Foto

Modiljāni vēlmju saraksts

Ilze Pole

Intervija ar Tate Modern izstādes “Modiljāni” kuratori Nensiju Airsonu

Ilze Pole
26/01/2018

Kopš Londonas Tate Modern atvērās ilgi gaidītā Modiljāni izstāde, jau pagājis kāds laiks. Ir publicētas pirmās recenzijas, kas raksturoja izstādi kā hipnotizējošu un dāsni piešķīra tai piecas zvaigznītes. Kaut kur pa vidu izskanēja arī apzīmējums “krāšņa izstāde par mazliet pamuļķīgu mākslinieku”. Lai kāds arī Modiljāni bija, pamuļķis viņš nebija. Ir viņa vārds, viņa traģiskais dzīvesstāsts, visas peripetijas ap viņa darbu viltojumiem un dramatiskās summas, ko kolekcionāri gatavi maksāt par viņa ārkārtīgi neparastajām gleznām, it kā tādā veidā būtu iespējams iegādāties kaut ko dievišķu. Tas viss atrodas tikai dažus soļu attālumā aiz izstādes durvīm, kur gaidu tikšanos ar Nensiju Airsonu, vienu no izstādes “Modiljāni” kuratorēm. Gatavojos viņai jautāt, ko tas prasa – ņemot vērā visus apstākļus, sagatavot šādu izstādi. 2015. gadā Airsona ieņēma Tate Modern Starptautiskās mākslas nodaļas kuratora amatu, pirms tam viņa bija strādājusi Čikāgas Mākslas institūtā (no 2013. gada), kur bija kuratore izstādei “Kārdināšana! Džeimsa Ensora dēmoni” (Temptation! The Demons of James Ensor). 2011. gadā viņa kūrēja izstādi “Tulūzs-Lotreks un Žanna Avrila: viņpus Mulenrūžas” (Toulouse-Lautrec and Jane Avril: Beyond the Moulin Rouge) Courtauld galerijā Londonā, kā arī “Sezāna kāršu spēlmaņi” (Cézanne’s Card Players) Courtauld galerijā kopā ar Bārnabiju Raitu (2010). Šobrīd Airsone strādā pie izstādes “Pikaso 1932. Mīlestība, slava, traģēdija” (Picasso 1932. Love, Fame, Tragedy), kas Tate Modern telpās tiks atklāta martā.
Bet pirmais, ko prasa izstādes sagatavošana, ir vēlmju saraksts.


Pašportrets kā Pjero. 1915. Kartons, eļļa. 43 x 27 cm. Dānijas Nacionālais mākslas muzejs

Kā jūs jutāties pirms izstādes? Vai bijāt droša, ka tai būs panākumi? Jo Modiljāni vārds mākslas pasaulē īpašus komentārus neprasa.

Zināt, ar izstādēm vienmēr ir sarežģīti, taču šajā gadījumā it īpaši. Jo Modiljāni atrodas ārpus tradicionālā mākslas vēstures kanona. Interesanti, manuprāt, ka tik daudzi 20. gadsimta sākuma mākslas apraksti nav iekļāvuši Modiljāni. Bija aizraujoši pētīt viņu kā nopietnu mākslinieku un piedāvāt plašu viņa darbu spektru. Un tagad, kad ir tik lieliskas recenzijas un pozitīva reakcija no visa veida auditorijas – sākot ar mūsu ierasto publiku un beidzot ar speciālistiem, tas ir ļoti iedrošinoši. 

Atceros, ka preses apskatē Tate Modern direktors Frānsiss Moriss atzīmēja, ka, studējot mākslas vēsturi Kembridžā, Modiljāni nekad nav bijis iekļauts mācību programmā. Savā ziņā viņš bija kaut kur vēsturē nozaudēts un aizmirsts. Kā jums liekas, kāpēc tā notika?

