Deivids Šriglijs. © David Shrigley

Visoptimistiskākais pesimists 0

Intervija ar britu mākslinieku Deividu Šrigliju

Una Meistere
13/08/2018

Jūlija vidū britu mākslinieks Deivids Šriglijs (David Shrigley) savā instagram kontā bija ievietojis zīmējumu – zaļu skeletu ar mazliet nošļukušiem pleciem, kura kreisajā stūrī bija uzšņāpti trīs vārdi: “Gaidiet rindā” (Wait in Line). Kāds no viņa sekotājiem bija pierakstījis komentāru: “Vai tas esi tu?” (Is it you?)

2013. gada Tērnera balvas nominants Deivids Šriglijs pazīstams ar saviem komiksiem līdzīgajiem zīmējumiem un asprātīgi ironiskajiem tekstiem par ikdienas situācijām, vienkāršām cilvēciskām kaislībām un vājībām, nāvi un dzīvi, labo un ļauno, mūslaiku neirozēm un politisko farsu. Viņa stils balansē starp šķietamu bērna naivumu un ar pieredzes sārņu kārtu “apauguša” pieaugušā nihilismu. Vienlīdz klātesoši tajā ir šķīsti smiekli, krekšķinošs sarkasms un melnais humors. Šriglijs ir mūsdienu mākslas ainas visoptimistiskākais pesimists, un tas arī izskaidro viņa neprātīgo popularitāti. “Esmu par to domājis visu dzīvi – starp pieņemamu un nepieņemamu uzvedību ir tikai plāns cigaretes papīriņš, un ir tik vienkārši pārkāpt šo robežu un kūleņot lejā no kalna jau otrā pusē,” viņš savulaik apgalvoja The Guardian publicētā intervijā britu rakstniekam  Vilam Selfsam.

Nejauši trāpījušās gramatikas kļūdas savos tekstos viņš izlabo vienkārši pārsvītrojot. Šriglijs nekad nepārzīmē. Kā mākslinieks viņš ir ārkārtīgi ražīgs, taču atšķirībā no saviem laikabiedriem, kas mākslas radīšanu pārvērtuši industrijā, nodarbinot kaudzi asistentu, Šriglijam šis process joprojām ir fizisks. Katrā no viņa darbiem ir viņa paša rokas nospiedums, viņa vilkta līnija, vārdi, burti. Viņa fanu auditorija variējas no bērniem līdz sirmgalvjiem. Kaut gan viņš pats ironiski atzīst, ka, iespējams, pirmie viņu saprotot labāk par pēdējiem.

Deivids Šriglijs dzimis 1968. gada 17. septembrī Maklesfīldā (interesanti, kādu zīmējumu viņš ievietos instagramas kontā savā 50. dzimšanas dienā?!), beidzis Glāzgovas Mākslas skolu un šobrīd dzīvo Braitonā. Viņa darbi bijuši izstādīti Tate Modern Londonā, MoMA Ņujorkā, kā arī Parīzē, Berlīnē, Melburnā, Minhenē un daudzās citās vietās visā pasaulē. Starp mākslinieka nesenākajām personālizstādēm var minēt “Zaudē prātu” (Lose Your Mind) Mito mākslas tornī Japānā (2017) un “Problēmu ģitāras” (Problem Guitars) Antona Kerna galerijā Ņujorkā Independent mākslas meses ietvaros. Līdztekus zīmējumam Šriglija mediji ir arī fotogrāfija, glezniecība, animācija, mūzika un tēlniecība. Viņš izdevis vairāk kā 20 grāmatas un jaunākā – “Pilnīgi sakarīgs plāns: jaunai un labākai sabiedrībai” (Fully Coherent Plan: For a New and Better Society) – nāca klajā šī gada maijā. Tajā iekļautas 254 ilustrācijas ar Šriglijam raksturīgo trekno, melno līniju uz teju stērķelēti balta papīra. Vienā no grāmatas lappusēm rodams īss kopsavilkums veltīts “Lietām, kas neļauj būt mums pašiem. Gandrīz visam, bet jo īpaši – maskām, apmetņiem un cepurēm.”
Šriglija kontā ir arī mūzikas video britu rokgrupai Blur un Bonnie ‘Prince’ Billy jeb Vilam Oldhemam. Viņš ir arī šī gada Braitonas Festivāla viesrežisors. Mākslinieks vienmēr uzsvēris, ka viss viņa radītais ir “darbs procesā”. Kā viņš apgalvo mūsu sarunā “ar to es domāju, ka tu nekad īsti nevaldi pār darba kontekstu, jo konteksts mainās atkarībā no tā, kas, kad un kurā vietā uz to skatās.” Spilgta liecība tam ir viņa skulptūra “Tiešām labi” (Really Good), kas 2016. gadā tika uzstādīta uz ceturtā postamenta Londonas Trafalgāras laukumā.

Šriglijs ir astotais mākslinieks (pēc Marka Kvinna, Entonija Gormlija u.c.), kam izrādīts gods piedalīties šajā publiskajā laikmetīgās mākslas projektā. Trafalgāras laukumam tika dots vārds par godu lielākajai britu jūras uzvarai karā pret Napoleonu Bonopartu; uz ceturtā postamenta bija plānots novietot karaļa Viljama IV statuju – tieši laukuma centrā. Taču līdzekļu trūkuma dēļ šis plānots netika īstenots un postaments palika tukšs vairāk nekā 150 gadu garumā. Pēc ilgām debatēm 2005. gadā ar Londonas mēra un Anglijas Mākslas padomes atbalstu tika nodibinātā tā saucamā “Ceturtā postamenta programma”, kas paredzēja uz tā izvietot mainīgus laikmetīgās mākslas darbus.

