Izrādes “ZėNíTS” mēģinājums. Foto: Jānis Porietis

Švīka, švamme un skrjabināšana “LNSO vasarnīcā” 0

Orests Silabriedis
24/08/2017

Foto: Jānis Porietis

Festivālā “LNSO vasarnīca” 26. un 27. augustā koncertzālē “Cēsis” tiks pirmizrādīta Jāņa Šipkēvica un Marta Pujāta dziesmu izrāde “ZėNíTS” (jā, tieši šādā rakstībā) diviem puikām un instrumentālam ansamblim. Režisors – Viesturs Meikšāns. Tērpu un skatuves iekārtojuma autore – Rūta Briede. Galvenajās lomās – Eremijs Sējāns un Eduards Jansons vai Holgers Štāls un Kristaps Apkalns. 

Divi Domskolas puikas stiepj milzīgas kabatbaterijas. Mugurā viņiem koši izkrāsotas somas. Tikpat spilgtas ir “LNSO zenītansambļa” nošupultis. Milzu švamme pārtop par gultu un atkal atpakaļ par švammi. Viens no ansambļa mūziķiem uzrota bikses, iemaucas svārkos, pats savu galvu paslēpj zem lielākas galvas un pārvēršas par skolotāju, kuras kurpju papēdīšu klikstoņa atskan no skolas gaiteņa tālākā gala. Šie ir tikai daži kadri no topošās izrādes “Zenīts”, kuras autori ir divi Rīgas Doma kora skolas absolventi – Jānis Šipkēvics un Marts Pujāts. 


Marts Pujāts mācījās par komponistu, kļuva par lauriem vītu dzejnieku, un “Zenītā” viņa pienesums ir teksts.
Jānis Šipkēvics mācījās par diriģentu, kļuva par dziedātāju un komponistu, un “Zenītā” viņa pienesums ir mūzika. 
Kādreizējie klasesbiedri Marts un Jānis dzimuši 1982. gadā. Izrādē “Zenīts” viņi atceras skolasgadus. 

Lasot “Zenīta” tekstus un skatoties notis, ir sajūta, ka abi sasnieguši zināmu vecumu, kad sāk gribēties ne tikai atskatīties uz ļoti agru jaunību (šajā gadījumā faktiski – pusaudzību), bet jau arī iemiesot mākslas darbā šo atskatīšanos.

Marts saka: “Pilnīgi noteikti tuvojos pusmūžam. Lai gan, jāsaka, atskatīties uz jaunību un iemiesot to ir gribējies arī agrāk.”

Jānis saka: “Tik tuvu vēl nekad, acīmredzot, neesam bijuši. Un šis noteikti ir īstais brīdis, jo sajūtas vēl dzīvas, bet skatupunkts jau pavisam cits. Man personīgi šis atskats ir būtisks, šķiet, ka tas ir nepieciešams, lai dotos tālāk.”


Rīgas Doma kora skola tika izveidota 1994. gadā. Līdz tam Jānis un Marts mācījās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Skatoties “Zenītu”, var iztēloties gan vienu, gan otru skolu (jo vairāk tādēļ, ka Kalnciema ielā tās ir dvīņumājas), taču Jānim acupriekšā vairāk rēgojas Domskola, jo “tā bija tā īstā mūsu izveidošanās vieta”. 

Izrāde sākas ar puiku gājienu uz nullstundu. Mūzikā vienlaikus nolemtība (ak, Kungs, ir taču vēl naktsvidus – nulltā stunda Domskolā sākās astoņos no rīta) un apņēmība (kā lūši mēs ejam viens otra pēdās, kā lūši pa sērsnu lavāmies). 

Zināms, ka šādās pastiprināti muzikālās skolās skolēni pavada vairāk laika, nekā vispārizglītojošās iestādēs. Turklāt, piemēram, Marts dzīvoja Ikšķilē. Tas nozīmēja trīs stundas ceļā. 

