Foto

Krāsu skaņas un zemestrīču dejas

Helmuts Caune

Intervija ar amerikāņu mākslinieci, kuratori, rakstnieci un kritiķi Elenu Pērlmenu


31/10/2017

No 19. līdz 21. oktobrim Rīgā norisinājās RIXC Mākslas un zinātnes festivāls Virtualities and Realities, kura ietvaros notika arī virtuālās realitātes tēmai veltīta starptautiska konference. Kā viena no galvenajām ārzemju viešņām konferencē uzstājās ņujorkiete Elena Pērlmena (Ellen Pearlman).

Pērlmenas līdzšinējās un pašreizējās darbības daudzveidības dēļ ir grūti īsumā pateikt, kas viņa ir, tā teikt, “aiz komata”. Varbūt izsmeļošāk būtu raksturot lauku, kurā viņa darbojas: tas ir lauks, kurā pārklājas visinovatīvākās tehnoloģijas un mākslas prakse; tā ir pagaidām neskaidra pasaule, kurā t.s. “jauno mediju” mākslinieki mēģina atrast veidus, kā savas idejas paust ar to līdzekļu palīdzību, ko piedāvā svaigākie zinātnes atklājumi un izgudrojumi; tā ir pasaule bez precīzām robežām, kurā informācijas tehnoloģijas un to prātam neaptveramais potenciāls kļuvis par mākslas izpausmes līdzekli un mākslas uzmanības objektu vienlaikus. Šajā ierindas cilvēkam – kā man – pagaidām vēl maz zināmajā pasaulē Elena Pērlmena ir viena no pieredzējušākajām un ietekmīgākajām figūrām.

Viņa ir ieguvusi doktora grādu Honkongas universitātes Radošo mediju skolā un pati pasniedz Pārsona Dizaina skolā Ņujorkā – pilsētā, kuru viņa, neskatoties uz intensīvo ceļošanu, sauc par savām mājām. Savā neparasti intensīvajā ikdienā Pērlmena vienlaikus gan veido pati savus mākslas projektus, starp kuriem īpaši izceļama pasaulē pirmā pilnībā imersīvā “smadzeņu opera”, gan arī darbojas kā sava veida vidutājs starp dažādiem tehnoloģiju un jauno mediju mākslas pasaulē iesaistītajiem spēlētājiem; viņa ir dibinājusi un pati turpina vadīt vairākas organizācijas, kas palīdz jaunajiem māksliniekiem ar resursu, mentoru un finansējuma piesaisti. Pērlmena bieži uzstājas ar vieslekcijām dažādās pasaules pilsētās, kā arī regulāri publicējas kā mākslas kritiķe un ir sarakstījusi vismaz vienu grāmatu, ir papildus specializējusies Āzijas mākslā un pilda kultūras žurnāla The Brooklyn Rail redaktores pienākumus.

Sarunām ar cilvēkiem, kuriem sakāmā ir tik daudz kā Pērlmenai, allaž ir nepatīkams blakusefekts: sajūta, ka ļoti daudz kas interesants vēl palicis nepastāstīts. Ne tikai viņai pietiktu stāstu vēl piecām šādām intervijām – Pērlmena savā praksē ik dienu piedzīvo jaunus. Tamdēļ noteikti būtu vērts pēc kāda laika ar viņu parunāt atkal.

Lūdzu, pastāstiet nedaudz par savu tā saukto “smadzeņu operu”. Tās nosaukums ir Noor?

Jā, Noor. Arābu valodā tas nozīmē “gaisma”. Tā ir pasaulē pirmā pilnībā imersīvā smadzeņu opera. Tā stāsta par Otrā pasaules kara operatīvo darbinieci Nūru Inajatu Kānu, kuras tēvs iepazīstināja Rietumus ar sūfismu1. Nūra dzīvoja Eiropā, Francijā, un viņai bija 13 gadu, kad nomira viņas tēvs. Kad izcēlās Otrais pasaules karš, viņa ar māti, brāļiem un māsām aizbēga uz Angliju un kļuva par bezvadu sakaru operatori britu slepenajā dienestā. Iemesta ar izpletni nacistu okupētajā Parīzē, viņa triju mēnešu garumā bija vienīgais cilvēks pasaulē, kas no turienes pārraidīja informāciju Sabiedrotajiem – vai ar telegrāfu, vai izmantojot Morzes kodu. Tad viņu noķēra un apcietināja gestapo, trīs reizes viņa izmuka un atkal tika notverta, līdz beidzot viņu nosūtīja uz Dahavu un nonāvēja. Tas ir patiess stāsts, un mana opera ataino viņas dzīvesstāstu. Es sarunājos ar aktrisi, kura spēlē Nūru, galvā uzlikusi EEG smadzeņu viļņu raidītāju. Saskaņā ar aktrises emocionālajiem stāvokļiem tiek mērītas bailes, interese, satraukums un meditācija – viņas smadzeņu viļņi iedarbojas uz datu krātuvēm, kurās noglabāti dažādi video, skaņu ieraksti un iepriekš ierakstīts librets. Skatītāji “dzīvajā” noraugās viņas smadzeņu viļņos, un viņa ar skatītājiem mijiedarbojas caur pieskārieniem, skatieniem un runu. Un es tikmēr ierunāju stāstu. Un tas notiek 360 grādu teātra zālē, kurā nav sēdvietu. Skatītāji vienkārši staigā apkārt. Un projekcijas tiek rādītas uz pieciem ekrāniem. Tās ir imersīvas.

Un kas jādara skatītājiem, lai to pilnībā izbaudītu? Arī kaut kas jāvelk galvā?

Nē, viņiem tur vienkārši jābūt. Aktrise vai, citiem vārdiem, dzinējs, rada visu šo pieredzi. Viņa to “dzen” ar saviem smadzeņu viļņiem.

Tad tas tagad ir iespējams?

Jā, es to radīju. Tā ir pasaulē pirmā smadzeņu opera.

Kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo stāstu?

