Marks Dions. Foto: Kristīne Madjare

Būt diletantam ir aizraujoši 0

Saruna ar mākslinieku Marku Dionu

Tomass Pārups
11/06/2018

Amerikāņu mākslinieks Marks Dions nereti saucis sevi par diletantu, lai arī viņa panākumi liecina tieši par pretējo. 2018. gada sākumā Londonas Vaitčepelas galerijā notika apjomīga mākslinieka personālizstāde Theatre of the Natural World (Dabas pasaules teātris). Viņa darbi bijuši skatāmi nozīmīgos pasaules muzejos un izstāžu zālēs, tostarp MoMA PS1 Ņujorkā, Gugenheima muzejā Bilbao un Londonas Tate Modern.

Lielā daļā internetā pieejamo materiālu par Dionu viņš tiek dēvēts par “konceptuālo mākslinieku”, taču pats viņš šo raksturojamu noraida. Patiesībā Diona nodarbošanos ir grūti noraksturot vienā vārdā vai vārdu salikumā. Viņš ir vides pētnieks, arheologs, izglītotājs u.c. Savu karjeru sācis kā restaurators, Dions savā radošajā darbībā pievērsies krasi atšķirīgu disciplīnu sapludināšanai. Iesaistot apjomīgu dalībnieku – brīvprātīgo un nozares ekspertu – klāstu, mākslinieks nododas izaicinošiem un laikietilpīgiem lauka pētījumiem, kuru rezultātus var novērot izstāžu zālēs. 

Dions veido taksonomiskas instalācijas, kas iemieso komentārus par to, kā valdošās ideoloģijas un izglītības institūcijas ietekmē cilvēku skatījumu uz vēsturi, dabu un pasauli. Vācot un atlasot dažādus atrastus priekšmetus un dabā sastopamus augus vai dzīvnieku skeletu paraugus, Dions nododas rūpīgam sakārtošanas un kategorizēšanas procesam. Viņš rada instalācijas, kas apkopo teju vai neizmērāmu dažādu eksemplāru daudzumu – sākot ar agrīnās Romas impērijas laika keramikas paliekām un beidzot ar plastmasas pudeļu uzskrūvējamiem korķiem. Izmantojot šķietami ikdienišķus, neizteiksmīgus vēstures fragmentiem, nevis muzejos sastopamus priekšmetus, mākslinieks vērš uzmanību uz pagātni, kura citādi netiktu izcelta.

Kopš 31. maija Marka Diona darbs “Ekskursija tumšajā muzejā” skatāms bijušajā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkā. Tas šeit nokļuvis pirmās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles ietvaros. Uz sarunu ar mākslinieku tiekamies biennāles atklāšanas dienā Kronvalda parkā, netālu no Bioloģijas fakultātes.


Marks Dions. 
“Ekskursija tumšajā muzejā”2018 (fragments). Foto: Andrejs Strokins

Vai joprojām uzskatāt sevi par diletantu?

Es joprojām ēnoju zinātniskas disciplīnas. Trīsdesmit gadu laikā esmu diezgan daudz ko uzzinājis par bioloģiju, arheoloģiju un restaurāciju. Tomēr neesmu nedz biologs, nedz arheologs, nedz īsti līdz galam arī restaurators. Tas, ar ko es nodarbojos mākslā, atšķiras no tā, ko dara zinātnieki. Viņi izjūt daudz lielāku atbildību pret savu darbu. Man skatītājiem nav jāvēsta patiesība un neesmu spiests pieturēties  pie skaidri definētām metodēm vai pieejām. Tajā pašā laikā neuzskatu diletantismu par kaut ko apšaubāmu. Mūsdienās šim vārdam piešķirtas negatīvas konotācijas, taču es to uztveru tā oriģinālajā nozīmē. Diletants, manuprāt, ir cilvēks, kuru interesē viss. Visas dzīves un mākslas sfēras. Būt diletantam ir aizraujoši, jo diletantus motivē kaisle, nevis darba pienākumi. Tieši tāpēc viņi var sarunā iesaistīt savu visnotaļ atšķirīgo redzējumu. Es uzskatu, ka pastiprināta specializācija kultūrai nenāk par labu. Tā liedz cilvēkiem sarunāties, ja vienam sarunas loceklim nav atbilstošas zināšanas. Diletanti ir cilvēki, kuri atrodas kaut kur pa vidu. Viņi ir atvērtākie sabiedrības locekļi, jo viņi nav pakļauti kādai konkrētai akadēmiskai vai jebkādai citai domāšanas sistēmai.

