Ēkai ir jārunā par savu funkciju
Intervija ar arhitektu Uldi Lukševicu
Agnese Čivle
07/08/2018
Arhitekta Ulda Lukševica vadītais un 2005. gadā dibinātais arhitektu birojs NRJA (No Rules Just Architecture) ir Latvijas arhitektūras procesos aktīvi klātesošs. Vai tie būtu aktuāli projekti dažādos īstenošanas etapos vai to iekļūšana novērtētāko trijniekā dažādos metu konkursos – katrs NRJA izstrādātais projekts ietver savu īpašu redzējumu par to, kādai būtu jābūt pilsētas jaunajai arhitektūrai, vēstures mantojuma rekonstrukcijai, nozīmīgu infrastruktūras objektu vai jaunu pilsētzīmju veidolam.
Arterritory.com šķita vērtīgi izzināt vairāku Rīgas un Latvijas mērogā svarīgu projektu idejas, ar kurām birojs pēdējā laikā nācis klajā, vienlaikus atturoties no verbālām diskusijām par dažādām arhitektūras norisēm, kas pēdējā laikā kļuvušas par pamatu sīvai polemikai – gan arhitektu vidē, gan plašākā sabiedrībā. Uldis Lukševics ir pārliecināts, ka daudz vērtīgāka ir iesaiste ar reālu piedāvājumu: “Savu sajūtu par vēsturi un to, kā lietas varam šodien interpretēt, mēs cenšamies rādīt caur izstrādātajiem metiem, nevis vienkārši runājot un darot to konfrontācijā.”
Pēdējā laikā birojs piedāvājis savus arhitektoniskos risinājumus gan gaisa satiksmes vadības tornim Rīgas lidostā, gan Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja ēkas pārbūvei un teritorijas attīstībai, gan piedalījies Rīgas cirka atjaunošanas metu konkursā. Birojs, paplašinot savu darbības sfēru, iesniedzis savu projektu arī Latvijas muzeju kopizstādes “Latvijas gadsimts” mākslinieciskā risinājuma konkursā.
Arhitektu biroja NRJA grupas foto
Uldi Lukševicu Arterritory.com aicināja uz sarunu neilgi pēc Rīgas cirka vēsturiskās ēkas atjaunošanas konkursa pirmā posma noslēguma, kurā saskaņā ar starptautiskas žūrijas vērtējumu tika piešķirtas divas otrās vietas un divas trešās vietas. Šobrīd otro vietu arhitektu birojs NRJA (Uldis Lukševics, Ivars Veinbergs, Zigmārs Jauja, Ilze Mekša, Elīna Lībiete, Ieva Lāce-Lukševica, Inga Dubinska) dala ar birojiem “Trīs arhitektūra” (Zane Kalniņa)/“Sudraba arhitektūra” (Reinis Liepiņš). Konkurss ir noslēdzies, un nākamajā posmā – sarunu procedūrā, pamatojoties uz žūrijas komisijas vērtējuma izklāstu, būs iespēja turpināt darbu pie projekta uzlabojumiem.
Rīgas cirka atjaunošanas projektam šobrīd Eiropā nelīdzinās neviens. Ar daudzfunkcionalitāti un vērienu šo projektu idejiski var pielīdzināt vienīgi Bostonā bāzētas studijas Höweler+Yoon Architecture izstrādātajam Circus Conservatory of America hibrīda ēkas projekta plānam Portlendā, ASV. Latvijas laikmetīgā cirka projektam gan papildus unikalitāti piešķir tā kodolā esošā 130 gadus vecā Rīgas cirka ēka, kas ir viena no vecākajām īpaši cirka vajadzībām projektētajām ēkām Eiropā.
Vēsturiskās Rīgas cirka manēžas kupola metāla konstrukcijas, nepašaubāmi, ir interesantākais šīs ēkas elements. Kas vēl jūs pārsteidza, iepazīstoties ar vēsturisko projektu? Uz kuriem šī pieminekļa momentiem jūs vēlētos vērst publikas uzmanību?