Jo es gribēju, lai smadzeņu viļņi kalpo kā analoģija agresīvajai smadzeņu uzraudzībai, pie kuras šobrīd ļoti cītīgi strādā ASV militārie spēki, Facebook un Īlons Masks.

Arī Īlons Masks?

Jā, ar savu kompāniju Neuralink. Viņš izmanto tā saukto p300 smadzeņu viļņu signālu, ko 80. gados ASV militārajās struktūrās sadarbībā ar privātu kompāniju pētīja doktors Lorenss Fārvels. Viņš izveidoja tā saukto atpazīšanas signālu. Piemēram, jūs mani šodien satiekat pirmo reizi, vai ne? Kad jūs mani ieraudzījāt, jums nebija nekāda atpazīšanas signāla. Bet pieņemsim, ka jūs pazīstat kādu no cilvēkiem, kas ir šajā ēkā. Kad jūs viņu ieraudzīsiet, acumirklī atpazīsiet. Un, kad jūs kādu atpazīstat, jūsu smadzenes acumirklī raida tā saukto p300 signālu. Tas notiek momentā, kā dzirkstele, to nav iespējams viltot vai apspiest. Jums ir momentāna reakcija – es zinu, kas tas ir. Fārvels attīstīja tehnoloģiju, kas šo signālu atpazīst un uztver, un no tās ir radījis dažādas preces un pakalpojumus. Īlons Masks ir sācis izmantot šīs tehnoloģijas dažādas variācijas savā pašvadošajā automašīnā. Esmu pārliecināta, ka mēs stāvam uz jauna laikmeta sliekšņa. Tā ap Pirmo pasaules karu mēs pārgājām no agrāras uz industriālu sabiedrību, bet 50. gadu vidū – no industriālas uz postindustriālu. Šobrīd mēs esam pārejas posmā no postindustriālas uz kvantificētu sabiedrību. Un kvantificēta sabiedrība nozīmē arī kontroles sistēmas. Tās sevī ietver mākslīgo intelektu, biometriku, lielos datus un uzraudzību.

Tad “kvantificēta sabiedrība” ir tāds kā lietussarga termins...

Tas nozīmē, ka indivīds tiek kvantificēts. Izmantojot sejas atpazīšanas tehnoloģiju, biometriskos datus, reklāmas, visu citu. Indivīdi tiek saskaitļoti dažādās privilēģiju un piekļuves kastītēs. Un kontrolēti.

Bet šāda kvantificēšana kaut kādā ziņā pastāvēja jau postindustriālajā laikmetā.

Jā, bet ne tādos apmēros, kādi mūs sagaida tagad, pateicoties tehnoloģijai, mākslīgajam intelektam neironu tīkliem un mašīnu pašmācībai. Tas ir tas, kas notiks. Vēl viens aspekts tam būs pilnībā imersīvas vides, kas nodrošinās aizstājošu, simulētu vidi lielākajai daļai kognitīvo spēju. Tā sauktie simulakri – simulēta vizuālā, audiālā, taktīlā, heptiskā, kognitīvā pieredze. To sauc par imersiju. Un tas tuvojas daudz ātrāk, nekā mēs to iedomājamies. Tāpēc es gribēju radīt šo smadzeņu operu, jo es jau 2013. gadā sapratu, ka tas notiks. Ir 2017. gads, un tas notiek.

Vai cilvēka apziņā ir kāda vieta, kur novērošana un uzraudzība nespēj ietiekties?

Pašlaik – jā. Vai tas tā paliks? Tas ir atvērts jautājums. Jo sevišķi, ņemot vērā to, ko šobrīd dara Facebook. Viņi ir noalgojuši 17 pētnieciskās universitātes, kas viņu uzdevumā veic ļoti specifiskus pētījumus. Vai šāda vieta joprojām būs pēc 10, 20 gadiem? – tas ir labs jautājums.

Bet šāds apgalvojums paredz pieņēmumus apziņas filozofijas lauciņā. Pieņēmumus par apziņas dabu.

Jā, tas ir komplekss jautājums. Bet sakiet, kurā vietā apziņas filozofija runā par p300 atpazīšanas signālu? Nekur – jo tā par to nezina. Bet tas ir kaut kas īsts, to izmanto kompānija, kas ar to sāka nodarboties jau 80. gados. To izmanto ASV militārie un jūras spēki, un to izmantos Īlons Masks. Apziņas filozofijas darbos, ko esmu lasījusi, par to netiek runāts, jo to autori nezina, kas tas ir. Bet tā ir viena neapgāžama lieta, kas ir kvantificējama. Tagad ASV to izmanto arī tiesu sistēma. Tas nav melu detektors – tas vienkārši pasaka, vai cilvēks atpazīst vai neatpazīst kādu objektu.

Bet tas attiecas tikai uz vienu apziņas funkciju. Tas neatrisina apziņas mīklu.

Neatrisina, bet, kad arvien vairāk un vairāk apziņas aspektu iespējams kvantificēt, to var arvien labāk kontrolēt. Un uzraudzīt.

Pēc tā, kā jūs par tām runājat, izklausās, ka tehnoloģiskās pārmaiņas jūs ļoti biedē.

Nē, nepavisam. Kad zini, kādas ir to robežas, kad saproti zinātni, kas ir to pamatā, un kopumā apzinies, ar ko tev darīšana, nav vairs tik bailīgi. Manuprāt, cilvēkiem ir bail no tā, ko viņi nepārzina.

Tad jūs necenšaties pret to formulēt jelkādu attieksmi?

Domāju, ka to visu nepieciešams regulēt. Saskaņā ar cilvēktiesību likumiem. Pilnīgi noteikti. Es arī esmu sazinājusies ar vairākām organizācijām un fondiem, lai par to runātu. Jo domāju, ka tas viss notiks ļoti drīz.

Cik lielā mērā, jūsuprāt, modernās tehnoloģijas ir pārdefinējušas mākslu?

