Ilze Vanaga. Foto no personīgā arhīva

Peldēties sajūtās 0

Intervija ar fotogrāfi Ilzi Vanagu

Ieva Raudsepa
15/05/2017

Ilze Vanaga vairākus gadus nodzīvoja Londonā, strādājot Spring Studios – vienā no nozīmīgākajām modes fotogrāfijas studijām pasaulē. Taču pienāca brīdis, kad Ilze izlēma atgriezties Latvijā. Viņa vēlējās fotografēt un veidot savus projektus, jo, kā toreiz viņa atzina intervijā “Fotokvartālam”, “visi mani stāsti dzīvo šeit”. 

Kopš tā laika Ilzes vārds regulāri parādās Latvijas laikmetīgās mākslas un fotogrāfijas vidē. Starp autores nesenajām veiksmēm var nosaukt to, ka Ilze bija viena no pieciem autoriem, kuru darbi pirms diviem gadiem tika parādīti ambiciozajā izstādes un grāmatas projektā Latvijas ainavaArī grāmata Preses nams, kas 2014. gadā tika izveidota kopā ar mākslinieci Ingu Erdmani, nu jau ir izceļojusies pa nozīmīgākajiem Eiropas fotogrāfijas festivāliem. Tajā pašā gadā Ilzes fotogrāfijas tika publicētas arī “Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatā”.

Piektdien, 12. maijā, Kaņepes Kultūras centrā “Rīgas Fotomēneša 2017” programmas ietvaros tika atklāta Ilzes personālizstāde “Paradīzes dārzu atstājot”. 


Ilze Vanaga. No sērijas
Paradīzes dārzu atstājot“

Piektdien Kaņepes Kultūras centrā atklāja tavu izstādi “Paradīzes dārzu atstājot”. Pastāsti, par ko tā ir?

Izstāde ir par bailēm nomirt, kas acīmredzot arī izceļ bailes dzīvot. Tas ir psiholoģisks moments, ko es nesen sevī atklāju. Ejot pa dzīvi, tu noglabā visādus skeletus skapī, uz kuriem kaut kādu iemeslu dēļ neesi gribējis skatīties. Tad ierodas tavs bērns, un tās skapja durvis sāk vērties vaļā. Tas ir šokējoši, jo brīžiem tas, kas sāk nākt ārā, nav nekas balts un pūkains. Gluži pretēji – sāc apzināties, ka tevī, piemēram, ir nenormāli daudz tumsas. Protams, arī gaismas, lai justos labāk, tomēr tie pūķi ir lieli un spēcīgi. Un tad pienāk arī jautājums, ko ar šiem skeletiem darīt.

Sajūta par izstādi manī pamodās pagājušajā rudenī. Bija vēls septembra rīts, ārā bija silts, es sēdēju savas dzimtās mājās dārzā, un mani pēkšņi pārņēma sajūta, ka atrodos gluži kā paradīzes dārzā… No tā sažņaudzās kaklā un gribējās raudāt. Aiz svētlaimes, aiz skumjām, aiz bailēm un apjausmas, ka ir pienācis laiks to paradīzes dārzu atstāt. Iet tālāk, dzīvot savu dzīvi, audzināt savu bērnu. Ka kaut kam lielam ir jāmainās vai ka tas mainās manī. 

Lai dotos kaut kur tālāk vai lai vispār ietu uz priekšu, ir jāpieceļas un jāizkāpj ārā no savas komforta zonas. Tas ir obligāti, citādāk tu mirsti. Kā video spēlē. Tā ārā nākšana un durvju vēršana ir mega darbs – saprast, kas tevī mājo… Visādas pieredzes un informācija, kas tevī ir sastrēgusi, saslēgusies, kas jāšķetina, jāizdzīvo. Izstāde ir viens no veidiem, kā to izdarīt. Man fotogrāfija vispār ir kā terapija. Ej pie psihoterapeita vai bildē, un pēc tam pats buries tam cauri. Tāpēc es uz to skatos kā uz simbolu valodu un tā arī to izmantoju saviem mērķiem.


