Dizaineru duets os∆oos – Oskars Pīts un Sofija Mensena. Foto: Lisa Klappe

Caurvējā izdzīvojušie 0

Intervija ar dizaineriem un os ∆ oos dibinātājiem Oskaru Pītu un Sofiju Mensenu

Kristīne Budže
28/11/2017

Krēsls Keystone sastāv no trim savā starpā nesastiprinātām daļām. Tās kopā notur gravitācija un katras daļas svars. Krēsla atzveltnes daļa ir no betona, vidējā daļa no gumijas, bet pats sēdeklis ir smagnēja keramikas arka. Keystone vizuālo veidolu nosaka nevis spēles ar formu un līnijām, bet eksperimenti ar materiāliem, kuru svars rada funkcionējošu mēbeli. Lampas Mono-Lights LED gaismekļu cauruļu savienojumi veidoti no silikona kompozītmateriāla. To var locīt un mainīt lampas konfigurāciju, radot iespaidu, ka Mono-Lights ir vairāk tēlniecības objekts nekā utilitāra lampa. 

Šie ir tikai divi piemēri no holandiešu dizaineru dueta os ∆ oos paveiktā. os ∆ oos dibinātāji ir Eindhovenas Dizaina akadēmijas absolventi kanādietis Oskars Pīts (Oskar Peet) un holandiete Sofija Mensena (Sophie Mensen). Viņi os ∆ oos pozicionē kā laikmetīgu priekšmetu radīšanas studiju, nevis vienkāršu mēbeļu dizaina biroju. Starptautiskajā dizaina vasaras skolā MAD Siguldā Sofija un Oskars bija pasniedzēji un darbnīcu vadītāji. Saruna ar dizaineriem notika Krimuldas muižā.

Oskars: Mani Latvija pārsteidza. Es nedomāju, ka man tā tik ļoti patiks. Esmu pārsteigts, ka viss šeit ir tik labi organizēts. Dzīvojot Holandē, esam pieraduši, ka cilvēki dzīvo daudz ciešāk. Nezinu gan, kā te būtu strādāt kā dizaineram, jo šeit ir tik maz cilvēku un noteikti ir problēmas ar infrastruktūru. Bet es esmu audzis Kanādā, kas arī nav blīvi apdzīvota valsts. Savā ziņā Latvijā jūtos līdzīgi kā Kanādā. Cilvēki šādās valstīs vairāk fokusējas uz dzīves pamatvajadzībām. Tas nav slikti, jo viss ir vienkāršāk. Esmu pārsteigts, ka šeit studenti un amatnieki runā tik labi angliski. Piemēram, Itālijā vai Spānijā ar vietējiem amatniekiem sazināties angliski būtu gandrīz neiespējami. 


Lampa Mono-Lights

Kā jūs no Kanādas nokļuvāt Eindhovenā?

O: Es Kanādā studēju inženierzinātnes un sākumā domāju, ka Holandē turpināšu studijas šajā jomā, bet tad tomēr nolēmu mainīt profesiju un pievērsos dizainam. Taču zināšanas, kā lietas darbojas, kā tās ir konstruētas, man ļoti noder arī dizainera darbā.

Sofija: Īpaši tāpēc, ka konstrukcijas nav mana stiprā puse.

Un pēc Eindhovenas Dizaina akadēmijas absolvēšanas abi nodibinājāt os ∆ oos un nolēmāt palikt turpat Eindhovenā...

S: Šo lēmumu pamatā noteica pati pilsēta, tās dizaina un uzņēmējdarbības vide. Esam pieraduši, ka Eindhovenā viss atrodas “tepat aiz stūra” – ražotāji, citi dizaineri un uzņēmumi, tāpēc ir vieglāk īstenot savas idejas, saņemt konsultācijas, padomus un palīdzību. Mēs trīs dizaina biroji kopā īrējam studijas telpas.

O: Eindhovenā gan dzīves, gan kaut kā izgatavošanas izmaksas ir mazākas. Te daudz ko iespējams realizēt, nemaksājot tik dārgi kā Londonā vai citā pasaules metropolē. Izmaksas jaunai un nelielai dizaina studijai ir būtisks faktors. 

