Vēsma Kontere-Makvilana. Foto no personīgā arhīva

Vairāk inteliģences 0

Intervija ar arhitekti un Oslo Vesterdāles augstskolas profesori Vēsmu Konteri-Makvilanu

Agnese Čivle
20/03/2017

Dizainere un arhitekte Vēsma Kontere-Makvilana (McQuillan) no Latvijas uz dzīvi Norvēģijā pārcēlās 2006. gadā. Pēc viņas vadībā izstrādātā interjera arhitektūras koncepta, 2009. gadā Oslo durvis vēra plašais high-end iepirkšanās centrs Eger Karl Johan. Aizvadītajā laikā tirdzniecības dizaina jautājumos Vēsma Kontere-Makvilana konsultējusi tādas norvēģu kompānijas, kā Vitra, Steen&Strøm, A-Lab, Fantastic Norway, Storebrand, Glassmagasinet, finn.no un Oslo Fashion Week. Šobrīd Vēsma ir profesore Oslo Vesterdāles mākslas, komunikāciju un tehnoloģiju augstskolā (Westerdals Oslo ACT). Līdztekus akadēmiskajam darbam tirdzniecības dizaina bakalaura programmā, arhitekte raksta grāmatu par modes skašu scenogrāfiju un arhitektūras projektiem, kas tapuši itāliešu modes namam Prada, sadarbojoties ar stārhitekta Rema Kolhāsa arhitektūras studiju OMA/AMO – laika posmā no 1999. līdz 2015. gadam, kad tika atvērta vērienīgā Milānas mākslas un kultūras telpa Fondazione Prada. Šajā grāmatā, gluži kā psihoterapijas seansā, arhitekte savu kaislību uzplēš vīli pa vīlei, cenšoties izprast, kāpēc viņu vienmēr fascinējis šis priekšmets – modes un arhitektūras sintēze.

Marta sākumā profesore viesojās Rīgā, kur trīs dienu piesātināto grafiku diktēja pienākumi Latvijas Dizaina gada balvas žūrijas sastāvā. 

Veltot laiku sarunai Arterritory.com, Vēsma Kontere-Makvilana cenšas izkliedēt biezo polemikas miglu, kāda cēlusies ap dizaina balvas finālistu sarakstu un vērtēšanas procesu, un aicina Latvijas dizaineru sabiedrību uz pieklājīgu sarunu. Dizaina kā komunikācijas formas kontekstā profesore skaidro, kāpēc Infogr.am un citi iespējami digitālie risinājumi ir Latvijas dizaina nākotne un kā zīmols Amoralle mērķētajā auditorijā trāpa divās sekundēs. Tāpat arhitekte dalās pārdomās par Prada novatorisma periodu un tā beigām, kā arī Frenka Gērija pašmērķīgo cīņu ar formu.


Latvijas Dizaina gada balvas 2017 žūrija darba procesā

Dizaina gada balvai pieteiktie projekti netika vērtēti kategorijās. Tas Latvijas dizaineru vidū raisīja zināmu diskusiju. Varbūt šī intervija ir iespēja kliedēt neizpratni un vēlreiz plašākai publikai izskaidrot vērtēšanas procesu.

Jā, es uzskatu, ka šobrīd tas ir mans uzdevums. Būtiski ir saprast, ka ne vienmēr uzvarētājs vai pat finālistu saraksts atspoguļo katra žūrijas locekļa personīgo viedokli. Ja žūrijā ir septiņi cilvēki, kā tas bija šajā gadījumā, un katram no viņiem ir jāizvēlas 20 finālisti, tad var cerēt, ka viņu domas sakritīs 10 vai 15 pozīcijās. Kas notika realitātē? No 149 iesniegtajiem darbiem nebija neviena, par kuru domas sakristu visiem žūrijas locekļiem. Daži darbi bija guvuši četras balsis, daži – divas, bet lielākais vairums – vienu balsi. Tas nozīmē, ka, žūrijai tiekoties pirmo reizi, finālistu saraksts bija ārkārtīgi garš un dažāds, taču dotajā laikā bija jāvienojas par 20 nominantu sarakstu.