Marts: “Katru dienu ar vilcienu un tramvaju turp un atpakaļ. Vilcienā mājasdarbi. Viskomplicētākais bija mācīties diriģēšanā kordziesmu visas balsis no galvas un darīt to klusējot. Labi jau labi. Nebija tas nemaz tik grūti.”

Jānis: “Šķita, ka par daudz [laika vadījām skolā], bet ar katru gadu šis laiks arvien palielinājās, līdz nolēmu iet “līdz galam” un pārvācos dzīvot uz kopmītnēm turpat skolā – vienu stāvu virs klases. Bija rīti, kad modinātāju uzstādīju divas minūtes pirms stundas sākuma.”

Vienā no “Zenīta” dziesmām nosauktas konkrētas mācību telpas – 405., 412., 501., 612., 615. klase. Ar kādiem mācību priekšmetiem tās saistās?

Marts: “Precīzi neatceros – solfedžo, klavieres, mūzikas literatūra, harmonija, formas mācība. 501. klasē bija angļu valoda. Bet tas vispār nav baigi svarīgi.”

Jānis: “Ik pa gadiem mēdza pamainīties, bet atmiņas teic, ka kaut kas amplitūdā no solfedžo un harmonijas līdz mūzikas literatūrai. Smagi priekšmeti.”

Izrādē no šīm telpām atskan grabināšana. Viens grabina vijoles atslēgas, cits basa atslēgas, cits grabina kaut ko no Černi līdz Skrjabinam. Vai Skrjabina grabināšana tapusi par godu “Zenītam”?

Marts: “Par godu “Zenītam”. Es it kā atceros, ka Jānis skolas laikā kaut ko no Skrjabina spēlēja. Un man vispār Skrjabina mūzika patīk. Ne viss, bet tas, kas patīk, tas patīk. Bet skolā par Skrjabinu mums īstenībā nemācīja vispār neko.”

Jānis: “Skrjabināju pie skolotājas Ārentas, viņai tas bija mīļš autors.”

Šīs pašas grabināmās dziesmas noslēgumā Marts dod glītu salīdzinājumu – “sirds kā tīra kvinta”. Liekas gandrīz kā sveiciens Annas Brigaderes dimanta oliņai.

Marts: “Nē. Nav sveiciens.”

Jānis: “Jēdziens ‘tīra kvinta’ man vienmēr šķitis nesaprotami poētisks. Un tas jau no mazotnes idealizē tonālu mūziku.”

Vienā citā dziesmā kā gara auguma īpašnieks un atskaņa vārdam ‘boss’ tiek piesaukts četrus gadus vecākais skolasbiedrs Lauris Goss, kordiriģents, Nacionālā kultūras centra koru un vokālo ansambļu eksperts – iespējams, šī ir pirmā dziesma, kurā viņš iekļuvis. Vai Lauris par šo ir informēts?

Marts: “Nē.”

Jānis: “Es ceru, ka viņš nojauš.”

Vecākie skolasbiedri jaunākos mēdz neievērot. Jaunākie vecākos gan nereti vēro. 

Marts: “Man, piemēram, abi Andri – Sējāns un Petkēvičs – likās baigi super asprātīgie jokotāji. Likās – kā var tik forši jokoties? Tur vēl no vecākām klasēm bija tādi, kas mācēja super ģitāru spēlēt un klavieres baigi labi. Ingus Selezņevs super mācēja zīmēt. Bet vai uz mums kāds no mazākām klasēm kaut kā skatījās, to nezinu.”

Jānis: “Nu, šķiet, Andris Sējāns bija visiespaidīgākais visās disciplīnās. Basketbolā, dziedāšanā. Iespējams, tādēļ viņš bija vienīgais, kurš varēja “Zenītu” pienācīgi instrumentēt. Un viņš to ir izdarījis, manuprāt, nevainojami.”


Kas ir dziesmas “Mana klade” tekstā piesauktie Valdis, Juris, Ģirts, Arvis, Atis?

