Par nesaprašanos
Intervija ar mākslinieci Annu Salmani
13/09/2018
Māksliniece Anna Salmane šīs vasaras beigās pēc astoņu gadu prombūtnes Londonā ir atgriezusies uz dzīvi Rīgā, kurai “ir ideāls izmērs un gaisotne”. No 8. septembra izstādē “Rīgas pieraksts dzejā” Rīgas mākslas telpas Intro zālē apskatāmi pilsētas dzejai veltītie mākslinieces darbi: “Dāvana dzejniecei”, ko iedvesmojošas Vizmas Belševicas savulaik aizliegtā dzejoļa “Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga” rindas, un “Visas ilgas saplūst vienā” pēc Gunara Saliņa “Apmežosim Ņujorku” dzejas motīviem. Veidojot abus darbus, no ārpusnieces pozīcijām pētītas attiecības ar dzimto vietu un Latvijas vēstures nospiedumi pašas mākslinieces raksturā.
Savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē ar lielformāta skaņas instalāciju “Daudzskanis” turpināsies Annas Salmanes kopdarbs ar brāli – mākslinieku Krišu Salmani – un komponistu Kristapu Pētersonu. Radošā trio projekts “Dziesma” (2017) par nacionālo vērtību sistēmu ieguva Purvīša balvu 2017. Mākslinieku grupa sadarbību turpināja ar Cēsu Mākslas festivālā izrādīto “Etīdi” (2016), kur skaņas instalāciju papildināja intervijas ar zinātniekiem par būtiskiem jautājumiem.
Skice instalācijai “Daudzskanis”
Studijas Londonas Goldsmita koledžā pabeidzi jau 2014. gadā. Kāpēc tieši tagad nolēmi atgriezties uz dzīvi Rīgā?
Londonā aizķēros prozaisku iemeslu dēļ – satiku savu draugu, viņš ir itālis, un bija grūti uzreiz abiem pārcelties uz Rīgu, bet tagad to esam izdarījuši. Dzīvojot Londonā, sadarbojos ar saviem Goldsmita koledžas studiju biedriem, veidoju darbus un paralēli strādāju kinoteātrī par biļešu kontrolieri, lai nopelnītu kabatas naudu. Un tā pagāja četri gadi. Kad aizbraucu tur mācīties, nebija plānots palikt. Man Londona ir patikusi jau kopš bērnības. Mācījos Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā ar angļu valodas novirzienu. Mana angļu valodas skolotāja ļoti kvēli mācīja tieši britu angļu valodu un mazliet “izskaloja smadzenes” ar savu jūsmu par Lielbritāniju. Vienmēr gribēju tur pabūt un padzīvot. Bet, nodzīvojot tur astoņus gadus, vietu iepazinu diezgan labi un zaudēju daļu ilūziju. Arī mans draugs negribēja palikt Londonā.
Lielbritānijas mākslas aprites nepietrūkst?
Nē. Atgriezos Rīgā pirms mēneša, bet vēl neesmu apskatījusi visu, kas šeit jāredz. Kad braucu mācīties uz Londonas Universitāti, mans romantiskais priekšstats bija – tur viss būs tik labi un māksla gāzīs no kājām! Bet arī Londonā, kā jebkur citur, ir daudz viduvējas mākslas. Kvantitātei jau nav nozīmes. Piedāvājums ir liels, bet atkal jau prozaiski – uz lielajām, pārbaudīto vērtību izstādēm biļetes ir ļoti dārgas. Ja vēl strādā, nav arī laika uz visu aiziet. Man Londonā ir draugi, pie kuriem varu aizbraukt, pārnakšņot uz dīvāna, apskatīties kādu izstādi un braukt atpakaļ. Atgriežoties Rīgā, mani visu laiku pārsteidz jaunas vietas un interesanti darbi, un Lielbritānijas piedāvājuma pagaidām itin nemaz nepietrūkst.
