Kārlis un Mārtiņš Dambergi. Foto: Didzis Grodzs

Dambergi. Kreisā krasta rokzvaigznes 0

Saruna ar Kalnciema kvartāla un Āgenskalna tirgus attīstītājiem Mārtiņu un Kārli Dambergiem

Agnese Čivle
14/09/2018

Mākslas un kultūras portālā bieži nenākas lasīt sarunu, kuras centrālā tēma būtu tirgus. Ja vien runa nav par tirgu kā platformu mākslas darbu iegādei – primāru, sekundāru, vietēju vai starptautisku. Bet šoreiz tiešām par tirgu tā vistradicionālākajā izpratnē – tirgu Rīgas pilsētā, kur vienuviet mijiedarbībā starp pārdevēju un pircēju no letes līdz klātam galdam nonāk kvalitatīvs mājražotāju sortiments. 

Šoreiz šāda tēma ir sarunas vērta, jo stāsts ir par tirgu, kas izmainījis veselas apkaimes estētisko un sajūtisko fonu. Un ne tikai. Izmainījis pilsētnieku pārvietošanās trajektoriju, tajā ietverot savulaik aizmirstībā trunošo Rīgas koka apbūvi – atsevišķas ēkas un ēku ansambļus. Tā pamatā ir divu kungu ambīcija savam biznesam radīt patīkamu vidi, līdz gluži vai aritmētiskientuziastiskā progresijā – arī pašu vides radīšanu padarīt par biznesu, tādējādi liekot atdzimt veselam 18.–19. gadsimta kvartālam. Viņi saudzīgi restaurēja arhitektoniski vērtīgos koka namus un zem pagalma ābelēm izvietoja ne tikai īpaši lolojamo Latvijas mājražotāju produkcijas tirgu, bet arī veselu kultūrprogrammu, tādējādi paēdinot ne tikai pasaulīgo, bet arī garīgo pilsētnieka vēderu. 

Tie ir brāļi Mārtiņš un Kārlis Dambergi, kas šajā pavasarī savā nomnieku aizgādībā paņēma informācijas telpā teju jau nolemtībai norakstīto Āgenskalna tirgu. Brāļi uzņēmušies nosargāt gan pašu vēsturisko 20. gadsimta sākuma racionālā jūgendstila ķieģeļu arhitektūru, gan saglabāt tās jau 100 gadus seno tirgus tradīciju un zemniekiem dot iespēju tirgoties.

Viņi tirgus teritorijā simboliski novieto Defender (aizstāvis – angļu val.) modeļa Land Rover automašīnu, uz ēkas fasādes izkar piecas tikko no Holandes Nacionālā muzeja (Rijksmuseum Amsterdam) iegūtas vecmeistaru darbu digitālās kopijas, plāno atjaunot fasādes pulksteņa mehānismu un tirgu sākt darbināt pakāpeniski, taču pēc iespējas ātrāk.

Lūk, saruna ar Mārtiņu un Kārli Dambergiem par jau paveikto Kalnciema kvartālā un plāniem saistībā ar Āgenskalna tirgu, mazliet par pašiem un mazliet par auto.


Kalnciema kvartāls

Zināmā mērā esat mainījuši pilsētas trajektoriju – Daugavas labā krasta iedzīvotājus pārvilinājuši uz kreiso. Ja ne uz pastāvīgu dzīvi, tad koncertprogrammu ceturtdienās un tirdziņu sestdienās šeit apmeklē ļaudis, kam agrāk šajā pusē īsti ko meklēt nebija. Bet no kurienes paši esat nākuši?

Mārtiņš: Esam rīdzinieki paaudžu paaudzēs. Izcēlušies no mammas un tēta. No labas ģimenes.

Lūk, un jums, tādām labas ģimenes atvasēm, cilvēki seko no Kalnciema ielas uz pašu Āgenskalna sirdi. Cik liela nozīme ir personībai un tās harizmai tajā, ko cilvēks dara?

Kārlis: Vakar LTV1 raidījumā “1:1” skatījos Gundara Rēdera sarunu ar Imantu Lancmani. Rēders uzdeva daudz jautājumu – pusi par Rundāles pili, pusi par politiku. Un interesanti bija, ka Lancmanis vairākkārt norādīja uz to, cik svarīgi ir vērot pašus cilvēkus kā viņi runā, kādi ir viņu sejas vaibsti… Atliek tikai palūkoties uz pašu cilvēku un secināt.

Ja uz jums palūkojas, jāsaka, ka ne kuram katram uzņēmējam izdodas ap sevi radīt tādu ļoti īpašu, magnētisku lauku. Esat kreisā krasta rokzvaigznes!

M.: Rokzvaigznes skan labi! Man patīk.Vispār man šķiet, ka esmu panks. Un rīt Dambim Kalnciema kvartālā koncerts! Viņš gadiem cauri spējis noturēt tādu tīru, skaidru līniju… Spēcīgs mākslinieks!

Bet, zini, tam magnētismam, iespējams, nav tāda racionāla skaidrojuma. Mēs varam ilgi sēdēt un mēģināt šķetināt, kas tas varētu būt. Tā ir tāda maģija.


