.

A.T.: Mana meita gadu strādāja vienā no viņa ofisiem... un var rasties pārliecība, ka šis cilvēks nudien dažreiz ir kaut kādā mērā jocīgs. Viņam trūkst pieredzes, lai realizētu visas savas ieceres, lai aranžētu mūziku, lai strādātu ar skaņu, un ir citi mākslinieki, kas to iespēj daudz labāk un gudrāk par viņu. Bet tieši tas ir tas, ko meklēju, veroties uz jauno paaudzi – viņu skaņu. Lai arī es palaikam varu paklausīties kaut ko svaigu (smaida). Un iedvesmotos. Reizēm, raugoties uz sevi spogulī, nebūt nav iedvesmojošas sajūtas (smejas).