Vai pasaule Jūsu fotogrāfijas vienmēr uztver tā, kā Jūs tās redzat? Vai arī ir cilvēki, kas vienkārši vēlas ar tām pelnīt vai atrasties Jūsu slavas ēnā?
Nav šaubu, bet tas man nav tik svarīgi. Svarīgi man ir redzēt citus cilvēkus, satikt cilvēkus, ko es bildēju un kaut ko iemācīties no tā visa, kā arī parādīt manas bildes. Es ļoti daudz ko mācos, atrodoties ielās. Un tagad es strādāju ar pilsētas dienasgrāmatām. Tas ir projekts, kā ietvaros dodos uz dažādām pilsētām un fotografēju. Es vairs nedodos uz iekštelpām vien. Manas sienas ir manā galvā. Pēc tam, kad būšu apbraukājis tās pilsētas – Romu, Parīzi, Sanktpēterburgu, Londonu un citas, izveidošu vienu albumu.
Vai Jūs bildēsiet arī Rīgā?
Jā, visdrīzāk, lai arī man te ir maz brīvā laika.
Ko Jūs zināt par Rīgu?
Esmu bijis šeit vienu reizi. Ierados ar Intu Ruku. Tas bija vienreizēji – iet viņas pēdās. Viņa ir lieliska fotogrāfe un īpaša personība. Es redzēju, kā viņa komunicē ar citiem cilvēkiem. Es izjūtu viņu kā radinieci, un ir lieliski redzēt Rīgu. Inta ir daļa no ģimenes. Neesmu gan redzējis Rīgā daudz, jo esmu bijis šeit tikai uz nedēļu pirms gada.
Kas ir austaideri? Jūs minējāt cietumniekus, transvestītus, psihiatriskos pacientus. Bet mūsdienās šīs kategorijas varētu arī papildināt ar daudziem citiem cilvēkiem, kas ir izkrituši ārpus sociālās drošības tīkliem.
Protams. Bet autsaideri ir ikkatrā šķirā – vidusšķirā, strādnieku vidū, arī augstākajos sabiedrības slāņos. Es vienkārši meklēju cilvēkus, ar kuriem varu komunicēt, kaut ko iemācīties no viņiem, uzņemt attēlus. Un tad es iemūžinātos kadrus skatu saistībā ar citām bildēm, ko esmu fotografējis.
Kā Jūs attēlā notverat šo cilvēku atšķirību?
Es to nenotveru. Diemžēl neesmu tik spējīgs un nemaz speciāli to nedaru. Tikai mēģinu parādīt, kas mūs vieno, nevis kas atšķir. Tā ir platforma – uzrādīt nevis atšķirību, bet vienojošo. Rīga, Japāna vai Stokholma, tas neko nenozīmē. Mēs esam ģimenes locekļi. Ar šādu pieeju tu satiec cilvēkus visur pasaulē. Un tam ir jānotic šeit (rāda uz sirdi), ne tikai šeit (rāda uz galvu), jo pieņemt kaut ko [ar prātu] ir viegli. Ja notic šeit, tad durvis ir atvērtas.
Tātad pamatā tā ir cilvēkmīlestība?
Jā, pilnīgi.
Jūs sarunas sākumā minējāt, ka šodien fotogrāfi strādā citādāk nekā Jūsu jaunībā – Jūs domājāt tehniski vai ar citu piegājienu, mentalitāti?
Protams, šodien ir cita veida izaicinājumi, jo ir šī noslēpumainā digitālā pasaulē. Un es nepiederu paaudzei, kas spēj darboties digitālajā laikmetā. Esmu analogais fotogrāfs. Man ir tikai neliela kamera (izvelk no kabatas nelielu analogo Contax kameru). Kad strādāju "pa īstam", man ir līdzi trīs tādas – divas rezervei.
Jums vienmēr ir tikai šīs mazās kameras?
Jā, vienmēr.
Un nekad lielās?
Nē, nekad.
Tādēļ, ka Jūs fotografējat mirkļa uzņēmumus?
Ne tikai tādēļ. Es nevēlos izskatīties pēc šķēršļa, pēc profesionāla un slavena fotogrāfa. Es vēlos būt tikai amatieris.
Tātad Jūs esat amatieris?
Absolūti! Es esmu tipisks profesionāls amatieris (iesmejas). Esmu profesionāls, jo pelnu iztiku ar savu profesiju. Taču es neesmu profesionāls fotogrāfs, jo esmu (novicina ar roku ap galvu)... nedaudz dumjš – iespējams. Ar šādu nelielu kameru ir labi pietuvoties cilvēkiem, jo tu viņiem netuvojies kā fotogrāfs, bet kā cilvēks. Es neslēpjos aiz kameras, esmu tiešāks.
Pieļauju, ka nožēlojat, ka Kodak bankrotējis?
Jā, ļoti nožēloju. Manā kamerā šobrīd ir Kodak filma.
Varbūt ir cerība, ka viņi neiznīcinās fotofilmu ražotni?