(Domā.) Te mums jārunā par tādām kategorijām kā ātrums, ilgtspējība un izmērāmība. Tās ir mainījušās veidos, kādi nebija iespējami ar plastisko mākslu. Ātrums nozīmē laiku, izmērāmība – to, ko iespējams izmērīt... Atkal jau tas ir jautājums par kvantificēšanu. Ar to es domāju, lūk, ko: kad jūs varat kvantificēt indivīdus, kad varat sarunas laikā izmērīt asins plūsmu viņu sejā, viņu varavīksnenes izplešanos, sejas izteiksmes, viņu kognitīvo pieredzi un emocionālos stāvokļus, jūs sākat gluži citādi raudzīties uz to, kas vispār ir cilvēciskā pieredze un ko tā mums var vai nevar pateikt par realitāti. Nākamajā manis iecerētajā smadzeņu operā es gribētu panākt, ka smadzeņu viļņi izgaismojas uz sintētiskas, aktierim mugurā “uzvilktas” ādas, tā ka skatītājs var redzēt nervu sistēmas darbību “dzīvajā”. Redzēt aktieru emocionālos stāvokļus, kamēr tie mijiedarbojas ar skatītājiem. Lai nervu sistēma tiek tiešraidē izvērsta apskatei. Jo tieši turp, man šķiet, mēs virzāmies.

Un ko šāds mākslas darbs – nervu sistēmas izvēršana – sniedz skatītājam?

Tas ir brīvi interpretējams. Es netaisu didaktiskus darbus. Tie ir alegoriski, metaforiski, lai publika varētu iekāpt manā darbā un pēc tam izkāpt no tā pati ar saviem secinājumiem. Es ļoti uzmanos, lai neradītu pārāk pedantiskus darbus.

Jūs esat vairāku interesantu organizāciju un nodibinājumu vadītāja, dibinātāja vai direktore...

Tie pamatā ir trīs: Ņujorkas Volumetriskā biedrība, Art-A-Hack un Thoughtworks mākslinieku rezidence.

Lūdzu, pastāstiet par katru no tiem. Ko dara Ņujorkas Volumetriskā biedrība?

Tai ir daudz funkciju. Piemēram, ik nedēļu es organizēju atvērto durvju dienu, kad ikviens garāmgājējs var vienkārši ienākt iekšā un padarboties ar Occulus Rift2, smadzeņu-datora saskarni, dronu un līdzīgām lietām – saprast, kas tās ir. Tāpat arī satikt cilvēkus, kas pie mums strādā pie dažādiem projektiem, parunāt ar viņiem, palīdzēt veidot komūnu. Tas notiek katru trešdienas vakaru, un pasākumu sponsorē kāda Manhetenas firma. Mēs arī dodam vakariņas, un tas viss ir pilnībā atvērts publikai un par brīvu. Tas ir Volumetriskās biedrības sociālais aspekts. Otrkārt, mēs organizējam sarunas ar radošiem cilvēkiem un tehnoloģiju novatoriem. Piemēram, 2013. gadā mēs bijām pirmie, kas prezentēja kickstarter kampaņu OpenBCI, pasaulē pirmajai atvērtā pirmkoda smadzeņu-datora saskarnei. Mūsu prezentācija palaida viņu kickstarter kampaņu, un viņi savāca 250 tūkstošus dolāru. Nu, tādas lietas. Mums nav nekāda riska kapitāla, mums praktiski vispār nav naudas, bet mēs sponsorējam novatorus, par kuriem vēl neviens neko nezina. Es esmu ļoti dziļi iekšā tehnoloģiju pasaulē, satieku visādus cilvēkus un saku viņiem: “Negribi atnākt pie mums, noprezentēt savu lietu?” Jo sevišķi tiem, kas ir sava ceļa pašā sākumā. Laiku pa laikam mēs arī piedāvājam ļoti lētus programmēšanas kursus māksliniekiem. Vai citas darbnīcas. Mākslinieks samaksā 100 dolārus un visas dienas garumā ienirst kādā ļoti specifiskā tēmā. Un neirozinātnieks Šons Montgomerijs, kurš arī šogad viesojas RIXC festivālā, pie mums pasniedza neirozinātnes kursu māksliniekiem. Ja nemaldos, 2014. gadā.

Un kā ar Art-A-Hack?

Ahā. Tā ir nākamā fāze.

Ne jau hronoloģiski?

Nē, nē, runājot par manas darbības līmeņiem – vispirms biedrība, tad Art-A-Hack, visbeidzot – Thoughtworks rezidence. Bet vispār jau tie kopā veido vienotu komplektu. Lai nu kā, Art-A-Hack ir kaut kas specifiskāks. Mēs izsludinām atvērtu aicinājumu māksliniekiem un tehnologiem sanākt kopā un sadarboties. Mēs viņiem sakām – atklājiet mums savas trakākās idejas! Nav svarīgi, vai jums ir vai nav pieredze, svarīgas ir jūsu idejas. Pie mums atnāk programmētāji, atnāk mākslinieki, zinātnieki, arī cilvēktiesību aktīvisti. Mēs izlasām visus pieteikumus, atlasām labākās idejas un tad katrai no tām piemeklējam komandu ar cilvēkiem, kas spēj šo ideju atbalstīt. Mēs cenšamies būt pēc iespējas iekļaujošāki. Pēdējā Art-A-Hack ciklā mēs sadarbojāmies ar Ņujorkas Universitātes Tandona inženierzinātņu skolu un viņu magnētu laboratoriju. Mēs kopā sponsorējām 50 cilvēkus deviņās komandās viena mēneša garumā. Četras komandas darbojās Tandona inženierzinātņu skolā, pārējās – Thoughtworks rezidencē, un mēs pārraudzījām viņu darbību. Un pēc mēneša visas deviņas komandas spēja pierādīt, ka viņu idejas ir realizējamas. Vēl mēs sadarbojāmies ar Metropolitēna muzeja mediju mākslas laboratoriju, kurai tagad, pateicoties jaunā prezidenta administrācijai, diemžēl ir nogriezts finansējums. Pagājušā gada pavasarī mēs sadarbojāmies ar Barselonas Kiberfondu, un trīs komandas strādāja pie reālu kiborgu maņu izveides – runa ir par maņām, kas nākotnē tiks implantētas cilvēkā. Esam strādājuši ar Microsoft, atbalstījām daudzas idejas, kas... Un mums īsti nerūp, vai galu galā tās pārvēršas produktos vai ne. Mēs neesam stārtapu inkubators, mēs nodrošinām mākslas praksi. Tāpēc mūs daudz vairāk interesē ceļš, nevis galarezultāts.