Neapšaubāmi, kupols ir pati lielākā vērtība. Tā konstrukciju savulaik pirmais Rīgas cirka īpašnieks Alberts Salamonskis, taupot līdzekļus, uzbūvēja no dzelzceļa sliedēm. Taču līdzās šim kupolam mēs savā metā piedāvājam atjaunot arī unikālo ēkas fasādi – tās 19. gadsimta beigu izskatā. Šobrīd ēkas fasādi papildina 20. gadsimta 50. gados piebūvētais parapets, kas licis tai izskatīties mazliet neveikli. Mēs piedāvājam to nojaukt, tādējādi atgriežot ēkai tās sākotnējo eleganto izskatu un skatam plašāk atsedzot arī kupola apjomu.
Šķiet, ka no visiem metu konkursa piedāvājumiem vienīgi mūsu komanda ir saglabājusi arī vēsturisko zirgu stalli, kas atrodas Alfrēda Kalniņa ielas pusē. Vēsturiskās izpētes materiāli liecina, ka stallim vienā pusē rodams arī izteiksmīgs zirga bareljefs, bet to mēs vēl redzēsim – vai tas tur tiešām ir vai nav, jo tagad to aizsedz dažādi vēlākos laikos piebūvēti apjomi.
Kādus jauninājumus paredz NRJA biroja izstrādātais cirka pārbūves projekts? Lūdzu, iepazīstiniet ar projekta struktūru.
Cirka kompleksu, kas aizņem zemes gabalu no Merķeļa ielas līdz Alfrēda Kalniņa ielai, veido dažādos laikos būvētas gan vērtīgākas, gan mazāk vērtīgas ēkas, kas kalpojušas cirka vajadzībām. Saglabājot vērtīgās būves, esam lēmuši par labu nevērtīgo un sekundāro daļu nojaukšanai, lai izveidot skaidru lineāru būvapjoma struktūru.
Tieši aiz kupola lineārā virzienā tiktu izvietots jaunais black box apjoms ar ieliektu priekšējo sienu, kas veidotu tādu kā fonu vēsturiskajam kupolam, kurš tad attiecīgi tiktu arī izgaismots. Šis jaunais apjoms ir atbīdīts dziļumā, tāpēc skatoties no Merķeļa ielas puses, tas nekādā veidā netraucēs vēsturiskajai apbūvei.
Esam plānojuši savienot cirka kompleksa pagalmus, radot atklātu gājēju pasāžu starp Merķeļa ielu un Alfrēda Kalniņa ielu. Paralēli gājēju pasāžai virs tās un virs ēku jumtiem – cauri visam kvartālam – iecerēts izbūvēt jaunas trīsdimensionālas metāla kopņu konstrukcijas, ko esam nosaukuši par “pilsētpētnieka laipām”. Kalniņa ielas pusē laipas noslēgtos ar sēžamām kāpnēm, no kurām iespējams vērot cirka skolas priekšnesumus skolas lielajā zālē, kurai plānoti paceļami vārti. Šādi veidotos publiska ārtelpa, kurā katrs būtu tiesīgs ienākt. No šīs sabiedriskās ārtelpas būtu iespēja nokļūt arī visās kompleksa jaunajās funkcijās – informācijas un biļešu tirdzniecības centrā un vestibilā, caur kuru tālāk – gan vēsturiskajā manēžā, gan jaunajā black box zālē. Tālāk virzoties pa pasāžu, jau būtu rodamas ieejas cirka skolā un mākslinieku rezidencēs. Cirka skolā paredzētas trīs dažāda izmēra zāles – mēģinājumiem un izrādēm. Tās plānots savstarpēji apvienot, lai varētu mainīt un izrāžu vajadzībām pielāgot to izmērus. Par galveno ieejas vestibilu pārtaps lielais stallis, kurā dzīvnieki vairs turēti netiek, un šis telpiskais apjoms savienos visas cirka kompleksa zonas.
.jpg)
Laikmetīgais cirks ir ļoti daudzveidīgu radošu izpausmju platforma. Vai strādājot pie šī projekta un sekojot visām obligātajām funkcionālajām mūsdienīga cirka pamatprasībām, kā arī respektējot ēkas vēsturiskās arhitektūras kontekstu, bija arī kādi īpaši iedvesmas stimuli, kurus iekodējāt jaunajā kompleksa veidolā?
Domājot par laikmetīgo cirku, noteikti ir jādomā arī par jaunu arhitektūru. Nemainot attieksmi pret arhitektūru, nevar iegūt pilnvērtīgu sajūtu par jaunā cirka funkciju. Mēs nevaram taisīt biroja ēkas veidolu un sacīt, ka tajā iekšā būs laikmetīgs cirks. Ēkai ir jārunā par savu funkciju. Tai jābūt atraktīvai.