Eindhovena strauji mainās. Vēl pavisam nesen kādreizējā Philips rūpnīca, kas atrodas gandrīz pašā pilsētas centrā, bija drupās. Nu labi, tās vēl nebija drupas, bet ēka gadiem bija stāvējusi tukša. Toreiz tā bija no go (nevēlama – red.) apkārtne ar augstu žogu apkārt rūpnīcas teritorijai.

S: Mums skolas laikā tur notika slepenas ballītes.

O: Un tagad Philips rūpnīcas teritorija ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Eindhovenā tā bija pirmā vieta, kas īpaši tika veltīta kultūras norisēm. Philips rūpnīcas teritorija strauji attīstījās, un tagad ir kļuvusi par stilīgāko vietu pilsētā, kur pirmajā parādījās 3D printeri, modīgas kafejnīcas un saldējuma tirgotavas. Tā ir kļuvusi par pilsētas radošo centru. Šis radošuma un stilīguma bacilis kaut kā izplatās pa visu pilsētu. Eindhovena pirmo reizi tās pastāvēšanas vēsturē kļūst par stilīgu un modīgu pilsētu. Eindhovena vienmēr saistījās ar dizainu un rūpniecību, bet nekad tā nav tikusi uzskatīta par modīgu dzīves vietu. Tagad situācija ir mainījusies, un pilsētā dzīvot kļūst arvien patīkamāk un ir arvien grūtāk to pamest.

S: Mēs esam domājuši par pārcelšanos, bet nekad nav bijis tik daudz iemeslu, lai to patiešām izdarītu, un tā esam palikuši Eindhovenā. 

O: Jā, kāpēc jābrauc projām, ja Eindhovenā dzīve kļūst arvien labāka? Pazīstam daudzus dizainerus, kas reiz pārcēlās uz Amsterdamu vai Londonu, bet tagad ir atgriezušies Eindhovenā.


Optikas veikala ace&tate interjera iekārtojums Eindhovenā. Foto: Jeroen van der Wielen

Vai esat saglabājuši arī saikni ar Eindhovenas Dizaina akadēmiju?

S: Mums nav tiešu saikņu ar akadēmiju, bet mentāli joprojām tai jūtamies ļoti tuvi un sekojam līdzi, kas skolā notiek, kā tā attīstās. Protams, Dizaina akadēmija Eindhovenu ir padarījusi par dizaina pilsētu un šo tēlu visu laiku nostiprina. Lai kur mēs brauktu, un ceļojam mēs patiešām daudz, visi Eindhovenu zina un pilsētu asociē ar dizainu.

O: Katrā ziņā mums nav jākaunas par vietu, no kuras nākam. Eindhovenas Dizaina akadēmijā gan pēdējā laikā ir notikušas lielas pārmaiņas. Man pat ir grūti iedomāties, kāda akadēmija ir tagad, jo vairs nav to skolas vadītāju un pasniedzēju, kas Eindhovenā strādāja vairākas desmitgades un bija ļoti svarīgi skolas gaisotnes veidošanā. Daudzus jaunos pasniedzējus pazīstu personīgi, jo vairums no viņiem nav daudz vecāki par mums. Tas nozīmē, ka viņiem arī nav daudz vairāk pieredzes kā mums, un es nezinu, vai tas skolai nāk par labu. Protams, tās ir svaigas asinis, bet nu ļoooti daudz svaigu asiņu...

Jūs minējāt, ka pēc studiju beigšanas jums bijusi melnā cauruma sajūta, kad vēlreiz vajadzēja meklēt jēgu dizainam un dizainera darbam.

S: Jā, tas bija grūts laiks. Mums tiešām bija sajūta, ka dizaina jomā viss jau ir izdarīts. Nebija viegla pāreja uz reālo pasauli no skolas vides, kur tev visu laiku ir atbalsts.

O: Akadēmijā mums bija gandrīz visas iespējamās iekārtas un pasniedzēju drošības spilvens, kas palīdz atrisināt problēmas. Pēc skolas beigšanas bija sajūta, ka mēs atrodamies nežēlīgā caurvējā bez jelkāda patvēruma. Tagad man šķiet, ka būtu bijis pareizāk jau mācību laikā nodibināt savu studiju. Jau tad vajadzēja samesties kopā ar kursabiedriem un iegādāties automašīnu. Tad man nevajadzētu uz divriteņa pārvadāt materiālus, kas nepieciešami darbu izgatavošanai. Ar divriteni pārvadāju smagas kravas, braucu pat vairāk nekā 6km un gandrīz sabojāju muguru. Jā, nebija viegli izveidot savu kontaktu tīklu un izstrādāt paņēmienus, kā ar problēmām tikt galā. Pēc skolas beigšanas nav nepieciešamās infrastruktūras, nav pat tēva garāžas ar instrumentiem. Mans tēvs ir Kanādā, bet Sofijas tēvs ir ārsts, kuram principā nav šādas garāžas.