Šriglija īkšķa skulptūra bija septiņus metrus augsta un pats īkšķis - humorpilni pagarināts, tādējādi lieliski saspēlējoties ar darba nosaukumu “Tiešām labi”. Tiesa, darbs pamanījās izraisīt disputu vētru, ņemot vērā pēc-breksita sensitīvo klimatu Lielbritānijā. Pats mākslinieks aktīvi iestājās pret tās izstāšanos no ES, tādējādi viņa skulptūras iemiesotajam žestam izskatoties gana divdomīgi. Taču, tā kā projekta koncepts bija tapis krietni pirms tam, Šriglijs apelēja pie vecās, labās patiesības, ka labas lietas pievelkas un, jo vairāk teiksiet, ka viss ir labi, jo lielāka iespējamība, ka tā arī būs. Kā mākslinieks apgalvoja intervijā Dezeen.com: “Kā māksliniekam tev ir jātic, ka tavi darbi kaut kādā ziņā padara pasauli labāku – pa ja to saturs ir diezgan drūms vai ļoti kritisks pret sabiedrību. Tā es jūtos par savu darbu. Šajā ziņā šis darbs ir gan ironisks, gan patiess vienlaicīgi.”


Deivids Šriglijs. “Smieklu māja”. Deste laikmetīgās mākslas fonda projektu telpā Slaughterhouse Hidras salā Grieķijā. Foto: Maria Markezi

Viens no Šriglija jaunākajiem projektiem ir instalācija “Smieklu māja” (Laughterhouse), kas līdz 30. septembrim apskatāma DESTE projektu telpā Slaughterhouse Hidras salā Grieķijā. Mākslinieka debija dokumentālajā kino ir filma par kazām, kur savā tipiskajā sirreāli paradoksālajā manierē viņš pretnostata komisko noskaņu un šīs vietas drūmo vēsturi. Atklāšanas vakarā filmas prezentāciju pavadīja arī muzikāls skaņdarbs, kurā tika izmantotas Šriglija paša dizainētas elektriskās ģitāras. 

DESTE jeb Deste laikmetīgās mākslas fondu dibinājis un iniciējis grieķu mākslas kolekcionārs, rūpnieks un filantrops Dakis Joannu. Viņš ir viens no spožākajiem vizionāriem mūsdienu mākslas ainā un vairāku pasaules prestižāko muzeju valdes loceklis. Šriglija instalācija turpina 2009. gadā aizsākto tradīciju, kad DESTE katru gadu viena mākslinieka vai mākslinieku grupas rīcībā nodod savu bijušo lopkautuvi Hidras salā, kur tiek eksponēts radīts īpaši šai telpai radīts projekts.

Mūsu saruna ar Deividu Šrigliju notika pa tālruni un ilga 50 minūtes. Braitonā bija 11 no rīta, Rīgā – viens pēcpusdienā.


Deivida Šriglija instalācija “Smieklu māja”. Deste laikmetīgās mākslas fonda projektu telpā Grieķijas salā Hidra (19. jūnijs - 30. septembris, 2018). Foto: Fanis Vlastaras & Rebecca Constantopoulou. © David Shrigley

Gribētu sākt ar jūsu aktuālo projektu Hidras salā. Šorīt iegūglēju un konstatēju, ka YouTube ir pilns ar video, kur kazas blēj cilvēku balsīs un cilvēki par to smejas. Arī jūsu instalācija saucas “Smieklu māja”. Kā jums šķiet, kāpēc cilvēki tā uzvedas? Kāpēc smejas par citiem?

Manuprāt, Hidra ir diezgan sarežģīta vieta, kur radīt mākslas darbu. Kā zināt, tā ēka ir bijusī lopkautuve. Likās, ka būs diezgan grūti izvairīties no šī fakta un tās diezgan drūmās auras. Domājot par gaļas rūpniecību, mēs cenšamies nedomāt par pašu kaušanas procesu.

Maniem darbiem arvien piemīt kāds komisks elements. Tā kā tajā ēkā pārsvarā tika kautas kazas, es skatījos šos video YouTube un atklāju, cik kazas patiesībā ir smieklīgas. Un iedomājos, kā būtu šo ideju iemiesot filmā un vai tas joprojām būtu smieklīgi, ja šo filmu demonstrētu lopkautuvē. Tas arī bija šīs filmas sākumpunkts, taču es patiesībā nemaz nezināju, kas notiks. Tas patiesībā bija kā tāds ierosinājums vai jautājums – es nebiju pārliecināts, vai cilvēki to ieraudzīs vienā konkrētā veidā, līdz ar to nebiju arī drošs, kāda būs viņu reakcija. Savā ziņā tā ir viena no mākslas radīšanas priekšrocībām, ja ņem vērā, ka visi mākslas darbi ir darbi attīstības procesā. Pati filma ir diezgan smieklīga, taču man likās interesanti noskaidrot – kad kaut kas pārstāj būt smieklīgs un kad kaut kas sāk būt smieklīgs, un vai kaut kas var būt vienlaikus smieklīgs un šausminošs.