Stefans Vials (Stéphane Vial, dizaina asociētais profesors Nīmas Universitātē Francijā) bija ļoti labs žūrijas priekšsēdētājs ar ievērojamu šādu konkursu vērtēšanas pieredzi. Viņš procesu turēja ļoti stingri. Vispirms žūrijas locekļi atkārtoti izgāja cauri visiem pieteikumiem, un šajā procesā katrs žūrijas loceklis pamatoja savu izvēli. Pārējiem bija tiesības piebalsot. Ja darbs saņēma vismaz vienu balsi, tas tika virzīts tālāk uz finālu. Pirmajā dienā saraksts sastādīja 70 darbus. Tālāk notika atkārtots balsošanas process – atkal un atkal,  līdz 20 finālisti tika noteikti pilnīgi matemātiski.

Personīgi man par dažiem darbiem žūrijas locekļus izdevās pārliecināt, par citiem – neizdevās, jo viņi darbu kvalitāti nesaskatīja. Tā tas bija arī visiem pārējiem žūrijas locekļiem.

Kas vēl būtiski – es ļoti vēlētos aicināt Latvijas dizaineru sabiedrību par šo visu runāt pieklājīgā veidā. Manuprāt, tas, ka divos naktī es tieku ietagota Facebook ar agresīvu pieprasījumu sniegt paskaidrojumus un izteikt viedokli par publicēto finālistu sarakstu, ir nepieņemami. Pirmkārt, procesa vidū žūrijai nemaz nav tiesību sniegt jebkādus komentārus. Otkārt, no rīta pirms balvas pasniegšanas Mākslas akadēmijā tika organizēta publiska diskusija, kur visiem interesentiem bija iespēja jautāt un saņemt atbildes. Zinu, ka viens no skaļākajiem sociālo tīklu aktīvistiem tajā laikā atradās akadēmijā, taču diemžēl ne diskusijas zālē... Protams, es saprotu katra dizainera emocionālo reakciju, taču, manuprāt, arī attiecību kultūra, inteliģenta komunikācija ir liela daļa no dizaina. 

Vai šāda bezkategoriju vērtēšanas sistēma pasaules konkursu kontekstā ir vispārpieņemta prakse?

Tā visā pasaulē ir jaunā tendence, un atteikšanās no dizaina kategorijām Latvijas kontekstā – tā ir ļoti drosmīga pieeja. Balvas organizatoru centieni iet prom no iesīkstējušās uztveres par dizainu ir apsveicama. Dizains var būt jebkas. Ja vari iesniegt darbu un pierādīt, ka tas ir dizains, iesniedz kaut vai tramvaja biļeti.


Vēsma
Kontere-Makvilana Latvijas Dizaina gada balvas 2017 pasniegšanas ceremonijā

Kā šo balvu vajadzētu virzīt un attīstīt nākotnē?

Pirmkārt, jebkuras šādas balvas mērķis ir informēt un izglītot sabiedrību dizaina jautājumos. Dizains jebkurā gadījumā – vai tas būtu produktu, modes vai pakalpojumu dizains – ir orientēts uz sabiedrību. Otrkārt, šādiem konkursiem ir jāspēj raisīt diskusiju. Šogad tā ir radusies, un tas ir labi. Domāju, ka nākamgad vajadzētu paredzēt dienu, kad pieteikto dizainu autori saņem žūrijas pieņemtā lēmuma detalizētu pamatojumu. Pasaules kontekstā tas notiek konkursos, kuros projektu pieteicēji par savu dalību maksā. Ir jāsaprot, ka žūrijas viedokļa saņemšanai arī ir vajadzīga finansiālā bāze. Jebkura konkursa organizēšana ir ļoti dārgs process – šeit atbraukušie žūrijas locekļi tērē savu laiku, ko patiesībā viņiem vajadzētu tērēt savos tiešajos darba pienākumos. Vajadzētu saprast, ka piesaistīt tādu personību kā Roberts Tīmans, kas ir žurnāla Frame – viena no pasaulē nozīmīgākajiem dizaina medijiem redaktors, ir luksusa notikums visai vietējai dizaineru kopienai.