Jūs acīmredzami zināt daudz lietu, par kurām lielākā daļa cilvēku pilnīgi neko nenojauš. Vai jūs nesatrauc, ka visi jūsu satiktie cilvēki neko nezina par šīm lietām, kas ļoti drīz izmainīs viņu dzīves?

Īsti ne. Vispār, ja runājam tieši par Ņujorku, tā nav tiesa. Šobrīd Ņujorkā tehnoloģijas ir ekonomikas dzinējspēks numur viens, tās ir apsteigušas finanšu sektoru. Tās rada darbavietas, un Ņujorkā ir ļoti spēcīga, dzīva kultūrvide, kurā saplūst māksla un tehnoloģijas, un tā ir ļoti daudzpusīga vide: tajā piedalās gan universitātes, gan biznesi, gan mākslas pasaule, gan stārtapu kultūra; visi šie dalībnieki barojas cits no cita un saplūst kopīgā straumē. Tā ir ļoti dzīva un veselīga vide.

Ņemot vērā visas milzu pārmaiņas, kas notiek un notiks, iedomājieties parastas mākslas koledžas programmu. Daudzviet tā joprojām ir ļoti klasiska un pēdējo simts gadu laikā maz mainījusies. Vai ir kas tāds, kas, jūsuprāt, būtu steidzami jāievieš šajās programmās?

Es ļoti atbalstu plastiskās mākslas saglabāšanu. Vēl viena mana specialitāte ir Āzijas māksla, kas, kā zināms, tradicionāli ir stipri sajūgta ar plastisko. Manuprāt, plastiskā māksla ir ļoti nozīmīga pieredzes simboliskajā attēlošanā, un man nešķiet, ka tai draudētu izzušana. Jo sevišķi, ja runājam par mākslas kolekcionēšanu un mākslas tirgu, plastiskajai mākslai ir un paliks liela ietekme. Tirgus ziņā tā ir daudz svarīgāka par digitālo mākslu, kuru ir daudz grūtāk pārdot, tirgot... Kopumā tās ir divas ļoti atšķirīgas sfēras, kuras katru savā veidā ietekmē tirgus likumi. Nedomāju, ka tās ir savstarpēji izslēdzošas. Taču tas, ko redzu notiekam vismaz Ziemeļamerikā, ir plastisko mākslu nodaļu un programmu samazināšana. Daudzu nodaļu mācību programmas un resursi tiek pārdalīti, lai vairāk tiktu tehnoloģiju un tehnoloģiju mākslas nodaļām. To var redzēt. Gan akadēmiskajā vidē, gan arī darba tirgū. Digitālā ekonomika arvien paplašinās, tāpat kā internetā balstītā ekonomika. Lielu daļu no šīm pārmaiņām nosaka tirgus.

Vai tam vajadzētu pretoties?

Lēmumus pieņem koledžu valdes, vadoties pēc saviem resursiem, ziedojumiem, ziedotāju un sponsoru vēlmēm. Visu lielā mēra nosaka tirgus, un tur neko daudz nevar darīt... Valdības un fondi var iejaukties, bet tikai līdz noteiktai robežai. Tikpat labi var jautāt – vai mums interneta laikmetā vajag komunikāciju zinātņu maģistrus, kas strādā televīzijā? Ne man to noteikt. Tirgus pats sevi regulē.

Bet kāda, jūsuprāt, ir mākslinieka loma sabiedrībā?

Manuprāt, mākslinieks ieliek simboliskā, metaforiskā vai attēlojošā formā to, par ko nav iespējams runāt.

Proti, to, ko nevar izteikt valodā?

Nē, ne tikai valodā. To, par ko nevar runāt, jo šīs idejas atrodas vairāk sapņu pasaulē.

Sapņu pasaulē?

Sapņu pasaulē. Citiem vārdiem sakot, mākslinieks ir vizionārs, kurš sapņu valstībā darbojas daudz vairāk, nekā normālā populācija. Es nerunāju par sirreālisma sapņiem, lai gan arī tas ir veids, kā par to var domāt. Bet es vairāk runāju par sapņu, metaforu un vīziju pasauli. Un tad bez loģikas palīdzības idejas no šīs pasaules ielikt tādā formā, kas ir atpazīstama publikai, – jā, tā ir mākslinieka loma, manuprāt.

Tātad, runa ir par idejām, kuras ne tikai nevar izteikt valodā, bet vispār priekšstatīt ikdienas apziņā?

Nu, nevis ikdienas apziņā, bet gan ikdienas vizuāli semiotiskajā attēlojumā. Un šeit semiotikai un simbolismam ir liela nozīme... Semiotika agrāk bija liela nozare, bet tagad tā izgājusi no modes. Bet man šķiet, ka valodā neizsakāmu ideju semiotiskajā attēlojumā ir sava patiesība. Valoda ir sekundārs aspekts. Un te mēs redzam arī mākslīgā intelekta vājās puses: tas ir ļoti spēcīgs, kad darīšana ar valodu, tas samērā labi atpazīst objektus, bet ir ļoti vājš citās jomās.

Un šīs idejas, ko mākslinieks pārtulko visiem saprotamos simbolos, – no kurienes tās nāk? No zemapziņas?

Es teiktu, ka tās katrā ziņā nāk no vizuāli mimētiskās attēlošanas. Tā var būt gan neapzināta, gan apzināta, tā var notikt sapnī... Tajā var satikties daudz dažādu lietu. Bet jūs nevarat nosapņot datoru, ja nekad dzīvē neesat to redzējis. Ja esat Amazones lietusmežu iezemietis, jūs savos sapņos neredzēsiet datoru. Jums to jābūt vismaz redzējušam dzīvē. Un cilvēki, kas visu dzīvi dzīvojuši Amazones lietusmežos, par savas mimētiskās attēlošanas, savu metaforu avotiem izmanto dzīvniekus, augus, dievus un citus savas ikdienas objektus.