Piemēram, projektā paredzētās pilsētpētnieka laipas jau ārtelpā piedāvā cirka sajūtu. Tās dod iespēju paskatīties uz pilsētu un pašu cirku no cita augstuma – zināmā mērā jau sajusties kā cirka māksliniekam. Šeit raisās arī asociācijas ar bērnībā spēlēto spēli “Cirks”. Mūsuprāt, spēles moments ir ļoti svarīgs.
Kā, jūsuprāt, šis projekts ierakstās kopējā šodienas pilsētbūvniecībā? Kāds ir tā pienesums Rīgas jaunajā arhitektūrā?
Rīgas cirka komplekss pati par sevi ir izcila vieta. Mums ir jāpiedāvā maksimālas iespējas šo vietu izmantot. Pilsētpētnieka laipu projekts mūsu biroja skatījumā ir kā tāda simboliska kvartāla asinsvadu sistēma, kas klusajam iekškvartālam atdod dzīvību. Jo vairāk cilvēku pārvietojas pa asinsvadiem, jo aktīvāka dzīve kvartālā. Gan ar laipām, gan stikloto sienu, caur kuru redzama cirkā notiekošā dinamika, gan aktuālo koka konstrukciju izmantojumu jaunajā pilsētbūvniecībā – ēka rāda, cik viss ir dzīvīgs un to, kā pilsētā, tāpat kā šajā ēkā, cilvēki pārbauda savas iespēju robežas.
Ja pieņemam, ka metu konkurss sāk virzīties uz priekšu un jums jāatsāk darbs pie šī projekta, ko tas nozīmē biroja komandai – virzīt enerģiju projektā, kurā jau pirms tam, pieņemu, daudz ir investēts...?
Šis piedāvājums ir tapis NRJA kopdarbā ar Ilzi Mekšu, kura arī ir Arhitektūras Gada balvas ieguvēja par Liepājas ģimnāzijas ēkas rekonstrukciju. Komandai ir skaidrs viedoklis par vēsturiskās substances saglabāšanu un jaunbūves korektu integrēšanu kvartāla apbūvē. Tāpēc, jāsaka, ka komandai būtu neiespējami uztaisīt ko tādu, par ko tā nebūtu pārliecināta. Jautājums ir par projekta pārstrādi vai turpināšanu. Arhitektūrai raksturīgi, ka, mainot vienu daļu, nevar neizmainīt visu kopumu.
Centos interneta plašumos uziet kādus pēdējā laika cirka ēku projektus pasaulē, un jāatzīst, ka šis nav mūsdienu arhitektu darbības plašākais lauks. Cirka ēkas visā pasaulē jau ir tapušas 19. gadsimtā, un laikmetīgā cirka formāts ļauj izmantot gan esošās telpas, gan teju jebkuru cita veida telpu.
Jā, šobrīd pasaulē lielākoties laikmetīgajam cirkam tiek pielāgotas kādas vēsturiskās ēkas vai dažādas pasākumu norišu telpas. Bet jaunu ēku būvniecība speciāli laikmetīgajam cirkam nenotiek. Lietuvā ir labs piemērs, kad rūpniecības telpas tikušas pielāgotas cirkam, Londonas Roundhouse tiek izmantots laikmetīgā cirka vajadzībām, bet tā pamatā ir vairāk kā koncertzāle, Francijā ir vairāki objekti, ir Santjago NAVE centrs, kur cirka kupols ir uzstādīts uz jumta terases… Tomēr lielākoties pasaulē tās ir multifunkcionālas telpas dažādām izpausmēm. Līdz ar to jāsaka, ka Rīgas cirks ir diezgan unikāls gadījums. Jauna apjomīga būve laikmetīgam cirkam, kurā vēsturiskā daļa būtu apvienota ar jaunu apjomu; komplekss, kuru veido cirka skola, rezidences un ietverta arī publiskā ārtelpa – tas ir unikāls risinājums šajā brīdī.