S: Akadēmijā varējām pilnībā aprīkotā darbnīcā uztaisīt modeli un ideju attīstīt tālāk. Pēc tam tev nav šādas darbnīcas, un savu darbu portfolio uztaisīt ir daudz grūtāk.

O: Taču jāatzīstas, ka es nelepojos ar savu diplomdarbu. Mani labākie darbi noteikti radās pēc akadēmijas absolvēšanas. Kā dizaineri abi uzplaukām savā studijā. Iemeslus pat nevaru izskaidrot. Pirms os ∆ oos nodibināšanas es strādāju pie Scholten & Baijings. Viņi ir ļoti labi dizaineri, bet pie viņiem es neko daudz neiemācījos tādu, kas būtu noderīgs vēlāk patstāvīga dizainera darbā. Man tika dots uzdevums, un es to izpildīju, t.i., es radīju dizaina priekšlikumus, kurus studijas vadītāji pārstrādāja un prezentēja klientiem. Man pašam ar dizaina pasūtītājiem nebija nekādas saskarsmes. Es nezināju, kā ar viņiem runāt. Atgriezenisko saiti ieguvu tikai caur studijas vadītājiem – viņi izstāstīja varbūt tikai 1% no klientu teiktā un deva rīkojumu, kas jādara tālāk. Man grūti izskaidrot, kāpēc mēs kā dizaineri atvērāmies tieši savā studijā. Man Nīderlandē turklāt vēl ilgi bija valodas barjera. Visu laiku lūdzu, lai Sofija meistariem piezvana manā vietā.

S: Ražotājiem, protams, ir savs žargons, kurā viņi sarunājas,  nezinot labi valodu un esot no malas, to ir grūti saprast. Dažkārt pat es īsti nesaprotu.

O: Mums paveicās, ka veiksmīgs bija jau pirmais os ∆ oos projekts. Tas bija klikšķis: “Ei, būsim profesionāļi! Ejam uz priekšu!”


Sērija Perspectives. Foto: Jeroen van der Wielen

Vai studijas biznesam palīdz tas, ka jūsu darbi tiek izstādīti Rosanas Orlandi galerijā Milānā, ka tie redzami mākslas un dizaina mesēs?

S: Jā, Rosana Orlandi ir izņēmums dizaina galeriju vidū. Viņa atļaujas savas galerijas pirmo stāvu piepildīt ar jauno dizaineru darbiem un pateikt: “Tad jau redzēs, kas ar viņiem notiks.” Vēl šī Milānas galerijas atšķiras no pārējām ar to, ka ne vien paņem darbus un rūpējas par to pārdošanu, bet ļauj arī pašiem dizaineriem izstādes laikā būt galerijā un satikt cilvēkus. Milānas starptautiskās mēbeļu izstādes i Saloni laikā Rosanas Orlandi galerija ir viens no pilsētas karstajiem punktiem, kur apgrozās ļoti daudz cilvēku. Mēs tur bijā katru dienu un izveidojām paši savu kontaktu tīklu.

O: Jā, tādā ziņā izstādīšanās Rosanas Orlandi galerijā mums bija ļoti būtiska, jo pirms tam bijām jaunie dizaineri, kuri nevienu nepazina.

Reiz Mārtens Bāss atzina, ka bijis ļoti vīlies, kad, iekarojot mediju uzmanību, joprojām trūcis pasūtījumu un naudas. Šķiet, ka arī par jūsu darbiem ir rakstījuši gandrīz visi, piemēram, Domus, Wallpaper, Dezzen un citi.

O: Varam piekrist Bāsa teiktajam, ka no ārpuses izskatās, ka dizaina jomā zāle ir daudz zaļāka, nekā patiesībā tā ir. Tas, ka žurnāli un sociālie mediji par tevi raksta, nenozīmē, ka nauda plēš kabatas.