Pēc iepazīšanās ar 149 iesniegtajiem dizaina darbiem, ko jūs uzteiktu kā šībrīža pozitīvāko tendenci?

Pieteikumu bija daudz. Daudzi no iesniegtajiem darbiem – inovatīvi. Ir paradījušās lielākas vai mazākas ražotnes. Ja šo ražotņu produkti tiek pirkti – tas nozīmē, ka sabiedrībai tie ir vajadzīgi, cilvēki balso par tiem ar savu maciņu. Patīkami pārsteidza iesniegto izstāžu dizainu skaits, kas liecina par to, ka kultūras dzīve ir aktīva. 

Kādas ir Latvijas dizaina iespējas pasaules tirgū? Ar ko mums ir jāsāk vai kā būtu jāturpina? 

Latviešu dizainam nav sava vārda pasaules kontekstā, kā tas ir, piemēram, itāļiem vai skandināviem. Tieši tāpēc mēs varam sākt no pilnīgi tukšas vietas un attīstīt jaunus dizainus. Kāpēc latviešu dizainam obligāti ir jābūt krēslam? Tās var būt arī digitālās platformas, komunikācijas dizains, pakalpojumu dizains utt., kas patiesībā neprasa citus ieguldījumus kā vien intelektu. Varbūt mums nedaudz jāatiet no tās sapratnes, ka dizains ir materiāls, ka dizains ir lieta.

Jūs esat profesore Vesterdāles augstskolā, kuras programmu pamatā ir šī ideja par nemateriālu dizainu. Dizaina programmas tiek mācītas kā komunikācijas programmas.

Es pārstāvu skolu, kas uzskata, ka dizains ir komunikācija. Pats produkts ir tikai daļa no šī procesa. Latvijā dizaina mācīšanas tradīcijas ir citādākas – šeit izejas punkts ir estētiskās pozīcijas. Akadēmijā students tiek uzņemts, izvērtējot viņa mehāniskās spējas – zīmēšanu un gleznošanu. Tomēr mūsdienu dizainam ir vajadzīga cita domāšana. Tas, ka kāds labi zīmē, nenozīmē, ka viņš ir labs dizainers. 

Vesterdāles augstskolā šobrīd ļoti pieprasīta ir spēļu un mobilo aplikāciju bakalaura programma. Ir pat programma, kas sagatavo dziesmu tekstu radītājus (Songwriting and production). Pirmā programma, ko augstskola attīstīja 1965. gadā, bija Art direction (radošā vadība), kuras metodes un paņēmieni tika pārlikti uz citām jomām. 

Pastāstiet, lūdzu, par studiju programmu, kuras ietvaros jūs pasniedzat.

Es biju atbildīga par tirdzniecības dizaina (Retail design) bakalaura programmas izstrādi. Savukārt šobrīd strādāju pie starptautiskas maģistra programmas izveides. Neatkarīgi no tā, vai projekts ir komerciāls vai nekomerciāls – tam tiek pieiets kā preču zīmei, kas jākomunicē. Preču zīme var būt CocaCola, un preču zīme var būt arī Rīgas 1. slimnīca, arī cilvēks var būt preču zīme. Šajā programmā klasiskās komerciālās stratēģijas tiek pielāgotas nekomerciālajām preču zīmēm. Pirms šī preču zīme tiek komunicēta telpā, ir nepieciešams izzināt tās mērķauditoriju un nodefinēt mērķus, ko tā vēlas sasniegt. Tikai tad, kad tas viss ir noformulēts, sākas darbs pie dizaina, taču pirmā darba daļa ir ļoti teorētiska: tā ir tirgus, potenciālā lietotāja un līdzīgu produktu izpēte.