Vai līdz ar pavērsienu uz digitālo mākslu mākslinieka loma ir kaut kā mainījusies?

Mākslas prakse ir ļoti sašķēlusies – tāpat kā pati sabiedrība. Mākslas praksei ir sociālais aspekts, tai ir estētiskais aspekts, kas pastāv pašas estētikas dēļ, tai ir nozīme kā izklaidei, kā manifestam... Sabiedrībai ir daudz platformu un aspektu, un māksla pielāgojas to vajadzībām.

Tik daudz par lomu. Vai jums šķiet, ka māksliniekiem ir arī pienākums?

Nē.

Viņi var darīt, ko vien...

Jā. Mākslai nav nekādu pienākumu, ja vien mākslinieks tādus nevēlas. Es katrā ziņā negribu piešķirt māksliniekam jelkādu mandātu. Mākslai, manuprāt, ir tikai viena atbildība – veiksmīgi paust tās radītāja ieceres un vīzijas. Lai kādas tās arī nebūtu. Ja jums izdodas tās veiksmīgi izpaust, jūs savu darbu kā mākslinieks esat padarījis. Vienalga, vai tās būtu dejojošas karameļu laumiņas vai trāpīga politiskā analīze – kamēr vien māksliniekam izdodas to veiksmīgi izpaust, viņš savu ir padarījis.

Kas, jūsuprāt, varētu būt nākamais lielais solis tehnoloģiju attīstībā, kas tiks iekļauts mākslas praksē un mūs visus pārsteigs?

Ziniet, te es varētu pastāstīt par trešo savas darbības līmeni. Mēs jau runājām par Volumetrisko biedrību un Art-A-Hack, bet vēl es kopā ar savu kolēģi Endrū Makviljamsu esmu arī Thoughtworks mākslinieku rezidences direktore. Šajā rezidencē mēs uzņemam māksliniekus, kuri savā mākslā pievēršas sociāliem jautājumiem. Mēs vienlaikus uzņemam tikai vienu mākslinieku vai mākslinieku grupu, kam piešķiram 10 tūkstošus dolāru uz 16 nedēļām, dodam visu vajadzīgo, piesaistām Thoughtworks strādājošos programmētājus un citus darbiniekus, kā arī paši sniedzam padomus, lai palīdzētu māksliniekiem attīstīt savus produktus un projektus. Mūsu pirmie rezidenti bija no Barselonas Kiberfonda: Nīls Hārbisons un Mūna Ribasa. Viņi abi ir kiborgi, kas integrējuši tehnoloģiju savos ķermeņos ar implantētu ierīču palīdzību. Pēc viņiem pie mums uzturējās...

Kā, lūdzu? Dzīvi kiborgi?

Jā. Nīls piedzima ar smagu daltonisma formu – viņš redz tikai balto, pelēko un melno krāsu. Viņš neapjauta savu stāvokli līdz desmit gadu vecumam; viņš domāja, ka visa pasaule ir melnbalta. Bet ar laiku viņš, protams, saprata, ka ir atšķirīgs – no sarunām ar cilvēkiem, kuri runāja par zaļu zāli un zilām debesīm, ko viņš redzēja pelēkos toņos. Tā nu viņš saprata, ka neredz krāsas. Pēc vidusskolas viņš devās studēt mūziku un sāka interesēties par mūzikas tehnoloģijām. Viņš iedomājās – vai nebūtu lieliski, ja varētu dzirdēt krāsas? Un tad viņš piecus gadus strādāja kopā ar datorzinātnieku līdz izveidoja ierīci, ko sauc par “acborgu” (eyeborg), kas ir... Nu, viņam tagad no galvas nāk ārā antena. Viņš ir vienīgais cilvēks pasaulē, kuram kas tāds redzams pases bildē. Tā spraucas ārā no viņa galvaskausa, tā ir daļa no viņa ķermeņa. Un tai ir sensors, kas atpazīst 360 krāsas, tostarp infrasarkano un ultravioleto. Katras krāsas gaismas frekvenci sensors pārraida uz mikroshēmu, kas implantēta Nīla galvā. Mikroshēma reaģē uz antenas signāliem ar audiālām vibrācijām, un Nīls tās jūt uz sava pakauša kaula un dzird savās ausīs. Katrai krāsai ir cits signāls, un Nīls tos visus ir iegaumējis.

Un šī skaņa, ko viņš dzird, viņam pavēsta...

Kādu krāsu viņš redz. Viņš dzird krāsas. Turpat blakus viņa galvaskausā ir iebūvēts vēl viens implants ar interneta pieslēgumu, tā ka viņš, ja vajag, var saņemt līdzīgu informāciju arī no interneta. Tik daudz par Nīlu. Mūna Ribasa savukārt nepiedzima ar traucējumiem. Viņa savā elkonī ir implantējusi zemestrīču sensoru. Implantam ir tiešs bezvadu savienojums ar Nacionālo seismoloģijas institūtu, kas sūta signālu ikreiz, kad kaut kur notiek zemestrīce. Līdz ar to Mūna izjūt mazu, intensīvu vibrāciju ikreiz, kad jebkurā Zemeslodes vietā ir zemestrīce. Tā nu 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā viņa jūt šīs vibrācijas, visu laiku ir kontaktā ar Zemi...

Kāpēc?

Lai būtu tuvāk dabai. Un, kad viņa jūt zemestrīci, viņa dejo. Viņa veic dejas performances, kurās viņa stāv publikas priekšā un dejo, ja kaut kur ir zemestrīce. Ja nekur nav zemestrīces, viņa neko nedara. Publika redz arī ekrānu, kurā pienāk ziņas no seismoloģijas centra. Pēkšņi viņi redz – 5,5 balles kaut kur Aļaskā. Un Mūna dejo. Tad viņi redz – 7,3 balles Santjago, Čīlē. Un viņa dejo vēl intensīvāk, jo viņas implanta vibrācijas spēks atkarīgs arī no zemestrīces stipruma.

