Solvita Krese. Foto: Kristīne Madjare

Solvita Krese: “Viņi cerēja, ka varbūt rīt viss mainīsies” 0

Sergejs Timofejevs
16/02/2018

Saruna ar Latvijas laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi par projektu “Pārnēsājamās ainavas” un par cerību izlīdzināt informatīvo nevienlīdzību.

Aprīļa beigās Rīgā tiks atklāta iespaidīga ekspozīcija “Pārnēsājamās ainavas”, kas veltīta emigrācijas tēmai, konkrētu XX gadsimtā Latviju pametušu mākslinieku likteņiem un viņu pieredzes izpratnei mūsdienu autoru skatījumā. Tas ir starptautisks projekts, kurā iesaistīti kā mākslinieki, tā arī izstāžu telpas Parīzē, Ņujorkā, Berlīnē un Gotlandes salā Zviedrijā. To realizē Latvijas laikmetīgās mākslas centrs – viens no svarīgākajiem spēlētājiem valsts mākslas laukā. Neapšaubāmi viens no lielākajiem LLMC nopelniem ir iespaidīgas datu bāzes radīšana par Latvijas laikmetīgo mākslu, virknes šai sfērai veltītu pētniecisko izdevumu izdošana, neskaitāmu izstāžu rīkošana un kopš 2009. gada notiekošā festivāla Survival Kit organizēšana. Festivāls, kas radās uz finanšu krīzes un sociālās nestabilitātes viļņa, kļuvis par ikgadēju notikumu ar starptautisku autoru loku, kas ikreiz uzdod interesantus nestandarta jautājumus par civilizāciju, kultūras un dabas izdzīvošanu.

LLMC jau ne vienu gadu vien vada Solvita Krese, pārliecināta sieviete ar vēsu prātu un karstu interesi par mākslu, ar kuru esam pazīstami pietiekami sen, tomēr nekad nebijām sarunājušies tik vispusīgi un ilgi. “Pārnēsājamās ainavas” kļuva tam par labu iemeslu. Jo kopš janvāra beigām atvērta projekta Parīzes ekspozīcija, bet līdz izstādes startam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja zālēs arī nav palicis nemaz ne tik daudz laika – vien divi mēneši.


Skats no ekspozīcijas Akademia: Performing Life, Villa Vassilieff, Parīze, 2018.Fotogrāfija fonāMaurice-Louis Branger, artefakti no Dunkanu kolekcijas. Maurice-Louis Branger / Roger-Viollet un Dunkanu kolekcijas īpašumsFoto: Aurélien Mole

Sāksim ar svaigiem iespaidiem no Parīzes. Pavisam nesen notika sērijas “Pārnēsājamās ainavas” pirmās izstādes atklāšana Parīzē – vietā ar nosaukumu Villa Vassilieff. Vai varētu par to pastāstīt vairāk?

Villa Vassilieff – tā ir mākslas institūcija, kas darbojas jau divus gadus un atrodas Monparnasā. Tur ir viena ieliņa, kas palikusi tāda, kāda tā bija 19. gadsimtā, kad tur atradās daudzu mākslinieku darbnīcas. Viena no tām bija arī krievu izcelsmes māksliniecei Marijai Vasiļjevai, kurai par godu nosaukta Villa Vassilieff. Vēlāk viņa tur iekārtoja mākslinieku ēdnīcu, kur mēdza iegriezties Pikaso, Modiljāni un citi zināmi mākslinieki. Brīnišķīga vieta, kas saglabājusies par spīti laikam un Monparnasā notikušajām pārmaiņām.

Pirmoreiz Villa Vassilieff pabijām pirms pusotra gada, kad aizsākām projektu par Aiju Bertrāni un alternatīvās izglītības komūnu Akademia. Villa Vassilieff direktori tas ļoti ieinteresēja, jo šis stāsts kā reiz saistīts ar Parīzes kreisā krasta vēsturi. Turklāt institūcija Villa Vassilieff un tās mātes organizācija Bétonsalon fokusējas uz laikmetīgo mākslu, kas balstīta pētnieciskā pieejā un skatīta caur sociāli vēsturiskā konteksta prizmu. Villa Vassilieff darbībā ir daudz līdzīgā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru.