Amanda Stockley "Visas ilgas saplūst vienā" tapšanas procesā
Domājot par darbu “Visas ilgas saplūst vienā”, kur atmiņas par Rīgu tev sasaistās ar Haigeitas meža skatiem, sapratu, ka man bērnības idille zināmā mērā asociējas ar tolaik jau industriālās Kundziņsalas ainavu, savukārt priekšstatu par “dzīvi lielajā pilsētā” veidoja, piemēram, Mežaparks. Vai šajā darbā atsaucies uz stereotipiem par pilsētas ainavu?
Lielākoties latvieši caur pilsētu saskata laukus. Tas parādās arī Gunara Saliņa tekstā, ar ko strādāju. Tas nenozīmē, ka latvietim nepatīk pilsēta, bet tikai ar pilsētu bieži vien nepietiek. Es, piemēram, nespēju iztēloties, kā ir būt dzimušai, augušai, visu mūžu nodzīvojošai Londonā. Tā pilsēta ir tik milzīga, ka jābrauc vismaz stundu, lai no tās izkļūtu, un tad parasti priekšā ir kāda cita, mazāka pilsēta. Kad pārcēlos, man bija sajūta, ka tā pilsēta ir džungļi un pārējie cilvēki ir kā koki. Visi ir savās domās, darīšanās, ātrajā tempā, viens uz otru neskatās, viņiem vienalga, ka tu tur viens mēģini saprast, kā pilsēta darbojas.
Mans draugs, kurš ir no Sardīnijas, arī neizjuta Londonas mērogus kā savus. Rīga viņam šķiet daudz tuvāka Itālijas pilsētām. Londonas centrs ir vai nu milzīgs vai nav saprotams, kur tieši tas atrodas. Nevar viegli ar kājām izstaigāt visu centru. Rīga man šķiet ideālajā izmērā. Un, atgriežoties šeit, biju šokā, ka ir uzradusies jauna radošā paaudze! (Smejas.) Ļoti interesanti, kas tie ir par cilvēkiem, kas mums ir un nav kopīgs… Jāaizpilda šis baltais laukums.
Foto no projekta “Dziesma”
Tava darba “Visas ilgas saplūst vienā” ideja man saistās ar dažiem Kriša darbiem par “kūleni” ainavas vērošanā un pieredzē (piemēram, “Savā nodabā”). Pastāsti, lūdzu, kā izveidojās jūsu radošais tandēms? Kad sapratāt, ka varat viens otru papildināt?
Patiesībā mēs viens otru papildinām jau no agras bērnības. Cēlām tipī, zīmējām, spērām viens otra idejas. Piemēram, Krišs uztaisīja mazu tipī spēļu indiāņiem un apgalvoja, ka tā bija viņa ideja, kaut gan es uzskatīju, ka manējā. Līdz šai dienai mūsu viedokļi šajā jautājumā dalās (smejas). Tagad bieži viens otram esam pirmie skatītāji un kritiķi. Savukārt pie pirmā kopīgā projekta “Dziesma” nonācām, pateicoties kuratorei Šeldai Puķītei, kura mūs uzaicināja piedalīties Artishok biennālē. Biennālē desmit pieaicināti profesionāli un neprofesionāli kritiķi rakstīja desmit recenzijas par desmit mākslinieku darbiem. Mērķis bija veicināt kritikas apriti un mākslinieku un kritiķu dialogu. Krišs taisīja darbu, bet man bija paredzēts rakstīt par to recenziju. Domājot par to, kāds varētu būt mans pienesums, es lūdzu šos tekstus uzrakstīt desmit Lielbritānijas mākslas profesionāļiem. Tā mēs pirmoreiz ar Krišu satikāmies izstādē. Pēc laika Šelda uzaicināja Krišu veidot izstādi “Arsenāla” projektu zālē, iesaistot arī mani. Sākumā domājām, ka katrs veidos savu darbu… Bet