Ūdenstorņa horeogrāfija. Intervija ar horeogrāfu un mākslinieku Edu Shautenu
Laura Brokāne
08/08/2017
Mūsdienu mākslas festivāla „Liepājas mākslas forums” ietvaros 6. augustā plašākai auditorijai tika atvērts Liepājas Karostas ūdenstornis, kur jau mēnesi pirms projekta #KarostaWaterTowerProject oficiālās atklāšanas strādājuši desmit dažādu disciplīnu mākslinieki holandiešu horeogrāfa un mākslinieka Eda Shautena (Edd Schouten) vadībā. Pielietojot atšķirīgas mākslinieciskās struktūras, stratēģijas un taktikas, mijiedarbojoties gan savstarpēji, gan ar apkārtējiem iedzīvotājiem, vidi un pašu ēku, radošās aktivitātes noslēgušās mākslas projektā, kas ikvienam apmeklētajam jaunā gaismā atklās ūdenstorņa neparastās kvalitātes.
Mākslas centra „Totaldobže” organizētajā projektā piedalās fotogrāfe un grāmatu dizainere Inga Erdmane, fotogrāfs un alus brūveris Valdis Jansons, dejas mākslinieki Katja Čeraņeva (Katja Cheraneva, Krievija) un Mateo Makezi (Matteo Marchesi, Itālija), mākslas organizatore un kuratore Līga Lindenbauma, vizuālie mākslinieki – Debija Janga (Debbie Young, Skotija), Laura Prikule un Eva Vēvere, skaņas mākslinieks Ernests Vilsons, vokāliste un skaņas māksliniece Marijaluīze Kapurso (Marialouisa Capurso, Itālija). #KarostaWaterTowerProject apmeklētājiem būs atvērts līdz 27. augustam.
Holandiešu mākslinieks Eds Shautens jau iepriekš piedalījies „Totaldobžes” aktivitātēs Latvijā, un nu stāsta par Liepājas ūdenstorņa unikālo telpas pieredzi, horeogrāfijas jēdziena izpratni plašā nozīmē, sava mākslinieciskā ego pārvarēšanu un dejas neizsmeļamajām priekšrocībām.
Kā iesaistījāties projektā #KarostaWaterTowerProject?
Projekta iecere radās pirms gada, kad Kaspars Lielgalvis no „Totaldobže” uzaicināja mani kopā ar viņu braukt uz Liepāju, lai apskatītu, kā viņš pats raksturoja, – kādu „brīnišķīgo vietu”. Brīnišķīgā vieta izrādījās Karostas ūdenstornis, un viņš nebija pārspīlējis. Kā māksliniekam, kura pētnieciskais kodols ir tādi horeogrāfiski elementi kā kustība, laiks un telpa, man šī vieta bija ieiešana iespēju sapnī. Es biju kā bērns Ziemassvētkos, saskatīju potenciālu, ko šī telpa var piedāvāt, un biju sajūsmā, kad Kaspars ieteica izpētīt iespējas veidot projektu par to. Mans ierosinājums bija radīt mākslinieku kopienu, kas īslaicīgi sadarbotos, radot unikālajai telpai atbilstošu izstādi.
Liepājas Karostas ūdenstorņa apkārtne. Foto: Inga Erdmane
Kā jūs izvēlējāties šo starptautisko mākslinieku komandu?
Komandas izvēli drīzāk noteica līdzsvara meklējumi, nevis autoru nacionālā piederība, lai gan man bija svarīgi, ka mijiedarbojas gan Latvijas, gan citu valstu mākslinieki. Bet tikpat svarīgi, ja ne vēl vairāk, bija, lai komandu veidotu gan pieredzējuši, gan mazāk pieredzējuši mākslinieki no dažādām disciplīnām. Mijiedarbība un sarunas, kas notikušas projekta laikā, ir būtiska procesa sastāvdaļa. Pulcējot cilvēkus ar dažādām – kā es saku – „superspējām”, veidojas interesantas domapmaiņas un, cerams, arī spontānas mākslinieciskas uguņošanas potenciāls.