Parīzes izstādes nosaukums ir Akademia: Performing Life. Izstādes pamatā ir šī alternatīvās izglītības platforma, kas Parīzē darbojās no 1920. līdz 1977. gadam – līdz pat latviešu dejotājas un mākslinieces, šīs institūcijas aktīvas uzturētājas un attīstītājas Aijas Bertrānes nāvei. Akademia publiskā seja bija Raimonds Dunkans – harizmātiska personība un Aisedoras Dunkanes brālis. Dunkanu ģimene aizrāvās ar hellēnisma idejām un tiekšanos pēc Senās Grieķijas ideāliem, un šī apsēstība atspoguļojās gan Aisedoras dejās, gan viņas brāļa ideoloģijā.

Aija Bertrāne, toreiz vēl Ivanova, uz Parīzi devās, lai mācītos Sorbonā. Viņa kaislīgi vēlējās dejot un interesējās par Aisedoras Dunkanes praksi, tāpēc arī, visticamāk, nonāca Raimonda Dunkana dibinātajā Akademia. Drīz vien Aija kļuva par viņa dzīvesbiedri, viņiem piedzima bērns un viņi kopīgi turpināja vadīt Akademia, neskatoties uz Raimonda principiālo nostāju pret laulībām kā tādām un viņa daudzajām “mūzām”. Aija it kā palika ēnā aiz šī harizmātiskā, bet visai pretrunīgā cilvēka, tomēr tieši viņa lielā mērā formējusi Akademia apmācības procesu un to ieviesusi dzīvē. Šī alternatīvās izglītības platforma bija unikāla ar savu inovatīvo ideju (viņi jau tolaik visi bija veģetārieši) apvienošanu ar senatnes ideāliem. Akademia pasniedza vairākas disciplīnas, sākot no glezniecības un dažāda veida amatniecības līdz dejai un skatuves mākslai. Raimonds Dunkans demonstrēja pārliecinoši antikapitālistisku pozīciju – viņš uzskatīja, ka “nekas, ko nevaram izgatavot savām rokām, mums nav vajadzīgs”. Viņi paši auda sev apģērbu un meistaroja sandales. Ļoti interesanti palūkoties uz tā laika fotodokumentiem – piemēram, gan Raimonds, gan Aija pa Parīzi staigāja antīkās togās, turklāt Dunkana toga bija sasprausta ar tradicionālo latviešu saktu. Var teikt, ka caur Aiju Akademia apritē iekļuva arī latviskās dzīves ziņas elementi.

Akademia notika publiskas diskusijas, dzejas lasījumi, izrādes (iestudēja lielākoties antīko klasiku) un izstādes. Mūsu pašreizējās ekspozīcijas ietvaros mēs pievēršamies dažādiem Akademia darbības formātiem un kontekstiem, interpretējot šo fenomenu ar mūsdienu mākslinieku komentāru un izteiksmes līdzekļu arsenāla palīdzību.


Skats no ekspozīcijas Akademia: Performing Life,Villa Vassilieff, Parīze, 2018.Mai-Thu Perret, Barbaras Gailes darbi un fotogrāfijas no from the Dunkanu kolekcijas. Mai-Thu Perret, Barbaras Gailes un Dunkanu kolekcijas īpašums. Foto: Aurélien Mole

Kas piedalās Parīzes ekspozīcijā?