S: Lieta tāda, ka nauda visu laiku ir jāinvestē atpakaļ studijā. Tiklīdz no kāda projekta tā ienāk, tā ir jāiegulda nākošo darbu realizācijā. Izdzīvošanas modelis nav tik viegls. Ir jauki redzēt par sevi rakstus, bet tie nepabaro. Un tie ne vienmēr stāsta patiesību.

O: Par dizaineru dzīvi vispār ir daudz mītu. Mēs pazīstam tikai dažus kolēģus, kuri ir labi pārtikuši. Būt dizaineram nav viegla izvēle, turklāt mēs apzināti neesam uz biznesu orientēti.


Krēsls Keystone apvilkti ar dāņu zīmola Kvadrat mēbeļu audumiem

Kādi ir jūsu novērojumi – vai daudzi dizaineri padodas un pamet profesiju?

S: Man liekas, ka mēs esam laimīga paaudze, jo mūsu vidū ir daudz talantīgu dizaineru, kas dibina savas studijas.

O: Protams, esam arī redzējuši, kā dizaineru studijas tiek slēgtas. Tam ir daudz un dažādi iemesli, bet galvenokārt tās ir finansiālas problēmas. 

Kas notiek holandiešu dizainā? Šķiet, ir iestājies postDroogDesign laikmets. Vai jums pietrūkst tāda atbalsta, kādu savulaik holandiešu dizaineriem nodrošināja Droog Design?

S: Viņiem bija diezgan stingra atlase, un Droog Design atbalstīja tikai noteiktu veidu, kā radīt dizainu.

O: Domāju, ka mums ir ļoti paveicies, ka Holandē gan valsts, gan nevalstiskās organizācijas labi saprot, cik svarīgi atbalstīt dizainu, veicināt tā popularitāti, turklāt to darīt ne tikai Holandes robežās, bet arī starptautiski. Mums ir labas iespējas iegūt atbalstu nelielu projektu realizācijai. Arī studiju laikā ir valsts atbalsts, lai tev ir iespēja koncentrēties tikai uz mācībām un nevajadzētu strādāt. Šis atbalsts ir viens no iemesliem, kāpēc arī pasaulē tik augstu vērtē holandiešu dizainu.

S: Holandieši vienmēr bijuši tirgotāji ar plašu vērienu un centušies nokļūt ikvienā pasaules vietā. 

Bet kas raksturo pašu holandiešu dizainu?

O: Holandieši ļoti labi prot sapārot ikdienišķo ar neparasto, kā arī pielietot tehnoloģijas. Holandieši vienmēr ir paplašinājuši tehnoloģiju iespējas. Mums visapkārt ir tik daudz eksperimentu ar 3D printēšanu, lāzergriešanu un dažādām hibrīdtehnoloģijām. Industrija labprāt iegulda laiku un līdzekļus, lai sadarbotos ar dizaineriem. Viņi nav noslēgti un labprāt dara kaut ko ārpus savām ierastajām prasmēm. Tas saistīts ar holandiešu atvērtību dažādām idejām, atšķirīgiem uzskatiem un eksperimentiem. Tagad Holandē cenšas ieviest sarežģītu elektronisko vilcienu biļešu sistēmu, kas ļautu atteikties no drukātām biļetēm. Viss būs digitāli un paveicams ar bezvadu interneta maksājumiem. Manuprāt, tas saistīts ar to, ka holandieši visu laiku cenšas savu dzīvi uzlabot. Viņi nekad neieslīgst pašapmierinātumā.


Lampa Primary Fluorescents. Foto: Michael Dellefant

Tagad, kad šķiet, ka viss svarīgākais notiek tehnoloģiju dizainā, kas jums pievilcīgs šķiet priekšmetu dizainā?

S: Pašu materiālu kvalitāte, to taustāmās īpašības un materialitāte, vienkāršība un daudzas iespējamās tehnikas, kā var apstrādāt materiālus.