Bet tad jau viņa to dara visu laiku! Vai viņa to sensoru var izslēgt?

Nē! Nu, protams, visu laiku viņa nedejo... Bet jūt viņa to nepārtraukti. Nē, kibermaņas nevar izslēgt. Ir tāda kompānija CyborgNest, kas tirgo implantējamas kibermaņas. Pirmā maņa, ko viņi palaida un kas tagad tiek pārdota pa 350 dolāriem, ir tā sauktā ziemeļu maņa. Tas ir implants, kas tiek ielikts jūsu krūšu kaulā un ļauj vienmēr zināt, kur ir ziemeļi. Tā ir haptiska maņa – kad esat pagriezies pret ziemeļiem, implants krūtīs izdara tādu kā spiedienu. Tā bija pirmā kibermaņa, ko viņi sāka tirgot.

Un cilvēki to pērk?

Jā! Bet labi, tiktāl par kiborgiem mūsu vidū. Tie bija mūsu pirmie rezidenti. Bet tā ir viena no mūsu interesēm: posthumānisms, cilvēku un datoru integrācija. Mūsu otrā rezidente bija Hetere Djūija Hegborga, kura interesējas par ģenētiku un nelegālu ģenētiskās informācijas ievākšanu. Savā projektā viņa strādāja ar politieslodzītās Čelsijas Meningas ģenētisko informāciju. Meninga tika apcietināta par to, ka sniedza informāciju Wikileaks. Nu lūk, un Hetere uzrakstīja vēstuli Meningai, kamēr viņa atradās individuālā ieslodzījumā. Izmantojot Meningas gēnus, Hetere gribēja radīt maskas, kas attēlotu viņas seju dažādos veidos – kā sievieti, kā vīrieti, kā baltādainu, kā melnādainu utt. Hetere ar to nodarbojas – viņa printē 3D sejas maskas. Čelsija piekrita un nosūtīja Heterei kreveles gabaliņus no sava vaiga. Ar to palīdzību Hetere izveidoja 30 dažādas maskas, aizveda tās uz Davosas Ekonomikas forumu, izstādīja un teica – lūk, šis ir īsts cilvēks, kas atrodas ieslodzījumā. Maskas padarīja Čelsiju ļoti īstu. Un viens no mūsu Thoughtworks programmētājiem, kas palīdzēja Heterei, ir arī komiksu mākslinieks. Tas ir politiski vārīgs temats, jo daudzi cilvēki uzskata, ka Čelsija Meninga ir nodevēja. Tāpēc mēs izdevām arī komiksu, kas stāsta par Heteres mākslas pieredzi darbā ar Čelsiju. Mēs nolēmām, ka komiksā šim stāstam būs laimīgas beigas: Obama apžēlo Čelsiju, viņa iznāk no cietuma un dodas uz izstādes atklāšanu, kurā redzamas Heteres veidotās maskas. Komiksa nosaukums ir “Apspiestie tēli”, to var atrast vietnē suppressedimages.net. Un tajā pašā dienā, kad mēs komiksu palaidām internetā, Obama apžēloja Čelsiju Meningu.

Vai jūs...

Nē, mums nebija ne jausmas! Mēs to izfantazējām!

 Tad tā bija sagadīšanās?

Pilnīga sagadīšanās. Mēs to vienkārši izdomājām, lai stāstam būtu laimīgas beigas. Un pēc tam, 2. augustā, Hetere atklāja izstādi ar 30 Čelsijas maskām, no kurām katra bija atšķirīga viņas DNS interpretācija – kā viņa, vadoties pēc tiesu ekspertīzes analīzes, varētu izskatīties. Es biju uz šo atklāšanu. Un tur bija arī Čelsija Meninga. Viņa bija atnākusi uz atklāšanu. Gluži kā mūsu komiksā. Bet te bija īstā Čelsija Meninga.

Jā.

Nu lūk, Hetere bija mūsu otrā rezidente. Trešais bija Hanns Bends, kurš mākslā ienesa biometriku. Viņš radīja virtuālo realitāti, kurā tas, ko tu redzi, atkarīgs no tavas elpošanas. Savukārt, izvēloties ceturto un pašreizējo rezidentu, mēs pirmoreiz izsludinājām starptautisku pieteikumu konkursu un beigu beigās izvēlējāmies Kārenu Palmeri no Londonas. Viņas projekts ir filma “Dumpis” (Riot), kurā skatītājs stāv liela ekrāna priekšā un redz tajā satrakojušos cilvēku pūli. Priekšplānā iznāk policists, un tas šķiet ļoti tuvu, viņš paceļ steku un gatavojas jums sist... Virs ekrāna ir kamera, kas mēra jūsu sejas izteiksmes, kamēr jūs skatāties filmu. Atkarībā no jūsu reakcijas filmai var būt dažādi scenāriji. Ja jūs paliekat mierīgs, filmas sižets aiziet vienā virzienā, ja kļūstat dusmīgs – citā, ja jums ir bail – vēl citā. Filma attīstās “dzīvajā”, un to kontrolē sejas atpazīšanas algoritmi. Kārena ir mūsu šībrīža rezidente. Tas ir tas, ar ko mēs strādājam, ko mēs darām. Caur mākslas praksi mēs aplūkojam šo tehnoloģiju implikācijas – tehnoloģiju, par kurām daudzi vēl neko nezina. Un tas ir arī tāds kā manas darbības trešais pīlārs...

Kā jūs to visu paspējat?

Nezinu. Diezgan viegli.

Šķiet, ka darbošanās šādos trijos pasākumos varētu aizņemt ļoti daudz laika.

Jā, bet tas ir nepieciešams. Viena no lietām, kas man visvairāk patīk Ņujorkā, ir tas, ka vismaz kopš 20. gadsimta vidus pilsēta vienmēr sevi pozicionējusi kā avangarda mājvietu. Šāds paštēls arī darbina visu šo ideju pielietošanu mākslas praksē. Protams, to dara arī daudzi citi cilvēki visā pasaulē, bet Ņujorkā ir izteikta laboratoriju kultūra, kas to pastiprina. Un tas viss notiek bez jelkāda valdības atbalsta.