Tie ir gan latviešu mākslinieki, tostarp Parīzē dzīvojoši, gan autori no citām valstīm. No Latvijas mēs uzaicinājām Ievu Epneri. Viņas darbs par 20. gadsimta sākumā Latvijā īstenoto alternatīvās izglītības iniciatīvu “Zaļā skola” sākotnēji tika sagatavots pagājušā gada festivālam Survival Kit. Cits dalībnieks – Andrejs Strokins – sev raksturīgajā veidā meklēja līdzības un paralēles atrastās starpkaru un pēckara perioda fotogrāfijās, kas uzņemtas Latvijā un Parīzē. Piemēram, viņš atrada un izstādīja fotogrāfijas ar pašdarbības teātra sengrieķu traģēdijas iestudējumu kādā Latvijas lauku kultūras namā. Šīs fotogrāfijas iesaistās interesantā dialogā ar Parīzes Akademia fotodokumentiem. Bet būtiskus Akademia principus (ka viss jāgatavo savām rokām) pielieto kāda cita ekspozīcijas dalībniece – Ieva Balode, kas strādā ar analogo kino – pati filmē ar 16mm kameru, attīsta un montē. Ieva gatavoja savu materiālu ceļojuma laikā pa Grieķiju, pēc tam safilmētajam materiālam pievienojot gan Latvijas ainavas, gan īpaši veidotu dejas performances dokumentāciju. Izstādē piedalās arī Barbara Gaile, kas jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo Parīzē, šoreiz viņa apgleznojusi zīda audumus, atsaucoties uz Akademia raksturīgo tekstilmākslas tradīciju. Daiga Grantiņa, viena no ārzemēs pazīstamākajām māksliniecēm no Latvijas, kas arī jau labu laiku dzīvo un strādā Parīzē, izstādījusi telpisku objektus – savveida Aijas portretu, savu redzējumu par viņas personību. No starptautiskajiem dalībniekiem izstādē aicināti piedalīties autori, kas strādā ar vēsturisko materiālu un sociālo kontekstu, izmatojot gan tekstilu un keramiku, gan dažādas performatīvās prakses. Piemēram, Mirjama Lefkovica ieved dejotājus sava veida hipnozes vai transa stāvoklī, tā cenšoties tiem palīdzēt interpretēt Aijas tēlu – viņas biogrāfijā joprojām ir daudz mīklainu un miglā tītu faktu, kā, piemēram, dažādos dokumentos norādīti atšķirīgi dzimšanas datumi un vārdi.


Attēls no Andreja Strokina darba izstādē Akademia: Performing Life

Nākamā izstāde notiks Rīgā?

Aprīlī, jā. Tajā visas projekta “Pārnēsājamās ainavas” sadaļas un stāsti apvienosies vienviet. Pēc tam vasarā Gotlandē tiks īstenota izstādes Zviedrijas daļa, nākamajā gadā Vācijas daļa tiks atklāta Berlīnē, bet Amerikas – Ņujorkā.

Un to visu vieno nosaukums “Pārnēsājamās ainavas”. Kādēļ tieši šāda nosaukuma izvēle?

Nosaukums ir aizgūts no 86 gadus vecā igauņu mākslinieka Enno Hallika darba, kurš, līdzīgi kā mūsu Zviedrijas sadaļas varonis Lauris Strunke, 1945. gadā devās bēgļu gaitās airu laivā. Hallikam raksturīga tāda tēlnieciski gleznieciska pieeja. Viena no viņa populārāko darbu sērijām, kas saucas “Pārnēsājamie saulrieti”, sastāv no apgleznotiem finiera riņķiem, kurus var salocīt uz pusēm un pārnēsāt kā objektus. Saistībā ar šo sēriju mākslinieks teicis, ka, lai arī, dodoties emigrācijā, neko daudz līdzi nevar paņemt, saulrietus gan varot paķert līdzi. To, ko atceries no bērnības, tavas sajūtas par šo ainavu. Mums likās, ka šī sajūta, iespējams, ir simbolisks moments daudziem, kas nonākuši emigrācijā un kuriem apkārtējā ainava neticami mainījusies – teiksim, kļūdama par kādu industriālu skatu no Ņujorkas debesskrāpja loga.


