Caur hipnozi uz mākslu
Intervija ar mākslinieku Markosu Lačensu
25/05/2018
Nesen iepazinos ar filozofa Johana Gotfrīda Herdera uzskatu, ka tauste atklāj priekšmetu patieso formu, kamēr redze atklāj vai spēlējas tikai ar parādību virspusējo daļu, tādējādi uzskatot, ka glezniecība ir tikai “daiļā maldināšana”, kamēr tēlniecība jeb skulptūra ir “sākotnējā patiesība”.* Šī bija tikai viena no tēmām, par kurām vēlējos parunāt ar mākslinieku Markosu Lačensu (Markos Lutyens), kura instalācija līdz 17. jūnijam ir apskatāma izstādē “Pārnēsājamās ainavas” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Londonā dzimušā Markosa Lačensa mākslas prakses un interešu centrā ir apziņas izpēte. Viņa darbos un projektos tiek veikti eksperimenti, mēģinot noskaidrot mākslas robežas un pētot gājēju plūsmas, sociālo mediju izraisītus dialogus un cilvēku spēju nodoties hipnozei. Lačenss piedalījies daudzās ievērojamās starptautiskās izstādēs, piemēram, 54. Venēcijas mākslas biennālē, Liverpūles biennālē 2016. gadā, Manifesta 11, 14. Stambulas biennālē; viņa darbi bijuši izstādīti MoMa un Gugenheima muzejā Ņujorkā, Pompidū centrā Parīzē u.c. 2012. gada documenta 13 mākslinieks piedalījās 100 dienu performancē, kuras laikā veica 340 hipnozes seansus ar publiku. 2016. gadā tika izdota Markosa Lačensa grāmata “Hipnotizētāja memuāri: 100 dienas” (Memoirs of a Hypnotist: 100 Days), kurā atspoguļota Kaselē notikušo 100 dienu hipnotizēšanas pieredze.
Markosa Lačensa instalācija “Sazaroto taku dārzs” ar Žaņa Valdheima darbiem izstādē "Pārnēsājamās ainavas". Foto: Krišjānis Piliņš
Markosa Lačensa instalācijas “Sazaroto taku dārzs” iedvesmas avots ir mazpazīstamais latviešu trimdas mākslinieks Žanis Valdheims, kura kosmoloģijā apkopotas sarežģītas idejas par mūsu pasaules norisēm 20. gadsimta otrajā pusē. Lačenss mudina apmeklētājus “atteikties no vārdu pasaules”, kā to vēlējās pats Valdheims, – fiziski iegremdējoties labirintam līdzīgā sajūtu telpā, ko apņem gaismas, krāsas un skaņas abstrakcijas.
Darba nosaukums aizgūts no argentīniešu rakstnieka H. L. Borhesa īsā stāsta, kurā takas sazarojas ne tikai telpā, bet arī laikā. Daudzas uztveres, vērojumu un arī darbības dimensijas pasaulē ir doma, kas saskan gan ar Valdheima, gan Lačensa praksi.
Sekojot Valdheima idejām un iztēlojoties, kā tās varētu attīstīties trijās vai vairāk dimensijās, šajā izstādē mākslinieks Markoss Lačenss radījis labirintu, kurā skatītājs nonāk gaismu atstarojošu krāsu un skaņu vidē. Līdzīgi kā Valdheims mēģināja parādīt, ka sarežģītu situāciju izklāsts un iespējamie risinājumi no rakstīta teksta būtu jāpārceļ uz ģeometriski abstraktiem zīmējumiem, piešķirot tiem krāsu, līniju un laukumu attiecības uz papīra, Lačenss vedina iet tālāk un izmantot arī citas maņas – ieklausīties, pieskarties vai pārvietoties telpā, tādējādi nonākot vēl tālāk aiz vārdiem izsakāmā un uztveramā. Turklāt, atgādinot, ka Valdheima zīmējumos bieži vien parādījās process, kas parāda virzību no haosa uz kārtību, Lačensa radītajā labirintā ikvienam ir iespējams atrast pašam savu ceļu, apmaldīties un beigās tomēr nonākt jaunā vietā.