Tātad specifiskas akadēmiskas zināšanas var traucēt sarunu starp cilvēkiem no atšķirīgām sfērām?

Es to esmu novērojis, jā. Neapšaubu vajadzību pēc nozares speciālistiem, taču akadēmiskās disciplīnas var izolēt to pārstāvjus no citiem sabiedrības slāņiem, šādi izslēdzot sarunas iespējamību. Tas var radīt veselu pārpratumu virkni, kā arī plašākā sabiedrībā radīt skepsi un bailes no dažādām disciplīnām. To var novērot ikdienā. Daudziem cilvēkiem ir bailes no ģenētikas pētniecības straujās attīstības, jo viņi to nesaprot un neviens nevar viņiem to paskaidrot saprotamā, lakoniskā valodā. 

Zināšanas mākslas darbu restaurēšanā noteikti ir ietekmējušas jūsu radošo darbību.

Spēja restaurēt mākslas darbus mani pietuvināja realitātei. Es sāku citādāk skatīties uz, piemēram, gleznām. Es vairs neredzēju tikai iluzoru, proti, to, ko autors kompozīcijā ir uzbūris. Es pietuvojos fiziskajam un taustāmajam. Tam, kas veido attēlu. Saprotot materialitāti, kas veido mākslas darbu, es citādāk sāku attiekties pret pašu darbu veidošanu. Es neesmu gleznotājs, taču māku restaurēt gleznas. Tādēļ man tomēr ir priekšstats par to, kā krāsa mijiedarbojas ar audeklu. Kā tā mainās un laika gaitā noveco. Ko līdzīgu varu teikt par priekšmetiem. Zināšanas restaurācijas lauciņā man ir palīdzējušas izprast to, kas laika gaitā ir noticis ar visiem šiem priekšmetiem, kas iekļauti manos darbos. Manos darbos materialitāte ir ļoti svarīga. Mani neinteresē mākslas darbi dematerializētā stāvoklī, jo neuzskatu sevi par konceptuālās mākslas pārstāvi. Nedomāju, ka māksla var būt tikai ideja. Uzskatu, ka mākslai vajag ķermeni, taustāmu formu, kurā šī ideja var mājot.

Tātad jūs nepiekrītat uzskatam, ka mākslas darbs var būt, piemēram, klusums telpā?

Manuprāt, mākslai ir jāmanifestējas materiālā stāvoklī. Tai ir jāaizņem kaut kāda fiziska telpa. Arī agrīnie konceptuālisti savus darbus materializēja telpā. Klusumu telpā uzskatītu par sofistisku joku, nevis mākslas darbu.

Pastāstiet, lūdzu, nedaudz izvērstāk par Bioloģijas fakultātē redzamā darba “Ekskursija tumšajā muzejā” idejisko pusi. 

Darba nosaukums atsaucas uz bijušās Bioloģijas fakultātes ēku un tās vēsturi. Nav runa tikai par to, kas šī ēka kādreiz bija un kas tur tika darīts, bet arī par nesenāku vēsturi. Kad ierados Rīgā, mani šī ēka uzreiz piesaistīja. Tā ir fascinējoša. Pilna ar vecām mēbelēm, skeletiem, laboratorijas aprīkojumu utt. Tas viss atrodas tādā kā haosa un bojāejas stāvoklī. Uz to bija skumji noskatīties. Es nodomāju, cik žēl, ka mēs, mākslinieki, šo brīnišķīgo ēku padarīsim par balto kubu. Es vēlējos teatrāli rekonstruēt to sajūtu, kāda mani pārņēma ierašanās brīdī. Proti, redzēt šo vietu noslēpumainā aurā. Lūkoties uz to ar ziņkāri.

Vai jūtaties ērtāk, strādājot tradicionālajās, sterilajās izstāžu telpās, vai tomēr dodat priekšroku šādām telpām, kurām piemīt specifisks raksturs?