Kādi bija jūsu pirmie iespaidi par Liepāju un tās daļu – Karostu?
Kā jau minēju, pirmoreiz Liepājā, ūdenstornī, biju pagājušajā gadā. Un atgriezos šajā jūnijā uz dažām dienām, lai pārskatītu vietu un palīdzētu risināt praktiskas lietas, kas nepieciešamas projektam. Piemēram, es uzskatu, ka ir svarīgi, lai ikviens dalībnieks justos ērti, un, lai to nodrošinātu, mums izdevās nokārtot pamatskolas palīdzību tikai 100 metrus no torņa. Arī kopīgas ēdienreizes ir būtiskas, un mums bija jāplāno, kā ūdenstornī iekārtot virtuvi. Un daudz citu šādu mazu lietu. Ievērojama bija dažādu Liepājas iestāžu – domes, ūdensapgādes uzņēmuma, skolas – gatavība palīdzēt šim projektam un kopīgiem spēkiem padarīt to iespējamu. Tas patiešām bija brīnišķīgi.
Projekta #KarostaWaterTowerProject dalībniece Debija Janga. Foto: Inga Erdmane
Esat iesaistījies mākslas projektos Latvijā jau iepriekš. Pastāstiet, kā radās interese par šo reģionu?
Esmu piedalījies vairākos projektos Latvijā vai caur Latvijas organizācijām. Sākotnēji „Totaldobže” uzaicināja mani piedalīties vienā no savām „Melno caurumu” darbnīcām 2014. gadā. Kaspars Lielgalvis meklēja holandiešu mākslinieku, kurš varētu pievienoties komandai, un jautāja mākslinieku iniciatīvai „1646”, vai viņi zina kādu, kurš būtu ieinteresēts. Man patīk procesa virzītas mākslinieciskas iniciatīvas, un es acumirklī iejutos Kaspara rosinātajā koncepcijā. Trīs sadarbības nedēļu laikā es pievienojos māksliniecei Laurai Prikulei, komponistam Platonam Buravickim un dzejniekam Krišjānim Zeļģim, kā arī igauņu dejas māksliniekam Kasparam Ausam. Pagājušajā gadā mani atkal uzaicināja piedalīties, šoreiz ar Ingu Erdmani, gatavojoties „Omega 3” izstādei Moostē, Igaunijā. Šajā laikā man bija arī iespēja darboties Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skolā Cēsīs.
Kas mēneša laikā ir noticis ūdenstornī?
Mēnesi pirms izstādes atvēršanas mākslinieki ūdenstornī radīja īslaicīgu komūnu. Sākumā viņi izmantoja laiku, lai „ierastos” un iepazītos ar telpu. Un šim nolūkam tika izmantotas dažādas metodes. Piemēram, mans darbs „Sola sesijas” (Bench Sessions) no projekta „R.I.C.E. on Hydra” Bjartekas festivālā. Dalībnieks vienkārši uzaicina kādu viņam pievienoties un mijiedarboties uz soliņa. Tā var būt, un lielākoties arī ir, parasta saruna, bet tas nav noteikts. It kā vienkāršs instruments, bet šāda veida domapmaiņas ietvars ļoti efektīvi katalizē mijiedarbību nākotnē. Kopīgas vakariņas arī ir svarīgas, jo tās apvieno grupu, un, baudot mājās gatavotu ēdienu, var pārdomāt aizvadītās dienas idejas un pieredzi. Mijiedarbība ar ūdenstorņa telpu ir tikpat svarīga kā savstarpējā komunikācija, un tika izstrādātas vairākas metodes, lai veicinātu mākslinieka un telpas dialogu. Izmantojot šos instrumentus telpā un uzkurinot dalībnieku iztēli, ūdenstornī lēnām sāka nobriest idejas.