Jūsu daiļradē arvien parādās ironija un nāve. Savā ziņā tas man atgādina “Tibetas dzīves un nāves grāmatu”, kas saka, ka regulāra nāves apcerēšana spēj novest pie dziļa prieka pieredzes. Tāpēc ikvienam vairākas reizes dienā ir jādomā par nāvi. Vai jūs tā darāt?

Es nezinu. Man šķiet, ka, kļūstot vecākam, cilvēks arvien vairāk domā par nāvi, un vairumam cilvēku ir noteikta pozīcija pret nāvi – komiska vai filozofiska, vai vēl kāda cita veida. Šis darbs ir zināmā mērā par nāvi, taču ne obligāti par mūsu nāvi; tas drīzāk ir par nāvi, ko mēs piespriežam citām radībām, lai iegūtu sev pārtiku. Tāpēc te parādās arī ētiskas dabas jautājums.

Filmēšanas un montāžas laikā pavadot ļoti daudz laika ar kazām, sapratu, ka viņas man nenormāli iepatīkas. Es sāku justies ārkārtīgi tuvs kazām, un man patiešām viņas sāka ļoti patikt. Turklāt man radās arī sajūta, ka es viņas spēju saprast. Esmu dzīvnieku mīļotājs, man ir suns, kas man patiešām ir mīļš. Atgriežoties pie nāves, varu teikt, ka, skatoties filmu, nākas aptvert, cik šie dzīvnieki ir pilni dzīvības. Britu vai tibetiešu filozofija nav man īpaši labi zināmas, taču, šķiet, ka šis darbs skar minētās tēmas. Šajos dzīvniekos ir tik daudz dzīvības, personības, dīvainības un prieka. Tāpēc, manuprāt, paradokss starp filmu un tās izrādīšanas vietu ir ļoti skaidri nolasāms.


Deivids Šriglijs. “Smieklu māja”. DESTE projektu telpā Slaughterhouse Hidras salā Grieķijā. Foto: Maria Markezi

Ko jūs šī darba tapšanas procesā atklājāt par kazām tādu, ko iepriekš nebijāt zinājis?

Šķiet, ka mūsu komanda filmas veidošanas laikā uzzināja par kazām daudz – tās ir diezgan dīvaini radījumi un ļoti dažādas. Ir visvisāda veida kazas, tās tiek turētas un izmantotas ļoti atšķirīgos nolūkos.

Mēs patiesībā viņas Hidrā nemaz nefilmējam, jo tur viņu nav pietiekami daudz, mēs filmējām Maltā, kur ir diezgan līdzīga ainava. Un mēs atklājām, ka Maltā kazas izskatās diezgan nožēlojamas un nelaimīgas. Otra filmas daļa tika uzņemta Skotijā – vairākās kazu fermās. Vidusjūras reģionā kazas daudz tiek izmantotas gaļas rūpniecībā, taču Lielbritānijā tā nav, šeit tās tiek turētas piena ieguvei vai vienkārši kā mājdzīvnieki.

Jā, bet es tiešām daudz ko uzzināju. Kazas, piemēram, ir diezgan grūti turēt, jo viņas visu apēd. Fermas saimnieki teica, ka kazas nevar vienkārši palaist pļavā kā aitas, bet visu laiku jātur aplokā, jo citādi tās visu apēdīs. Viņas pat noēd riepas no mašīnu riteņiem un vispār sagādā diezgan daudz zaudējumu. Kazas ir tiešām interesanti un dīvaini radījumi, tas nedaudz ir iezīmējas arī filmā. Protams, nejūtos kā kazu eksperts, taču tagad par tām zinu daudz vairāk nekā iepriekš.

Atgriezīsimies pie jūsu zīmējumiem. Kāpēc jums tik svarīgi darbos ir izmantot tekstu?

Zīmējumi ar tekstiem ir manas radošās darbības kodolā, to esmu darījis visu savu dzīvi. Tas ir sevis izteikšanas veids, turklāt tas ir ļoti viegls medijs, kurā vienmēr esmu juties komfortabli. Ne tā kā ar filmu veidošanu. Šī ir pirmā dokumentālā filma, ko esmu uzņēmis, līdz ar to medija ziņā šis projekts man ir diezgan pamatīgs pagrieziens. Zīmējumus esmu zīmējis vienmēr. Šķiet, ka manā gadījumā viss vienmēr atgriežas pie melnbalta zīmējuma, pat “Smieklu mājas” izstādes plakāts ir melnbalts zīmējums ar kazu. Un arī izstādes katalogs tika izveidots no zīmējumiem, nevis filmas kadriem. Esmu ar to nodarbojies tik ilgi, ka man vairs nav objektīvas sajūtas, kas ir tas, ko es daru, tikai – ka man patīk to darīt.


© David Shrigley

Skatoties uz jūsu darbiem, jo īpaši uz tekstiem, man radās sajūta, ka jūs reducējat vārdu daudzumu, it kā cenšoties pēc iespējas izvairīties no liekvārdības. Kāpēc tā?

