Foto

Redze ir balstīta uz uzticēšanos

Paula Lūse

Intervija ar arhitektūras kritiķi un vienu no izstādes “Retina” autoriem Ventu Vīnbergu


31/08/2017

Pagājušajā sestdienā, 26. augustā, kim? Laikmetīgās mākslas centrā tika atklātas vairākas izstādes, to skaitā arī izstāde “Retina”, kuras pamatā ir sarunas starp četriem tās dalībniekiem – Andreju Strokinu, Germanu Ermiču, Kasparu Vanagu un Ventu Vīnbergu. 

Izstādes aprakstā teikts, ka sarunas bijušas par laikmetīgās mākslas neskaidrajām attiecībām ar attēlu, par redzi un skatīšanos, par ieraudzīšanu un neredzamo. Ekspozīciju veido vairākas daļas – Germana Ermiča darbs “Colourscape Mirrors”, noplēšamas un līdzi paņemamas fotogrāfijas ar Venta Vīnberga tekstiem, apskatāma ir Andreja Strokina seno fotogrāfiju kolekcijas izlase “Neverbalizēti fakti”, atsevišķā telpā skatāmi dažādi artefakti ar paskaidrojošiem tekstiem, īpaši izcelta nezināma autora fotogrāfija no Rīgas pilsētas 1. slimnīcas, kā arī izstādē pieejams tekstuāls materiāls no atšifrētajām sarunām, kas bijušas starp izstādes autoriem, ko atlasījis Kaspars Vanags.

Neilgi pirms izstādes atklāšanas Arterritory tikās ar vienu no izstādes autoriem Ventu Vīnbergu, lai uzzinātu mazliet vairāk par to, kā radusies ideja par šo izstādi, kā tika apkopots materiāls un kādi bijuši interesantākie fakti, kas atspoguļoti izstādē. 


Fotogrāfijas no Andreja Strokina kolekcijas izstādē “Retina”. Foto:

Kā jums radās ideja kopā taisīt izstādi “Retina” un cik ilgi pie tās strādājāt? 

Tieši izstādes kontekstā pirmo reizi satikāmies pagājušā gada novembrī. Neatceros, kurš bija iniciators, bet, šķiet, kāds no kim? Laikmetīgās mākslas centra uzrunāja Kasparu vai Andreju. Satikāmies un sākām domāt, kas mūs visus varētu interesēt. Diezgan ātri nonācām pie tā, ka mūs visus saista skatīšanās tēma un redzes fenomens. Kopš tā laika vairākas reizes tikāmies un sarunājāmies par un ap redzes tēmu, un šī izstāde savā ziņā ir mūsu sarunu protokols. 

Kā šīs sarunas tiek atspoguļotas? Vai tās arī ierakstījāt? 

Kaut ko mēs arī ierakstījām, bet ik pa laikam bija pauzes, kuru laikā katrs aizgāja mājās un turpināja domāt par runāto. Visu šī procesa laiku mēs apmainījāmies ar materiāliem, ar kurioziem vai interesantiem faktiem, ko esam uzzinājuši. Kā zināms, Andrejs aizraujas ar senu fotogrāfiju kolekcionēšanu, apskatījām viņa savākto materiālu, atlasījām bildes, runājām, ko mēs tajās redzam utt. Bieži vien runājām pat vairākas stundas, vienreiz tikāmies pavisam agri no rīta un beidzām vēlā naktī, mainot atrašanās vietas. Brīžiem tas, protams, pārvērtās arī jokošanā. 


Andreja Strokina kolekcijas fotogrāfijas izstādē “Retina”. Foto:

Lasot aprakstu pirms izstādes apskatīšanas, radās sajūta, ka tas būs tāds “Rīgas laika” rubrikas “Vakariņas ar Andrē” variants. 

Ne gluži. Mūsu saruna ir tikai viena no izstādē apskatītajām sadaļām. Pārsvarā izstāde ir vizuāla, bet tekstu arī ir daudz, jo es lielākoties nodarbojos ar rakstīšanu. Izstādē tas viss ir savijies kopā – Germana darbi, vecās fotogrāfijas, teksti, artefakti, kas apspēlē šo redzes jautājumu. Katrs darbs viens otru komentē. Mums visiem tā bija jauna teritorija, izkāpšana no savām ierastajām praksēm. 