es atcerējos diskusiju ar Krišu, kas mums radās pēc 2013. gada Dziesmu svētku noslēguma koncerta apmeklējuma kopā ar ģimeni. Gājām uz koncertu ar pacilājuma sajūtu sirdī, bet pēc tam bija bēdīgi un smagi. Tik smagi, ka radās ideja – varētu uztaisīt Dziesmu svētku dziesmu, kurā izbļaut visas sāpes. Veidojot izstādi “Arsenālā”, mēs atgriezāmies pie šīs idejas. Sapratām, ka ir jāveic pētījums, nevis jāpauž personiskais viedoklis. Turklāt nebijām pārliecināti, ka paši varētu veidot mūziku. Bija jāpiesaista kāds neordināri domājošs komponists. Kristaps bija lieliska izvēle – trijatā strādāt bija viegli un organiski. Mums pašiem šķita, ka darbs ir izdevies. (Un es drīkstu tā teikt, jo tas ir kopdarbs, un es slavēju arī viņus abus, ne tikai sevi.) Likās, ka vajadzētu uztaisīt turpinājumu – dziesmu, kuru vajadzētu iekļaut Dziesmu svētkos, un 2016. gadā tapa “Etīde”. Un tagad atkal trijatā strādājam pie jaunas izstādes.
Darbojoties komandā ar Krišu un Kristapu, veidojat darbus, kuros būtiska nozīme ir pētījumam. Tas ir atšķirīgs virziens no jūsu individuālās darbības.
Jā, tā ir, bet jaunais darbs “Daudzskanis” nebūs pētījums. Strādājot trijatā, ir iespēja darīt kaut ko tādu, ko, iespējams, gribētos, bet vienam pašam ir grūti vai neiespējami paveikt. Ir interesanti sastrādāties ar citiem, jo tas bagātina tavu individuālo daiļradi.
Jaunās izstādes centrā būs ideja, kas izteikta caur skaņu. Kad pirmoreiz uzaicinājām Kristapu, mēs, sarunājoties un diskutējot, viņam uzticējām veidot rezultātu. Taču tagad groži ir daļēji izsisti arī no viņa rokām… Šajā izstādē būs četras neordināras stabules, kas veidotas no celtniecības caurulēm. Diametrā ļoti lielas. To izgatavošanai bija jāpiesaista spējīgi meistari. Un no tām ir jādabū laukā skaņa. Tā kā tieši tāds instruments tiek taisīts pirmo reizi, tad par tā skanējumu ir tikai vairāk vai mazāk precīzi minējumi.
Tu izstāstīji tehnisko risinājumu, bet kas ir šīs idejas pamatā?
Kādreiz gribētu uztaisīt “citplanētiešu operu”. Operu par laikmetīgām tēmām, par ārpuszemes saprātu. Ar šo ideju mēs nedaudz paspēlējāmies, bet sapratām, ka tas būtu pārāk vērienīgs pasākums. Ārpuszemes saprāta tēma turpinājās caur Freda Hoila grāmatu “Melnais mākonis”, ko mēs ar Krišu izlasījām jau pirms laiciņa. Arī Kristapam tā ļoti patika. Gan no grāmatas, gan mūsu iepriekšējiem darbiem atnāca tēma par saprašanos un nesaprašanos. Grāmatas stāstā Zemei pietuvojas Melns mākonis, kas aizsedz sauli un rada ciešanas civilizācijai, bet kāda zinātnieku grupa, jau iepriekš to paredzējusi, atrod sev drošu vietu, no kuras Mākoni pētīt. Kādā brīdī viņi saprot, ka Mākonis uzvedas citādi nekā paredzēts, tas vienkārši apstājas. Zinātnieki nojauš, ka tas nav vienkārši gāzu mākonis, ka tajā varētu būt saprāts. Ar radio viļņu palīdzību viņi sāk komunicēt, bet, kad zinātnieki jautā, lai Mākonis arī viņiem nodod savas