Ir vairāki iemesli. Viens no tiem, manuprāt, ir tāds, ka idejas, ko 20. gadsimta sākumā uzskatīja par progresīvām, tiecās riņķot ap abstrakciju, un Modiljāni nestrādāja abstraktajā stilā. Ja runājam par kubisma, futūrisma vai pūrisma vēsturi, Modiljāni nepieder šim naratīvam. Vēl viena lieta ir viņa dzīvesveids – ilgu laiku uztvert viņu nopietni neļāva viņa šokējošais dzīvesveids. Mūsdienās mums ir vieglāk atzīt, ka, piemēram, par spīti narkotiku lietošanai un mežonīgajām ballītēm The Rolling Stones izmainīja popmūziku. Savā ziņā tas pats ir ar Modiljāni. Jā, viņš bija alkoholiķis, jā, viņš lietoja visdažādākās vielas, jā, viņam bija vesela rinda attiecību; taču tajā pašā laikā viņš radīja ārkārtīgi neparastu mākslu, kas atstāja milzīgu ietekmi. Tagad, raugoties no laika distances, ir vieglāk to saskatīt, nevis aizrauties tikai ar stāsta sensacionālo pusi, kā tas bieži noticis ar agrākajiem Modiljāni raksturojumiem. 


Jaunas sievietes portrets. 1918. Audekls, eļļa. 45,7 x 28 cm. Jeila Universitātes mākslas galerija

Vai pēdējā laikā ir bijušas nopietnas Modiljāni darbu izstādes?

Periodiski ir bijušas spēcīgas izstādes. 2006. gadā bija ļoti labi izstāde Karaliskajā mākslas akadēmijā Londonā, ko veidoja mana kolēģe Simoneta Frakvelli, šīs izstādes līdzkuratore. Tā bija neliela izstāde ar ierobežotāku fokusu. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kas nopietni interesējušies par Modiljāni. Jau 1919. gadā Holborna muzeja Bātā kurators Hjū Bleikers nopirka vienu viņa gleznu (“Mazais zemnieks”, 1918 – red.), kas tagad ir Tate kolekcijā. Arī Pikaso uzskatīja Modiljāni par izcilu mākslinieku un 30. gados nopirka vienu viņa darbu. Ir bijuši nozīmīgi atzinības brīži. Taču, kopumā ņemot, ja salīdzina ar izstāžu skaitu, kas bijušas veltītas Matisam vai Pikaso, tad Modiljāni skates ir relatīvi retas.  

Kā radās ideja sarīkot šo izstādi Tate Modern?

Mēs pie šīs izstādes strādājām aptuveni divus gadus. Mūsu apmeklētāji pēc šādas izstādes jau sen bija noilgojušies, jo Modiljāni darbi Tate kolekcijā vienmēr ir bijuši ļoti iemīļoti. Es pievienojos Tate komandai 2015. gada beigās, un šis brīdis, šķiet, nostrādāja ļoti labi.


Amedeo Modiljāni, Leopolds Zborovskis, Anderss Osterlinds un Naniks Osterlinds, Otdekaņa,1919. Andersa Osterlinda biedrība

Vai atceraties, kas bija pirmā lieta, ko izdarījāt, sākot darbu pie šī projekta?

Mēs uzreiz nolēmām skatīties caur šādu leņķi – Modiljāni ierašanās Parīzē un šīs pieredzes diktētā stila un personības attīstība. Un tad mēs darījām to, ko dara, gatavojot jebkuru izstādi, – sākām likt kopā “vēlmju sarakstu”.

Modiljāni ir radījis daudz vairāk darbu, nekā mēs varētu parādīt vienā izstādē, līdz ar to mēs sākām ar darbu atlasi – izvēlējāmies tos, kuri mums likās visspēcīgāki un kuri, mūsuprāt, vislabāk spētu atklāt šo stāstu.

Viena no sarežģītākajām lietām bija savākt kopā tās bildes, kur viena un tā pati sieviete attēlota apģērbta un bez apģērba. Piemēram, mēs bijām sajūsmā, ka mums izdevās dabūt divas Elvīras: glezna “Stāvošais blondais akts (Elvīra)”, kas radīta 1918. gadā, atrodas Bernes Mākslas muzejā Šveicē, bet “Elvīra pie galda” (1919) nāk no Sentluisas Mākslas muzeja (ASV). Redzēt abus šos darbus blakus ir brīnišķīgi, it sevišķi, ja ņem vērā, kā tie abi ir ļoti reti kaut kur izceļojoši ārpus saviem muzejiem. To abu atrašanās kopā šeit vienā vietā ir ļoti īpašs notikums. Vēl viens panākums, ko pat necerējām, ka tas vispār būs iespējams, bija savākt vienkopus deviņas Modiljāni skulptūras. Tā ir apmēram trešdaļa no viņa tēlniecības darbiem, kas vispār ir zināmi. Iespēja savākt kopā šos darbus bija vienkārši kaut kas neticams.