Markosa Lačensa radošā darbnīca izstādes "Pārnēsājamās ainavas" ietvaros. Foto: Krišjānis Piliņš
Lai iedziļinātos dažādu maņu piedāvātajās iespējās un pētītu vizuālās valodas pieejamību un ierobežojumus, vairākas radošās darbnīcas notika vājredzīgu cilvēku kopienā, kur, izmantojot Valdheima abstrakcijas, tika veidotas perforētas izkrāsojamas kartītes. Izkrāsojot kartes un veidojot paši savas shēmas, dalībnieki iepazinās ar Valdheima idejām. Savā starpā viņi apsprieda krāsas, formas un valodas ierobežotās iespējas, kā arī dažos gadījumos to, kā kādas maņas trūkumu iespējams aizstāt ar citu sensoro informāciju. Tauste, dzirde, propriocepcija (sava telpiskā novietojuma apzināšanās) un oža var apvienoties, veidojot savveida hipermaņu, kas pazīstama ar nosaukumu sinestēzija.
Markosa Lačensa instalācija “Sazaroto taku dārzs” ar Žaņa Valdheima darbiem izstādē "Pārnēsājamās ainavas". Foto: Krišjānis Piliņš
Atsevišķas vājredzīgo kopienas locekļu balsis iekļautas darba skaņu ainavā kā mehānisms, kas palīdz atrast ceļu labirintā. Tās latviski un krieviski izrunā apzīmējumus krāsām, ko to īpašnieki nekad mūžā nav redzējuši; skatītājs tikmēr izmanto hiperjutīgu tehnoloģisko trešo aci, kā arī savas proprioceptiskās un orientēšanās spējas, lai atrastu ceļu cauri “Sazaroto taku dārzam”.
Uz sarunu ar Markosu Lačensu tikāmies izstādes atklāšanas dienā viņa instalācijas “Sazaroto taku dārzs” centrā, lai uzzinātu, kā viņš sācis interesēties par mākslu, kas hipnozei ir kopīgs ar halucinogēnām vielām un vai spēja redzēt nozīmē arī saskatīt.
Markosa Lačensa darbs "Krāsu terapija". Foto no mākslinieka personīgā arhīva
Kā jūs nonācāt pie vēlmes radīt starpdisciplināras un kognitīvas mākslas formas?
Pie kāda konkrēta mākslas veida vai formas līdzīgi kā labirintā var nokļūt, ejot pa dažādiem ceļiem. Kad man bija 26 gadi, es devos uz Meksiku, kur piedalījos šamanistiskos rituālos. Toreiz es pasauli iepazinu no cita skatpunkta, un tas noteikti mainīja manu dzīves uztveri. Sapratu, ka nav tikai viena realitāte vai tikai viens redzējums. Arī mākslā es vēlos parādīt to, kas ir realitāte, cik dažādos veidos to var uztvert un kāda tā ir.
Vai šamanistisko rituālu laikā tika izmantotas arī halucinogēnas vielas?
Jā, peijota kaktuss. Tā, protams, ir psihodēliska viela un izsauc psihodēlisku realitāti, bet šī ceļojuma laikā sapratu, ka ir kas daudz vairāk par šo realitāti.
Kā jums šķiet, vai izstādes apmeklētājs darba aplūkošanas brīdī var iegūt to psihodēlisko pieredzi, ko jūs (vai kāds cits mākslinieks) esat vēlējies parādīt, ja pats to nav izmēģinājis?
Jā, jo domāju, ka tāda ir prāta daba. Psihodēliskās vielas ir tikai atgādinājums par to, ko mēs ikdienā neredzam. Kad atgriezos no šī ceļojuma, sāku interesēties par hipnozi – par citiem veidiem, kā nonākt šajā “psihodēliskajā” stāvoklī. Ar hipnozes palīdzību ir iespējams iet tālāk – apzināties zemapziņu un saprast, no kurienes rodas šķietami nesaprotamās domas un atmiņas, nevis tās iekļaut kādos vizuāli spilgtos attēlojumos.
Hipnozes telpa 2012. gada documenta 13, kurā mākslinieks piedalījās 100 dienu performancē. Foto: Kurt Steinhausen
No kurienes jūs guvāt galvenās idejas par hipnozi?