O: Godīgi sakot, Eindhovenas Dizaina akadēmijā digitālajam dizainam tika pievērsts maz uzmanības. Mums vairāk mācīja kaut ko izgatavot pašiem ar savām rokām. Jā, mūsu pamats ir materialitāte, un tas atspoguļojas arī os ∆ oos studijas darbos. Varbūt, ja mums būtu bijusi citāda izglītība, digitālās tehnoloģijas izmantotu vairāk, tagad esam mierā ar situāciju, kad bez tām var iztikt. Mums katrai lietai izejas punkts ir koncepcija, un tikai pēc tam piemeklējam tās realizācijai piemērotāko materiālu. Pie mums nav tā, ka kāds pasūtītu kaut ko izgatavot no koka un tad mēs domātu, ko varētu uztaisīt. 

Ja agrāk visa pamatā bija funkcija, vai tagad to ir nomainījusi koncepcija?

S: Agrāk, kad visas cilvēku funkcionālās pamatvajadzības vēl nebija apmierinātas, lietu funkcionalitāte un īpaši kādas jaunas funkcijas atklāšana bija būtiska.

O: Sava koncepcija mums dod iespēju vispār pasaulei kaut ko piedāvāt. Citādi liekas, ka viss jau ir bijis un izdarīts. Ir dizaina studijas, kuras interesē lietu estētika. Viņiem galvenais, lai studijas radītās lietas būtu skaistas. Ir tādas dizaina studijas, kas pievērš lielu uzmanību kopējam portfolio, vai tajā netrūkst galda vai krēsla dizaina piemēru. Mēs cenšamies atrast tēmu, kas mūs uzrunā, un tad ap to būvēt koncepciju, izmantot mūsdienās pieejamos materiālus un tehnoloģijas. Mūs neinteresē radīt kaut ko, ko varētu izgatavot arī pirms 200 gadiem. Tāpēc mūsu portfolio nav neviena koka krēsla, jo labu un skaistu koka krēslu varēja izgatavot arī pirms simts gadiem.


Sērija Repeated Mirror

Šķiet, ka jūsu darbi ir vairāk pārdomas par kādu lietu funkciju, nevis vienkārši ērti lietojami produkti.

O: Mēs spēlējamies ar dizaina monētas abām pusēm. Mums patīk sadarboties ar dizaina galerijām un reflektēt par dažādām tēmām, bet ir arī patīkami, ka mūs uzmeklē ražotāji un aicina viņiem radīt kādu produktu. Protams, sadarbība ar ražotāju ir kompromiss. Tev ir no kaut ko jāatsakās, lai izdomāto varētu ieviest ražošanā.

S: Mēs kā dizaineri neesam uz biznesu orientēti, bet ir interesanti iepazīt, kā strādā komerciālie uzņēmumi. Ir patīkami, ka viņi respektē mūs un ka mēs ņemam vērā viņu vajadzības un spējam piedāvāt kaut ko kvalitatīvu.


Gaismekļi SYZYGY

Prātā nāk beļģu dizainera Mārtena van Severīna dzīves stāsts. Viņa traģēdija sākās brīdī, kad van Severīna darbus, ko viņš līdz perfekcijai noslīpēja savā studijā, uzņēmās ražot Vitra. Lietas ieviešana ražošanā, pat ja to uzņemas tik augstu kvalitātes standartu uzņēmums kā Vitra, ir kompromiss. Kā jūs ar to sadzīvojat? Arī jums ir ļoti augsti standarti savu lietu amatnieciskajā kvalitātē.

O: Mums vēl nav daudz pieredzes ar ražojošiem uzņēmumiem. Esam tikuši tikai līdz prototipam, kas vēl jāievieš ražošanā. Tikai tad redzēsim rezultātu.

S: Mēs esam laimīgi, ka varam sadarboties ar dizaina galerijām un simtprocentīgi īstenot savas idejas. Strādājot ar ražotājiem, ir jāatzīst, ka nevari darīt tikai to, kas tev liekas pareizāk, ka ir jāņem vērā arī ražotāja vēlmes un vajadzības.

O: Kad kaut ko taisām paši sev, esam gana naivi un domājam, ja tas patīk mums pašiem, tad tas patiks vēl kādam. Ar pasūtītājiem tā gluži nevar strādāt. Bet man liekas, ka sadarbībā ar citiem atlec ļoti daudz auglīgu dzirksteļu. Palikt uz mūžu savā studijā un visu izgatavot pašam, tas ir pārāk bīstami. Jā, es neieteiktu palikt pilnīgi tikai sevis kontrolētā vidē.


Dizaineru duets os∆oos – Oskars Pīts un Sofija Mensena. Foto: Lisa Klappe