Enno Halliks. Darbs no sērijas "Pārnēsājamie saulrieti"

Tās ir ainavas, ko var pārvietot arī laikā.

Jā, jo pasaule taču ir ļoti mainījusies kopš tā laika, kad, piemēram, Aija Bertrāne pameta Latviju. Nomadisks dzīvesveids kļuvis par ierastu realitātes daļu daudziem mūsu laikabiedriem. Taču mēs prātojām par to, kā tas ir – kad tu aizbrauc kaut kur un nevari vai tev nav iespēju atgriezties. Vai arī, ja runājam par mūsu Amerikas sadaļas varoņiem – dzejniekiem un rakstniekiem no Ņujorkas autoru grupas “Elles ķēķis” –, kādēļ, dzīvodami pilsētā, kas tobrīd bija pasaules mēroga literārās dzīves centrs, viņi turpināja rakstīt latviski un grozīties savā diezgan slēgtajā vidē? Teiksim, Ņujorkas lietuvieši iekļāvās vietējā kultūras dzīvē daudz veiksmīgāk. Iespējamā atbilde, pie kuras nonācām, ir tāda, ka, visticamāk, tā bija pagaidu sajūta – sajūta, ka esi aizceļojis pret savu gribu un ka tas ir uz īsu laiku. Iespējams, tādēļ viņiem ne īpaši gribējās integrēties. Līdz zināmām laikam viņi cerēja, ka varbūt rīt viss mainīsies, ka Latvija būs brīva un varēs atgriezties.

No otras puses, “Elles ķēķis” patiešām bija latviešu emigrācijas radošais katls, kur notika ļoti daudzas lietas un kurp cilvēki devās smelties enerģiju. Tur viss mutuļoja… Un ar viņiem draudzējās Sigurds Vidzirkste, mākslinieks, kurš kopā ar dzejnieku Gunaru Saliņu kļuvuši par ekspozīcijas Ņujorkas daļas galvenajām figūrām. Vidzirkstes gleznas bija ļoti aktuālas savam laikam, viņš strādāja autortehnikā, ko sauca par “kibernētisko glezniecību” un kas balstījās viņa paša izstrādātās teorijās. Viņa gleznu virsmas tika papildinātas ar sfēriskiem izciļņiem. Paralēli viņš strādāja bankā, kur zīmēja dažādus grafikus un tamlīdzīgi. Laikmetīgu interpretāciju projekta Ņujorkas daļai mums piedāvā jau daudzus gadus Ņujorkā dzīvojošais mākslinieks Artūrs Virtmanis, kā arī Viktors Timofejevs, kurš arī kādu laiku pavadījis Ņujorkā, un multidisciplinārā mākslinieku grupa “Orbīta”.


Linards Tauns un Fridrihs Milts 1958. gadā Ņujorkā. Foto: Bruno Rozītis

Un Berlīnē…

Berlīnē mūsu fokusā ir Valdis Āboliņš, kura darbību mēs LLMC jau labu laiku pētām... Mēs arī gatavojam par viņu grāmatu, ko ceram izdot “Pārnēsājamo ainavu” Rīgas ekspozīcijas gaitā. Emigrācijas kontekstā viņš bija diezgan netipiska figūra, jo viņam bija izteikti kreisi uzskati. Tolaik Rietumos pie kreisām idejām pieturējās liela daļa inteliģences, tomēr vairuma Latvijas emigrantu apziņā tās saistījās ar Padomju Savienības ideoloģiju, kas viņiem bija nepieņemama. Un daudzi Rietumu intelektuāļi nespēja atrast kopīgu valodu ar intelektuāļiem no emigrantu vides, jo viņu politiskie uzskati bija ļoti atšķirīgi. Bieži vien, kad šādi pārliecināti “kreisie” atbrauca uz PSRS, viņi piedzīvoja milzīgu vilšanos, redzot, kādā veidā marksisms tur tiek ieviests dzīvē.

