Foto: Andrejs Strokins

Mani krāsas nekad nav interesējušas 0

Saruna ar mākslinieci Maiju Kurševu

Tomass Pārups
09/08/2018

26. jūlijā Kim? Laikmetīgās mākslas centrā tika atklāta Maijas Kurševas jaunākā personālizstāde ar nosaukumu “Izmeklēšana”. Tās pamatā ir līnija kā apzīmētājs mākslas darbu radīšanas procesam, un izstādē redzamie darbi uztverami kā Kurševas darba procesa fiksācija.

Maija Kurševa izstādēs piedalās kopš 2004. gada. Viņas pirmā personālizstāde “Grieziens” arī notika Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, kad tā mājvieta vēl bija Spīķeru radošajā kvartālā. Kopš tā brīža Kurševa ir attīstījusi atpazīstamu rokrakstu, kas ietekmējis virkni jauno ilustratoru un grafiķu. Izteikti tas pamanāms PopperPublishing izdevumu lappusēs, kur viena no veidotājiem ir arī pati Maija.

Lai arī Maijas Kurševas darbi vairumam cilvēku varētu asociēties ar atpazīstamu tēlu sistēmu, spilgtām krāsām un groteskiem sižetiem, pēdējo gadu laikā viņa aktīvi sākusi no tā visa atteikties. 2016. gadā galerijā “Māksla XO” izstādē “Rūtainā kārtība” iezīmējās mākslinieces tiekšanās pēc skaidras, lakoniskas vizuālas valodas. Ar kinētisko skulptūru “Dzīvesprieks” 2016. gadā Maija Kurševa tika nominēta Purvīša balvai, nokļūstot līdz pat tās gala izstādei, kas notika Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja lielajā zālē 2017. gada nogalē.

Kim? telpās skatāmajā izstādē izteiksmes līdzekļu ir vēl mazāk. Precīzāk sakot, tie ir reducēti līdz minimumam. Kurševa ir izvēlējusies strādāt tikai un vienīgi ar to, bez kā nebūtu iespējams izteikt ideju. Tā ir ideja, kas manifestējas grafiskā zīmē – līnijā. Tā vai nu atrodas kustībā, vai veido attēlu. Patiesībā līnija šeit ir vienīgais, kas veido attēlu. Līnija, kas ir uzvilkta automātiski, bez liekas piepūles, cenšoties norobežoties no ierastā prāta stāvokļa, kas pārņem zīmēšanas procesā.

Paralēli savai radošajai darbībai Maija Kurševa nodarbojas ar virkni citu lietu. Būdama pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, Maija nonāk teju vai konstantā saskarsmē ar jauno mākslinieku paaudzi. Intervijā viņa atzīst, ka pasniedzējas darbs arī izteikti ietekmē viņas mākslu. Uz sarunu tiekamies Maijas dibinātajā mākslinieku vadītajā telpā LOW, kur viņa teju vai katru dienu pavada laiku, strādājot pie pašas darbiem, kā arī organizējot jauno mākslinieku izstādes.


Foto: Andrejs Strokins

Paskaidro, lūdzu, kāpēc tavai izstādei piešķirts nosaukums “Izmeklēšana”!

Izstādei ir tāds nosaukums, jo tajā redzamie darbi saistās ar manu personīgo domu gaitu un procesu. Ar to, kā es audzēju domas, gatavojoties izstādei. Kaut kādā ziņā uzskatu sevi par detektīvu, kurš izseko pats sevi. Izstādē redzamie darbi ir uztverami kā tādi “savākti pierādījumi” darba un domāšanas procesam. Ir divi veidi, kā šo nosaukumu interpretēt. Viens ir manis pašas interpretācija, otra ir skatītāju interpretācija. Daudz domāju par skatītājiem, veidojot šo izstādi. Darbi ir izlikti fakti, kas liecina par darbībām. Skatītājs ir detektīva lomā, bet nav noticis noziegums, tādēļ viņš vienkārši izseko domu gaitai. Šis mākslas darbu kopums ir uztverams kā informācija, no kuras skatītājiem būtu kaut ko jāizsecina.

Vai tev ir skaidrs, ko viņiem būtu jāizsecina?

Man pašai tā ideja ir diezgan skaidra. Taču katrs skatītājs var izdarīt savus secinājumus. Var būt daudz variāciju.