Marts: “Tie ir mūsu klasesbiedri: [Orķestra “Rīga” pašreizējais mākslinieciskais vadītājs] Valdis Butāns, [kādreizējais grupas Cosmos dziedātājs] Juris Lisenko, Ģirts Ozoliņš, Arvis Rekets, Atis Zviedris. Kā redzams, ir saglabāta uzvārdu alfabētiskā secība. Jo es savus klasesbiedrus atceros tieši šādi. Secība ļoti pateicīga – pēdējais strīpā ir Atis. Tieši vajadzīgais vārds atskaņai [uz “pildspalva pati”].”

Jānis: “Mūsu klase pilnā sastāvā. Kad pēc stundas skrējām uz bufeti, allaž visus, kas mazāki par mums, brīdinājām – astotie nāk! Tad pēcāk – devītie nāk! Un tā tālāk. Tagad vairs neviens nenāk. Var droši iet.”

Kas būtu tiem laikiem raksturīgs apģērba gabals, ēdiens?

Marts: “Džemperis. Bulciņas.”

Jānis: “Ēdām mazās piciņas, kas ietītas pārtikas plēvē, dzērām spraitu un griezām yo-yo.”

Tiem, kas neko nezina par Supermario, būtu interesanti uzzināt, kas dziesmā “Skaties, ko es” notiek, kad apēd sēni un puķi, kas ir trešā istaba un kāpēc jāizglābj princese Dēzija.

Marts: “Tajā laikā tā mums bija ļoti populāra lieta. Zin’ kā, aizbraucām uz Ameriku, tur GameBoy. Kad Mario apēd sēni, viņš paaugas. Kad Mario apēd puķi, viņš var šaut ugunsbumbiņas. Trešā istaba ir pazemes istaba. Tās galā ir boss, kurš nolaupījis to princesi. Katrā istabā cits muzikālais pavadījums. Mēģinājumā dzirdēju, ka Jānis “Zenītā” imitējis tās trešās pazemes istabas mūziku. Forši.”

Jānis: “Mario bija supervaronis. Joprojām ir.”

Izskatās, ka datorspēlēm bija zināma vieta tālaika puiku vidū. 

Marts: “Nu, manā dzīvē jā. Diezgan liela.”

Jānis: “Tas bija ļoti svarīgi, jā. Īpaši GameBoy spēlīte. Pēc kora braucieniem tas pamatā noteica visas iekšējās varas attiecības.”


Kādā dziesmā likts sporta apavu uzskaitījums, un tiek skaidri pateikts, ka Air Jordan apavi labāki par Reebok, Fila, Adidas, LA Gear un Brooks. Ar ko labāki?

Marts: “Ar to, ka Air Jordan. Man pašam tādi nebija, man bija Reebok Pump. Es negribēju būt tāds, kā visi.”

Jānis: “Labāki ar to, ka aiz šiem diviem vārdiem ir sapnis par lidošanu, kā arī cilvēks, kurš bijis, manuprāt, sporta vēsturē visharismātiskākais uzbrūkošais aizsargs [Maikls Džordans]. Ģeniāls basketbolists.”

Liekas, ka izrāde “Zenīts” varētu būt pirmais latvju mūzikas darbs, kurā atdarināta apavu čīkstoņa uz sporta zāles grīdas.

Marts: “Iespējams. Visticamāk.”

Jānis: “Cerams.”

Kas vēl no sporta veidiem līdzās basketbolam bija cieņā?

Marts: “Futbols. Ar dzēšgumiju. Vasaras nometnēs arī īstais futbols. Bet basketbols tik un tā bija nr. 1.”

Jānis: “Nekas.”

Vai mūslaiku pusaudzis ir kaut kādā ziņā līdzīgs viņlaiku pusaudzim?

Jānis: “Šobrīd mēģinājumos novēroju, ka nekas nav mainījies. Īpašu déjà-vu sajūtu, protams, nodrošina tas, ka viens no soprāniem ir mazs Andris Sējāns – viņa puika Eremijs.”


Viena no izrādes “Zenīts” skaistākajām dziesmām veltīta liftam, kas domāts tikai skolotājām. Vai tiešām liftā drīkstēja braukt tikai skolotājas?