Un paša Valda Āboliņa biogrāfija ir diezgan neviennozīmīga un mīklaina, piemēram, pārsteidzoši, ka viņš spēja salīdzinoši brīvi pārvietoties starp Rietumvāciju un Padomju Latviju laikā, kad šāda kustība bija visai ierobežota un tika nopietni kontrolēta... Un viņš bija arī iesaistīts vairāku radikālu vācu mākslas institūciju un aktivitāšu formēšanā – piemēram, NGBK Berlīnē. Āhenē viņš organizēja izstādi, kas kļuva par vienu no slavenākajām Fluxus manifestācijām. Mūsu kolēģe Ieva Astahovska pašlaik kūrē šai Āboliņa dzīves epizodei veltītu ekspozīciju, kas martā tiks atvērta Āhenē. Āboliņš ir arī pazīstams mail-art mākslinieks, mūsu arhīvā atrodas daudzas viņa vēstules, pilnas ar zīmējumiem, asprātīgām karikatūrām, komentāriem, dzejoļiem. Tāds jaudīgs mākslas faktu krājums.

Šajā mūsu projekta daļā aicināts piedalīties arī Leonards Laganovskis, kurš noteiktā laika periodā dzīvojis Rietumberlīnē. Un vēl Inga Erdmane un Ernests Kļaviņš gatavo jaunus darbus. Kā arī izstādē piedalās vairāki vācu mākslinieki.


Leonarda Laganovska darbu skices projektam "Pārnēsājamās ainavas"

Vēl ir arī Gotlande.

Jā, tur stāsts vijas ap Lari Strunki, kurš kopā ar savu tēvu, tajos laikos ļoti pazīstamo latviešu mākslinieku Niklāvu Strunki, bēgot no Padomju režīma, laivā aizkļuva līdz Gotlandes krastiem. Un sanāca tā, ka Laris Gotlandē pavadīja ļoti daudz laika, viņš tur dzīvoja katru vasaru, un daudzi viņa darbi tapuši tieši uz šīs salas. Gotlande viņam vienmēr bijusi svarīga, viņš bieži runāja par turienes gaismas un ainavas specifiku. Lai arī viņš ļoti distancējas no sentimentālām, nostalģiskām noskaņām, tomēr var just, ka viņam tā ir tā “pirmā vieta”, kur viņš spēris kāju pēc ceļa nezināmajā un bēgšanas pāri jūrai. Gotlandes daļā tiks izstādīti jau minētā Enno Hallika darbi, turklāt Inga Meldere un Miko Hincs šajā vasarā kopā ar Kasparu Gobu vairākas nedēļas pavadīja Gotlandē, tā ka izstādē būs skatāmi arī viņu jaunie darbi.

Visām izstādes sadaļām ir līdzīga struktūra – ir dažādi arhīvu materiāli, artefakti, mūsu izvēlēto trimdas mākslinieku darbi, kā arī mūsdienu autoru darbi. Un vēl šim projektam tā izpētes un plānošanas periodā ir izveidojusies piektā “sala” – Monreāla ar Žani Valdheimu, kuru mēs atklājām jau pirms dažiem gadiem un vairākus viņa darbus izstādījām Survival Kit 8. Pagājušajā gadā mums bija iespēja doties uz Monreālu un satikt Valdheima kolekcijas glabātāju. Katru dienu, atgriezies mājās no diezgan monotona un rutīnas pilna darba, viņš pievērsās savveida personiskās kosmoloģijas radīšanai, ko baroja rūgtums par notiekošo viņa dzimtenē. Viņš mēģināja izgudrot savu pasaules kārtības modeli, ar kura palīdzību, kā viņš uzskatīja, būtu iespējams ietekmēt lietu gaitu kopumā. Mēs izstādīsim viņa zīmējumu izlasi kopā ar Kalifornijas mākslinieka Markosa Lutjensa veidoto telpisko struktūru, kas savā veidā materializēs Valdheima kosmogoniju.