Mani darbi vienmēr ir pakārtoti vietām, kurās tie tiek izstādīti. Tie ir atkarīgi no dažādiem aspektiem. No vietas, no tās fiziskā stāvokļa un tās sociālajām un vēsturiskajām īpatnībām. No visām šīm lietām, kas nosaka atrašanās vietas raksturu. Man ir grūti strādāt ar baltām sienām un betona grīdām. Tādas telpas nesniedz padziļinātu kontekstu. Šajā gadījumā konteksta bija daudz! Vēsturiskais piesātinājums bija visapkārt. Tādēļ vēlējos radīt šo spokaino auru. Es vēlējos to attēlot, pat pārspīlēt. Tā saslēdzās ar kontekstu, ko radīja šī telpa.


Marks Dions. “Ekskursija tumšajā muzejā”, 2018. Foto: Kristīne Madjare

Jūsu ekspozīcijā gan radās tieši pretējais iespaids. Ka redzamie objekti – skeleti, zīmējumi un citi artefakti – ir izmesti ārpus to ierastā konteksta un aizmirsti.

Es domāju, tādam iespaidam vajadzētu būt. Šie priekšmeti jau ir samērā pamesti. Šis darbs lielā mērā ir komentārs par pieeju dabaszinātņu pētniecībai. Runa ir par pieeju, kura arvien mazāk tiek piekopta mūsdienās, pateicoties straujai dažādu tehnoloģiju attīstībai. Pētniecība vairs nenotiek, veicot novērojumus dabā, strādājot ar fiziskiem paraugiem. Empīriskā metode arī sāk pazust no laboratorijām. Tas viss notiek ekrānos un datubāzēs. Tādā ziņā ekspozīcijā redzamie objekti ir dabaszinātņu artefakti, kas liecina par aizgājušām metodēm un vecmodīgāku pieeju zinātnei. Man joprojām šīs lietas ir vērtīgas. Mani saista empīriskā metode. Mani interesē tiešā, nepastarpinātā veidā vērot dabu.

Tātad jūs šeit vēlaties paspert dažus soļus atpakaļ?

Savā ziņā, jā. Bet es arī sēroju par šo tradicionālu zinātnisko metožu izmiršanu. Redzot šos artefaktus pamestus novārtā, gribas akcentēt bojāejas momentu.

Jums šķiet, ka zinātne kļuvusi dehumanizēta?

Savā ziņā, jā. Zinātnieki analizē lietas, kuras nav iespējams tiešā veidā novērot dabā, ar neapbruņoti aci. Tādēļ tiek iesaistītas tehnoloģijas, kas viņiem šo analīzi ļauj veikt. Protams, šīs lietas ir ārkārtīgi svarīgas. Taču tās ir ļoti specifiskas un tām ir maz sakara ar cilvēku ikdienas mijiedarbību ar dabu. Tāpēc mēs kļūstam arvien atsvešinātāki no dabas. Tehnoloģijas rada mākslīgu pastarpinājumu.

Izklausās, ka jūs izprotat sabiedrībā plaši izplatītās bailes no jaunām tehnoloģijām.

Jā, es domāju, ka tās izriet no mūsdienu zinātnes specifiskā rakstura. Domāju, ka vairumam cilvēku būtu grūti uzsākt sarunu par molekulāro bioloģiju ar molekulārās bioloģijas pētnieku. Visticamāk, viņi pat neuzdrošinātos to darīt, jo šī saruna pieprasītu attiecīgas zināšanas per ģenētiku, molekulāro ķīmiju un virkni citu lietu. Nav runa par vecmodīgiem pūristiem, kuri atsakās pakļauties jaunām zinātniskām metodēm. Runa ir par to, ka lielākajai daļai cilvēku nav pieejas šīm jaunajām metodēm. Līdz ar to viņiem tās ir svešas, un svešais var izraisīt mulsumu, pat bailes. Cilvēki jūtas apdraudēti.

Jūs reiz teicāt, ka pats ar šādām grūtībām saskaraties, kad radāt darbus, izmantojot zinātniskas metodes. Vai tā tas ir joprojām?

Es joprojām domāju par tiem pašiem jautājumiem, kurus uzdevu sākumā. Es cenšos izprast zinātnes valodu, kuru izmantojam, lai skaidrotu dabā novērojamus procesus. Protams, zinātnei nav monopola attiecībā pret to, ko var saukt par dabu. Tajā pašā laikā tā ir struktūra, kuru izmantoju, lai to izzinātu. Jautājums par zinātnes lomu dabas reprezentācijā ir, manuprāt, ļoti svarīgs un vitāls. Man šķiet, starp sabiedrību un zinātniekiem ir nepieciešami cilvēki, kuri šīs metodes un procesu var skaidrot mazāk specifiskā valodā. Šādā veidā viņi spēj pietuvināt auditoriju lietām, kuras varētu palikt neizprastas. Lai arī bieži vien zinātnes apskatniekiem un žurnālistiem piemīt ideoloģiska pārliecība vai personīgas intereses, kuras viņi vēlas lobēt. Līdz ar to, sabiedrība arvien mazāk uzticas zinātniekiem.