Vai izstāde bija izaicinājums?

Izveidot šāda veida izstādi ir ļoti sarežģīti. Šīs gleznas ir tik labi zināmas, tām ir centrālā vieta katras organizācijas vai muzeja kolekcijā, līdz ar to lūgt tās aizdot ir diezgan smags jautājums. Šīm institūcijām ir ļoti grūti iztikt bez tām piecus mēnešus. Mums šeit ir 100 darbi no 72 dažādiem aizdevējiem. Jo raksturīgi, ka visbiežāk kolekcijās ir viens vai divi Modiljāni darbi, tas nav tā, kā aizņemties mākslas darbus no kāda mākslinieka fonda. 


Žaks un Berta Lipšici. 1916. Audekls, eļļa. 81,3 x 54,3 cm. Čikāgas Mākslas institūts


Galva. Ap 1911. Akmens. 39,4 x 31,1 x 18,7 cm. Hārvarda mākslas muzeji/Foga muzejs, Loisas Orsvelas dāvinājums © Hārvarda koledžas prezidents un biedri

Šajā izstādē ir gleznas, kas publiski nav bijušas eksponētas ļoti ilgu laiku.

Tā gan, šeit pat ir gleznas, kas Lielbritānijā vispār nekad nav bijušas eksponētas. Tas ir ļoti aizraujoši! Un ir daudz darbu, kas nav bijuši publiski pieejami ļoti ilgu laiku. Piemēram, dubultportrets no Čikāgas Mākslas institūta, kas šeit nav bijis kopš 50. gadiem (“Žaks un Berta Lipšici”, 1916 – red.), ir vienkārši satriecošs! Arī “Galva”, kas nāk no Mercbaheru kolekcijas un ko mēs sākumā zinājām tikai no melnbaltas fotogrāfijas.

Vai tas viss prasīja garas darba stundas un daudz stresa?

Absolūti! Domāju, ka varu runāt arī savas kolēģes Simonetas vārdā, sakot, ka izstādes kūrēšana ir mīlestības darbs. Tā ir jābūt. Lai izveidotu kaut ko īpašu, nākas veltīt arī īpašu piepūli. Bet garajās darba stundās ir arī daudz prieka.


Žanna Ebiterna. 1919. Audekls, eļļa. 91,4 x 73 cm. Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzejs

Kas jūs personiski fascinē Modiljāni darbos?

Es mīlu to, kā viņš izsaka tēla raksturu, konstanto darbu ar figūru un cilvēka individualitāti. Tas, manuprāt, jau ir skaidri redzams viņa visagrīnākajos eksperimentālajos darbos un turpinās arvien tālāk. Lai gan Modiljāni izmēģināja daudz dažādu formālu paņēmienu sejas traktēšanā, pat ļoti ekstrēmu stilizāciju, arvien paliek šī sajūta par personu. Ejot cauri izstādes zālēm, jūs patiešām sajūtat šos raksturus. Domāju, ka kontakta sajūta ir ļoti spēcīga.

Tā ir liela privilēģija strādāt ar vienu no 20. gadsimta mākslas virsotnēm. Ar to es gribu teikt, ka tas ir viens no muzeja darba brīnumiem – iespēja salikt kopā darbus un izstāstīt jaunu stāstu. Un šīs izstādes kontekstā – iepazīstināt jaunu paaudzi ar mākslinieku. Tate Modern ir zināms kā modernās un laikmetīgās mākslas muzejs, un Modiljāni ir mākslinieks, kas apvieno paaudzes. Ir ļoti aizkustinoši redzēt iznākam no izstādes cilvēkus, kas piedalījušies šajā pieredzē.

Bet jūs darbojaties ar darbiem, kas maksā miljonus. Desmitiem miljonu.