Vēlētos parunāt par vēl kādu nacionālā mērogā zīmīgu projektu, proti, Rīgas lidostas gaisa satiksmes vadības torni, kura metu konkursā jūsu birojs ieguva otro vietu. Būvējot šādu projektu tam jābūt ne tikai tehnoloģiski modernam vai soli priekšā tam, ko šodien saucam par modernu, tam jākalpo arī kā pilsētzīmei, lidostas vizītkartei. Kādus risinājumus piedāvājāt?
Brīdī, kad mēģinām atrast kādus risinājumus, mums viens no galvenajiem priekšnosacījumiem ir skaidrība – tīrs un patiess tēls. Tam ir jāizriet no esošās situācijas un skaidri jāstāsta par to. Tornis ar biroja telpām, kas atrodas horizontālajā apjomā, ir turpinājums esošajai, padomju laikos būvētajai Latvijas gaisa satiksmes ēkai. Mums šķita svarīgi šo ēku turpināt jaunos materiālos, jaunā kvalitātē un apvienot abus apjomus – horizontālo un vertikālo. Baltā alumīnija apšuvumu mēs pozicionējam kā otrreizēji pārstrādātus lidmašīnu korpusus, turklāt šādu apdares plākšņu apšuvums atgādina papīra lidmašīnu formu, kas savukārt turpina stāstu par lidmašīnām un to pārtapšanu citā kvalitātē.
Otra būtiska lieta, lai satiksmes kontroles torni izveidotu kā vietzīmi, kas būs redzama ikvienam izlidojot un ielidojot, – šim tēlam ir jāatšķiras no tā, ko līdz šim esam redzējuši pasaules lidostās. Smilšu pulksteņi un kātiņi ar bumbuli galā… – tas viss jau ir redzēts, taču šāds risinājums ir kas nebijis. Mūsu piedāvāto kontroles posteni veido melns, šķautņains veidojums, kas pavērsts skrejceļa virzienā. Mums bija svarīgi, ka aviodispečeru postenis – šī visu vērojošā acs – torņa galā ir galvenais visā ēkā, un visas telpas un zonas, kas to apkalpo, būtu tam ir pakārtotas. Uz horizontālā apjoma savukārt ir zaļais jumts dispečeru maiņai, kas atpūšas un gaida savas darba stundas. Ir paredzēts zaļais dārzs divu līmeņu augstumā – pašā tornī. Mūsuprāt, lai iegūtu iespaidīgu apjomu, tam ir jābūt pietiekoši lakoniskam un minimālistiskam, ko ir gana grūti panākt.
Šobrīd jūsu birojs strādā pie Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja projekta. Kādā stadijā šobrīd tas ir? Ko izvirzījāt kā galveno virsuzdevumu?
Šobrīd līgums ar “Latvijas dzelzceļu” ir noslēgts, un mēs strādājam pie minimālā būvprojekta. Līdz šim uzdevums bija formulēts vienkārši kā “Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja ēkas pārbūves un teritorijas attīstības projekts”, bet, kad redzējām, kā notiek reālā kustība no jaunajām Latvijas Universitātes ēkām un redzējām, ka Nacionālā bibliotēka nepiedāvā īsti mājīgu ārtelpu, šķita, ka tā būtu nepieciešama. Šobrīd ar pasūtītāju cenšamies vienoties par Dzelzceļa parka kā publiskās ārtelpas izveidi, kurā ir plāns apvienot dažādas izklaides un izziņas funkcijas. Nācām klajā arī ar ierosinājumu par to, ka “Latvijas dzelzceļš” ik gadu varētu uzņemties izsludināt konkursu par paviljona izveidi – ko līdzīgu Londonas Serpentīna paviljona piemēram. Pirmās sarunas ar pasūtītāju ir notikušas, un ideja principā tiek atbalstīta. Šobrīd gan mainās zemes īpašumu situācija, kas parka izveidi varētu aizkavēt.
Kas paredzēts muzeja ēkas iekšpusē?