Ilze Vanaga. No sērijas 
Paradīzes dārzu atstājot“

Šī ir tava pirmā personālizstāde?

Nē, šī sanāk otrā – pirmā personālizstāde bija pirms desmit gadiem. Īsti neatceros, bet man liekas, ka to sauca “Dažādās pasaules”. Tas bija laikā, kad jau trīs gadus biju nodzīvojusi Londonā. Tur es gribēju bildēt modi un darīju visu, lai tas notiktu. Tajā izstādē bija modes portreti, kas mijās ar draugu – tādiem ikdienišķākiem – portretiem. Sanāk, ka arī šajā izstādē būs tās divas pasaules – smieklīgi, ka pati nemaz par to nebiju iedomājusies… Kaņepes Kultūras centrā izstāde ir divās telpās – vienā ir vecā, bet otrā – jaunā pasaule. Tāds šķērsgriezums starp pagātni un nākotni. Mēs vienmēr esam pa vidu – tagadnē.

Acīmredzot dzīvē ir kaut kādi momenti, kuros nonāc, un ir jāizdara izvēles, lai ietu tālāk. Uztaisīt izstādi man nozīmē domu izteikt skaļi. Kamēr tu runā pie sevis, ir ļoti grūti nonākt pie kaut kādiem slēdzieniem, jo malies kā vāvere ritenī. Bet tiklīdz tu to pasaki skaļi, uzreiz rodas distances sajūta, un tu spēj daudz labāk saskatīt, kas ir kas. 


Ilze Vanaga. No sērijas
Paradīzes dārzu atstājot“

Šajā sērijā tu liec dažādus žanrus – portretus, ainavas, klusās dabas, kā arī apvieno savas fotogrāfijas ar arhīvu materiāliem. Tas ir tavs iekšējais ceļojums.

Sērija ir par saprašanu, no kā sastāvi. Tie žanri jau nav nemaz tik dažādi. Pārsvarā ir portreti, kas atspoguļo tavas personības šķautnes. Bet sajūta ir mega – ka tas ir kā tāds milzīgs organisms, kā okeāns, kā jūra, kas pilna ar visādiem zvēriem. Tur ir tik daudz visa kā, un es gribu no tā saprast kaut mazu daļiņu, paskatīties uz tiem no malas, lai ieraudzītu.

Fakts, ka nesen esi kļuvusi par māti, ir atstājis lielu iespaidu uz tavu daiļradi. Kad vēl tikai gaidīji savu Sofiju, fotografēji daudzbērnu ģimenes. Tagad, kad stāsti par “Paradīzes dārzu atstājot”, liekas, ka šis notikums ir kaut ko būtiski mainījis tavā pasaules uztverē. 

Es uz to vispār neskatos kā uz daiļradi. Man tā ir vienkārši sajūta, ar ko dzīvoju. Fotogrāfija ir līdzeklis, ko es izmantoju, lai to atspoguļotu. Bērns nav mainījis manu “daiļradi”, nē, tas vienkārši ver vaļā manu apziņu. Šajā izstādē nav daudz jaunu darbu, tādu ir ļoti maz. Varbūt pats izkārtojums ir tāds, kādu es nekad agrāk nebūtu uztaisījusi. Šis notikums ir mainījis mani, bet mana bērna ienākšanai šai pasaulē nav nekādas saistības ar fotogrāfiju. Man vienkārši ir šis fotogrāfiskais materiāls, bet tikpat labi tie varētu būt dažādu krāsu ķieģeļi.


Ilze Vanaga. No sērijas
Paradīzes dārzu atstājot“

Kas ir tas, kas tev patīk tieši fotogrāfijā? Kāpēc ne video vai, jā, ķieģeļi? 