Marts: “Tas nebija tā baigi stingri, bet jā – tāds noteikums bija.”

Jānis: “Skolotājas tā domāja, jā.”

Vai gaitenī klaudzošie papēdīši pieder kādai noteiktai skolotājai?

Marts: “Vairākām.”

Jānis: “Es vienmēr iztēlojos [Cimzes balvas laureāti] Maiju Kurmi.”

Vai dinamisko diktātu ar pavirši uzšņāpto bemolu un greizi uzvilkto noškātiņu izrādē “Zenīts” diktē kāda konkrēta Domskolas skolotāja?

Marts: “Vispār nē. Mums bija vairākas diktātu skolotājas cauri gadiem un klasēm.”

Jānis: “Maija Kurme arī – sveicieni viņai!”

Vai atzīme septiņi par diktātu – tas ir labi, slikti, ciešami?

Marts: “Man diktāti īpaši negāja. Septiņi un astoņi – man tās bija labas atzīmes.”

Jānis: “Septiņi bija diezgan mana atzīme. Līdz vidusskolas vidum kliboja disciplīna un līdz ar to arī varēšana.”


Kas bija Jāņa un Marta nozīmīgākie skolotāji Domskolā?

Marts: “Kā lai kādu izceļ? Maija Kurme – absolūti neadekvāti stingra, bet… harmonija jeb mūzikas matemātika man patika daudz vairāk par diriģēšanu. Tad vēl Valdis Bernhofs. Ieva Kolmane. Baiba Norde. Uldis Kokars. Un vēl jau bija.”

Jānis: “Ļoti negribas kādu aizmirst pieminēt. Manā gadījumā – [pašreizējais Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas akadēmiskā darba prorektors] Valdis Bernhofs, Ieva Kolmane, Baiba Norde, Maija Kurme, Sarmīte Ārenta, Ivars Cinkuss, Daina Libauere, Iveta Šimkus bijuši ļoti nozīmīgi cilvēki, lai es taptu par sevi. Un, protams, Jānis Erenštreits – iedvesmojošs pedagogs un sirdsgudrs, erudīts cilvēks, es apbrīnoju viņa stāju.”

Ja tiek piesaukta literatūrfilozofe Ieva Kolmane, nāk prātā notikums, ko šo rindu autors pats diemžēl nepieredzēja, taču ar iztēles palīdzību var tīri labi “ieraudzīt”, kā skolotāja Kolmane duetā ar Jāni Šipkēvicu dzied mocartisko pastorāli no Čaikovska operas “Pīķa dāma”.

Jānis: “Mēs to dziedājām skolas ēdnīcā. Klases audzinātājs Valdis Bernhofs bija pie klavierēm. Es ļoti uztraucos, un tas bija smieklīgi.”

Trijās “Zenīta” dziesmās sevišķi sajūtama sentimentālā stīga, un šīs dziesmas ir: “Mana klade” ar aizsapņošanos pie atvērtas burtnīcas, “Es nāku pie klavierēm” ar vīziju par kuģi, kas vai nu uznes debesīs, vai izmet uz klinšainas salas, un “Tāfeles švamme”, kur darbojas mamma. Vai tās ir sajūtas, kādas abu izrādes autoru sirdī dzima tolaik, vai tā drīzāk būtu refleksija no mūslaiku skatpunkta? 

Marts: “Pateiktas vairāk vai mazāk šodienas vārdiem, bet pašas sajūtas tādas bija jau toreiz.”

Jānis: “Tas notika tolaik, bet briedums un sentiments to palīdz un prasa piefiksēt, izvērst tagad.”

Savukārt izrādes noslēgumā skan sparīga dziesma par to, kā palecoties aizsniegt griestus un atstāt krītainajos griestos švīku. 

Marts: “Tas tika īstenots visos gaiteņos un visos stāvos pēc kārtas.”

Jānis: “Kurš neaizsniedz griestus, to agri vai vēlu aizsniedz paši griesti.”

Tiksimies Cēsīs! Parole – izlietu oktāvu nesasmelt.