Jaunais projekts ir plānots kā Latvijas dzelzceļa izglītības un inovācijas centrs. Esošajai vēsturiskajai depo ēkai saskaņā ar programmu ir papildus funkcijas, un mūsu uzdevums ir radīt tām telpu, tāpēc arī parādās jaunais apjoms. Šīs vēsturiskās ēkas piebūvē iespējams realizēt dažādus scenārijus. Tā var kalpot kā liela ekspozīciju zāle, kurā atrastos uz esošajām dzelzceļa sliedēm ripināmi trīsdimensionāli stendi, kam ir pašiem sava telpa, kur tos var sabīdīt un izbīdīt ārā ekspozīcijas vajadzībām. Ir virtuves zona un kafejnīca ar āra terasi. Otrajā stāvā ir galerija un divas darba grupu telpas jeb mākslinieku meistarklašu darbnīcas, un pašā galā – darbinieku telpas. Otrajā scenārijā – pirmajā stāvā var atrasties konferenču telpa; otrajā stāvā – darba grupu telpas. Citā variantā – lekcijas un banketus iespējams rīkot jaunajā daļā, ekspozīcijai paliekot vecajā daļā.
Ja reiz savā saruna esam nonākuši līdz Daugavas kreisajam krastam, pastāstiet, lūdzu, ko vairāk arī par šobrīd aktuālo 18. gadsimta koka ēkas – Šrēdera nama – rekonstrukciju, kas papildinās Z-torņu kompleksu ar sakoptu vēsturisko apjomu.
2010. gadā kopā ar Lienes Griezītes biroju uztaisījām rekonstrukcijas projektu koka ēku kompleksam Daugavgrīvas ielā 9. Šobrīd notiek ēku atjaunošanas process. Plānots, ka vecākajā ēkā mājos itāļu restorāns. Piedāvājām un jau ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju saskaņojām, ka otrajā stāvā tiks nojaukts bēniņu pārsegums. Līdz ar to otrajā stāvā virs iespaidīgajām sijām atklāsies slīpais jumts un eksponēsies milzīgais ķieģeļu manteļskurstenis. Mēģinām vecajā struktūrā iejaukties ļoti minimāli – tikai tiktāl, cik tas nepieciešams restorāna funkcijai – ēkas vidū tiks integrēta vecināta kapara lete un virtuves elementi. Pārējais paliek tāds, kāds bijis – vēsturiskās ailes, vēsturiskās kāpnes, kas šobrīd tiek restaurētas. Strādājām ar visām kompleksa mājām, kurām visām būs publiska funkcija.
14. Venēcijas arhitektūras biennālē Latviju pārstāvējāt ar ekspozīciju UNWRITTEN, kas stāstīja tekstu trūkumu Latvijas pēckara modernisma arhitektūras izpētē. Par ko sev būtisku birojs runāja savā šī gada biennāles konkursa pieteikumā?
Šajā konkursā ieguvām otro vietu, prezentējot ideju par “Viensētas gēnu” jeb vajadzību pēc personiskās telpas, kas, mūsuprāt, ir patiesā latvieša telpiskā identitāte, taču uz biennāli devās ekspozīcija, kas runā par daudzdzīvokļu namu kā arhitektūras kategoriju, kas vienlaicīgi piedāvā dzīvi kopā un atsevišķi.
Mums bija ļoti spēcīga tēma, kas ir aktuāla joprojām. Vienojošā biennāles tēma šogad tika definēta kā Freespace (Brīvā telpa). Protams, varam runāt par sociāliem mājokļiem, kā mēs dzīvojam kopā un kā telpas starp dzīvokļiem izmantojam, ko tajās darām, kā puķupodus kopīgi liekam... bet, mūsuprāt, tas pie mums īsti nestrādā. Piektdienā visas Rīgas maģistrāles ir pārpildītas un visi brauc ārā no pilsētas, lai nokļūtu savā individuālajā kosmosā. Savā freespace ar sev svarīgajiem cilvēkiem – vēlams ar skatu uz saulrietu vai ūdeni. Tas ir tas latviskais freespace, nevis kaut kāds iedomāts stāsts par socializēšanos, kas lielā mērā ir aizgūts no rietumvalstu pilsētplānotājiem un ticis vietējo pāraugušo hipsteru attīstīts. Jā, arī šī socializēšanās notiek, bet tā veido salīdzinoši mazu segmentu, kas, mūsuprāt, nav tik aktuāls. To latvisko unikalitāti nav nedz jāslēpj, nedz jāizmaina. Migranti pie mums nebrauc un mūsu paliek aizvien mazāk, nekas mums netraucē to izvērst un rādīt citiem kā savu nacionālo brīnumu. Šo tēmu arī domājam kaut kādā veidā paturpināt nākotnē.