Piemēram, mums bija projekts ar Norvēģijas jauno modes mākslinieku apvienību Designerkollektivet. Tā apvieno daudzus modes māksliniekus, kuriem nav tādu līdzekļu, lai viņi paši varētu atvērt savus veikalus. Pirmais projekts, ar ko strādājām, bija viņu pop-up veikals vienā no Oslo universālveikaliem. Tālāk studenti pievērsās katram konkrētajam dizaineram un izstrādāja to zīmoliem atbilstošu stratēģiju – vienam tas bija modes skates dizains Oslo Modes nedēļas ietvaros, citam – Facebook stratēģija, vēl kādam – izstāde Nacionālā Mākslas muzeja telpās. Risinājums bija atkarīgs no zīmola un precīzas komunikācijas mērķa un vietas. Un, kas ir ļoti svarīgi, – no katra zīmola ekonomiskās bāzes, kas nosaka zīmola iespējas. 


Vēsma
Kontere-Makvilana konferencē The Future of Retail. Foto: Westerdals Oslo ACT

Līdzās tādām dizaina kvalitātēm kā estētika un funkcija, šodien būtiska ir arī atbildība pret vidi, lietotāja veselību... Ir jādomā par dizaina ilgtspējību... Taču straujie un nepielaidīgie tirgus apstākļi diktē savus noteikumus. Kā, sastādot studiju programmas, tiek ņemti vērā visi šie apstākļi? 

Jebkurā gadījumā – prasības pret vidi šobrīd ir viens no noteicošajiem faktoriem dizaina tirgū, un tas ir jāņem vērā. Kad Norvēģijā tiek strādāts pie valsts pasūtījuma, visiem izvēlētajiem produktiem ir jāatbilst noteiktiem kvalitātes standartiem. Vēl pirms pieciem gadiem situācija Norvēģijā bija sekojoša – pasūtot ofisa mēbeles kādam valsts institūcijas interjeram, bija jāizraugās sertificēts ražotājs, taču tikai vienam norvēģu ražotājam visā valstī tāds sertifikāts bija. Pārējie no šī valsts pasūtījuma tirgus izkrita. Katras valsts pasūtījumu tirgus ir katras noteiktās valsts nosacīts, to ir būtiski saprast. Tāpēc izglītības iestādes uzreiz reaģē uz jaunākajiem likumprojektiem. Tiek radīti speciāli kursi, kuros visi šie sertifikāti tiek apskatīti. Skolai un dizaineriem ir jābūt informētiem par to, kas notiek gan industrijā, gan politikā. 

Šādi arī skolas cīnās par savu konkurētspēju...

Ir jāsaprot, ka skola un izglītība arī ir bizness. Ir jāsaprot, kādā veidā piesaistīt studentus. Vācijā izglītība ir par velti, un šobrīd vācieši ir ļoti priecīgi par Brexit iznākumu. Kāpēc? Šodien pasaulē visaugstāk vērtēto dizaina skolu topā atrodas britu skolas, taču līdz ar Brexit mācību maksas ļoti celsies un šīs skolas nebūs konkurētspējīgas Eiropas kontekstā. Kā reaģē Vācijas skolas? Tās sāk izstrādāt jaunas dizaina programmas, lai piesaistītu jaunus studentus. 

Dizains nav māksla. Un pat māksla ir bizness! Nekas nerodas no nekā, kādam par to visu ir jāmaksā. 

Cik noprotu, jaunākajās dizaina skolu programmu koncepcijās aizvien lielāks fokuss tiek likts uz pakalpojumu dizainu...

Domājot par dabai draudzīgu, ilgtspējīgu dizainu, nonākam pie secinājuma, ka ne vienmēr nepieciešams ražot. Piemēram, šobrīd daudzi automašīnu ražotāji pāriet uz pakalpojumu dizainu. Tiek veidoti klubi, kuru biedriem automašīnas nepieder, bet nepieciešamības gadījumā tās tiek nomātas... Runā, ka ar laiku mums lietas vairs nepiederēs – mēs tās tikai lietosim. Lai saprastu, kā dizains mūsdienās attīstās, ir vērts izlasīt grāmatu „No šūpuļa līdz šūpulim” (Cradle to Cradle: Remaking the Way We Make Things), kas tika iztulkota latviski gandrīz pirms desmit gadiem, pateicoties Latvijas Zaļajam punktam.

Kas būs tās dizaina idejas, kas aktualizēsies turpmākajos gados? 