Varbūt viņi vai citi, jauni īpašnieki to saglabās, es ceru! (Cerīgi nopūšas.) Mūsdienās kļūst ļoti dārgi pirkt analogās filmiņas. Un papīrs, un attīstīšana...
Vai Jūs izmantojat 400 filmiņu?
Jā, TRI-X 400.
Var manīt, ka bildes ne vienmēr uzņemat drošākajās vietās. Vai ar šādu pieredzi Jūs kādreiz esat pievērsies konfliktu bildēšanai?
Kara fotogrāfijai? Nē, nekad. Diemžēl. Tas ir, pats to nenožēloju, jo man tā ne sevišķi patīk. Es vēlos būt tuvu cilvēkiem, nevis staigāt apkārt ar teleskopisko objektīvu un uzņemt satriecošas bildes. Es meklēju cilvēkus, meklēju komunikāciju un labu sarunu. Es neesmu profesionālis.
Jūs neesat ieinteresēts fotogrāfijas tehniskajos aspektos.
Nē, neesmu.
Bet Jūs pats attīstāt savas fotogrāfijas?
Jā, visu daru pats savā laboratorijā – attīstu filmiņas, taisu bildes. Tā teikt, strādāju vecajā stilā. Neesmu īpaši moderns (iesmejas). Bet tiešām nevēlos taisīt satriecošas bildes. Vēlos parādīt, kas mūs vieno. Es nemeklēju konfliktus.
Par kara fotogrāfiju vaicāju, jo – ja reiz Jūsos ir cilvēkmīlestība – tad viens veids, kā fotogrāfam to demonstrēt, ir iet konflikta zonās un parādīt upuru ciešanas pasaulei.
Jā, tas ir viens veids, kā to darīt, bet, manuprāt, ar kara fotogrāfiju jau nodarbojas daudzi ļoti labi fotogrāfi.
Fotografējot sabiedrības autsaiderus, Jūs, droši vien, esat bijis diezgan daudzās saspringtās situācijās, ne tā?
Protams.
Vai Jūs esat ticis piekauts?
Nē, bet esmu daudzkārt ticis aplaupīts. 13 reizes, ja nemaldos – dažādās pasaules daļās.
Vai tas vienmēr bijis saistīts ar darbu? Tādēļ, ka ejat fotografēt vēlu naktī?
Jā. Un pārāk agri no rīta – piecos vai sešos (iesmejas).
Kādēļ Jūs izvēlāties šādus diennakts laikus?
Tādēļ, ka tas ir vilku laiks. Tad notiek daudzas lietas. Atmosfērā ir drudzis.
Lai strādātu šādos apstākļos, droši vien, ir nepieciešamas diplomātiskas iemaņas?
Nē, ir tikai jāparāda, kas jūs esat. Jums nevajag būt diplomātiskam. Jums jābūt patiesam – ar visām nepilnībām un arī spēcīgajām pusēm. Un jums ir jārunā ar cilvēkiem, nevis jābūt pārāk kautrīgam.
..vai bailēs...
Nē, galīgi nav problēmu būt bailēs. Mēs visi esam nobijušies. Bet jums nav jābūt bailēs no fakta, ka esat nobijies. Viņi arī ir nobijušies. Mēs visi esam nobijušies.
Viņus tikai interesē dabūt kameru, jo viņiem vajag naudu, ne tā?
Jā, tieši tā, viņiem vajag naudu.
Vai Jūsu tēmas cauri laikam ir mainījušās?
Tās saglabājas. Tikai āriene ir mainījusies. Tas viss grozās ap normāliem, vienkāršiem cilvēkiem, ar kuriem es varu identificēties, lai kur pasaulē atrastos. Vienīgi mūsdienās es vairs neuzņemu tik daudz bildes Stokholmā. Es nezinu, kādēļ.
Bet mūsdienu Stokholma ir spriedzes pilna pilsēta, un tādas vietas Jūs interesē, ne tā?
Es tur dzīvoju, tur ir manas mājas, tur es gatavojos saviem braucieniem, tur es strādāju ar savu materiālu un tur ir mana laboratorija, kur attīstu savas filmiņas.
Reiz Zviedrija – vismaz raugoties no PSRS – šķita nevainīga. Ziemassvētku pastkartes, Karlsons, Astrīda Lindgrēna, ko varētu nominēt svēto kārtai.
Es piekrītu. Viņa ir fantastiska.
Vēlāk tur noslepkavoja Ūlofu Palmi, un mūsdienu Stokholma var būt gana izmisusi ar narkomāniem, integrācijas problēmām. Spriedzes pilna pilsēta.
Nešaubīgi, Stokholmai ir vairākas sejas.
Vai Jūs sevi redzat vairāk kā žurnālistu vai mākslinieku?
Ne vienu, ne otru. Es teicu, kas es centos tāds būt – es centos rakstīt un gleznot. Man bija dažas izstādes, bet es jutos pārāk vientuļš tajās lomā.