Viens no plusiem, strādājot sabiedriskā muzejā, ir tas, ka skatījums uz mākslas darbiem nav saistīts ar to cenu, bet ar to vēsturisko, sociālo un vizuālo vērtību. Mums tiek dota iespēja to publiski apliecināt. Ikviens darbs mūsu kolekcijā ir aprūpēts. Mums ir apbrīnojama konservācijas komanda, izstāžu zālēs mēs ļoti rūpīgi kontrolējam klimatu, tiek darīts viss, lai aizsargātu darbus, ko eksponējam. Modiljāni darbu tirgus vērtība tiešām ir neticama, mums nebūtu iespējas veidot šāda veida projektus bez Valdības garantiju shēmas* atbalsta, kas sedz ārkārtīgi augsto apdrošināšanu. Taču mūsu skatījumā šo darbu īstā vērtība nav izmērāma naudā.


Modiljāni savā darbnīcā. Pola Gijoma foto, ap 1915. © RMN-Grand Palais (Oranžērijas muzejs), Alēna Burē arhīvs, Dominikas Kuto attēls

Viena no lietām, kas šo izstādi padara tik īpašu, ir virtuālās realitātes pieredze – iespēja nokļūt Ochre Atelier, Modiljāni pēdējā darbnīcā Monparnasā, un redzēt to tādu, kādu to redzēja viņš. Piepeši visa izstāde kļuva daudz saprotamāka un ieguva dziļumu, jo VR pieredze atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Man patiešām prieks, ka tā jums bija pozitīva pieredze, jo mēs neuzsākām darbu ar paziņojumu, ka vēlamies veidot īpašu VR projektu. Mēs sākām ar pašas izstādes ideju, taču mums arī ļoti interesēja, kā varētu izmantot tehnoloģijas, lai sniegtu apmeklētājiem tiešāku kontaktu ar to, ko viņi redz. Runājoties ar Tate digitālo komandu, ideja dzima ļoti organiski. Kā kuratores mēs nebijām pazīstamas ar virtuālo realitāti, taču mēs sākām stāstīt par to, ko vēlamies izveidot, kādus stāstus izstāstīt, un mūsu digitālā komanda piedāvāja dažādus iespējamos paņēmienu. Mēs noslēdzām sadarbības līgumu ar kompāniju HTC, kas to visu padarīja iespējamu.

Ikviens etaps procesā bija vērsts uz sadarbību, citādi nemaz nevar būt, savā ziņā mēs viens otru izaicinājām. Mēs izpētījām un apkopojām informāciju un tad nodevām to digitālajai komandai, lai viņi izdomā, kā to visu reāli iekļaut VR pieredzē. Savukārt, kad tas nonāca līdz VR izstrādātājiem, kompānijai ar nosaukumu Preloaded, viņi sāka uzdot jautājumus. Piemēram, kā varētu izskatīties šī objekta aizmugure? Tas bija ļoti interesants process un, mūsuprāt, arī ļoti vērtīgs. Tate ir robežpārkāpēja reputācija attiecībā uz mākslas prezentāciju, un šajā ziņā likās, ka esam atraduši patiešām aizraujošu jaunu veidu, kā atklāt maksimāli iespējamo.

Kādā brīdī Ochre Atelier likās teju kā Sci-Fi pieredze, kad ar skatienu iespējams iedarbināt pogu, lai dzirdētu stāstījumu. Es izjutu tehnoloģiju īsto vērtību.

Jā, tā tiešām ir tehnoloģija, kas kalpo kontaktam ar mākslu, veidojot pieredzi, kas palīdz pilnīgāk saslēgties ar savā priekšā redzamo audeklu. Veidojot savu VR pieredzi, mēs izgājām dažādus testēšanas režīmus, un mums ļoti patika šī jaunatklājuma sajūta. Tu izvēlies, uz ko paskatīties, un tad tas tavā priekšā tiek parādīts. Kā jau minēju, tas palīdz izjust daudz tiešāku kontaktu.

Logs bija atvērts un ārā lija, dega svece un pelnu traukā gruzdēja cigarete.