Esmu vairāk Junga, nevis Freida piekritējs.
Kāpēc?
Freids uzskata, ka zemapziņa slēpj apziņas tumšos nostūrus, bet es vairāk piekrītu Junga idejai, ka zemapziņa ietver informāciju par arhetipiem un pozitīvas uztveres realitāti. Tas man šķiet daudz interesantāk par pagātnes radīto traumu analizēšanu. Apzināts prāts jau pats par sevi, šķiet, konstanti rada konfliktus, pastiprina ego. Domāju, ka zemapziņai vajadzētu būt vietai, kur ir harmonija, tiekšanās pēc kārtības.
Vai, jūsuprāt, alkohols atbrīvo kādu zemapziņas šķautni?
(Iesmejas.) Nedomāju, ka alkohols ir labākais veids, kā nonākt pie zemapziņas. Tas drīzāk veido jaunas problēmas zemapziņai, kuras pēc tam ir jārisina. Protams, dažiem alkohola lietošana palīdz atbrīvoties un izgaismo kādas neatrisinātas problēmas, bet visbiežāk tas šīs problēmas rada.
Kur jūs esat studējis?
Pārsvarā visu esmu apguvis pašmācības ceļā. Esmu studējis sociālās zinātnes un politiku Edinburgas Universitātē, bet mākslu es nevēlējos studēt, jo uzskatu, ka māksla ir jāapgūst un jāizpēta pašam, jāatrod savi risinājumi. Arī Žanis Valdheims mākslu apguva pašmācības ceļā. Uzskatu, ka māksla ir pārāk īpaša, lai to apgūtu mākslas skolā. Ir jāņem pašam sava mugursoma, jāliek tā plecos un jādodas ceļā. Ja mākslu apgūst kādā skolā, tad, manuprāt, tiek iets kāda cita ceļš. Tas ierobežo personīgo redzējumu.
Dažreiz topošajam māksliniekam tomēr noder un ir nepieciešamas tehniskas zināšanas, lai radītu mākslas darbu tā, kā viņš ir iedomājies.
Jā, bet arī to var apgūt pašmācības ceļā. Es, piemēram, devos uz Prado muzeju un taisīju gleznu kopijas, lai iegūtu zināšanas par ķermeņa uzbūvi. Uzskatīju, ka, ja vēlos iemācīties gleznot, tad labāk, lai mani skolotāji ir Goija un Velaskess, nevis kāds mākslas skolas pasniedzējs, kurš, iespējams, pats nemaz nezina, kā gleznot.
Un jūs domājat, ka kopēšana ir labāka skola?
Gleznošanas kontekstā, jā. Bet arī par pašu gleznošanas praksi man ir divējādas izjūtas. Vienā brīdī sapratu, ka gleznošana ir ierobežota māksla, kas mani neapmierina, jo tai ir rāmji. Es nevarēju pieņemt, ka mākslas darbs beidzas līdz ar četrām gleznas malām. Kā mākslinieks var pieņemt šos rāmjus un robežas? Mani vairāk interesē tas, kas ir aiz šīm robežām. Citādi tas šķiet pārāk vienkārši un ērti.
Vai atceraties savu pirmo mākslas darbu?
Pirmo grafiku uztaisīju desmit vai divpadsmit gadu vecumā, kur tika attēlotas kāpnes. Šī tēma mani interesē vēl joprojām. Arī hipnozes laikā kā pa pakāpieniem mēģinu nonākt līdz kodolam – dziļāk un dziļāk tajā, kas mēs esam un no kurienes nākam.
Markosa Lačensa projekts "Atmiņas observatorija"
Ir izdevies nonākt pie sava kodola?
Šķiet, ka jā. Jo vairāk ieklausies sevī, jo vairāk spēj iedziļināties un saprast arī citus. Apzināšanās, kas esi, paver citus apvāršņus.
Vai kāds ir arī jūs pašu hipnotizējis?