Projekta galvenais koncepts ir tāds, ka, lai gan mēs veidojam izstādi, mākslinieciskās izteiksmes virzītājspēks ir process, kas noris sadarbībā ar telpu un vienam ar otru. Tikpat interesanti, kādas mēdz būt mākslinieka individuālās izpausmes, šis projekts novirzās no mākslinieka ego un individuālā procesa. Tas aicina dalībniekus iziet no komforta zonas un piedalīties grupas izpausmē, kas unikālo vietu izceļ kā galveno iedvesmu. Tādējādi tornis netiks padarīts par galeriju. Galerijas ir lieliskas. Tās ir neitrālas, parasti baltas vietas, kas izceļ mākslas darbus, un tām ir būtiska funkcija laikmetīgajā mākslā. Taču mēs radām darbu, kas izceļ vietu nevis mākslinieku.
#KarostaWaterTowerProject procesā. Eds Shautens un Mateo Markezi. Foto: Inga Erdmane
Kā vieta noteica mākslas darbu rašanos šajā projektā?
Vieta ir noteicoša. #KarostaWaterTowerProject galvenais mērķis ir sadarboties ar vietu un padarīt to par izstādes pamatelementu. Vēl ir arī vide, ko rada mākslinieku grupa, mijiedarbojoties viens ar otru. Un visbeidzot ir Karostas ūdenstorņa apkārtnē dzīvojošā sabiedrība. Kā piemēru varu minēt, ka katru dienu kādam no četriem torņa apsargiem ir 24 stundu maiņa. Daži to ir darījuši gadu desmitiem, un tādējādi viņi ir ļoti nozīmīgi iekšējās informācijas nesēji. Tātad ūdenstornis, mākslinieku grupa un apkārtējā sabiedrība veido to, kas redzams izstādē.
Kā praktisku piemēru minēšu risinājumu, par ko vienojāmies vakar. Pirmajās procesa dienās viena no nozīmīgākajām telpas pieredzēm bija tās akustiskā kvalitāte. Mēs aizvadījām stundas, dziedot, runājoties un pat nolēmām veikt vingrinājumu, lai filtrētu telpas rezonansi. Skaņas mākslinieks Ernests Vilsons ātri saprata, ka būs grūti strādāt ar skaņu, jo telpas ietekme būs pārāk spēcīga un nebalansēs ar jebko citu, kas tiks atskaņots. Tomēr vienojāmies, ka šīs vietas akustiskā pieredze ir būtiska ūdenstorņa rakstura sastāvdaļa.
Un sākās risinājuma meklēšana. Kā mēs varētu spēlēt skaņu telpā, kas reprezentētu akustiku, nenomācot visu pārējo. Idejas cirkulēja, dalībnieki apspriedās, viņi risināja arī citus aspektus un diezgan ātri tos formulēja. Varbūt varam likt skatītājam radīt skaņu telpā un tādējādi izjust akustiku? Tas būtu līdzīgi tam, kā paši to atklājām pirmajās stundās. Pēc tam rodas jautājums – kā mēs to darīsim? Telpā ir jābūt objektam, kas ļauj skatītājam radīt skaņu. Bet šim objektam ir jāatbilst telpai arī vizuāli, nevis tikai jāpilda funkcija. Atkal radās jauni jautājumi un izmēģinājumi. Lielākā daļa no tiem bija pilnīgi nederīgi, un mēs patiešām iestrēgām šajā jautājumā.
Projekta #KarostaWaterTowerProject dalībnieks Ernests Vilsons. Foto: Inga Erdmane
Bija jāņem vērā, ka elementam jāatrodas ūdenstorņa trešajā līmenī, kas ir ārkārtīgi trausla vieta, un jebkurš objekts, kas tur atradīsies, mainīs līdzsvaru un, iespējams, pat sašķobīs telpas pieredzi. Kādā procesā posmā mēs piedāvājām cimbalu, bet vēl pirms izmēģinājuma sapratām, ka nevarēsim šo elementu pieņemt vizuāli. Arī konceptuāli cimbalai nebija jēgas, un mēs atmetām šo ideju.