Vai pirms šīm sarunām gatavojāties un vienojāties par tēmu, ko apspriedīsiet? 

Ne vienmēr, bet bieži. Mēs izveidojām arhīva failu, kur krājām visas izrunātās lietas – tekstus, fotogrāfijas, video materiālus, filmas utt. Pirms nākamās tikšanās, piemēram, tika norunāts, ka visiem jānoskatās konkrētas lekcijas par neirobiologu atklājumiem un uztveres izpēti, un satiekoties saruna turpinājās. 


Izstādē “Retina” apskatāmais Germina Ermiča darbs “Colourscape Mirrors”. Foto: Vika Eksta

Izstādes nosaukums ir “Retina”, kas ir latīniskais nosaukums acs tīklenei, bet raisa asociācijas arī ar spilgtāko un krāsaināko “Retina” displeju portatīvajos Mac datoros.

Es par to pat nezināju. Interesanti, ka var atrast arī tādas paralēles, jo visa izstāde ir par skatīšanos, un acis ir mūsu jūtīgākais orgāns. Mēs milzīgu uzsvaru liekam uz to, ko mēs redzam. Mazāk uzticamies citām maņām, kaut gan redzei arī ne vienmēr var uzticēties. 

Redze un saredzēšana ir ļoti plaša tēma. Kā novilkāt robežas? 

Robežas noteica termiņš, jo tēmu varētu turpināt vēl ilgi. Ļoti daudz informācijas palika ārpus izstādes. Domāju, katrs no mums par daudzām tēmām turpinās domāt šīs sadarbības iespaidā.


Andreja Strokina kolekcijas fotogrāfijas izstādē “Retina”. Foto:

Izstādes aprakstā ir teikts, ka tā ir arī par laikmetīgās mākslas neskaidrajām attiecībām ar vizuālo mākslu. Kas ir tas neskaidrais, ko jūs mēģinājāt apspēlēt? 

Vienā garā sarunā Andrejs teica, ka nevēlas, lai mūsu izstāde izskatās pēc tipiskas kim? Laikmetīgās mākslas centra izstādes. Bet ko tad nozīmē tipiska izskata kim? izstāde? Un vai mēs vispār spējam kaut ko tādu nodefinēt un aprakstīt. Ļoti daudz no tā, kas nonāk laikmetīgās mākslas izstādēs, raisa jautājumus, kas ir tas, ko mēs tajā redzam un kādu pieredzi no tām gūstam. Bieži vien šīs izstādes mēdz būt nekonkrētas, un pēc tam kādam ir grūti izstāstīt, kas tajās vispār bija. Andreju interesē attēla otrreizējā izmantošana, ko arī apskatījām šīs izstādes kontekstā. Es personīgi esmu daudz domājis par šo tēmu arhitektūras kontekstā. Mēs nepārtraukti dzenamies pēc jaunu lietu un ēku radīšanas, bet tajā pašā laikā ir tik daudz esošā materiāla, ko varētu radoši pārinterpretēt. Tā pat nav postmoderna, bet drīzāk ekoloģiska doma. 

Par arhitektūru man ir saprotama tā ideja, bet – kā attēlu var otrreiz izmantot? 

Nu, piemēram, šīm atrastajām anonīmajām fotogrāfijām mēs bieži vien nezinām, kāds ir to stāsts. Tās ir vernakulāras ģimeņu fotogrāfijas, kas atrastas antikvariātā, kāds tās pārdevis, tad tās sajaukušās kopā, un var izveidoties absolūti cits stāsts. Ģimenes albumā tās tikušas kārtotas vienā veidā, bet pēkšņi, nonākot citā kontekstā, tās var izveidot alternatīvas vēstures.


Rīgas pilsētas 1. slimnīca. Autors nezināms. Foto: Vika Eksta 

Bet fotogrāfijām no ģimenes albuma ir kaut kāda personīgā pievienotā vērtība.

Jā, bet tā zūd brīdī, kad šīs fotogrāfijas nonāk citā kontekstā un pie cilvēkiem, kuri nezina ne šos personāžus, ne to, kāpēc tās tikušas uzņemtas. Izstādē ir viena centrālā bilde no Rīgas pilsētas 1. slimnīcas acu slimību nodaļas – par piemiņu uzņemta pacientu kopfotogrāfija ar galveno ārstu. Šajā fotogrāfijā lielākā daļa cilvēku ir ar aizsietām acīm. No tā izrietēja domu apmaiņa, kā ir, piemēram, pozēt ar aizsietām acīm. Tas atkal atvēra veselu kontekstu horizontu.