Tas ir reducēšanas process. Es vienmēr cenšos pateikt savu sakāmo pēc iespējas ekonomiskāk. Mani interesē nobīdes, kas rodas starp vārdiem un bildēm, starp ilustrācijām un to aprakstiem. Mani interesē pati valoda. Lielākoties par šiem tekstiem manos zīmējumos nav īsti skaidrs, vai tie domāti metaforiski vai burtiski. Tā ir teritorija, kas mani arvien interesē. Domāju, ka manis veidotie attēli ir kaut kas pa vidu starp rakstu darbu un zīmējumu. Līdz ar to šeit ir arī literārais elements; zināmā mērā tas ir kaut kas līdzīgs konkrētai dzejai. Vārdi darbojas kā bildes, un dažkārt bildes tādā pašā veidā darbojas kā vārdi. Manuprāt, pēdējā laikā manos zīmējumos ir mazāk vārdu nekā agrāk, esmu to pamanījis, taču īsti nezinu, kāpēc tas tā ir. Tas vienkārši ir daiļrades attīstības ceļš. Kā profesionāls mākslinieks esmu ar to visu nodarbojies vairāk nekā 20 gadus – vairāk nekā divas desmitgades es neesmu darījis neko citu! Tāpēc, manuprāt, ir droši teikt, ka mana radošā darbība laika gaitā ir krietni attīstījusies.  

Bet, skatoties uz mūsdienu lielajām muzeju izstādēm, biennālēm u.tml., zīmējums vairs nav īpaši bieži pārstāvēts. Vai tas ir izzūdošs medijs? Varbūt digitālais laikmets un nākamās kiborgu paaudzes pieliks zīmējumam punktu, kā tas jau notiek ar rokrakstu? Ko jūs domājat par šiem jautājumiem?

Es domāju, ka zīmēšana un gleznošana – fiziski attēlu radīšanas veidi – vienmēr pastāvēs tēlotājmākslas pasaulē, pat ja tie sāk izzust no populārās kultūras. Man ir izstādes lielos muzejos, un tie darbi, ko radu muzejiem, atšķiras no tiem, kas domāti mazākām telpām vai grāmatai. Es vienkārši cenšos aizpildīt vietu. Es radu objektus, filmas, dažādas zīmējumu instalācijas. Manuprāt, digitālais laikmets vienkārši ir vēl viens veids, kā radīt mākslas darbus. Kad domāju pats par saviem darbiem un izmaiņām, kas nākušas saistībā ar internetu un digitālajiem medijiem, man liekas, ka mainījušies ir tikai mediji un veids, kā darbi tiek izplatīti. Un tas ir jāpieņem.

Es, piemēram, pārtraucu uzņemt fotogrāfijas. Es mēdzu taisīt tādus īslaicīgus publiskās mākslas darbus, grafiti un tamlīdzīgi, un tad es tos fiksēju fotogrāfijās, un tad šīs fotogrāfijas tika izstādītas galerijās. Vairs to nedaru. Tā kā fotografēšana ar filmiņu būtībā ir izmirusi vai vismaz krietni samazinājusies par labu digitālajai fotogrāfijai, es pārtraucu nodarboties ar fotogrāfiju kā mākslas praksi. Protams, es daudz bildēju ar telefonu, bet tās bildes varbūt labākajā gadījumā tiek ieliktas sociālajos tīklos. Manuprāt, tas ir jautrs fotogrāfiju uzņemšanas veids.

2000. gadu sākumā, kad beidzu nodarboties ar fotogrāfiju, es pievērsos animācijai kā mākslai. Patiesībā tieši tāpēc, ka to varēja darīt digitāli, taisīt vektoranimācijas, kas ir pavisam viegli. 90. gados, pirms kļuvu par profesionālu mākslinieku, tā vēl nebija. Tolaik digitālā animācija vēl tā īsti neeksistēja lietojamā formā. Jā, digitālais laikmets man palīdzēja veidot digitālas filmas, un man tas liekas patiešām interesanti.

Relatīvi runājot, filmas šobrīd var uzņemt ikviens un process ir pavisam vienkāršs. Tāpēc man liekas, ka šīs izmaiņas medijos vienkārši ir jaunas iespējas. Mainās gan tas, kā cilvēki strādā, gan tas, kā tiek izplatīta informācija. Taču es nedomāju, ka tam ir pārāk lieka ietekme uz tēlotājmākslas pasauli. Pavisam savādāk ir, ja esi, piemēram, ilustrators, mūziķis vai rakstnieks. Pirms 20 gadiem žurnālistam par rakstiem maksāja daudz vairāk, tāpat arī ilustratoram. Es vēl atceros tos laikus. Tāpat ir arī mūzikā, jo tagad pēkšņi visi to grib par velti. Par laimi tēlotājmākslas pasaule nepastāv gluži tādā pašā veidā; tā ir saistīta ar objektu, kas var būt pārdodams – nevis kā grāmata, kas var būt pieejama digitālā formātā. Vai arī – kad esi uzņēmis fotogrāfiju, visi to vēlas apskatīt par velti, neviens nevēlas par to maksāt. Tāpat arī ar mūziku. Tāpēc, kopumā ņemot, uzskatu, ka digitālais laikmets ir bijis diezgan jauks pret tēlotājmākslas pasauli, bet diezgan nejauks pret visiem pārējiem.


Deivids Šriglijs. “Pilnīgi sakarīgs plāns: jaunai un labākai sabiedrībai”. © David Shrigley

Jūsu intervijās bieži tiek minēts, ka māksla pastāv kā ierosinājums. Kāda, jūsuprāt, ir mākslas loma, īpaši šajā mūslaiku pasaulē?