Vai jūs interesē sagaidīt post- vai trans- humānisma laiku, kad sintētiskas cilvēku ķermeņa daļas vairs nebūs nekas neparasts?

Jā, nu... Teiksim tā – man nav no tā bail. Man tā šķiet lieliska mākslinieciskās izpausmes joma ar milzu potenciālu. Manuprāt, māksliniekiem to vajadzētu izmantot savā praksē, viņiem par to ir daudz kas sakāms, un es nedomāju, ka no tā noteikti vajadzētu bīties. Ar to jābūt uzmanīgam, tomēr es neesmu distopiska un pesimistiska. Tas būtu līdzīgi kā teikt – ak, nē, telefoni! Baidīties no mobilajiem telefoniem, no aplikācijām... Viss jau notiek, tas ir pastāvīgs, neapstādināms process. Un, ja runājam par viedtālruņiem – tos var ieslēgt pret jūsu gribu, un to kameras var ieslēgt pret jūsu gribu. Caur tiem jūs var izsekot, un militāristi jau to dara ar atsevišķiem indivīdiem.

Vēl viena transhumānistu iecere ir ar tehnoloģiju palīdzību pārvarēt nāvi.

Jā. Tas gan mani neinteresē.

Nē?

Nē, es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc varētu gribēt pārvarēt nāvi. Manuprāt, nāve ir dabiska. Es ļoti ceru, ka man izdosies labi nomirt.

Ko tas nozīmē – labi nomirt?

Es savā nāves brīdī gribētu praktizēt budisma meditāciju. Tā, lai apzinātos pati savu nāvi. Tas ir pavisam citādi nekā, piemēram, ja tevi notriec mašīna... Bet, protams, to nevar paredzēt. Bet es nedomāju, ka nāvi vajadzētu pārvarēt. Tas būtu kā pārvarēt piedzimšanu.

Kādu vēstījumu jūs vēlaties nodot šeit, Rīgā?

Es gribētu, lai cilvēki saprot, ka viņiem vairāk vajadzētu apzināties, kas notiek un ka mēs kā sabiedrība spējam noteikt, kādā virzienā tehnoloģijām attīstīties, jo mēs tās esam radījuši. Un tur es saredzu arī mākslas atbildību – pievērst uzmanību šiem jautājumiem. Un pēc tam veikt sabiedriskas iniciatīvas, lai kaut ko darītu – tā jau ir likumdevēju, juristu, valdības atbildība. Bet mākslinieks tam pievērš uzmanību.

Papildus visām jūsu interesēm un nodarbēm jūs, šķiet, aizraujaties arī ar budismu.

Jā, budisms man personīgi ļoti tiešā veidā palīdz izskaidrot apziņu un izziņu.

Vai jūs varētu paskaidrot sīkāk?

Tas ir personīgi. Pati savā pieredzē ar budismu es esmu ļoti skaidri ieraudzījusi savu kognitīvo procesu dabu.

Meditējot?

Jā, ļoti dziļas meditācijas laikā. Un pašai savu kognitīvo procesu saprašana ir ļāvusi man arī savā, dziļi subjektīvā veidā saprast smadzenes.

Varbūt jūs varētu mēģināt par to pastāstīt?

Ilgstoši un padziļināti praktizējot budismu, jo sevišķi Teravādas skolā, jūs varat savu apziņu palēnināt tiktāl, ka varat tai pievērst nepārtrauktu uzmanību. Jūs vērojat, kā jūsu apziņa veido idejas un tad tās nojauc. Jūs vērojat, kā jūsu apziņa kāpj un krīt atpakaļ. Un tad, kad jūs to pieredzat pats savā subjektivitātē, redzat to kā kaut ko īstu, jūs sākat izprast, kā jūsu paša smadzenēs darbojas apziņa un izziņa. Un, kad to ir izdevies izprast, pēc tam, man liekas, ir diezgan viegli piemeklēt zinātniskus modeļus un izskaidrojumus, kuri sakrīt ar paša subjektīvo pieredzi, un tad tie vairs nav tikai teorētiski skaidrojumi, bet tie kļūst – pieredzēti. Tāpēc, manuprāt, budisma prakse ir man palīdzējusi... Nu, ne palīdzējusi, bet drīzāk atvērusi...

Kā viņiem pirms 2500 gadiem izdevās izgudrot tik lieliskas prakses, ka to rezultāti sakrīt ar mūsdienu zinātniskajiem modeļiem?

Viņi vienkārši sēdēja! Tas arī viss! (Smejas.) Viņi neko īpašu nedarīja, vienkārši sēdēja.

Sēdēja un pievērsa uzmanību.

Jā, apmēram tā. Vairāk neko.

Jūs esat sarakstījusi grāmatu par budisma ietekmi uz 20. gadsimta vidus amerikāņu mākslu3. Kāpēc, jūsuprāt, šajā laikā budisms amerikāņu radošās inteliģences aprindās pēkšņi kļuva tik populārs?

Tas, ziniet, ir interesants jautājums, jo šāds fenomens notika ne tikai ASV. Budisms kļuva populārs arī Eiropas avangardā, tāpat arī Japānā. Un tas notika vienlaicīgi – tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Lieli kari allaž rada lielas pārmaiņas. Tiesa gan, bītņiki par to interesējās jau pirms tam, jau vismaz 1941. gadā. Kaut ko svarīgu budismā atrada gan Džeks Keruaks, gan Alens Ginsbergs, gan Viljams Berouzs...

Tāpat arī Keidžs, ne?

Nē, Keidžs tik ātri vēl ne. Bītņiki to bija uzķēruši mazliet ātrāk. Bet nu, tā ir tikai kādu piecu sešu gadu starpība. Pēc tam – jā, Keidžs, Kaningems un citi... Grāmatā es izsekoju šai interesei līdz pašiem pirmsākumiem – kā viņi to uzgāja, kā budisms nonāca... nu, ne jau Rietumu kultūrā, kur tas bija krietni agrāk, bet tieši amerikāņu radošajā kultūrā. Es aizrakos līdz pašiem pirmsākumiem – pirmā satikšanās, pirmā padzirdēšana.