Tātad tiek atstāts ļoti brīvs lauks interpretācijām. Izstādes konceptuālais ietvars ir ļoti atvērts, un izklausās, ka tu esi gatava pieņemt jebkuru skatījumu no malas.

Jā, protams. Es nevaru un negribu uzspiest skatītājiem nevienu, tā sakot, “pareizu” interpretāciju. Taču, kā jau minēju, man pašai izstādes idejiskā puse ir ļoti skaidra. Es šajā izstādē vēlējos darboties ar ļoti lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem. Tas ir lakoniskums, kas nav izteikts vārdos, bet gan darbos un materiālos, no kuriem tie veidoti. Attēlos.

Kas tieši ir šī tava skaidrā ideja?

Šis darbu kopums ir par līniju. Tas, kas rakstīts anotācijā, ir neliels stāstiņš, pastāstiņš. Tas nav svarīgākais izstādes aspekts. Svarīgākā ir doma par līniju. Par attēlu, par telpu, par laiku, par pieredzi... Par to, kā mēs uztveram lietas. Pirmajā telpā ir zīmējumi uz papīra, izkārtoti trīs nodalījumos. Otrajā telpā redzama līnija telpā un laiks, kas izteikts animācijā.

Un ko šis laiks apzīmē? Procesu?

Laiks parādās tajā brīdī, kad velku līniju. Kad zīmēju. Tā vieta uz papīra, kurai ota pieskaras, ir kā nebeidzams tagadnes punkts. Kad zīmējums ir pabeigts, tas kļūst par pagātnes sastāvdaļu, par vienu veselumu. Izstādē redzamajā animācijā tiek parādīts tieši līnijas vilkšanas process. Tajā nav redzams kopums, tas ir, zīmējums. Redzams tikai un vienīgi tagadnes punkts.


Foto: Andrejs Strokins

Šī animācija iet cilpā, un redzamais līnijas vilkšanas process ir konstants. Vai kaut ko pārinterpretēju, vai arī šī animācija savā ziņā apzīmē tavu konstanto atrašanos radošā procesā?

Varbūt. Šie darbi nebūtu raksturojami kā detalizēti vai pamatīgi “izzīmēti” zīmējumi. Tie ir tādi veikli žesti, kas radīti teju vai vienā elpas vilcienā. Lai to darītu, man ir nepieciešams atrasties ļoti skaidrā prāta stāvoklī. Pamatīgi jākoncentrējas. Tieši koncentrēšanās man ļauj vērot un apzināties radošo procesu.

Vai spēja koncentrēties tavā gadījumā ir atkarīga no dažādiem ārējiem apstākļiem?

Man ir svarīgi apstākļi, kādos es strādāju, jā. Piemēram, vide, kurā es strādāju. Kad domāju, man ir nepieciešami pilnīgi sterila kārtība, kā poliklīnikā.

Tātad tu neatbilsti stereotipam par autoru, kurš strādā “mākslinieciskā nekārtībā”.

Tas tiešām ir stereotips. Ir, protams, dažādi cilvēki, un katrs strādā tā, kā viņam ir ērtāk. Katram ir savi darba nosacījumi. Manā gadījumā darbs sastāv no divām daļām. Pirmā daļa saistās ar domāšanu. Tā izpaužas tad, kad sēžu un domāju, cenšoties ideju virzīt uz priekšu un attīstīt. Šajos brīžos man ir nepieciešams pilnīgs klusums. Tāds, kad telpā nav pat dzirdama pulksteņa tikšķēšana. Kad sākas fiziskais darbs, reālais darbu radīšanas process, mani netraucē nedz skaņas, nedz cilvēki. Ir pat patīkami, ja kāds atrodas blakus vai rosās citā telpas stūrī.

Rakstīšanai gan mēdz būt nepieciešams pilnīgs klusums. Vismaz manā gadījumā. Es brīnos, ka tu tā vari strādāt. Vai tas tā vienmēr ir bijis?

Nē, es jau neesmu tāda nofiksēta un gatava. Viss jau laika gaitā ir mainījies. Domāju, ka sāku šādu pieeju piekopt 2013. gadā, kad Kim? Laikmetīgās mākslas centrā gatavojos personālizstādei “Seriāls”. Nu jau vairākus gadus pie tās pieturos. Ideju attīstu savā prātā un iztēlē, un neviens mani nedrīkst traucēt.

Vai esi viegli aizkaitināma tādos brīžos?