Man patīk gan video, gan ķieģeļi, gan zīmēt, bet fotogrāfijā ir iesista roka, ja tā var teikt. Fotogrāfijā es jūtos komfortabli, bet tajā pašā laikā man ir izaicinājums iziet no tās ārā. Vienkārši eksperimentēt ar citiem medijiem, lai pašai būtu interesanti. Fotogrāfija nav vienīgais veids, kā es izpaužos, bet, lai sevi izteiktu citādāk, ir vajadzīga zināma drosme. Ja es tagad sākšu zīmēt, nāks zīmētāji un teiks – ko viņa tur vispār dara. Bet pats labākais ir tas, ka es to vienalga darīšu (smejas).

Pēdējā laikā es tiešām daudz zīmēju, man ļoti patīk veidot no māla un būvēt. Jautājums ir, cik publiski tas notiek. Fotogrāfija ir tāda peldēšanās nostalģijā, sentimentā, ilūzijās. Reizēm no tā uznāk baigais nogurums – no tās buršanās. Un šī nav pirmā reize, kad es tā nogurstu. Tāpēc tagad ir laiks būt drosmīgai un iemērkt rokas citā šķidrumā. Redzēs, kā būs. 


Ilze Vanaga. No sērijas
Paradīzes dārzu atstājot“

Tādi pazīstami teorētiķi kā Rolāns Barts un Sjūzena Zontāga fotogrāfiju ir saistījuši arī ar nāves jēdzienu – kā stāstu par pagājušo un izbijušo. Man liekas interesants tevis teiktais, ka gribi būvēt kaut ko jaunu, taču, kad skatos uz tavām bildēm, ievēroju, ka tava krāsu gamma, piemēram, ir ļoti nostalģiska – pabalējuši toņi, kas atgādina kāda aizgājuša laika attēlus.

Man tiešām fotogrāfija asociējās ar nāvi. Es nevaru to nodefinēt, bet vispār man tā nāves sajūta pēdējā laikā ir nenormāli klātesoša – es nezinu, no kurienes tas nāk. Bet jā, fotogrāfijai noteikti piemīt šis nāves sentiments – kaut kas, pie kā jāraud, kam jāļauj iet, kas raisa ilgas, kas sāp un rada smeldzīgas sajūtas. Tajā, kā es izmantoju fotogrāfiju, šī sajūta ir ļoti klātesoša. Tādēļ es gribu savākt tos zvērus un palaist viņus brīvē. Nosvinēt un pateikties viņiem. Kad norims vētra, varēs redzēt, kas peld pa virsu tam okeānam. Vismaz kaut kādam pleķītim. 

Tu esi diezgan daudz sadarbojusies ar modes māksliniekiem Latvijā, un kaut kas no tā visa ir arī šajā darbā. Vai šī nozare tev vēl ir interesanta?

Es nezinu, no kurienes nāk priekšstats, ka esmu daudz sadarbojusies ar modes māksliniekiem. Ko tu ar to domā – kas tur parādās?


Ilze Vanaga sadarbībā ar Luste Edition

Atsevišķas bildes no šīs sērijas, kas redzamas arī tavā mājaslapā, ir tikušas publicētas modes atvērumos, piemēram, “Veto” un citur. 

Mājaslapā ir vairāk. Izstādē nebūs. Es nekad neesmu bildējusi modi. Mani interesē noskaņa. Sentiments pēc kāda aizgājuša laika perioda, dzīves stila, garšas, gaismas – 60. vai 70. gadi, Amerika, tuksnesis. Tās sajūtas, kas manī dzīvo, vienkārši rezonē ar tiem cilvēkiem, kas pie manis atnāk; man prieks viņiem kaut ko uzbildēt. Un īstenībā es to nedaru tam konkrētajam cilvēkam, es to daru sev, bet beigu beigās iegūstam mēs abi, jo savstarpēji rezonējam. Viens tāds cilvēks ir Anna Aizsilniece, arī Katrīna Sauškina ar saviem Lustes krekliem. Bet modes tur patiesībā nav. Kas vispār ir mode, es nemaz nezinu. Kaut kas, kam visi seko. Bet šeit neviens nekam neseko, ja nu vienīgi savai sirdsbalsij. Cerams. 