Es neesmu tāds mākslinieks, kurš, ja viņam rodas ideja, taisa mākslas darbu, lai to nodemonstrētu vai pārbaudītu per se. Man bieži ir tā – man ir ideja vai kaut kāds intereses lauks, taču, radot mākslas darbu, es īsti nezinu, ko daru. Daru to tāpēc, ka domāju, ka tas ir interesanti. Beigās tas var izrādīties kaut kas jau pilnīgi cits. Radot mākslas darbu, es neesmu īsti pārliecināts, par ko tas ir; varbūt ir jāaizpilda telpa vai kāds devis iespēju radīt mākslas darbu kādai konkrētai vietai un laikam, un es to izdaru. Man ir sajūta, ka kaut kas ir interesants, es daru, taču es vēl ilgi nezinu, par ko šis darbs īsti ir. Tad reizēm, jau pēc gadiem atskatoties uz šo darbu, to var ieraudzīt citā gaismā un arī saprast pavisam citādāk. Tāpēc man patīk šī ideja, ka mākslas darbs ir ierosinājums. Bet vēl ir tas, ko esmu jau teicis iepriekš, ka visi mani darbi atrodas procesā. Un ar to es domāju, ka tu nekad nevari nokontrolēt darba kontekstu, jo konteksts mainās atkarībā no tā, kurš, kad un kurā vietā skatās uz darbu.

Nekad neesmu īsti gribējis būt noteicējs pār to, kas mans darbs ir, jo mākslas darbs ir ceļojums. Pats process ir ceļojums, un mans darbs ir tikai šī procesa atlikums – kaut kas, kas ir noticis tavā kā mākslinieka ceļojumā. Un man tas patīk, man patīk fakts, ka mākslas darbs beigu beigās var izrādīties jebkas. Tas var izrādīties labs, tas var izrādīties slikts. Šādā veidā man patīk strādāt. Man patīk uz savu darbu skatīties tā, it kā tas būtu mans pirmais, nevis pēdējais (smejas). Tāpēc es cenšos katru jaunu projektu uztvert tā, it kā tā būtu mana pirmā diena mākslas skolā – katrreiz redzēt kaut ko jaunu. Nedomāju, ka šāda attieksme īpaši palīdz attiecībā uz karjeras veidošanu, jo tā, iespējams, rodas daudz dīvainu mākslas darbu un tiek pieļautas daudzas kļūdas. Taču es uzskatu, ka būt māksliniekam ir privilēģija. Man negribētos par sevi domāt kā par amatnieku, kas rada kaut kādu produktu, kas pēc tam tiek pārdots, ka man ir jāuztur kaut kāds zīmols utt. Manuprāt, tas ir ļoti depresīvs veids, kā domāt par šo privilēģiju. Jo ir tik aizraujoši katru reizi radīt kaut ko jaunu.

Vai mākslas radīšana ir apzināts process? Vai arī tā ir īpaša zona – ne tā reālā pasaule, kurā dzīvojam, bet kaut kas, kas iznāk ārā, jo tajā ir arī kaut kāds noslēpums?

Es nezinu. Dažreiz man liekas, ka darbs rodas kā darba radīšanas rezultāts, kā procesa rezultāts, kā jau teicu. Kaut kam procesā ir jānotiek, kaut kam interesantam, tāpēc es cenšos koncentrēties tikai uz procesu. Tas varbūt ir apzināts process, ja zīmē tikai dažus zīmējumus, ir tikai dažas papīra lapas un noteikts skaits lietu, kas jāuzzīmē, tad tu vienkārši uzraksti sarakstu vai kaut ko tamlīdzīgu un izpildi. Es vienkārši turpinu strādāt un domāt, ka mans vienīgais uzdevums ir aizpildīt lapu, aizpildīt noteiktu lapu skaitu un uzzīmēt noteiktu skaitu zīmējumu, kas būtu pabeigti. Vai, kad es taisu izstādi, tas nozīmē, ka man ir jāaizpilda telpa ar lietām, lai kas tās arī būtu. Un darbs kaut kā rodas, kaut kas notiek darba procesā.

No kurienes tas nāk, es nezinu. Varbūt mākslinieka loma, mākslinieka spējas ir vienkārši radīt saites starp lietām, kas jau pastāv. Tāpēc idejas ir patiesībā tikai sakarību radīšana starp jau pastāvošām lietām; tām nav obligāti jābūt jaunām zināšanām, tā ir atšķirīga jau esošo zināšanu kontekstualizācija. Tas ir kā ar lietu atrašanu – tu tās neizgudro, bet atrodi. Manuprāt, idejas ir brīvas, tās kaut kur vienkārši eksistē, un mākslinieka vai jebkuras radošas personības darbs ir tās atrast un ievietot jaunā kontekstā. 

Atceros, ka reiz jūs instagramā ievietojāt kaut ko līdzīgu “šodien darāmo lietu sarakstam” ar vārdiem, un daži no tiem bija vienkārši izsvītroti. Šķiet, ka tā ir daļa no jūsu darba procesa.

Jā, saraksti man ir ļoti svarīgi (smejas). Tie neļauj man pārstresoties. Man liekas, tas ir saprotami, kad ir pārāk daudz lietu jāizdara. Kaut kas tajā sarakstu rakstīšanā ir veselīgs. Tu saproti, ka ir visas šīs lietas, kas jāizdara, un tu sāc par to mazliet satraukties, taču tad, ja uzraksti sarakstu, tu nejūties tik stresaini, tu zini, kas tev ir jāizdara, un vari sastādīt grafiku pa laikiem vai kaut kā tā. Es rakstu sarakstus arī ar lietām, ko esmu jau izdarījis, tas palīdz (smejas).