Vakars Kalnciema kvartālā

K.: Riteni uz priekšu dzen cilvēki, kam patīk tas, ko darām. Ja viņi nebūtu nākuši uz Kalnciema tirgu, mēs nenonāktu līdz Āgenskalnam. Līdzīgi ar visu pārējo. Mēs un mūsu komanda esam darījuši tikai to, kas mums pašiem bijis tuvs un patīkams. Turklāt publika šeit ir ļoti dažāda, un katrs spēj atrast kaut ko sev. Daļai svarīgāks pats izklaides aspekts un iespēja satikt draugus – viņi šeit nāk kā uz vietu, kur garantēts, ka viss būs kārtībā. Taču kopumā jāsaka, publika mainās atkarībā no tā, kas gaidāms uz skatuves. To nosaka daudzi faktori – gan mūziķu atpazīstamība, gan izcelsmes valsts, gan mūzikas žanrs.


Koncerts Kalnciema kvartālā

M.: Publika tiešām ir ļoti dažāda. Dažādas tautības, dažādi vecumi. Šeit rīkotajos pasākumos arī varam salīdzināt dažādus lielumus, piemēram, kas notiek street food pasākumā, kas tirdziņā, kas koncertos. Lai foršāk, atkāpei gribu padalīties ar kādu statistiku… Pirms pāris gadiem [2012] Kalnciema kvartāla brīvdabas koncertsezonu atklājām ar leģendārās grupas Remix akustisko koncertu, kurš bija ārkārtīgi labi apmeklēts. Pārsvarā no latviešu puses. Tajā vakarā tika nozagtas 500 glāzes. 500! Neko, neraudājām. Pielikām apsargus. Bet šī nav gaušanās, to es tā… ar smaidu. Tas tikai par šo to liecina.

Par ko?

K.: Par to, ka postpadomju sekas tomēr ir grūti likvidēt. Pārmaiņas prasa daudz vairāk laika par 25 gadiem.

M.: Un šeit pat nav stāsts par nabadzību, tas vairāk ir par to, vai tu mīli savējos, vai tu mīli vietu, kurā tu dzīvo.

Jūs esat likuši iemīlēt veselu apkaimi. Renovētā koka arhitektūra likusi palūkoties uz to citādāk. Sarosījušies gan vietējie, gan citas apkaimes. Paredzējāt, ka tas varētu attīstīties šādi?

K.: Pašā sākumā, kad uzsākām ēku renovāciju mazliet atšķirīgi nekā ierasts

M.: Nebija nekāds “atšķirīgi”! Mēs bijām starp pionieriem! Citi tādas lietas nedarīja! To visu uztaisījām vienkārši ar savu entuziasmu. Un apkārtējie redzēja, cik labi izskatās un arī sāka skrubināt savu namiņu…

Kā jūs vēlētos, lai apkaime attīstās? Vai ir kas tāds, kas raisa bažas?

K: Atpakaļceļa nav. Simtgade jau nebeidzas šogad. Šī ir mūsu dāvana nākamajai simtgadei. Aiziet, raujam vaļā! Ritenis ir uzņēmis diezgan lielu paātrinājumu, un pat tad, ja kopējā ekonomika sabremzētos, vienalga – kurss jau ir uzņemts. Turklāt jau pieredzējām, ka pēdējie gandrīz desmit gadi bija gausāki, tomēr nekas atpakaļ nav atvēlies. Arī šeit. Divu, trīs kvartālu rādiusā viss noticis tikai uz labu. Jaukāki cilvēki, atjaunotas mājas, sakopti parki… Āgenskalna iedzīvotāji ir ļoti aktīvi. Viņiem Āgenskalnā patīk gan koka, gan mūra mājas. Un šī aktivizācija stimulē pilsētu sakārtot ielas, apgaismojumu, ērtākas piebrauktuves sabiedriskajam transportam, velosatiksmi – un ne tikai Āgenskalna ietvaros. Es neredzu nekādu apdraudējumu.

Nomas līgums par Āgenskalna tirgu ir uz 30 gadiem. Jums pēc 30 gadiem būs… emm, daudz gadu.

M.: Ha. Jā, būs tik gadi, cik būs! Dabūjām sev darbiņu, ne?! Būs ko pakapāt arī septiņdesmitniekā!

Runājot par apkaimes iedzīvotājiem. Āgenskalnā ir izveidojusies arī biedrība… Cik saistīti ar to esat ?

M.: Ar biedrību saskārāmies Āgenskalna tirgus sakarā. Taisījām aptauju par vēlamo tirgus nākotni un pēkšņi uzzinājām, cik daudz šeit ir biedrību un aktīvistu, kas tiešām seko līdzi un vēlas piedalīties.

Vai, jūsuprāt, demokrātijas apstākļos, kad dažādām interešu grupām un indivīdiem vienmēr būs atšķirīga izpratne par to, kas ir vērtīgs/derīgs/skaists, ir iespējama vienošanās par to kas ir vērtīgs/derīgs/skaists?