Jā, tā arī aizsākās mana interese par hipnozi. Iepazinos ar mākslinieku Ronu Etiju (Ron Athey), kurš kādai performancei bija pieaicinājis arī hipnotizētāju Deividu Maksvelu (David Maxwell). Etija performancē galveno lomu spēlēja fizisku sāpju radīšana, savukārt Maksvels šīs fiziskās sāpes samazināja vai pat pilnībā noņēma. Mani fascinēja viņa metode. Ķermeņos dūra adatas, bet cilvēki neko nejuta. Pēc kopīgām vakariņām viņš mani uzaicināja uz hipnozes sesiju. Ar hipnozes palīdzību var risināt dažādas problēmas. Tā kā vienmēr esmu juties kā trimdā, es palūdzu, lai viņš hipnozes laikā manī “ieliek” māju sajūtu. Dažu sekunžu laikā viņš mani nohipnotizēja un es nonācu kataleptiskā tilta pozīcijā.
Kā tas fiziski notiek?
Viņš mani vadīja caur vairākām telpām. Man vajadzētu tevi arī nohipnotizēt. (Smejas.) Pirmām kārtām, tiek panākts absolūts miera stāvoklis, tad tiku vests caur dažādām telpām. Caur dažādām temperatūras un vietas maiņām tiek raisītas asociācijas. Hipnotizētājs visu hipnozes laiku ar tevi sarunājas, tās laikā var iegūt informāciju par jebko. Tā es sapratu, ka smadzenes apzinās visu, kas notiek visapkārt, pat ja mums šķiet, ka kaut ko mēdzam aizmirst.
Markosa Lačensa performance "The Droplet" muzejā Monnaie de Paris. Foto no Lačensa personīgā arhīva
Vai jūs ticat kam tādam kā iepriekšējās dzīves?
Es uzaugu Lielbritānijā, tāpēc uzskatu sevi par veselīgu skeptiķi. Vienmēr esmu aizdomīgi skatījies uz to, ka cilvēkiem tiek iestāstīts, ka viņi iepriekšējā dzīvē bijuši, piemēram, napoleoni vai kleopatras. Kāpēc ne trauku mazgātāji? (Smejas.) Mani vairāk interesē DNS, jo uzskatu, ka tur ietvertas arī atmiņas un informāciju par visu, no kurienes esam cēlušies.
Kā jūs izvēlaties cilvēkus hipnozei?
Atteicis dzīvē esmu varbūt kādiem trim cilvēkiem, bet tie bija gadījumi, kad viņi bija pārāk noraizējušies vai naidīgi noskaņoti.
Jums šķiet bīstami šādos stāvokļos ieiet hipnozes transā?
Ja esi pilns dusmām vai naidu, tas nozīmē, ka neesi gatavs no hipnozes iegūt to, ko es vēlos panākt. Tādā stāvoklī, visticamāk, nevarēsi pilnībā nodoties hipnotiskajam transam un paliksi kādā starpstadijā.
Vai cilvēki ir nākuši arī uz atkārtotām hipnozes sesijām?
Jā, daudzi. Daži pat nākuši ap divdesmit reižu.
Vai ir svarīga vieta, kur hipnoze tiek veikta?
Tas ir atkarīgs no situācijas, taču brīdī, kad tu aizver acis, tu esi visur. Hipnoze norisinās aiz taviem plakstiņiem, telpai nav tik lielas nozīmes.
Skats no Markosa Lačensa hipnozes performances Gugenheima muzejā, Ņujorkā. Foto no Lačensa personīgā arhīva
Kādā veidā hipnoze vai hipnoterapija ir saistīta ar mākslu? Kā jūs to savienojat?
“Sazaroto taku dārzs” vairāk saistīts nevis ar hipnozi, bet to, kā ķermenis reaģē uz virzieniem un induktīvo telpu – ja ej pa labi, iespējams, esi praktiskākas un loģiskākas dabas cilvēks, ja pa kreisi – tevī stiprāka ir intuīcija un radošais potenciāls. Ir interesanti to kontrolēt un ietekmēt.
Ja jautātu, kas jūs esat, ko jūs atbildētu?
(Smejas.) Tas ir interesants jautājums, nekad par to nebiju padomājis. Vai man ir laiks par to padomāt?
Protams.