teorijas par Visumu, tas beidzas traģiski, jo abi saprāti atrodas dažādās attīstības pakāpēs, un zinātnieku smadzenes nespēj tikt galā ar mūsu zināšanām nesavienojamo jauno informāciju. Laba zinātniskā fantastika vienmēr ir par cilvēkiem, tiek risināti aktuāli jautājumi. Saprašanās mūsdienu pasaulē ir ļoti aktuāls jautājums, arī Latvijas kontekstā (ne)saprašanās problēma vienmēr ir pastāvējusi. Bet mūsu darbs nesaprašanos skata no pozitīva skatpunkta. Saprašanās lielākoties ir ilūzija. Protams, ir pamatlietas, ko mēs saprotam kā fiziskas būtnes, taču katram ir sava dzīves pieredze, kultūras bagāža, raksturs, etniskā piederība, un ne vienmēr tas kopsaucējs ir nepieciešams. Pieņēmums, ka ir iespējama pilnīga saprašanās, padara dzīvi pilnu ar vilšanos. Turklāt vienprātība var padarīt dzīvi diezgan garlaicīgu. Savukārt otra skatījums to dažādo un bagātina. Līdzīgi kā grāmatā – lai gan starp zinātniekiem un mākoni pilnīga saprašanās nebija iespējama, tas neizslēdza labdabīgas sarunas iespēju.
“Etīde”
Pēc darba “Etīde”, kurā bija izmantotas jūsu intervijas ar zinātniekiem, jūs tagad daudz zināt par zinātnieku darbu.
Mūsu iepriekšējais pētnieciskais kopdarbs ar Kristapu un Krišu bija ļoti interesants. Protams, bija arī diezgan biedējoši uzdot zinātniekiem muļķīgus (droši vien viņiem tā šķita) jautājumus. Visi uzrunātie gan ļoti labprāt atbildēja. Sākumā viņi ļoti vienkāršiem vārdiem mums, nezinātājiem, pastāstīja par to, ar ko nodarbojas. Un tad mēs jautājām, vai zinātnei un mākslai ir kāda līdzība, un gandrīz visi teica, ka noteikti esot. Radošais aspekts ir kopīgs – arī zinātnieki savieno iepriekš nesavienotas idejas. Un pašās beigās mēs uzdevām to īsto jautājumu – par dzīves jēgu. Visas intervijas bija ļoti interesantas, bet bija arī bailīgi.
Kāpēc?
Ka padomās, ka mēs māžojamies. Gudriem cilvēkiem uzdodam muļķīgus jautājums … Bet paprasīt taču gribas.
Atgriežoties pie nesaprašanās tēmas, minēji, ka, veidojot Vizmai Belševicai veltīto darbu, domāji par padomju laika bērnības atstātajām pēdām savā raksturā – ierobežojošo, bailes iedvesošo noskaņu, kas netieši turpinās mūsdienu trīsdesmitgadnieku paaudzē.
Jā, tāpēc man ir interesanti vērot, vai ar jauno paaudzi tas ir noslēdzies. Protams, ir arī tādi manas paaudzes cilvēki, kuros nav šīs piesardzības un baiļu. Bet mani skolā mācīja ar padomju metodēm. Nebija jautājuma par saprašanu – tikai pareizās atbildes, kuras jāzina. Bija arī, protams, lieliski skolotāji, kuri mudināja uz diskusijām, bet tie bija tikai daži.
Un kāda bija atmosfēra jūsu ģimenē?
Mūsu ģimenē gan vienmēr valdīja demokrātija. Vai arī vecākiem izdevās radīt iespaidu, ka katram ģimenes loceklim ir balsstiesības. Nereti gan gadījās, ka paliku mazākumā. Bet vecāki nenoteica to, kas mums jādara. Ja vecāki mani nebūtu atbalstījuši, es droši vien nebūtu bijusi tik drosmīga, lai sāktu nodarboties ar mākslu.