Veidojot saturu, mēs sastrādājāmies ar Vensānu Žilu, kolēģi no Parīzes. Viņš palīdzēja videi piešķirt dziļumu un autentiskumu. Mums bija dažādi apraksti no tā laika, un mēs pārliecinājāmies, vai to tulkojumi ir precīzi. Tas, ko dzirdat VR seansā, ir precīzi citāti no Modiljāni draugu un paziņu tekstiem. Vensāns mums palīdzēja arī ar vēsturiskajām detaļām, jo mums nebija Modiljāni darbnīcas fotogrāfiju no 1919. gada. Varējām viņam ziņot, ka mums, piemēram, ir sardīņu bundžas apraksts vai plīts apraksts, un tad viņš sameklēja kaut ko tam laikam atbilstošu un atsūtīja bildes. Tad tās apstrādāja mūsu digitālās komandas mākslinieki un uzmodelēja šos objektus virtuālajā pasaulē. Mūsu VR pieredzē ir daudz vēsturisku detaļu. 


Akts. 1917. Audekls, eļļa. 89 x 146 cm. Privātkolekcija

Vai fiziskajā realitātē šī konkrētā darbnīcas telpa vēl pastāv?

Jā, tā joprojām ir turpat, Monparnasā. Izstrādātāji tur iegāja un visu izmērīja – sienu izmērus, logu lielumu, griestu augstumu, tas viss virtuālajā realitātē paņemts no reālās telpas Parīzē. Tagad tas ir moderns dzīvoklis un, protams, nekādā veidā neizskatās tāds, kā redzams mūsu VR seansā, taču tas tur ir. Un skats pa logu būtībā ir tāds pats – no šī 19. gadsimta dzīvokļa var redzēt Parīzes 19. gadsimta namu jumtus.

Kāds bija jūsu personiskais iespaids par VR pieredzi?

Es to redzēju dažādās stadijās, un katru reizi tas bija ļoti aizraujoši – ieraudzīt jaunus slāņus, jaunas detaļas, kā arī veikt labojumus, ja kaut kas nešķita gluži precīzi vai krāsas nelikās īstās. Esmu ļoti laimīga par rezultātu. Savā ziņā var teikt, ka šī VR pieredze rada kaut ko brīnumains, kaut ko ļoti īpašu.

Šī ir pirmā izstāde, kas izmantojusi VR kā būtisku vēsturiskā naratīva daļu. Šis nav tas gadījums, kad ir izstāde un tad ir kaut kāda digitālā pieredze, šeit tā ir tikpat neatņemama izstādes daļa kā teksti uz sienām. Kaut kas, kam ir netaustāma saistība ar visu pārējo šeit eksponēto.

Pēc VR seansa nākamā izstādes zāle ir pēdējā – “Iekšējais loks”, kur pārsvarā izstādīti Modiljāni partneres Žannas Ebiternas portreti. Uz piecām sekundēm es biju tur viena pati, viņas vērīgā skatiena ieskauta.

Tā ir ļoti enerģētiska zāle.

Īpaši pēc VR pieredzes.

Ļoti patīkami, ka jūs tā sakāt. Jo mums kā kuratorēm šķita tas šķita labs veids, kā panākt ļoti spēcīgu kontaktu izstādes noslēgumā. Dažreiz ir tā, ka pēc izstādē pavadītas stundas jūs jau sākat domāt par to, kur iesit un ko darīsit tālāk. Tāpēc  mēs centāmies savādāk – lai jūs, izejot no izstādes, sajustu jauna līmeņa kontaktu ar mākslas darbu. Turklāt, man šķiet, tas palīdz konsolidēt arī visu iepriekš redzēto.   

Vai jums ir kāda versija par to, kas īstenībā bija Modiljāni? Par viņu ir sarakstītas tik daudzas grāmatas, pat uzņemtas filmas.

Šajā izstādē vēlējāmies parādīt, ka viņš bija mākslinieks, kurš patiešām saprata, kā lietot materiālus un kā radīt ļoti īpatnējus, tikai viņam vienam raksturīgus tēlus. Tāpēc es dažkārt par viņu domāju analoģijās ar dažu mūziķu dzīvi, piemēram, Eimijas Vainhausas. Jo tas viss jau ir par mākslu, nevis par dzīvesveidu vai mīlas dēkām. Ir daudz cilvēku, kam ir mežonīgs dzīvesveids un kas cīnās ar atkarībām, taču ne visus viņus mēs atceramies un pieminam. Skaitās jau tikai tas, kas ir izdarīts. Un tieši to es sajūtu, skatoties šo izstādi, – Modiljāni sasniegumu spēku.