Kuģis "Triina" 1944.gada septembrī, vedot bēgļus no Tallinas uz Zviedriju. Autors nezināms. Foto no Igaunijas zviedru arhīva Stokholmā

Vai šī projekta daļa būs izstādīta tikai Rīgā?

To mēs vēl nezinām. Patreiz mēs meklēja partnerus arī šai izstādes sadaļai, lai parādītu to ārpus Latvijas.

Izklausās, ka šis būs ļoti iespaidīgs un daudzbalsīgs projekts.

Brīnišķīgi, ka, pateicoties finansiālajam atbalstam, esam spējuši veikt apjomīgu pētniecības un sagatavošanās darbu. Mēs spējām aizbraukt uz vietām, kur glabājas mākslinieku arhīvi, varējām satikties ar viņu radiniekiem. Tas sniedz pavisam citu materiāla izpratnes dziļumu.

Te rodas svarīgs jautājums par tradīcijām, par mantojumu, uz kā bāzējas laikmetīgā māksla, kuras vēsturi (neskatoties uz vārdu “laikmetīgā”) veido jau desmitgades. Par to, kā no iepriekšējās pieredzes nolieguma, kas bija raksturīgs pirmajam modernisma vilnim, no postmodernisma laikmeta spēles ar citātiem, mēs nonākam pie jaunas izpratnes par mākslu kā par pastāvīgi mainīgu jautājumu kopumu.

Jā, mēs bieži strādājam ar tēmām, kas saistītas ar vēsturi un tās interpretācijām. Cik relevanta, cik dzīva ir nesenās pagātnes māksla? Vai iespējams to kādā veidā komunicēt tagadējai auditorijai un kā to iesaistīt dialogā ar mūsdienu mākslu? Šajā ziņā mums ne tik daudz interesē jau ļoti slaveni mākslinieki, kuriem mākslas ekosistēmā jau ir sava stabila vieta un pozīcija. Kā, piemēram, Vija Celmiņa vai Raimonds Staprāns. Mūs vairāk piesaista “starpzonu” vai pat kaut kādā ziņā margināli personāži, kas mūsu skatījumā ir ļoti svarīgi un interesanti. Piemēram, nesen mēs veselu gadu pētījām Hārdija Lediņa un “Nebijušu Sajūtu Restaurācijas Darbnīcas” fenomenu, kuru pirms tam, iespējams, Latvijā zināja tikai neliela cilvēku grupa. Bet kura ietekmi uz laikabiedriem un savu laikmetu ir grūti pārvērtēt. Un daudzos gadījumos nevar nodalīt pašu personību no tās radītās mākslas. Nereti tāpat kā šo cilvēku dzīvesveids, konkrētais konteksts, tā arī dažādie viņu radošās pašizpausmes formāti kopumā arī formē mūsu pētniecisko interesi.


Ieva Balode. Kadrs no video "Vienāds spriegums" (2017), kas izstādīts ekspozīcijā Akademia: Performing Life

Un mēs arvien vairāk apjaušam, ka laikmetīgā māksla tā nav nemitīga konkurence starp personāžiem un virzieniem...

Patreiz vismulsinošākais ir tas, ka laikmetīgajā mākslā vairs nav nekādu izteiktu virzienu, ko varētu skaidri formulēt un apzīmēt, un nav kāda vispārpieņemta centra, ap ko viss griežas. Nē, drīzāk darbojas vairāki vienlīdz nozīmīgi centri, un arī pats dalījums centrā un perifērijā kļūst arvien neviennozīmīgāks. Rodas interese par zonām – gan teritoriāli, gan mediju lietojuma ziņā, kas līdz šim nav bijušas centrālas un aktuālas. Piemēram, mēs varam vērot gan fokusa pārvietošanos ārpus Rietumcentriskās pasaules telpas, gan intereses kāpumu par vernakulārās arhitektūras un mākslas izpausmēm, kad tas, ar ko kādreiz nodarbojās amatieri, pēkšņi izvirzās aktuālās profesionālās intereses priekšgalā. Patiešām, cenšoties iezīmēt, kas šobrīd ir laikmetīgā māksla, tad der salīdzinājums ar augu, kam ir daudz sakņu, izpletušās visdažādākajos virzienos. Arī starpdisciplinārā dimensijā, kas atklājas mūzikas, telpas, dejas, literatūras un kustīgā attēla pārklājumā. Kad medijs vairs nav tik svarīgs, bet būtiski, cik pilnvērtīgi izdodas artikulēt savu vēstījumu.