Viennozīmīgi – tās ir mobilās aplikācijas un ar sociālajiem medijiem saistīti projekti. Latvijas Dizaina gada balvas kontekstā pirmo vietu ieguva mobilā aplikācija – datu vizualizācijas rīks Infogr.am, kam šobrīd jau ir gandrīz trīs miljoni lietotāju. Atbraucot mājās, ar lepnumu ieteicu šo aplikāciju saviem norvēģu un zviedru studentiem, uzsverot, ka tas ir Latvijā radīts produkts. Trešo vietu ieguva Brum Brum balansa skrejritenis bērniem – arī šo dizainu var virzīt pakalpojuma virzienā, piemēram, tos izīrējot. Tāpat stiklplasta laivai Rupucis tūrisma servisa kontekstā ir liels potenciāls.

Ir jāatrod produkts, kas jau pastāv, un jāskatās, kādā veidā tas varētu būt attīstāms kā pakalpojums, kā tas būtu apgreidojams. Arī dizaina ziņā. Šajā ziņā labs piemērs ir krievu dizaineris Goša Rubčinskis. Viņš pats neko neražo, bet viņam ir līgums ar Adidas Football – uzņēmumu, kas saistīts ar 2018. gadā Krievijā paredzēto pasaules čempionātu futbolā. Viss ko viņš dara no dizaina viedokļa – viņš esošajam Adidas dizainam saliek jaunus uzrakstus kirilicā, un viss aiziet rūkdams.

Vai šajos apstākļos, kad dizains sāk virzīties pakalpojumu gultnē, kad tas tiek vienkārši apgreidots, nebūs tā, ka mēs zaudēsim jaunus dizaina artefaktus nākotnē?

Padomā, kas notika laikā, kad tika izgudrota iespiedmašīna... Iedomājies, kādā šokā bija mūki, kas pirms tam visu savu dzīvi bija sēdējuši un rakstījuši grāmatas ar roku! Iespējams, vienu grāmatu – visu savu dzīvi. „Ak, Dievs, mēs taču zaudējam artefaktu!” Jā, pazuda ar roku rakstītā grāmata, bet grāmata kā tāda ir saglabājusies. Arī ķeblītis saglabāsies. Jā, varbūt tas būs daudz, daudz dārgāks. Varbūt tas būs luksusa priekšmets, kuru nodosim no paaudzes paaudzē.

Turpmākajā sarunas daļā es vēlētos pievērsties jūsu divām kaislībām – modei un arhitektūrai. Bet atkāpei, mēs varbūt atkal varētu atgriezties pie Dizaina balvas un finālistu sarakstā iekļuvušā zīmola Amoralle, kas arī raisīja plašu dizaina sabiedrības diskusiju.

Diemžēl daudzi kļūdaini uzskatīja, ka Amoralle tika vērtēta kategorijā – modes dizains. Taču atkārtošu vēlreiz – kategoriju šajā konkursā nebija vispār. Šī preču zīme tika vērtēta kā produktu dizains, par modi vispār nebija runa. Modes mākslinieki, kas par šo ir sašūmējušies, šķiet, ir aizmirsuši, ka mode kā māksla tiek vērtēta cita veida pasākumos. Piemēram, augstās modes nedēļa ir veltīta modei kā mākslai. Taču, ja šis zīmols ir pieteikts nacionālās balvas dizaina konkursam – tas tiek vērtēts pēc citām prasībām. Rīgas Modes nedēļā, piemēram, tas tiktu vērtēts pavisam citādāk.

Tad kādas zīmola kvalitātes tika ņemtas vērā, vērtējot šo zīmolu?

Kāpēc tas no žūrijas puses tika pozitīvi vērtēts? Pirmkārt, tāpēc, ka tas vispār ir zīmols. Zīmolam ir fabrika, kas nodarbina cilvēkus, tam ir fizisks veikals, iepakojuma dizains un online platforma, tam ir profesionālas stila bildes. Zīmolam ir sava vizuālā komunikācijas valoda. Amoralle funkcionē kā zīmols. Divas jakas no bakalaura darba nav zīmols. Tas pat nav īsti dizains – tas ir apliecinājums, ka persona ir izgājusi cauri mācību procesam.