Vai tas nozīmētu, ka, piemēram, māksliniekiem jācenšas būt ideoloģiski neitrāliem, strādājot ar zinātniskām metodēm?

Nē, man šķiet, ka tas nav mākslinieka pienākums. Māksliniekam nav jābūt reportierim. Mākslas darbos vienmēr ir zināms daudzums subjektivitātes, tajos tiek pārstāvēta autora pozīcija un viņa uzskati. Māksliniekam nav jāvēsta patiesība. Tas varētu būt žurnālista darbs.

Taču liela daļa mūsdienu žurnālistikas ir pārtapusi par subjektīva viedokļa paušanu. Jūs pats minējāt, ka žurnālisti nereti pārstāv ideoloģiskas pozīcijas.

Jā, tā tas ir. Atsevišķos gadījumos tas ir noderīgi, bet tajā pašā laikā tas var saduļķot informatīvo telpu.

Vēlētos uzzināt, kas jums priekšmetos liekas interesants. Jūs savos darbos nereti izmantojat šķietami neizteiksmīgus, ikdienišķus objektus. Kas jūs tajos piesaista?

Viens no galvenajiem faktoriem ir laiks. Kad atlasu priekšmetus topošam darbam, man ir svarīgi tajos novērot laika pēdas. Man ir interesanti redzēt, ka tie ir daudz ko pārdzīvojuši. Ka tiem ir bijušas sarežģītas “dzīves” un tie ir bijuši citu cilvēku dzīvju sastāvdaļas. Man personīgā līmenī tas ir svarīgi. Tie priekšmeti ir ļoti nozīmīgi, veidojot iluzoru telpu. Novietojot dažādus ikdienišķus priekšmetus citu citam līdzās, tu radi tiem kontekstu jau esošajā telpas kontekstā. No šiem neizteiksmīgajiem priekšmetiem var radīt lietas, kas iepriekš nav pastāvējušas. Putekļos atrasta trīssimt gadu veca stikla pudelīte, ievietota attiecīgā kontekstā, var daudz ko pateikt par vēsturi. Par to, kā cilvēce izturas pret priekšmetiem. Es caur šiem priekšmetiem cenšos radīt fikciju, kurā izteikti komentāri par reālām lietām. Meklēju priekšmetus, kuri mani vienkārši uzrunā. Kā tēlnieks es domāju, ka priekšmeti runā. Mākslinieka darbs ir runāt caur tiem. Caur rūpīgu atlasi, izvietojumu un kontekstualizāciju. Priekšmeti ir instrumenti, ar kuriem var veidot naratīvu.

Vai šajos priekšmetos meklējat arī “estētiskas kvalitātes”?

Protams! Nav iespējams nedomāt par estētiku, veidojot mākslas darbus. Daļa priekšmetu tiek atlasīti, balstoties uz manām iegribām, bet vienmēr domāju par katra priekšmeta nozīmi kopējā kompozīcijā. Cenšos skaldīt nost lieko. Materiāla izvēle ir vēl viens aspekts. Veidojot kaut ko no, piemēram, plastmasas, mākslinieks attiecīgo priekšmetu pietuvina konkrētam laikmetam. Tas pats attiecas uz plastmasas krāsu un tekstūru. Visas šīs lietas ir sava veida enkuri. Ja veido darbu, kas atsaucas uz konkrētu vēstures periodu, ir jāuzmanās darbu atlases procesā. Tajā pašā laikā sabiedrībā pastāv tik daudz dažādu jautājumu – par priviliģētību, brīvo gribu, morāli utt. Visi šie elementi sabalsojas, būvējot kompozīciju, un es to vienmēr cenšos ņemt vērā.

Es ievēroju, ka šie priekšmeti kļūst saistoši brīdī, kad pret tiem sāk izturēties kā pret īpašiem eksemplāriem. Tā kā dārzenis, ievietots burkā īpašā šķidrumā, pēkšņi izskatās iederīgs laboratorijā.