Kā jums liekas, kāda bija viņa personības visstiprākā puse?

Viņš ļoti apņēmīgi sekoja savam paša izvēlētajam ceļam. Māksliniekam 20. gadsimta sākuma Parīzē tas varēja būt ārkārtīgi grūti. Tur tik daudz kas notika! Tik daudz stilu un virzienu, kam pieslieties. Tie kļuva pat ortodoksāli – piemēram, futūristi bija diezgan neapmierināti, ka Modiljāni negribēja kļūt par futūristu. Arī kubistiem likās dīvaini, ka viņš nepieņēma kubismu. Būt pārliecinātam par to, ko tu kā mākslinieks vēlies, manuprāt, ir īsts sasniegums. Savā ziņā viņš apsteidza savu laiku, jo pēc Pirmā pasaules kara, 20. gadsimta 20. gados, daudzi mākslinieki atgriezās pie figurālās glezniecības. Šī konflikta traumatiskā pieredze atkal lika cilvēkiem tiekties pēc savienošanās ar kaut ko pilnīgu un ļoti cilvēcisku. Modiljāni tas nebija vajadzīgs, jo viņš jau to darīja. Var teikt, ka viņš šo tradīciju, ar kuru bija uzaudzis, šīs itāļu saknes, kā arī mākslas vēsturi plašākā nozīmē paņēma un ienesa 20. gadsimtā. Rodas sajūta, ka viņš mākslu līdzeni izvada visam cauri, nevis sāk kaut ko pilnīgi no jauna.


Huans Griss. 1915. Audekls, eļļa. 54,9 x 38,1 cm. Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzejs

Un viņa lielākais vājums?

Viņā pašā nekādus trūkumus es neredzu, taču domāju, ka viņa vājākais punkts bija viņa vājā veselība. Tas noteikti ietekmēja viņa darbu un, iespējams, veicināja viņa dzīvesveida izvēli. Ja jums nepārtraukti jācīnās ar slimību, ar visu tikt galā kļūst grūtāk jebkurā gadījumā. Un, protams, tas arī krietni saīsināja viņa dzīvi. Viņš tur neko nevarēja ietekmēt, un tā ir šī stāsta bēdīgākā daļa.

Kā jums liekas, kāpēc Modiljāni tik ļoti uzrunā cilvēkus?

Daudziem no mums jaunībā bijusi saskarsme ar viņa mākslu. Viņš ir mākslinieks, kurš ir neprātīgi daudz reproducēts, daudziem no mums ir atmiņas par kādu plakātu vai kādu par viņu sarakstītu grāmatu. Modiljāni ir nozīmīga mūsu vizuālās kultūras daļa. Tas pats par sevi daudzos rada tiešu saikni. Domāju, vēl ir arī tīri cilvēciskais moments – viņa traģiskā dzīvesstāsta valdzinājums. Mums gribas uzzināt kaut ko vairāk par šo traģisko personu, kas nodzīvoja tik īsu mūžu un kura partnere izdarīja pašnāvību. Tajā visā ir dramatisms. Manuprāt, šie ir divi svarīgi faktori, taču vissvarīgākais ir vizuālais faktors. Jau atkal varam teikt, ka daudziem cilvēkiem ir traģiskas dzīves, bet savu nospiedumu pasaulē viņi nav atstājuši. Modiljāni gleznotajās galvās ir kaut kas satraucošs, kaut kas ir tajās viņa gleznotajās acīs, kas dažkārt atstātas tukšas… Tas liek mums justies noburtiem…


Kaņas ainava. 1919. Audekls, eļļa. 46 x 29 cm. Privātkolekcija

Un kas, jūsuprāt, piesaistīja viltotājus?

Ļoti drīz pēc Modiljāni nāves 1919. gadā viņa darbu tirgus vienkārši uzsprāga. Viņa stils ir ļoti īpašs, un bija ļaudis, kuriem šķita, ka viņi spēj to imitēt. Taču interesantā lieta, kas visās šajās runās ap viltojumiem atklājas, ir fakts, ka līdz šim ir veikta ļoti nepilnīga Modiljāni darbu tehniskā izpēte. Šī projekta ietvaros mēs aicinājām savus kolēģus dažādos muzejos izstudēt viņu kolekcijās esošos Modiljāni darbus, lai labāk izprastu viņa metodes. Arī mēs paši to darījām šeit, Teitā.