(Brīdi domā.) Visvienkāršākā atbilde droši vien būtu – mākslinieks. Bet es vēlos cilvēkus aizvest atpakaļ pie sevis, sevī iekšā, pie, iespējams, nezināmā.
Tas būtu garš profesijas nosaukums, ko rakstīt uz vizītkartes.
(Abi smejas.) Jā, tā gan, taču uzskatu, ka cilvēki pārāk daudz laika velta sevis kategorizēšanai vai kādu rāmju uzlikšanai. Esmu starpnozaru speciālists, es savienoju vairākas profesijas.
Kā mediators.
Jā, tas, iespējams, būtu visprecīzākais apzīmējums.
Lasīju, ka šim darbam LNMM jūs iedvesmojāties no Borhesa stāsta.
Jā, stāsts ir par paralēlajām realitātēm un to, ka tām nemaz nav jānorisinās krasi atšķirīgos laikos. Piemēram, vienā realitātē mēs sarunājamies, sēžot uz viena soliņa, bet citā – sēžot dažus centimetrus tālāk. Tas arī ir tas labirints, kur ikvienam ir iespējams atrast pašam savu ceļu, apmaldīties un beigās tomēr nonākt jaunā vietā.
Markosa Lačensa performance "In touch" pie Pompidū centra. Foto no Lačensa personīgā arhīva
Vai, jūsuprāt, iespēja pieskarties mākslas darbam ir nozīmīgs tā aspekts?
Jā, man tas šķiet interesanti un absurdi, ka muzejos ir aizliegts pieskarties skulptūrām. Manuprāt, spēja vai iespēja pieskarties ir ļoti nozīmīga mākslas darba novērtēšanas sastāvdaļa. Mūsdienās katru sekundi tiek uzņemts tik daudz fotogrāfiju, viss ir kļuvis ļoti vizuāls, tāpēc uzskatu, ka tauste ir gandrīz izmirstoša maņa. Ja nav taustes, to var uzskatīt par mirušu cilvēku.
Vai šis labirints LNMM ir radīts ar domu palīdzēt izbaudīt mākslu neredzīgiem cilvēkiem?
Tas ir viens no šī darba mērķiem. Bet neredzēšana arī ir dažāda. Ir cilvēki, kuri neredz kopš dzimšanas, ir cilvēki, kuri zaudē redzi dzīves laikā, ir cilvēki, kuriem ir jāvalkā brilles. Pazīstu cilvēkus, kuriem ir ļoti laba redze, taču viņi neko “neredz”, jo nepievērš uzmanību detaļām.
No šāda skatpunkta mūs visus var uzskatīt par akliem.
Jā, tā ir. Bērni, kas radījuši mākslas darbus šim projektam, nav neredzīgāki par mums, kam ir redze. Viņi rada vīzijas par to, ko redz tie, kas neredz.
Mēs nekad nezinām, kā otrs cilvēks redz to, ko redzam mēs. Vēl mazāk mēs zinām par tiem, kas nav vispār neko vizuāli redzējuši.
Tieši tā.
Markosa Lačensa projekts "Plantigrade"
Kāpēc verbālā valoda jums šķiet lieka?
Uzskatu, ka bieži vien valoda neko nerisina. Tajā ziņā mēs ar Žani Valdheimu domājam līdzīgi, uzskatot, ka ir jāvirzās viņpus valodas barjerai. Gan hipnozes laikā, gan lietojot psihodēliskās vielas, tu nonāc vietā, kas ir pārāka par valodu, kur valoda nav nepieciešama. Ķermeniskās sajūtas, piemēram, tauste un smarža ir viņpus valodas robežām.
Kāds ir šī darba mērķis?
Es gribētu dzirdēt, ko apmeklētāji domā pēc izstādes apmeklēšanas, ko viņi jūt, apmeklējot šo ekspozīciju. Laikam gribētu, lai cilvēki kļūtu zinātkārāki, lai aizdomātos par tēmām, kas man ir interesantas, iespējams, lai gūtu dziedinošu sajūtu.
*Vienotība un atšķirība: Johana Gotfrīda Herdera filozofija / sast. R. Bičevskis. - Rīga: LU, Filozofijas un socioloģijas institūts, 2017. - 99. lpp.