“Pārnēsājamo ainavu” projekts, pie kura mēs šobrīd strādājam, to apstiprina. Ir interesantāk darboties ar starpstāvokļiem, ar kustības vektoriem, nevis iet pa iestaigātiem ceļiem. Ir interesantāk strādāt ar jautājumu, nevis ar jau iepriekš gatavu atbilžu mākslu.

Kā tev liekas, ja palūkojamies kaut vai piecus gadus uz priekšu, vai šī situācija laikmetīgajā mākslā kad nav kāda pamatvirziena, nav centra un tā tālāk nemainīsies?

Tā tendence, kas mani sarūgtina un, kā man liekas, pēdējos gados pastiprinās, ir dominējošais tirgus diktāts, kas liek mākslai kļūt par preci, par glamūrīga un hipsterīga dzīvesveida sastāvdaļu. Pasaulē veras vaļā arvien jauni muzeji, no kuriem daudzi darbojas kā jauni zīmoli un teritoriju attīstības elementi ar lielākoties izklaidējošu un patērējošu funkciju.

Kļūst stilīgi patērēt laikmetīgo mākslu, tāpat kā lietot kādu superpopulāru gadžetu. Tas apliecina piederību kādam īpašam klubiņam – tu uztaisi pašbildi ar gleznu fonā no izstādes atklāšanas, visdrīzāk ne pārāk iedziļinoties šī mākslas darba nozīmē vai vēstījumā…

Laikmetīgajā mākslā vienmēr līdzās pastāvējis gan tirgus, gan institucionāli diskursīvā vide. Tomēr tagad tirgus arvien vairāk iespiežas šajā institucionālajā vidē, cenšoties šīs diskursīvās lietas pēc iespējas ātrāk pārvērst par sava veida produktiem un zīmoliem, kas ienes mākslas procesā arvien lielāku virspusību. Kad tavus panākumus mēra pēc tā, cik cilvēku apmeklējuši izstādi, pēc tā, vai atklāšanā bijuši pareizie hipsteri, un pēc tā, vai parādījušās bildes sociālajos tīklos. Tas viss kādā brīdī kļūst svarīgāks par pašu mākslu.

No otras puses, nevar arī nepamanīt, ka vērojama arī kritiskajā tradīcijā balstītās mākslas krīze, kas, vēršoties pret labējo ideju dominanci, bieži vien nonāk tajā aktīvisma teritorijā, kurai jau ir visai attāla saistība ar mākslu.


Ieva Epnere. "Zaļā skola" (2017). Skats no ekspozīcijas Akademia: Performing Life. Foto: Matilde Asjē

Bet, ja pievēršamies Latvijas laikmetīgās mākslas ainai, kas mainījies kopš 1993. gada, kad tika izveidots jūsu centrs, kas tolaik vēl pastāvēja ar Sorosa fonda atbalstu?

Mēs patreiz esam daudz vairāk integrēti starptautiskajā mākslas vidē, globālajos procesos nekā toreiz – mākslinieki daudz ceļo un tīklojas, informācijas plūsma ir pieejama visiem, tomēr pārsteidzoši, ka daudziem māksliniekiem šī globālā aina maz interesē, viņus neinteresē, kas notiek apkārt pasaulē. Viņi darbojas savā lokālajā vidē, savā privātās telpas zonā. Mākslinieku, kas izietu ārpus šiem rāmjiem, kas censtos pētīt pagātni vai ieskatīties nākotnē, interesētos, kādi procesi notiek pasaulē, ir daudz mazāk.