Deivids Šriglijs. “Pilnīgi sakarīgs plāns: jaunai un labākai sabiedrībai”. © David Shrigley

Es lasīju arī, ka jūs neatļaujat sev nobloķēties radošā ziņā. Kāpēc jums ir tik svarīgi nepārtraukt radīšanas procesu? Vai tas ir kaut kā līdzīgi kā ar rakstīšanu – kad apstājies, ir grūti atkal uzsākt no jauna? Tā ir tāda kā pašdisciplīna?

Tev ir tik daudz laika, cik tev ir, tāpēc to vajag izmantot. Ir tik viegli neko nedarīt, un ir tik viegli atrast attaisnojumus nekā nedarīšanai, taču es uzskatu, ka viss laiks ir jāizmanto darbam. Es sev vienmēr saku, ka nav svarīgi, vai paveiktais sanācis labi vai slikti, galvenais, ka esi to paveicis. Protams, ir atbildīgi tas viss jāizrediģē, pirms rādīt kādam citam, taču nav attaisnojuma nedarīšanai.

Es neticu radošajiem blokiem. Manuprāt, esmu iemācījies tiem neticēt. Agrāk es pasniedzu mākslas skolā, lai gan tagad vairs to laika trūkuma dēļ nedaru tik bieži. Taču ir tiešām derīgi runāties ar citiem māksliniekiem vai ar cilvēkiem, kuru karjeras tikai sākas, un dot viņiem padomus. Šķiet ļoti viegli skatīties uz citu cilvēku darbiem un redzēt, ko viņi dara nepareizi, taču ir ļoti grūti paskatīties uz savu praksi un ieraudzīt, ko pats dari nepareizi. Tāpēc es mēģinu sevi iztēloties kā mākslas studentu un dot sev padomus, un viens no šiem padomiem ir neskatīties vienkārši laukā pa logu, bet turpināt strādāt, un galu galā kaut kas notiks.

Bet kā jūs zināt, kad mākslas darbs ir pabeigts?

Tas ir labs jautājums. Kad neesi drošs, vai tas ir pabeigts, vienkārši nolem, ka tas ir pabeigts (smejas), un tad tas arī būs pabeigts. Tā ir ļoti intuitīva lieta, un viegli var pieļaut kļūdas, bet, ja ir aizdomas, ka darbs ir pabeigts, tad tas ir pabeigts. Manuprāt, mazāk ir vairāk. Man ir ļoti svarīgi nedot cilvēkiem pārāk daudz informācijas. Reizēm es pat dodu mazāk informācijas, nekā cilvēkiem būtu nepieciešams, lai saprastu mākslas darbu. Man tas ir eksperiments – saprast, cik maz tu vari atklāt un tomēr likt cilvēkiem to saprast kaut kādā līmenī. Man šķiet, ka, iespējams, es to daru pārāk daudz. Varbūt es pārāk bieži radu lietas, kas ir pārāk netiešas un grūti saprotamas, taču tā ir daļa no baudas.

Esmu arī dzirdējusi, ka jūs sev uzliekat noteikumus, piemēram, neko nepārzīmēt. Kāpēc jums tas ir svarīgi?

Man vispār ir grūti pārzīmēt lietas. Reizi pa reizei kaut kas ir jāpārzīmē – ja tas ir radīts noteiktam nolūkam un tam ir jāizskatās kaut kā citādi, tad ir jāpārzīmē. Man tas ir ļoti grūti, jo es vispār visu daru vienreiz, esmu pie tā ļoti pieradis. Esmu pieradis pie vienas līnijas patiesības, pie uzticēšanās līnijai un sevis radītajai zīmei. Uzvilkt to no jauna ir ļoti grūti, liekas, ka tas būtu jādara mašīnai vai kādam citam. Tas ir tāpēc, ka es tā vienmēr esmu strādājis – neko nepārzīmēju un arī negribu to darīt. Es neesmu ilustrators. Es kaut ko uzzīmēju tikai vienreiz, un, ja pielaižu gramatisku kļūdu vai ko tamlīdzīgu, es to vienkārši pārsvītroju. Un tas, kā saprotu, jau ir kļuvis par stila lietu, pēc kā cilvēki mani atpazīst. Taču tam ir arī ļoti praktiska nozīme, jo es vienkārši negribu neko zīmēt pa jaunam.

Un patiesībā jau pārzīmējot nekas nekļūst labāks. Mani darbi grafiskā ziņā nav objektīvi pareizi – tas nav objektīvs trīsdimensiju telpas pārlikums uz lapas, ar to es īpaši daudz nenodarbojos. Tā vienkārši ir lietu reprezentācijas; ir grūti saprast, ar ko es patiesībā nodarbojos. Viens no iemesliem, kāpēc rakstu zem bildēm tekstus, ir tāds, ka zīmējumi ir tik slikti, ka nav īsti saprotams, kas tajos ir uzzīmēts, līdz neesmu to paskaidrojis ar vārdiem (smejas). Bet, jā, es zīmēju visu tikai vienreiz, tā tas vienkārši ir. Tam ir daudz iemeslu, taču galvenais, ka ar otro reizi zīmējums nepaliek labāks.