Tomēr citas idejas nebija. Mums patika doma par šāda veida aktivitāti, ko uzņemtos skatītājs. Tas būtu labāk nekā, ja apmeklētājs skaņu radītu, piemēram, ar balsi (kaut gan tas varētu būt interesantāk, jo balss ūdenstorņa trešajā līmenī skan neticami iespaidīgi). Daudzi cilvēki ir pārāk kautrīgi, lai svešādā publiskā vietā gribētu radīt skaļu troksni ar savu balsi. Objekta metāla kvalitāte bija pievilcīga kā citu telpas elementu spogulis. Vēl šeit ir trīsstūris. Šī forma parādās visā trešajā līmenī. Tāpēc parādījās ideja par trīsstūra formas instrumentu. Sākumā domājām, ka piemērots varētu būt trīsstūris, mūzikas instruments. Taču tas ir pārāk mazs. Sākām meklēt lielāku objektu, kas būtu metālisks un trīsstūra formā, un radītu labu akustisko impulsu telpā.
Mums pastāstīja, ka šeit ir metālapstrādes darbnīca, un viens no torņa sargiem zina, kā to izmantot. Pajautājām sargam Jurijam, vai viņam ir pieejams kāds liels metāla objekts, ko varētu izliekt trīsstūra formā, un viņš mūs aizveda uz darbnīcu, lai paskatītos. No kāda putekļaina stūra viņš izvilka garu metāla siju, kas, iespējams, bijusi kāpņu sastāvdaļa kādā no torņa telpām. Mēs uzreiz sapratām, ka esam uzgājuši zeltu, šis objekts ir skaists un tieši iederīgs šajā telpā. Tas ir arī pietiekami liels, lai iedarbotos uz telpu, metālisks, tam ir trīsstūra forma bez izliekuma un, vissvarīgākais, tas rada lielisku skaņu. Jurijs izurba caurumu vienā galā un izdarīja to pašu ar metāla stieni, ko var pārsteidzoši izmantot. Mēs apvienojām divus elementus un pakārām tos makšķerauklā, izjūtot svētlaimes mirkli. Pēc šī sadarbības visi elementi sagāja kopā.
Eds Shautens. Maps for a Water Tower. Zīmējums projektam #KarostaWaterTowerProject.
Šajā darbā jūs paplašināt horeogrāfijas jēdzienu. Lūdzu, pastāstiet sīkāk par šo ideju.
Horeogrāfija kā konceptuāls akts ir jāskata atsevišķi no dejas. Atšķirībā no dejas tā ir kustības izpausme specifiskā laikā un telpā. Šajā gadījumā galvenā kustība ir mākslinieku vidū, kas izpēta telpu, mijiedarbojas ar to un viens ar otru (varat to uzskatīt par dejas elementu). Ūdenstornis un tā apkārtne ir telpa. Divi mēneši, kuros projekts norisinās, ir horeogrāfijas laiks. Bet ir radusies vēl kāda interesenta horeogrāfija, ko jau pieminēju iepriekš. Katram apmeklētājam tiks piešķirti pieci uzdevumi, kas viņam jāpaveic ūdenstornī. Tie veido rāmi tam, ko mēs, mākslinieki, radījām, lai labāk piedzīvotu šo telpu. Taču tas nozīmē arī, ka skatītāji dosies pa tiem pašiem maršrutiem, veiks tās pašas kustības un veidos līdzīgas skaņas. Tātad veidosies atkārtojuma horeogrāfija, ko patvaļīgi veidos telpā ienākušie apmeklētāji. Citiem vārdiem, visi viesi ir aicināti piedalīties dejā, kas piepildīs ūdenstorni izstādes norises laikā un radīt ilglaicīgu horeogrāfijas. Horeogrāfiju nevar pilnībā izdzīvot katrs cilvēks atsevišķi. Savā ziņā tas joprojām ir objekts vai domāšanas horeogrāfija. Bet ir viens liecinieks, kas horeogrāfiju redz kopumā, – ūdenstornis. Es patiesi izbaudu šīs idejas poēziju – ka galu galā ikviens cilvēks, kas iziet cauri šai telpai projekta laikā, sniedz tai atpakaļ patvaļīgu horeogrāfiju.
Kā izveidojās jūsu interese par horeogrāfiju?