Liekas, ka 70.–80. gados informācija bija daudz mazāk pieejama, tās vispār bija mazāk, tomēr mākslinieki pielika daudz lielākas pūles, lai zinātu, kas notiek, lai neatkārtotu kaut ko, ko kāds jau reiz ir izdarījis.

Jā, bijuši visdažādākie precedenti, kad latviešu mākslinieki tikuši apvainoti teju vai plaģiātā. Tomēr mūsu laikā ir ļoti grūti “noskenēt” visu, kas notiek pasaulē. Informācija ir tik plaša, ka tu to jau uztver teju neapzināti – tie ir tūkstošiem attēlu dienā, kas pavīd mūsu uztveres teritorijā. Tāpēc grūti kādu apvainot apzinātā kopēšanā, jo mēs dzīvojam kopīgā informācijas telpā, kas mūs visus iespaido gan apziņas, gan citos līmeņos.

Bet kā mainījušās Latvijas Laikmetīgā mākslas centra funkcijas kopš 1993. gada?

90. gados, kad darbojās Sorosa mūsdienu mākslas centrs Rīga, tā loma bija gan apkopot informāciju par laikmetīgo mākslu, gan atbalstīt tās procesus. Tika veidota datu bāze par Latvijas laikmetīgo mākslu, kas bija pieejama visiem interesentiem. Jo tolaik pavisam ne katram māksliniekam bija sava mājaslapa un informāciju nevarēja atrast tīmeklī. Sākotnēji SMMC centrs īstenoja gan savu grantu, gan izstāžu politiku un pirms Kultūrkapitāla fonda rašanās 2000. gadu sākumā ieņēma nozīmīgu lomu laikmetīgās mākslas attīstībā un atbalstā. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies šajā ziņā, mēs vairāk nepiešķiram finansējumu, bet gan paši pretendējam uz atbalstu. Taču mūsu pārziņā joprojām ir unikāls informācijas krājums par Latvijas laikmetīgo mākslu, ko regulāri papildinām, apstrādājam, pētām un rezultātu prezentējam dažādos formātos – kā grāmatas vai izstādes. Mums ir svarīgi pierādīt, ka, neskatoties uz Dzelzs priekškaru, padomju periodā šeit notika ne mazāk interesantas un spilgtas lietas. Jā, mēs tolaik neiekļāvāmies kopējā Rietumu laikmetīgās mākslas naratīvā, tomēr te nebija nekāds tuksnesis un mēs nesēdējām kokos, kā varētu kāds nodomāt. Vēstures pārrakstīšanu mēs redzam kā savu uzdevumu – izlīdzināt šo vēsturisko apstākļu radīto nevienlīdzību, piedāvājot papildināt kopīgo pasaules mākslas attīstības ainu ar sadaļu, kas tajā laikā netika uztverta un iekļauta šajā pasaules mozaīkā.

Vispār, ja paraugās uz situāciju Latvijā kopumā, tad ar laikmetīgo mākslu šeit lielākoties nodarbojas institūcijas no nevalstiskā sektora – tie esam mēs, tas ir kim?, RIXC, tagad parādījušās arī mākslinieku vadītas galerijas kā 427 vai Low. Tomēr valsts līmenī šīs mākslas teritorijas apzināšanas vai popularizēšanas process programatiskā un stratēģiskā līmenī pagaidām nenotiek. Un arī Nacionālais mākslas muzejs savu kolekciju ar laikmetīgās mākslas darbiem papildina diezgan fragmentāri līdzekļu trūkuma dēļ. Šajā ziņā mums priekšā joprojām ir ne mazums balto plankumu, ko nepieciešams aizpildīt.


Solvita Krese. Foto: Kristīne Madjare