Kā funkcionē šis zīmols? Kāds vispār ir apakšveļas un mājas tērpu vai šī konkrētā ražotāja mērķis? Izraisīt erotisku noskaņojumu, kas ir pamatā seksuālu dziņu izteikšanai. Tāds ir šī zīmola mērķis. Līdzīgi ir ar pornogrāfiju – ja tā būtu estētiski skaista, tā nebūtu pornogrāfija un nesasniegtu savu mērķi. Tāpat arī šī veida apakšveļa – ja no estētikas viedokļa tā būtu citādāka, minimālistiskāka, tā nesasniegtu savu mērķi. Šāda produkta mērķis ir izraisīt seksuālu interesi, un šī uzstādījuma robežās Amoralle to izdara precīzi. Tā nav funkcionāla apakšveļa, tas ir divu sekunžu jautājums – brīdis, kad sieviete izģērbjas partnera/partneres priekšā. No tās nav jāsagaida nekas vairāk. Un tai nav sakara ar modi. Tas ir erotiskais dizains. Arī briti savas modes kontekstā runā par Vivienne Westwood, nevis par viņas dēla radīto Agent Provocateur. Un tas ir sabiedrības morāles tabu, jo neviens neiesniedz nacionālās balvas atlasē, piemēram, vibratora dizainu. Joprojām izliekamies, ka sekss nepastāv. Bet, manuprāt, tas ir jautājums, par kuru vajadzētu runāt. Ja runājam par vulgaritāti... bet, protams! Sekss ir vulgārs! Un, tomēr tas ir iemesls, kādēļ mēs visi šeit eksistējam.

Ja runājam par šī produkta kvalitāti... vai kvalitāti jebkuru lielo modes namu kontekstā – tas ir mārketings. Ja cilvēkam ir nedaudz zināšanas par luksusa preču mārketingu, viņš/viņa zina, ka kvalitāte ir viens no astoņiem mārketinga principiem. 

Ja vēlaties kvalitatīvu veļu, kas satur visu savās vietās un ar ko var skriet krosu – ejiet uz Wolford, nevis pērciet Agent Provocateur, kura produktu grupā iederas Amoralle.  Produktu klašu izpratne ir daļa no dizaina tirgus izpratnes. 


OMA/AMO
interjers Prada FW17 skatei

Mazliet esmu dzirdējusi par jūsu aizraušanos ar Prada. Kas jūs saista Prada – konceptuālais fundaments un zīmola stāsts vai reālais produkts, kas nonāk veikalu plauktos?

Nesen System Magazine bija lasāma saruna ar Miuču Pradu un Rafu Simonsu, kur viņi runāja par to, kā un kāpēc mēs veicam savas izvēles. Rūpniecība un industriālā ražošana šobrīd ir sasniegusi tādu līmeni, ka vari nopirkt skaistu mēteli jebkurā kategorijā – vari nopirkt H&M un vari nopirkt Dior. Vienīgais veids, kādā mēs izvēlamies, ir tas, vai preču zīme ir tuva mūsu domāšanai un vērtību sistēmai. 

Par Prada sāku interesēties ap 2000. gadu, kad tā sadarbībā ar arhitektu birojiem Herzog & de Meuron un OMA/AMO uztaisīja pirmos veikalu–epicentru projektus Tokijā un Ņujorkā. Tie bija spilgti un inovatīvi. Ņujorkas veikals tika uzbūvēts telpās, kur agrāk atrādās Gugenheima muzejs – un preču pārdošana tika pacelta kultūras notikuma līmenī. Man, tapāt kā virknei citu arhitektu, tolaik radās interese par šo zīmolu un tā sadarbību ar arhitektiem. Jā, es iederos Prada noformulētajā mērķgrupā – sieviete ap un pēc 35, kurai ir augstākā izglītība un padziļināta interese par kultūru, mākslu un kino. Prada kolekcijas vienmēr tiek veidotas kā kultūras un mākslas vēstures references. Kolekcijās nolasāmas kultūras atsauces, sākot no Boisa un beidzot ar itāļu arhitektiem, kurus plašāka sabiedrība nemaz neatpazīst.