Taču, turpinot nesaprašanas tēmu, pēc sarunas ar zinātniekiem projektā “Etīde” es sapratu, cik svarīga ir arī nezināšanas apzināšanās. Piemēram, zinātnē ir ļoti būtiski atzīt, ko nezini, jāsaprot zināšanu robežas un, lai veicinātu zinātnes attīstību, jāstāsta citiem zinātniekiem arī par savām neveiksmēm. Viens no zinātniekiem, kuru intervēju, – astronoms Džastins Brejs – mēģināja novērot ar augstu enerģiju apveltītu daļiņu plūsmu kosmosā, taču pēc vairākiem gadiem eksperimentu nācās slēgt, secinot, ka neviena šāda daļiņa nav novērota.
“Etīdes” mēģinājums
Arī māksliniekam ir svarīgi apzināties savu iespēju robežas?
Reizēm jau apstākļi nosaka šīs robežas, piemēram, ierobežots finansējums utt. Protams, mākslinieks saskaras ar nezināšanu tiktāl, ka nekad pilnīgi skaidri nezina, kas galā sanāks no konkrētās idejas. Arī veidojot “Daudzskani”, mēs visi trīs nezinājām, kā tieši tas skanēs. Bet tas ir viens no pamudinājumiem kaut ko darīt, jo gribas taču noskaidrot, kā tad būs. Ne vienmēr tas, kas ir galvā, sanāk arī dzīvē, pats process ievieš izmaiņas, un reizēm tās nāk par labu. Nezināšana procesu padara interesantāku.
“Etīdes” mēģinājums
Kāda ir tava pieredze ar mākslas darbu saglabāšanu un pielāgošanu jauniem kontekstiem un apstākļiem?
Abus mūsu iepriekšējos kopdarbus –“Dziesmu” un “Etīdi” – var atkārtot. Protams, konkrētajās izstādēs mēs tos skaniski un vizuāli pielāgojām telpai, bet tie ir bijuši arī citos kontekstos – “Dziesma” ir izstādīta gan Tartu, gan Purvīša balvas izstādē. Gan jau arī “Etīdi” mums būs iespēja vēl kaut kur izstādīt. Jaunais darbs ir nedaudz specifiskāks, vairāk sasaistīts ar telpu, bet arī to būs iespējams atkārtot. Protams, piemēram, Cēsu Mākslas festivāla mūzikas performanci, kas izskanēja, atklājot “Etīdi”, visticamāk, tādā sastāvā pieredzēt vairs nebūs iespējams.
Piemēram, izstādes “Rīgas pieraksts dzejā” darbi ir radīti konkrētajam – Rīgas pilsētdzejas – kontekstam.
Domāju, ka abi darbi ir pielāgojami arī citām izstādīšanas reizēm, jo strādāju ne tikai ar konkrētajiem dzejoļiem, bet arī ar savu pieredzi un uzskatiem. Taču, veidojot darbus, protams, par to tālāko izstādīšanu nedomā. Kad ir dots konkrēts uzdevums, vienkārši domā, ko interesantu šajā tēmā varētu paveikt.
Kā “Dāvana dzejniecei” saistās ar sievietes lomu padomju laikos un mūsdienās?
Man gribējās ikdienišķu priekšmetu padarīt viegli biedējošu. Veidojot šo darbu, es domāju par sievietes lomu gan tolaik, gan tagad – par sabiedrības noteikumiem par to, kā sievietei jāuzvedas, kas jādara, kas jāvalkā… Lakata dāvināšanas akts noliedz viņu kā domātāju, kā dzejnieci. Sievietei taču vajag kaut ko smuku, lai viņai aizvērtu muti! Un šo dzejoļu krājumu aizliedza. Arī mūsdienu sievietēm, gribot vai negribot, ir jāsaskaras ar šādiem vīriešu “kukuļiem”. Šajā jautājumā gan man ir ļoti skaidrs viedoklis, šeit nav vietas uzskatu dažādībai (smejas).