Deivids Šriglijs. “Pilnīgi sakarīgs plāns: jaunai un labākai sabiedrībai”. © David Shrigley

Zinu, ka esat iesaistīts mākslas terapijā bērniem ar smagām garīgās veselības problēmām. Vai jums šķiet, ka mākslai piemīt terapeitiska kvalitāte un tā kaut kādā veidā spēj dziedēt?

Jā, ļoti lielā mērā. Esmu ļoti priecīgs, ka mani uzaicināja palīdzēt šajā mākslas terapijas iniciatīvā. Pagājušajā gadā biju iesaistīts Lielbritānijas valdības projektā, kas bija saistīts ar veselību un mākslu. Par to, kā iesaistīšanās mākslas apguvē un radīšanā ļoti palīdz cilvēka vispārējai veselībai – gan fiziskai, gan garīgai, un tam ir daudz pierādījumu. Nodarbošanās ar mākslu, piemēram, apspiež vēlmi pēc narkotikām. Tā ir patiešām fascinējoša joma. Laimīgā kārtā mēs Lielbritānijā sākam daudz vairāk apzināties garīgās veselības problēmas un to, ka cilvēku garīgā veselība ir tikpat svarīga kā fiziskā.

Nodarbošanās ar mākslu, mākslas skatīšanās, mākslas radīšana ir ļoti svarīga cilvēkiem, kas cenšas cīnīties ar garīgās veselības traucējumiem. Un tā kā esmu grafiķis, mani interesē, kā zīmēšanas process var palīdzēt cilvēkiem kontekstualizēt notiekošo. Nedomāju, ka esmu šajā jomā kaut kāds eksperts, taču tā lieta mani interesē, jau vairākus gadus esmu kādas Glāzgovas labdarības organizācijas patrons. Viens no mūsu projektiem ir bērnu galerija – vieta vizuālās mākslas darbiem, ko radījuši bērni, kuru vecāki cieš no alkoholisma un narkotiku atkarības. Projekts kopumā ir bijis ārkārtīgi veiksmīgs attiecībā uz izmaiņām šo bērnu dzīvē. Un tad, kā jau teicu, biju iesaistīts Lielbritānijas valdības veselības un mākslas projektā. Man šī lieta ir īsta kaislība. Man ir dota iespēja palīdzēt, un man patiešām patīk to darīt.

Ir vēl kāds iemesls, kāpēc tas man liekas tik aizraujoši. Kad kļuvu par profesionālu mākslinieku, man visu laiku bija tādas urdošas aizdomas, ka īstenībā tam, ar ko nodarbojos, nevajadzētu būt atļautam – jo tas sagādā tik daudz prieka, tu visu dienu vari darīt to, ko vēlies, un tev nav jāiet uz darbu. Es domāju, ka man vienkārši ir ļoti paveicies, taču varbūt, ka tas viss, ko es radu, ir nekam nederīgs un tikai tāda pašapmierinoša nodarbe. Taču tad es sapratu, ka tā nav un ka cilvēki pozitīvi reaģē uz maniem darbiem. Daudzi no maniem darbiem pievēršas arī garīgās veselības jautājumiem, un arī uz tiem cilvēki reaģē pozitīvi.

Taču kaut vai pati ideja, ka radīt mākslu vai vienkārši apmeklēt izstādes ir pozitīvs pienesums tavai garīgajai un fiziskajai veselībai, man bija atklājums. Pamatā tas nozīmē, ka tas, ko es daru, ir vērtīgs sabiedrībai. Savas karjeras gaitā esmu sapratis, ka kultūra ir ļoti svarīga ikvienam. Un šajos ekonomiskās lejupslīdes laikos, kad sabiedriskie līdzekļi ir ļoti ierobežoti, kā tas ir gan Lielbritānijā, gan citur Eiropā, ļoti samazinās finansējums, un kultūras joma ir pirmā, kas tiek “apgriezta”. Taču ir svarīgi novērtēt kultūru, jo tā tik tiešām ir vērtīga. Tāpēc tas viss man bija īsts atklājums un tāpēc esmu ar to tik ļoti aizrāvies.

Bet vai jūs ticat, ka māksla var padarīt pasauli labāku? Vai tai spēj kaut ko mainīt šajā attīstītā kapitālisma sabiedrībā, kas svārstās starp galējībām?

Nu, man liekas, mēs – jūs un es – politiskā ziņā esam lielā mērā vienā pusē. Taču galējību laikmetā – vienalga vai sabiedrība gāžas uz labo vai kreiso pusi – šķiet, ka kultūra un nodarbošanās ar kultūru, kultūras sabiedriskais finansējums ir tās lietas, kas tiek nogrieztas. Tas ir kā fašismā – fašismā nav vietas mākslai un kultūrai. Un tam ir savs iemesls – kultūra ir par cilvēkiem, par cilvēkiem, kas sevi izsaka, par brīvību un prieku, būtībā par visām tām lietām, par ko nav fašisms. Uzskatu, ka kultūra ļoti lielā mērā ir par mūsu cilvēciskumu, par mums kā cilvēciskām būtnēm, un mums ir vajadzīga kultūra, lai vai kādā formā tā būtu. Tā var būt vizuālā māksla, izrāde, mūzika vai vēl kas cits.