Es pievērsos dejai un horeogrāfijai pirmajā studiju gadā Hāgas Karaliskajā Mākslas akadēmijā. Mani uzaicināja paskatīties kādas laikmetīgās dejas grupas priekšnesumu. Es nekad iepriekš nebiju redzējis tamlīdzīgu deju un biju aizgrābts. Es biju sācis studēt fotogrāfiju, bet sapratu, ka no šī medija nekad negūšu tādu māksliniecisku intensitāti kā no tā, ko nupat redzēju. Gadu pavadīju frustrācijā, iekams nomainīju studiju programmu un sāku fokusēties tieši uz performanci, īpaši deju. Pēc absolvēšanas vairākus gadus strādāju kā horeogrāfs, veidojot dejas ainas teātros. Tomēr teātris nebija man piemērota vide. Es meklēju spontānākas reakcijas un sapratu, ka iepriekš iestudētie soļi uz skatuves to nekad nesniegs. Mana interese virzījās uz konceptuālākām horeogrāfijām, vienkāršiem kustības un mijiedarbības modeļiem un cieņu pret telpu un laiku, kurā šīs darbības notiek. Man horeogrāfija atklājās kā ļoti plaša, taču tīra, un ietvēra šo trīs elementu – laika, telpas un kustības – izpēti.
Eds Shautens. Maps for a Water Tower. Zīmējums projektam #KarostaWaterTowerProject.
Kuri jums ir vissvarīgākie paša mākslas darbi?
Domāju, ka mans mīļākais darbs ir „Mīlestības un darba horeogrāfija” (Choreography of Love and Labour), kas bija horeogrāfisku pētījumu sērija. Tajā centos izveidot slēgtu (māksliniecisku) sistēmu, kurā galvenais iedvesmas avots, gūtais finansējums un pati izstādes telpa bija saistīta ar kādu Īrijas lauku saimniecību. Vislielāko rezonansi, iespējams, raisīja darbs „Ziedu vācējs” (The Flower Picker) – sešu nedēļu performance, kurā tika vākti ziedi. Projekts sevi atpelnīja un guva ienākumus. Tas netika dokumentēts, tāpēc varēja koncentrēties uz pašu darbu un tā pārejošo raksturu. Skatītājiem, kuri vēlējās dzirdēt par to stāstu, bija jāatrodas lauku saimniecības apkārtnē. Stāsts ir viss, kas palika no „Ziedu vācēja”. Es īpaši fokusējos uz pārejošiem darbiem, jo uzskatu, ka tie atspoguļo dzīves realitāti un palīdz man nodibināt pazemību iepretim mākslinieciskajam ego, kas bieži vien ir tik dominējošs.
Kas ir jūsu galvenie iedvesmas avoti un autoritātes mākslā?
Domāju, ciktāl sniedzas horeogrāfija, Mihaēls Klīns (Michaël Klien) ir un vienmēr būs iedvesmas avots. Esmu strādājis ar viņu Īrijā, kad biju Daghdha deju kompānijā (Daghdha Dance Company), kurai viņš bija vadītājs, un mēs joprojām regulāri sazināmies. Man patīk viņa pieeja horeogrāfijas procesam un viņa „Ierosinājumi dejot atšķirīgi” (Propositions To Dance Differently) ir brīnišķīga refleksija par mākslu kopumā un pamatīgi ir iespaidojusi manas idejas.
Kā deja var palīdzēt dzīvot?
Es neesmu dejas eksperts, tāpēc tas ir ļoti grūts jautājums. Bet kustība un domāšana par kustību noteikti var uzlabot ikviena pieredzi. Izprast ķermeni caur kustību paņēmieniem ir izdevīgi, un, tādējādi ceļojot un izpētot vietu, kur atrodies, var arī priecāties par to. Runājot par pārējo, varu pateikt tikai to, ka deja ir laba ķermenim, prātam un dvēselei. Ikvienam vajadzētu dejot.
Vai esat piedzīvojis brīdi, kad māksla ir padarījusi jūsu dzīvi vieglāku?
Būt māksliniekam nav viegli, īpaši, ja izvēlies netradicionālāku ceļu. Bet padomājiet par alternatīvu. Es labāk izvēlos grūtu, bet interesantu ceļu, nekā to, kas man bruģēts.