Es šo pieminu arī tāpēc, ka man ir patikuši atsevišķi tavi sadarbības projekti. Piemēram, kad fotografēji Luste Edition tēkreklus un par modeļiem aicināji cilvēkus no pludmales.

Apģērbs tur, protams, parādās, bet īstenībā, kā jau saku, tas ir ceļojums ar sevi vai ar draugu. Toreiz tajā pludmalē, piemēram, bija tādi puikas, un viens no viņiem nenormāli skaists – blonds, ar vasaras raibumiem. Viņš spēlēja futbolu. Es eju ar tiem krekliem un saprotu, ka vajag to puiku dabūt iekšā tajā tēkreklā, bet viņš saka – nē. Viņš iet prom un vispār negrib bildēties. Tur apkārt pilns ar skaļiem puikām, kuri ar lielāko prieku uzvilktu to kreklu un nopozētu. Bet – nē, man vajag kaut kādu īpašu ņemšanos. 

Klejoju ar tiem krekliem, kamēr satiku veco pilotu, kuru arī beigās nobildēju. Es esmu tāds cilvēks, kas sev uzstāda visādus iekšējus uzdevumus. Tas vienmēr nozīmē kaut kam pārkāpt pāri – nedrošībai, kaunam, bailēm. Tā ir tāda apzināta sevis vešana. Reizēm riktīgi par daudz; reizēm pilnīgi uznāk sirds klapes. 


Ilze Vanaga. No sērijas
Paradīzes dārzu atstājot“

Nobeigumā pastāsti – kas tevi iedvesmo ikdienā? 

Mēs ar Sofiju bijām Kuldīgā. Nogājām pie Ventas – tur, kur tajā ietek mazā upīte. Man vēderā sagriežas un kājas pašas nes iekšā čūkslājos – brist, līst, rāpties. Dvēsele sauc, tā teikt. Es esmu tāds klaidonis. Visu laiku vajag jaunus iespaidus. Vienā vietā es nenormāli nogurstu un palieku totāli apātiska un nelaimīga. Tas ir baigi grūti. Bet pietiek ar tādu mazu upīti, kas urdz, pavasara gaismu, un tava dvēsele gavilē. Tevī atmostas kaut kāds Robins Huds. Starp visiem pienākumiem, uzdevumiem, uzmanību, ko prasa arī bērns, kaut kā savi resursi ir jāatjauno. 

Kad es dzīvoju Londonā, mans moto bija – katru dienu izdarīt ko tādu, ko nekad dzīvē pirms tam neesi darījis. Jo tas dod to tauriņu sajūtu vēderā; to piedzīvojumu sajūtu. 

Vakar, kad braucām atpakaļ no Kuldīgas, Sofija pamodās kaut kur netālu no Rīgas un prasīja ēst. Es domāju: nu, varētu jau spiest līdz Rīgai, bet kāpēc – iebraucam kaut kur! Netālu no Spuņciema sen jau biju ievērojusi norādi uz Salas Sv. Jāņa baznīcu. Domāju – nu tad šoreiz aizdodamies tur. Mēs iebraucam pa ceļu, un tur meža vidū – baznīca. Tik skaista. Pie durvīm zied milzīgi rododendru krūmi. Neviena nav – baznīckunga mājā sen neviens nav dzīvojis. Kaut kādi mežonīgi putni šaudās pa kokiem un dzied tā, ka viss mežs skan. Kad es varu atklāt šīs jaunās vietas viena, ar Sofiju vai ar citiem tuviem cilvēkiem, tas dod baigo spēku. Ir svarīgi, ka ir cilvēki, ar kuriem kopā doties ceļojumos.


Ilze Vanaga. No sērijas
Paradīzes dārzu atstājot“

rigasfotomenesis.lv
ilzevanaga.com