Mums ir vajadzīga kultūra, jo mums kā cilvēciskām būtnēm tā ir ļoti svarīga. Mēs neesam dzīvnieki – dzīvniekiem nav obligāti vajadzīga kultūra, bet mums ir. Kultūra mums ir tikpat būtiska kā visas citas nepieciešamās lietas. Protams, mums vajag veselības aprūpi, labu ēdienu, fizisko slodzi un ekonomisko uzplaukumu, taču arī kultūra mums ir vitāli svarīga. Domāju, ka ikvienam ir jāmēģina padarīt pasauli labāku, un, tā kā esmu mākslinieks, es to cenšos darīt ar mākslas līdzekļiem. Es uzskatu, ka māksla padara pasauli labāku. Neesmu tik iedomīgs, lai teiktu, ka tieši mana māksla padara pasauli labāku, bet māksla kopumā gan.

Cik komfortabli jūs kā mākslinieks jūtaties, dzīvojot šajā burbulī, ko mēs šodien saucam par mākslas pasauli? Un vai jūs to uztverat nopietni? Jo kaut kādā ziņā jūs esat daļa no tās.

Jā, noteikti. Mūsdienās visi dzīvo burbulī. Taču kā starptautiski veiksmīgs vizuālais mākslinieks es apzinos, ka dzīvoju burbulī. Gan ideoloģiskā burbulī, gan arī ekonomiskā burbulī. Pienāk brīdis, kad nākas skaidri saprast, ka ekonomiskā realitāte tādiem kā es ārkārtīgi atšķiras no visiem pārējiem, un, manuprāt, ir ļoti svarīgi apzināties, ka tu dzīvo burbulī (smejas). Un domāt par savu atbildību pret visiem pārējiem – gan ekonomiskā, gan ideoloģiskā ziņā.

Es nezinu… Man liekas, ka visi šie sociālie mediji, Breksits un kas tik vēl ne liek saprast, ka jūs un es dzīvojam pilnīgi atšķirīgā pasaulē no tās, kurā dzīvo vairums pārējo cilvēku – piemēram, tie, ar kuriem man nākas saskarties, bet kas nenodarbojas ar mākslu. Ko es varu šajā sakarā darīt? Es nezinu, bet es par to joprojām domāju.

Kā jums liekas, vai nākamās paaudzes spēs izprast, kā mēs dzīvojām un domājām, skatoties uz jūsu mākslu un vispār uz mūslaiku mākslu kopumā?

Domāju, ka jā. Mūsdienu mākslai arī modernisms nav nemaz tik tāla parādība. Joprojām ir dzīvi cilvēki, kas dzimuši dadaisma laikā. Laikmets, ko mēs saucam par moderno mākslu jeb modernismu, ir ļoti īss, taču, kad atskatāmies uz dadaismu, piemēram, kas aizsākās pēc Pirmā pasaules kara beigām, tad tas ir ļoti interesants laikmeta dokuments. Skatoties uz tā laika mākslas darbiem, var tiešām daudz uzzināt par sabiedrību, jo tie ir tieša reakcija uz apkārt notiekošo. Protams, ne jau tikai vizuālā māksla tāda ir, taču, tā kā esmu mākslinieks, mani interesē vizuālā māksla. Tāpēc domāju, ka mūsdienās radītie mākslas darbi šķitīs tikpat aizraujoši tiem, kas dzīvos 2118. gadā. Ka tie būs interesanti vēstures dokumenti.

Un beigās nedaudz provokatīvs jautājums, ko jau kāds, man šķiet, jums ir uzdevis. Kā jums liekas, ar ko jūsu darbi atšķiras no bērna švīkājumiem?

Ar to, ka esmu pieaugušais (smejas). Mani darbi ir pieauguša cilvēka radīti, taču savā ziņā, pieņemu, tie neko daudz neatšķiras no darbiņiem, ko zīmēju, kad man bija seši gadi. Lai vai kā, lielākā daļa manu kvēlāko fanu ir bērni, tāpēc, ja saņemu labu atsauksmi no astoņgadīgā, tas ir gluži tas pats kā laba recenzija Artforum. Tas tāpat ir kāda cilvēka viedoklis. Es novērtēju bērnu idejas.
Es nezinu. Ja jūs uzskatāt, ka mani darbi ir tikai bērnu švīkājumi…

Nē, es tā nedomāju (smejas).

Droši vien, ka cilvēki domā, ka mani darbi ir bērnišķīgi švīkājumu, tur nav nekādu problēmu, man nav nekas pretī. Nevar jau gaidīt, ka visiem tavi darbi patiks, un es to arī negaidu. Cilvēki bieži saka, ka bijuši uz manu izstādi un ka viņu, piemēram, meitai tā ir ļoti patikusi. Viņi nesaka, ka viņiem ir patikusi, bet ka viņu meitai ir patikusi. Vismaz kādam tā patīk (smejas).

Bet varbūt bērni ir visuzticamākā auditorija. Atceros, ka reiz Edvarda Munka muzejā Oslo stāvēju “Kliedziena” priekšā un tur bija arī grupiņa ar četrus, piecus gadus veciem bērniem. Viņi visi tur stāvēja tā, it kā patiešām kaut ko sajustu – īstu kliedzienu. To, ko pieaugušie, iespējams, vairs nespēj sajust.

Jā, man šķiet, ka, paliekot vecākiem, mēs kļūstam akli. Bērni redz daudz vairāk par mums; viņi visu ierauga ļoti atšķirīgi. Tāpēc, jā, manuprāt, mēs varam mācīties no bērniem.

Paldies!


Deivids Šriglijs. © David Shrigley