Skatoties uz fotogrāfijām un nezinot īsto stāstu, var izveidot citu vēstures liecību. 

Jā, un kaut kādā ziņā tā vēsture ir tik pat leģitīma, bet man liekas, ka mums to izdevās attēlot visnotaļ neironiski. 

Pagaidām izklausās, ka ir arī daļa ironijas.

(Abi smejas) Ja blefs tiek izmantots un uztverts kā ironisks instruments, tad mazliet klātesoša tā ironija varbūt arī ir, bet es vismaz centos par to tā nedomāt.

Skatīšanās jautājums izstādē atkārtojas ļoti daudzos tekstos, piemēram, ir viens artefakts, kas atspoguļo populāru pieņēmumu no 19. gs. kriminoloģijas, ka uz acs tīklenes saglabājas upura pēdējais dzīvē redzētais attēls. Tā bija izplatīta teorija. 


Artefakts no izstādes “Retina”. Foto: Vika Eksta

Un cilvēki tiešām tam ticēja? 

To izmeklētāji tiešām izmantoja. Slepkavas, to zinādami, mēdza saviem upuriem izdurt acis. Šo teoriju vēl mēģināja pierādīt salīdzinoši nesen – 1975. gadā. Tā radās jau 17. gs., bet to sāka izmantot līdz ar fotogrāfijas izgudrošanu. Viens ārsts mēģināja pierādīt, ka acs tīklene saglabā informāciju vai pēdējo attēlu līdzīgi kā fotogrāfija. Visātrāk to tīklenes attēlu var piefiksēt ar fotogrāfijas palīdzību, bet tas jādara uzreiz, kamēr audi nav sabojājušies. Pēc tam šīs fotogrāfijas tika izmantotas tiesā, un, protams, to neskaidro attēlu, kur nekas tā īsti nav redzams, varēja skaidrot ar to, ka slepkavība notikusi lielā steigā utt. 

Izstādes aprakstā tika minēts, ka to īsti nevar saukt par mākslas izstādi, jo nepārstāvat konkrētu mākslas žanru. Kā tad to var saukt? 

Šobrīd diezgan populāras ir arhīvu izstādes, un savā ziņā šī izstāde ir par to, kā mēs esam pavadījuši laiku un par ko runājuši un domājuši pēdējos mēnešus. Kaut kādā ziņā paplašinot katrs savu skatījumu uz lietām. 


Venta Vīnberga izstādes “Retina” sadaļa “Seši acīmredzami gadījumi”. Katram apmeklētājam ir iespēja paņemt līdzi daļu no izstādes, noplēšot kādu vai visas no zemē novietotajām fotogrāfijām, kur aizmugurē lasāmi Vīnberga teksti. Foto:

Kas vispār nosaka to, ka tā ir izstāde? 

Nu, lūk, par to arī bijām runājuši. Es vienmēr uzstāju, ka bez publikas iesaistes, tā nav izstāde. Tā īstenībā ir spēle – mēs sakām, ka tā ir izstāde, un jums ir jātic! Tā cilvēku sanākšana uz mākslas darba apskati jau pati veidojas kā mākslas darbs. Mūsu izstāde ir vairāk par to, kā atspoguļojam mūsu domāšanas procesu un analizējam skatīšanās tēmu. 

Tā ir ļoti interesanta tēma, jo, kā es varu būt droša, ka tas, ko redzu es, to tieši tā redz arī citi? 

(Smejas) Jā, ik pa laikam ieslēdzas tāds solipsisma noskaņojums, ka viss, ko un kā redzu es, ir tikai vienīgais patiesais, un visi pārējie nemaz nav īsti. Interesanti arī tas, kā mums iztēle darbojas sapņos, vai to var uzskatīt par redzēšanu?

Vai lietas pastāv tāpēc, ka mēs tās redzam?

Zinātne saka, ka nē. Piemēram, tu neesi bijusi Austrālijā, es neesmu bijis Austrālijā, vai tāpēc Austrālija nepastāv?

Sanāk, ka iztēle ir balstīta uz ticību. 

Bet kaut kādā ziņā arī redze ir balstīta uz ticību un uzticēšanos.