Jā! Patiesībā jaunākajā izstādē ir ļoti tieša atsauce uz darbu būvēšanu iztēlē. Tā izpaužas instalācijā, kas sastāv no papīra strēmelēm. Lai nonāktu līdz animācijai telpas galā, izstādes apmeklētājiem ir jāiziet cauri blīvam papīra strēmeļu kopumam, kas to aizsedz. To var salīdzināt ar iešanu cauri biezai miglai. Es vairākkārt to tev jau esmu stāstījusi, bet, kad cenšos iztēloties darbus telpā, es jūtos kā taustāmies tumsā. Tā kā es šo darbu biju iecerējusi šai konkrētajai telpai, man bija skaidra vīzija, par to, kas tas būs. Domās bija tēls, bet kopumā tā vienmēr ir taustīšanās tumšā telpā. Tikko es spēju iztēloties priekšmetu vai darbu izkārtojumu, parādās gaisma. Caur šīm papīra strēmelēm centos izteikt šo sajūtu.


Foto: Andrejs Strokins

Būtībā šī izstāde ir tava darba procesa fiksācija. Vai centies skatīties uz savu domāšanas procesu no malas un pēc tam to ilustrēt?

Konkrētais darbs ar papīra strēmelēm ir sava veida domāšanas procesa ilustrācija, bet to pašu nevarētu teikt par izstādi kopumā. Izstāde ir par domas fiksāciju, kas izpaužas caur līniju, izmantojot ļoti minimālus izteiksmes līdzekļus. Šī doma neizpaužas teksta formā. Tas ir domu ceļš un domu attīstība. Domu būvēšana bez teksta klātbūtnes. Kaut gan izstādē ir arī teksts. (Smejas.)

Tu iepriekš pieminēji savu intensīvo koncentrēšanos stāvokli, kuram nododies, kad gatavojies izstādei. Taču izstādē ir arī vēl viens aspekts – automātiskā zīmēšana. Vai tā arī pieprasa intensīvu koncentrēšanos, vai tomēr šajā pieejā izpaužas izteikta patvaļība?

Koncentrēšanos var redzēt pašā līnijā. Izstādītajos zīmējumos nav nekā ekspresīva vai nosmērēta. Nu, tas nav nekāds abstraktais ekspresionisms! Tajos diezgan izteikti var redzēt skaidrību. Ir daudz zīmējumu, kas nav nonākuši līdz izstādei. Ir zīmējumi, kurus esmu vairākkārt pārzīmējusi, jo mani neapmierināja kāda konkrēta detaļa. Skatītāji gan, visticamāk, neredzētu šīs atšķirības. Tikai es varu pateikt, kas man tur krita uz nerviem. Zīmējumu blokos gan pavīd arī atpazīstamas lietas. Piemēram, portreti vai figūras. Taču mēģināšana izvairīties no atpazīstamu tēlu zīmēšanas, pielāgojot automātisku pieeju, man pašai ir liels izaicinājums. Uzdevums bija uzzīmēt kaut ko tādu, kas neeksistē reālajā pasaulē.

Vai zīmējumu pārzīmēšana savā ziņā neizslēdz daļu automātiskuma? Ja reiz tu šos zīmējumus pārzīmē, tad tomēr pielāgojies citai domāšanas formai.

Šajā gadījumā arī domāju par to, kā tas viss turēsies kopā. Par estētiku, par līniju. Par to, kā šī līnija nolasīsies skatītājiem. Domāju par visu kopumu, jo zināju, kā es gribu, lai tas viss izskatītos gala rezultātā.

Kā tu nosaki, kurš automātiskais zīmējums ir labāks un kurš – švakāks?

Labāki ir tie, uz kuriem skatoties, redzu, ka tie radušies bez sevišķas piepūles.

Uzreiz gribas tev jautāt, kā to var redzēt?

Man liekas, no malas to nevar redzēt. To redzu tikai es. Tādēļ uzskatu, ka izstādi var sadalīt divās daļās. Tajā, ko redzu es, zinot, kā tā tapusi, un tajā, ko redz cilvēki no malas. Nebija jau tā, ka uzreiz sapratu, ko es gribu iekļaut ekspozīcijā. Tas viss sākās ar tiem automātiskajiem zīmējumiem. Tas, kā zīmējumi skatāmi pirmajā ekspozīcijas telpā – cits citam blakus gar visām telpas sienām –, nav salīdzināms ar to, kā skatījos uz tiem darba procesā. Tie vienkārši bija zīmējumi, kurus pēc pabeigšanas saliku kaudzē. Tikai pēc tam es veidoju tos blokus, liekot darbus secībā, vadoties pēc formas un sekvences, lai tie telpā izveidotu sakarīgu kopskatu.