Pirms pāris gadiem vien ar dažu mēnešu starpību un vienlīdz lielu ažiotāžu durvis vēra divu luksusa koncernu muzeji – LVMH paspārnē esošais Foundation Louis Vuitton Parīzē un Fondazione Prada Milānā. Viena arhitekts ir Frenks Gērijs, otra – Rems Kolhāss. Zinu, ka jums ir izteiktas pretenzijas pret pirmo, taču vai nav tā, ka katra no minētajām kultūras telpām ir trāpīgs konkrētā zīmola vērtību iemiesojums arhitektūras veidolā un vienlaikus – lielisks tā mārketinga instruments?

Pilnīgi noteikti. Lielie modes nami pārņēma šo stratēģiju jau 90. gados, taču šie divi to dara daudz precīzāk. 

Par pirmo runājot – es tomēr esmu arhitekte, kas ir studējusi šo priekšmetu, man nepatīk Frenks Gērijs kā arhitekts, jo, manuprāt, viņš ir pašmērķīgs, viņa arhitektūras formu valoda nav interesanta. Katrā savā projektā viņš vienkārši cīnās ar formu – 80. gadu beigās tas bija inovatīvi, bet nu vairs nē. Jāatzīst, ka viens no viņa projektiem man ir ļoti tuvs, un tas ir Gugenheima muzeja projekts Bilbao. Tas fantastiskā veidā integrēts ainavā – kā zieds atver pilsētu. Tikmēr Parīzes Foundation Louis Vuitton iesēdināts kaut kādā plakanā vietā kā tāda kūka. Gērijs pieder pie zvaigžņu arhitektiem, kam ir izteikta formu valoda, kas man šķiet pašmērķīga. Tāda ir arī Danielam Lībeskindam un Zahai Hadidai – dekonstruktīvistu paaudzei, kas man nav tuva. 

Kas attiecas uz Kolhāsu, uzskatu, ka viņš ir viens no 20./21. gadsimta ģēnijiem, viņš ir tikpat liels klasiķis kā Korbizjē. Viņš spēj darīt abas lietas – gan attīstīt teorētisko domu, gan arhitektonisko valodu. Domāju, ka arhitektūras attīstības kontekstā viņš ir spēris lielu soli uz priekšu – Kolhāss pilnībā ir gājis prom no estētikas. Viņaprāt, arhitektūras projekts vispirms ir naratīvs. Tajā jābūt scenārijam. Man tas šķiet interesanti, man vienmēr vajag pamatojumu, kāpēc tā konservu bundža ir uzsprāgusi (par konservu budžu bieži tiek saukta Louis Vuitton fonda ēka Parīzē – A.Č.). Ir labi, ja tāda ir viena, bet, ja tādas sāk sprāgt viena pēc otras...

Runājot par abiem diviem muzejiem – starp tiem ir ļoti liela atšķirība kaut vai tikai komunikācijas līmenī. Ienākot Fondazione Prada kompleksā, uzreiz ir saprotams, ka šis ir muzejs, kas sniegs kultūras pieredzi. Louis Vuitton turpretim sagaida ar milzīgu suvenīru veikalu! Ienākot ēkā, tu iestūrē veikalā, kur vari iegādāties maisiņu ar zīmola logo par 40 eiro, jo somu atļauties īsti nevari... Arī visa mākslas kolekcija ir komerciāla un aprēķināta. Man nav problēmu ar komerciāliem projektiem, taču šis man šķiet too much in your face! (pārāk tieši ģīmī!) Vēlētos tajā vairāk inteliģences.

Ko Prada nozīmē šodienas modes pasaulē? Prada gadījumā robežlīnija starp inovatīvu un jau klišejisku zīmolu ir ļoti trausla. Un to mūsdienu modē virtuozi noturēt daudzu dekāžu garumā izdevies vien retajam. 

Laiks, kad Prada bija viens no noteicošajiem zīmoliem pasaulē, bija brīnišķīgs periods modes vēsturē, kad modes nami piederēja personībām. Pasaule ir izmainījusies pēdējo desmit gadu laikā, un, manuprāt, ir vērts uzrakstīt grāmatu par šo periodu. Un Prada ir kā lakmusa papīriņš, skaidri uzrādot to, kas notiek mūsdienu pasaulē.