Arī Francijā ir veikts līdzīgs projekts.

Jā, francūži dara to pašu. Muzejiem ir svarīgi izpētīt tos labi zināmos un akceptētos Modiljāni, kam ir brīnišķīga provenance, lai labāk izprastu, kā tie tikuši radīti.

Visi darbi, kas eksponēti šajā izstādē, ir no Čeroni kataloga – Modiljāni darbu vispārpieņemtā kataloga-rezonē (tā jaunākā versija izdota 70. gados). Citas organizācijas var mēģināt paplašināt kanonu, bet mums kā sabiedriskajam muzejam ir sabiedrības uzticība. Mums bija ļoti konservatīvs viedoklis par to, ko iekļausim izstādē. 

Kā drāma saistībā ar Modiljāni darbiem un to viltojumiem ir ietekmējusi jūsu kuratores darbu?

Bēdīgi, ka ar Modiljāni darbiem saistītā autentiskuma problemātika novērš cilvēku uzmanību no īstā stāsta – stāsta par mākslinieku. Tādā veidā var pazaudēt prieku par pašiem mākslas darbiem. Kā muzejs mēs atlasām darbus ļoti rūpīgi un esam pārliecināti par to, ko eksponējam. Šāda līmeņa projektā mākslas darbi ir nākuši no respektablām organizācijām un privātkolekcijām ar ļoti spēcīgu vēsturi. Strīdi ap Modiljāni vairāk attiecas uz darbiem, kas ir “jaunatklāti” un tad izlikti tirgū. Tā ir pilnīgi cita mākslas pasaules puse, ja tā var teikt. Tālab mūsu darbā jautājums par viltojumiem būtībā ir bezjēdzīgs, jo mūsu mērķis nebija ierakstīt kanonā jaunus darbus.


Mazais zemnieks. Ap 1918. Audekls, eļļa. 100 x 64,5 cm. Tate muzeja kolekcija, 1941. gada Dženijas Bleikeres dāvinājums Hjū Bleikera piemiņai

Vai, jūsuprāt, vēl pastāv iespēja uziet kādu nezināmu Modiljāni darbu Parīzes krāmu tirgū?

Varbūt ne krāmu tirgū, bet izsolēs Modiljāni darbi nonāk bieži! Taču arī izsoļu nami lielākoties strādā ar darbiem, kas uzskaitīti Čeroni katalogā.

Šobrīd jūs jau strādājat pie nākamās izstādes.

Tas ir kuratora darba dabiskais ritms. Viens projekts ir īstenots un jūsu sienās, kamēr vienlaicīgi jau domājat par nākamo. Manā gadījumā tas būs Pikaso ar fokusu uz vienu gadu viņa dzīvē – 1932. Izstāde atvērsies martā. Ir bijis ļoti aizraujoši. Ir brīnumaini noskatīties, kā izstāde veidojas, kā vienuviet sarodas mākslas darbi no visas pasaules. Tas patiešām maina domāšanu. Tu pazīsti šos darbus katru pašu par sevi, taču, redzot tos unisonā, kaut kas mainās – tu pēkšņi ieraugi krāsu smalkumu vai zīmējuma akcentu noteiktos laukumos. Tu iegūsti dziļāku izpratni par mākslinieku. Satiekoties vien vienreiz ar kādu konkrētu darbu, tas nebūtu iespējams. 

*Lielbritānijā pieejamā Valdības garantiju shēma (Government Indemnity Scheme) piedāvā alternatīvu segumu komerciālās apdrošināšanas izmaksām. Tādā veidā organizācijām tiek dota iespēja publiski eksponēt mākslas un kultūras objektus, ko citādi nebūtu bijis iespējams parādīt milzīgo apdrošināšanas summu dēļ. Shēma nodrošina bezmaksas garantiju segšanu aizņēmējinstitūcijām par to mākslas vai kultūras objektu nozaudējumu vai bojājumiem, kas atrodas īslaicīgā vai ilglaicīgā aizdevumā. Objektiem ir jābūt paredzētiem publiskai apskatei vai izpētes nolūkiem (Anglijas mākslas padome).