Foto: Andrejs Strokins

Šajā izstādē svarīgākais ir vienotais kopums, vai arī katram atsevišķajam zīmējumam ir sava konceptuālā nozīme?

Tas ir kopums, jā. Ja skatītos uz katru zīmējumu atsevišķi, katram varētu piemetināt vien estētiskas kvalitātes.

Pēdējo gadu laikā esi sākusi strādāt daudz reducētāk. Ja agrāk tavos darbos dominēja vizuāli piesātināti sižeti, tad tagad izvēlies strādāt, atsijājot visu nost. Kas ir noticis?

Tā ir apzināta vēlme atteikties no liekā. Daudz vērtīgāk šķiet izteiksmes līdzekļus pakļaut idejām, nevis vienkārši izstādīt visu, kas man mājās vai darbnīcā sakrājies. Kopskatam ir jāstrādā kopējās idejas vārdā. Tā ir metode, pie kuras es esmu nonākusi. Labāk ir no kaut kā atteikties, nevis telpu piegrūst pilnu ar visādām mantiņām un liekiem elementiem.

Bet tas taču nenozīmē, ka tavos darbos iepriekš bijis kaut kas lieks?

Nē, nu, tur bija tāds ņigu ņegu!

Man gan liekas, ka var arī būt ļoti blīvi, taču veiksmīgi darbi, ja visi elementi attaisnojas idejas vārdā.

Jā, tā var būt. Tomēr es šobrīd eju minimālisma virzienā. Patiesībā to varētu precīzāk raksturot kā domas skaidrības virzienu.

Kā līdz tam nonākt?

Domājot!

Nesen teici, ka antidepresantu lietošana ir ietekmējusi tavu domāšanas procesu. Vai šādu medikamentu lietošana pieļauj domas skaidrību?

Tie medikamenti noteikti ir kaut ko sakārtojuši manā galvā. Šobrīd man ir grūti skaidri definēt, ko tieši tie ir sakārtojuši. Es ik pa brīdim par to domāju, bet īsti nevaru to skaidri noformulēt, jo nav viegli uz sevi paraudzīties no malas. Es, protams, jūtu antidepresantu ietekmi, bet nedomāju, ka tie rada citādu vai vēl lielāku miglu. Es novēroju, ka daudzas lietas manā dzīvē ir sakārtojušās, un šo faktu nevar norakstīt uz antidepresantiem vien. Tā ir attīstība un pieaugšana. Katram savs ceļš.

Kā tu saviem studentiem pasniegtu šo izstādi? Pieļauju, ka domu skaidrība ir lieta, uz kuru tiecas daļa jauno mākslinieku.

Nezinu, ko viņi no šīs izstādes varētu mācīties. Es gan uzskatu, ka, ja reiz esmu pasniedzēja, man pašai ir jārada māksla. Ja runāju ar jauniem māksliniekiem par izstāžu veidošanu, man pašai to arī jāpraktizē.

Tā ir pienākuma apziņa?

Nezinu, vai gluži tā to sauktu. Vienkārši domāju, ka citādi nemaz nevar būt. Tas vienkārši ir normāli. 

Kā tu šobrīd jūties pasniedzējas lomā? Vai tas joprojām ir interesanti?

Jā! Man patīk atrasties akadēmiskajā vidē. Man patīk komunicēt ar studentiem un man patīk tie cilvēki, ar kuriem es strādāju. Man liekas, es tiešām esmu nonākusi pareizajā vietā, jo konstanti atrodos intensīvā intelektuālā darbā. Man pašai ir jātrenējas. Man ir jābūt uzmanīgai un atvērtai. Lai runātu ar citiem cilvēkiem par viņu idejām, ir nepieciešama iekšēja skaidrība.

Tas noteikti ietekmē arī pašas māksliniecisko darbību.

Arī, protams. Tādēļ saku, ka skaidrību nevar norakstīt uz kaut kādām tabletēm vien. To jātver kontekstā ar darbu un sadzīvi. Ļoti daudz ko ietekmējusi arī mana iesaiste galerijā LOW. Izstāžu organizēšana uzliek virkni pienākumu pret sevi un izstāžu autoriem. Mani interesē arī lietu praktiskā puse. Bieži vien jāiespringst, gatavojot uzdevumus semestra projektiem. Par galeriju runājot, šeit ļoti bieži izstādes veido jauni mākslinieki, kuri šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijā. Man šķiet svarīgi sniegt viņiem platformu, lai viņu darbi izietu ārpus akadēmijas un sasniegtu skatītājus, kas nav saistīti ar viņu studijām.