Jā, es domāju, ka daudziem ir gadījies apmeklēt dizaina muzejus un, sastopoties ar ikdienišķu priekšmetu, pēkšņi secināt, ka tas izskatās citādāk. Notiek visai radikālas izmaiņas veidā, kā tu uz to priekšmetu lūkojies. Tas brīdis ir satricinošs. Tu saproti, ka tam ir milzīga nozīmē vēsturē. Ka tas iederas vēstures naratīvā. Man liekas, ir būtiski apzināties, ka mēs neatrodamies vēstures virsotnē. Mēs plūstam līdzi konstanti mainīgai straumei – tapāt kā priekšmeti, kuri atrodas mums līdzās.

Jau labu laiku novērojams, ka daļa mākslinieku necenšas radīt kaut ko pavisam jaunu, bet tā vietā lūkojas pagātnē. Viņi cenšas strādāt ar pagātnē radīto un ienest to jaunā, mūsdienīgā kontekstā. 

Mani šāda pieeja interesē. Viena no klišejām, ar ko gadās saskarties, runājot par mākslu, ir priekšstats, ka māksliniekiem vienmēr ir jāiet pa priekšu laikam. Ka viņiem ir jābūt avangardistiem. Es tā nedomāju. Mūsdienās var novērot mākslinieku vēlmi mācīties no vēstures un strādāt ar vēsturisko materiālu. Māksliniekos ir parādījusies interese izcelt vēstures marginalitātes. To, kas ir aizmirsts. Mēs uz šīm lietām lūkojamies no sava laikmeta, šādā veidā piešķirot vecajam jaunu nokrāsu. Protams, tas ir sava veida komentārs par notikušo. Un to var arī novērot šajā mākslas biennālē. Daudzi mākslinieki iet uz priekšu, skatoties atpakaļ pagātnē. Daudzi cenšas lauzt priekšstatus, kurus izveidojusi tāda kā kapitālisma subjektivitāte.

Kā saprast jēdzienu “kapitālisma subjektivitāte”?

Tas saistās ar maksimālismu un īpašu pašreizējā brīža akcentēšanu. Kapitālisma subjektivitāte nozīmē nespēju apzināties lietu sekas un cēloņsakarības. Šāda attieksme noved pie throw-away kultūras un ekoloģiskām katastrofām. Tā ir īstermiņa vērtībās balstīta patērētāju mentalitāte.


Tomass Pārups un mākslinieks Marks Dions. Foto: Kristīne Madjare

Kaut ko līdzīgu var novērot muzejos. Allaž atliek secināt, ka muzeju ekspozīcijas netiek veidotas ar nolūku radīt objektīvu ieskatu pagātnē, tā vietā dodot priekšroku ideoloģiski motivētam, subjektīvam redzējumam.

It īpaši tāpēc, ka šīs ekspozīcijas ir veidojusi valdošā šķira. Muzeju krājumi tiek veidoti selektīvi, atlasot to, kas skaitās “vērtīgākais”. Sliktākajā gadījumā šajā atlasē tiek iesaistīta politika un ideoloģija, šādā veidā skatītājam radot maldīgus priekšstatus par vēsturi.

Vai pagātne jūs vairāk saista nekā tagadne?

Ne gluži, tas būtu pārāk skaļi teikts. Galu galā mūsu laiks ir izveidojies, balstoties pagātnē. Vēsture ir atslēga, kas palīdz izprast laikmetīgos fenomenus. Es laikam sliecos būt pesimists, nevis optimists. Līdz ar to nākotnē es neko labu nesaskatu. Vērojot to, kas notiek pasaulē, neko labu nevar gaidīt.

Cilvēki vienmēr tā ir teikuši, taču civilizācija līdz šim ir izdzīvojusi un turpinājusi attīstīties.

Es īsti nepiekrītu. Es piedzimu 1961. gadā. Mana paaudze tomēr uzauga ar sajūtu, ka lietas uzlabosies. Mūsdienās jaunajos cilvēkos ir novērojams izteikts pesimisms. Tas ir salīdzinoši nesens fenomens. Pat ļoti pozitīvu cilvēku starpā ir novērojama zināma melanholija.

Par ko tieši ir runa? Sociālā taisnīguma ziņā lietas tomēr uzlabojas.