Un ko jūs tur atradāt?

Budisms, ar ko šajā laikā tiešā kontaktā nonāca amerikāņu radošā inteliģence, bija japāņu dzenbudisms, un tas galvenokārt notika caur japāņu skolotāju Daisetu Teitaro Sudzuki. Viņš nebija vienīgais, taču viens no svarīgākajiem dzenbudisma popularizētājiem ASV, jo viņš vairākus gadus pasniedza brīvos kursus Kolumbijas Universitātē, ko varēja apmeklēt jebkurš, ne tikai studenti. Keidžs apmeklēja viņa nodarbības, tāpat Ērls Brauns... daudzi mākslinieki. Man neizdevās dabūt pilnu sarakstu, bet domāju, ka lielāko daļu no tiem, kas šajos gados gāja klausīties Sudzuki, es tomēr piefiksēju. Un pēc tam Keidžs pats devās uz Jauno skolu4, kur mācīja dzen apzināšanās metodes savā eksperimentālās kompozīcijas kursā. No tā savukārt radās Fluxus kustība... Un, protams, bītņiki – Keruaks, Ginsbergs un Pīters Orlovskis 50. gados personiski tikās ar Sudzuki. Esmu to pierakstījusi gan no Keruaka skatpunkta, gan arī no Sudzuki sekretāra Okomuras skatpunkta. Es neesmu nekāda eksperte, un ir cilvēki, kas tajā visā ir iedziļinājušies daudz dziļāk par mani, tas ir vesels pētniecības lauks... Tomēr es ieguldīju pamatīgu darbu, lai atrastu un apkopotu visu šo informāciju, uztaustītu saknes. Un vēl es nointervēju daudz cilvēku, kurus vairs nav iespēja nointervēt. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Laikā no brīža, kad man radās ideja par šādu grāmatu, līdz tās izdošanai – apmēram desmit gadi – man bija tā laime parunāt ar daudziem šajā fenomenā iesaistītajiem cilvēkiem, ar kuriem nu jau vairs nevar parunāt. Kad grāmata iznāca, daudzi no viņiem jau bija miruši vai arī bija ļoti veci. Man tas šķita ļoti svarīgi, ka izdevies paspēt parunāt ar šo paaudzi, kas tajā visā bijusi savulaik iesaistīta, jo vēlējos viņu pašu vārdus, pašu tiešo attieksmi pret to visu, kamēr to vēl iespējams uzzināt. Un man tas izdevās.

Vēl viens jautājums. Ja pareizi saprotu, jums ir melnā josta nindžitsu cīņas mākslā?

(Smejas.) Es saucu sevi par atpalikušo nindzju. Man ļoti paveicās ar vienu no maniem sensejiem, kurš mani iedrošināja nepadoties un tikt līdz melnajai jostai, jo tas tomēr ir fiziski ļoti grūts ceļš. Man tas prasīja ilgāku laiku nekā citiem, jo esmu sieviete un tad, kad sāku trenēties, vairs nebiju nekāda jaunā – man tad bija ap piecdesmit. Bet daudzi, kas beidza manu skolu, kļuva par algotiem miesassargiem.

(Smejas.)

Vairākas sievietes no manas skolas vēlāk devās sargāt Saūda Arābijas karalisko ģimeni, savukārt daži no vīriešiem, ar ko es kopā kārtoju melnās jostas eksāmenu, pēc tam kļuva par ASV Valsts sekretāra miesassargiem. Bet eksāmenu mēs likām kopā, visa dodžo priekšā. Un gan es, gan viņi to nokārtojām (smejas).

Bet nindžitsu taču tradicionāli bijusi ne tikai miesassargu, bet arī algotu slepkavu māksla. Kas jūs pamudināja izvēlēties tieši šo disciplīnu? Vēlme iemācīties sevi aizstāvēt?

Tas bija sekundāri. Galvenais bija... Tas, kas nindzju mākslā ir ļoti saistoši, ir viņu daudzpusība – viņi izmanto elementus no teikvando, karatē, džiudžitsu, taidzi, aikido... Turklāt tev iemāca izmantot arī plašu ieroču klāstu – zobenus, šķēpus, virves, metamās zvaigznes... Un treniņi daudzkārt notiek aizsietām acīm – pilnīgā tumsā.

Oho.

Tas bija jautri! (Smejas.) Tur nepieciešama apzināšanās. Aizsietām acīm man vispār gāja ļoti labi, es biju viena no labākajām manu meditācijas treniņu dēļ – man bija tiešām labi uztrenēts jūtīgums. Daudzi vīrieši, kam padevās viss, kur vajadzīga veiklība un fiziskais spēks, nespēja izpildīt uzdevumus aizsietām acīm, kamēr man tie bija tīrais nieks! (Smejas.) Bet tas arī parāda, ka nindžitsu un citas cīņas mākslas prasa ko vairāk par fizisku spēku. Jebkurš cilvēks var aiziet un iegūt kādu jostu, tas nav pārāk sarežģīti. Cīņas mākslas dziļākie, izsmalcinātākie aspekti ir krietni grūtāki. Un tur meditācijas prakse var izrādīties ļoti svarīga.

Liels paldies jums, Elena.

1 Hazrats Inajats Kāns (1882–1927), Rietumu sūfisma ordeņa dibinātājs.

2 Galvā uzliekams virtuālās realitātes simulators, ko 2016. gadā izlaida Facebook piederošā tehnoloģiju kompānija Occulus VR.

3 Pearlman, Ellen. Nothing and Everything. The Influence of Buddhism on the American Avant Garde: 1942–1962. 2012.

4 Jaunā sociālo pētījumu skola (New School for Social Research) Ņujorkā, kur Džons Keidžs pasniedza no 1957. līdz 1959. gadam.