Tu iepriekš esi teikusi, ka, nodarbojoties ar pašas mākslu, tu pilnīgi noslēdzies no visa pārējā. No pasniedzējas darba un no galerijas uzturēšanas, piemēram

Domāšanas procesā, jā. Ir atšķirība starp praktisko un domāšanas procesu.

Praktiskais process gan neizslēdz domāšanu, es pieņemu.

Protams, jā. Var gadīties, ka izstādes iekārtošanas laikā pēkšņi gribas visu ko mainīt. Tādēļ uzskatu, ka jātaisa maketi! Es skaidri zinu, ka nespēju darbnīcā radīt darbus un tad ierasties izstāžu zālē ar skaidru vīziju, kur to visu likt. Nespēju tā strādāt.

Vai vienmēr esi taisījusi maketus?

Laikam sāku 2013. gadā, izstādē “Seriāls”.

Pamanīju, ka tavos darbos arvien straujāk sākušas pazust spilgtās krāsas, sākot jau ar “Seriālu”.

Krāsa man nekad nav bijusi svarīga! (Smejas.) Kāda žurnāliste bija ļoti pārsteigta, to izdzirdot. Viņa teica: “Bet tur taču bija gan oranžā, gan spilgti zaļā, gan rozā krāsa!” Tās taču ir pilnīgi basic krāsas. Būtībā tāda spēle ar kontrastiem. Man nekad nav interesējusi krāsu tonalitāte. Mani saista grafiskums, jo man nav krāsu izjūtas. Tādēļ jau no paša sākuma bija skaidrs, ka šajā izstādē nebūs krāsu. Ka būs tikai tīras, grafiskas formas. Tā arī ir sava veida reducēšana.


Foto: Andrejs Strokins

Vai tu visiem māksliniekiem ieteiktu reducēšanas principu?

Nē! Lai katrs dara, kā pats grib. Lai vemj uz audekla vai pilina uz tā asinis! Lūdzu!

Baigās galējības, ne?

Katram savs ceļš ejams. Nekad neesmu gribējusi, piemēram, saviem studentiem uzspiest skaidrus principus darbu radīšanai.

Bet tu taču mēdz izteikt kritiskas piezīmes?

Mēdzu, jā. Ja kaut kas šķiet pavisam lieks, to arī pasaku, bet nekautrējos arī uzslavēt studentu, kura darbi man patiešām patīk. Man arī patīk izvirtības un “trakas” krāsas. Neesmu diktatore darbā ar studentiem.

Noslēgumā gribētu tev paprasīt, kā tev patīk vilkt līniju?

Visādi. Varu teikt, ka tas ir viens no labākajiem un jēdzīgākajiem laika pavadīšanas veidiem.

Tu to ieteiktu visiem?

Nē, es runāju tikai par sevi! (Smejas.) Lai arī zīmēšanai var nebūt skaidra mērķa, tas vienmēr ir vērtīgs treniņš. Savas rokas, domu un spēju trenēšanai zīmēšana ir ideālais laika pavadīšanas veids. Man ļoti patīk guaša krāsas. It īpaši melnā. Tās tonalitāte ir tik samtaina un patīkama.

Vai esi mēģinājusi pievērsties arī eļļas krāsām?

Tā, man liekas, ir pilnīgi cita pasaule. Eļļas glezniecībā ir liels uzsvars uz krāsām un tonalitāti. Kā jau teicu, man tas viss ir diezgan svešs. Visas tās gleznieciskās kvalitātes mani neinteresē.

Ir patīkami dzirdēt, ka tev mākslas radīšanas process sagādā baudu. Allaž mākslinieki sūdzas par procesu, sakot, ka tas ir mokošs.

Tas var būt mokošs, bet es apzinos, cik ļoti priviliģēta esmu. Nodarbošanās ar mākslu ir liela privilēģija. Tādēļ es to izbaudu. Man tas ļoti patīk. Veidojot šo izstādi, bija grūti atdalīties no neskaitāma daudzuma pienākumu, bet acīmredzot man to izdevās paveikt.