Jā, es pilnīgi piekrītu. Par spīti dažādiem šķēršļiem, cīņai pret rasismu un ksenofobiju tomēr ir uzskatāmi rezultāti. Arī geju un lezbiešu tiesības tiek respektētas, un tas ir brīnišķīgi. Sabiedrība kļūst humānāka un tolerantāka šādā ziņā. Taču man vistuvākais lauciņš ir vide un tās aizsardzība. Šajā sfērā ir ļoti, ļoti grūti iztēloties situāciju uzlabojamies. Liek uztraukties Amerikā novērojamais konservatīvisma un populisma uzplaukums. Konservatīvie arī cīnās pret sociālā taisnīguma attīstību, taču domāju, ka šo cīņu viņi noteikti zaudēs. Viņiem neizdosies izmainīt vēstures gaitu. Taču vides aizsardzība un ekosistēmas uzturēšana ir daudz bēdīgāks stāsts. Problēmas, ar ko saskaras globālā ekosistēma, ir tik baisas, ka tiešām nevaru iztēloties pozitīvu iznākumu. It īpaši tāpēc, ka daudzi aktīvi cīnās pret tās aizsardzību.

Kā šie jautājumi manifestējas jūsu darbos?

Man šķiet, uz maniem darbiem jālūkojas kopskatā, nevis uz katru atsevišķi. Tā ir prakse, kuru piekopju trīsdesmit gadu garumā. Šie jautājumi netiek tieši aplūkoti, piemēram, šajā biennāle redzamajā darbā. Taču tas uzskatāms par lielākas konstrukcijas sastāvdaļu. Tajā ietverta melanholija un sēras, un tās ir emocijas, kuras mani pārņem, domājot par šiem jautājumiem. Bioloģijas fakultātes ekspozīcijā šīs emocijas izraisa veci priekšmeti, kas liecina par aizgājušu laiku.

Jūs noteikti esat sev uzdevis jautājumu, no kurienes radusies jūsu vēlme kolekcionēt un kategorizēt priekšmetus?

Jā, esmu vairākkārt sevi iekšēji pratinājis. Tajā pašā laikā ļoti nodalu savu personīgo vēlmi vākt lietas no kolekcionēšanas, ko piekopju darba nolūkos. Es neesmu cilvēks, kurš labprāt kolekcionē paša priekam vai kāda hobija ietvaros. Mana interese par kolekcionēšanu izriet no vēlmes artikulēt kultūras fenomenus. Tā izriet no visai senas eiropeiskas tradīcijas. Mani interesē lietu meklēšana, atrašana un taksonomija. Priekšmetu vākšana un analizēšana ir manu darbu stūrakmens, bet ar to neaizraujos brīvajā laikā.

Jūs iepriekš visai kritiski izteicāties par kapitālisma ietekmi uz vēsturi un sabiedrību. Vai, jūsuprāt, kapitālisms ir atstājis negatīvu ietekmi arī uz tādām sfērām kā kolekcionēšana?

Noteikti! Daudzos cilvēkos novērojamā apsēstība kolekcionēt priekšmetus ļoti labi iederas kapitālisma sistēmā. Tā to sekmē. Lietu vākšana atsevišķos gadījumos klasificējama kā psihiskas dabas traucējums. Kapitālisms patiesībā no šādiem cilvēkiem barojas. Cilvēkos iemiesojas sajūta, ka viņi nav pilnīgi, ja attiecīgas lietas nav viņu īpašumā. Šo vēlme sevi piepildīt ar materiālām vērtībām nav iespējams izārstēt. Protams, cilvēki lietas kolekcionē dažādu apsvērumu dēļ. Daži kolekcionē mākslu, lai atbalstītu māksliniekus. Tas ir apsveicami. Daži kolekcionē mākslu, jo viņiem šķiet, ka šādā veidā viņi iekļūs kultūras vēsturē un būs līdzvērtīgi Mediči dzimtai. Viņi vēlas būt piederīgi šādai mākslas kolekcionēšanas tradīcijai. Daži, protams, to uzskata par investīciju.

Izklausās, ka jūs kapitālismam galīgi neticat.

Nav tā, ka es būtu viennozīmīgi noskaņojies pret kapitālismu, bet man šķiet svarīgi saprast, ka šī ideoloģija ir diezgan bīstama. To nav iespējams regulēt, un ekstrēms kapitālisms pauž reālu apdraudējumu visai pasaulei, it īpaši dabai. Tuvākajā laikā gan neredzu kapitālismu beidzamies.