Tagad gandrīz visi modes nami rāda vīriešu un sieviešu kolekcijas kopā – Prada savulaik to izdarīja pirmā. Zeķes sandalēs 1996. gadā – tas bija šoks! Prada vilka zeķes sandalēs gadu no gada, un tagad tas ir normāli. Viss, ko Prada ienesa jaunu, šobrīd ir daļa no mūsu ikdienas dzīves.

Jautājums jūsu rakstītās grāmatas kontekstā – kas jūs personīgi visvairāk fascinē Prada modes skatēs? 

Mani fascinē tā milzīgā kreatīvā enerģija, kas tiek ieguldīta 12 minūšu pasākuma dēļ. Tas, ka šīs skates ļoti koncentrēti uzrāda procesus, kas notiek mūsdienu sabiedrībā, iztulkojot tos konkrētos modes priekšmetos. 


Roberts Tīmans un
Vēsma Kontere-Makvilana izvērtējot Latvijas Dizaina gada balvas 2017 pretendentu darbus

Lūdzu, īsi pastāstīt par grāmatas tapšanas procesu.

Pirmkārt, es daudz lasu. Es lasu visu, kas attiecas uz izvēlēto tēmu. Sākot ar Kūlhāsa paša grāmatām, beidzot ar interneta platformu The Business of Fashion. Man ir sadarbība ar OMA/AMO arhitektiem un pieeja OMA arhīvam. Pēdējos divos gados esmu bijusi visās Prada skatēs. Es esmu sarunājusies ar visiem, kas stāv procesa aizmugurē. Pazīstu visus, sākot no kastinga meitenēm, beidzot ar backstage fotogrāfiem. Esmu intervējusi daudzus cilvēkus, kas ir svarīgi sadarbībai. Sākot ar Markusu Šēferu, kurš 1999. gadā aizsāka AMO, beidzot ar Frederiku Sančezu – franču skaņu mākslinieku, kurš kopš 1996. gada strādā ar [modes skašu] skaņu celiņiem. Šobrīd mans dators aptver milzīgu teksta daudzumu, kas pagaidām vēl nav salikts īstajās vietās. Tas ir darbs, ar ko būšu aizņemta līdz šī gada beigām. 

Kā jums šķiet, kas un vai cilvēkos un viņu attieksmē pret lietām ir mainījies kopš Torsteins Veblens izdeva savu lielisko grāmatu The Theory of the Leisure Class (Dīkās šķiras teorija, 1899)?

Viss ir mainījies, jo pasaule ir mainījusies. Sāksim ar to, ka pēc viņa noformulētā tricle-down principa, ka mode virzās no augstākā sociālā slāņa uz zemāko, ir divi jaunāki. Pēc Otrā pasaules kara ekonomists Dvairs Robinsons noformulēja tricle across principu, proti, ka modes tendences izplatās katra sociālā slāņa robežās. Jaunākais princips trickle-up savukārt postulē, ka modes virzās no zemākajiem sociālajiem slāņiem uz augstākajiem, un tas aizsākās ar repa kultūras uzplaukumu. Šī principa spilgti piemēri ir Padomju Savienībā dzimušie dizaineri – jau pieminētais Goša Rubčinskis, Vetements un Balenciaga kreatīvais direktors Demna Gvasalija. 

Mūsdienu sabiedrība miksē visus šos principus. Vienā teikumā – mūsdienu sabiedrībā modes tendences ir atkarīgas no sabiedrībā dominējošās vecuma grupas, sabiedrības ekonomiskās varēšanas un valsts regulējošajiem likumiem. Ja kādam tas tiešām interesē, man ir kurss par tendenču analīzi un prognozēšanu, ko pasniedzu skolā un kas no šī gada beigām būs pieejams arī internetā. Priecāšos par katru, kas izrādīs interesi. Un milzīgs tev, Agnese, paldies par tavu interesi un šo interviju, kurā man bija iespēja izpaust kādus varbūt ne tik ļoti populārus viedokļus.