K.: Tāpēc ir jābūt kādam, kas uzņemas vadību. Darītāji dara. Un darīt var dažādos veidos – var darīt labi un var darīt slikti, gaumīgi un ne tik gaumīgi.

M.: Bet tādā kopējā konstrukcijā, manuprāt, demokrātija ir brīnišķīga. Pastāv vieta sarunām, kuru rezultātā kaut kas var veidoties.

K.: Kas interesanti – Āgenskalna biedrība kā biedrība, kas darbojas līdzīgi kā, piemēram, Čiekurkalna vai Mežaparka attīstības biedrības, ir viena no pēdējām, kas ir reģistrēta. Tikai mēnesi atpakaļ. Lai gan cilvēki vienmēr bijuši aktīvi, tomēr šādā organizācijā apvienojušies tikai tagad. Iespējams, tas tāpēc, ka Āgenskalnā līdz šim nebija tāda vienota fokusa uz konkrētu problēmu līdz tas parādījās, proti, tirgus. Atsaucība, izsakot viedokļus, ko darīt ar Āgenskalna tirgu, bija ārkārtīgi liela. Parādījās noteikta problēma. Līdzīgi kā, kad Mežaparkā aizber ezeru un jācīnās, lai to iztīra, vai Sarkandaugavā smird un ceļas putekļi no ogļu pārkraušanas jādomā, ko darīt. Biedrība var pacelt tēmu un cīnīties idejas vārdā, bet darītāji jau lielā mērā ir valsts, pašvaldība vai privātie.


Ēka Kalnciema ielā 33

Atgriežoties pie koka arhitektūras… Kalnciema ielas koka ēku kolekcijā ir vairāk nekā divdesmit koka nami. Bez jūsu jau atjaunotajiem sešiem ir vēl kādi, kurus jūs, tā sacīt, iekārojat?

M.: Mūsu darbībā ir sadaļa, kas saucas Kalnciema kvartāla nekustamie īpašumi.

K.: Pēdējos gados cilvēki aktīvi interesējās par īres iespējām, tāpēc mums ir izveidots darbaspēks, kas profesionāli nodarbojas ar šo rajonu. Šobrīd mēs atjaunojam divas mājiņas Nometņu ielā, vēlāk pārdosim tajās esošos dzīvokļus. Tiek skaņots projekts ēkai Kalnciema ielā 23, pirms Alīses ielas – tur aug lieli koki, tāds kā priekšdārzs, un pašā galā divas ķieģeļu mājas. Viena ir neliela, otra ļoti liela. Arī tās tiks pārtaisītas par dzīvokļu namiem.

M.: Tā ka, jā, var sacīt – mēs iekārojam. Mēs zinām, kā iekārot un ko ar tām ēkām darīt. Bet izdarīt var tik, cik var izdarīt, un kas attiecas uz Kalnciema kvartālu – šeit vairs nav īpašu iespēju paplašināties.


Tagadējais Kalnciema kvartāla vīnu veikals un kafejnīca. Pirms / pēc

Ko katra no mājām, pie kurām reiz esat strādājuši, jums ir iemācījusi?

K.: Šeit ieslēdzas tas tavs “jūs būsiet veci pēc 30 gadiem”. Un tad – vai šajā vecumā varēsiet operēt ar to visu, kas iegūts, likt to lietā un nodot tālāk...

M.: Es domāju, ka mēs mierīgi to varēsim darīt!

K.: Es gribu redzēt, kā tu 91 gada vecumā to liksi lietā un vai vispār spēsi! Bet ir kāds vīrs – dakteris/zinātnieks, kurš no 1956. gada ir strādājis pie savas medicīnas metodes, kas paredz duršanu kaulā tā, ka iedurot izdalās jaunas šūnas līdzīgas cilmes šūnām, un šīs šūnas tavā organismā attiecīgi vai nu lokāli vai kā, bet dara savu labo darbiņu. Rīgas Laikā bija tāds raksts. Viņš savā 97 gadu vecumā vēl pieņemot apmeklētājus, pats arī fiziski veicot šo operāciju! Esmu gatavs doties pie viņa uz pieņemšanu.


Kalnciema kvartāla pagalms ar vecajiem šķūnīšiem pirms renovācijas un pēc. Labajā pusē ēka Melnsila iela 13

M.: Bet, ja nopietni – es novērtēju kvalitāti, kā tajā laikā būvēja. Tā laika prasmes. Piemēram, šīs mājas fasādē nav bijusi vajadzība mainīt nevienu dēlīti.Vispār jebkuram, kam pieder kāda veca ēka, iesaku doties uz Rīgas pilsētas būvvaldes arhīvu Amatu ielā un uzzināt par šo ēku ko vairāk. Tur glabājas visa dokumentācija par šīm celtnēm, īpašnieku uzvārdiem, nodarbošanos un dažādi citi vēsturiski brīnumi – skicītes, pārplānojumi, izzīmētas detaļas, kas veido kopējo ēkas stāstu.

K.: Šī iespēja jāizmanto, patiesībā ar to arī būtu jāsāk. Tas ir ļoti svarīgi – šie materiāli  ne vien iedod pārskatu par pašu ēku un to, cik daudz oriģinālu detaļu tajā saglabājušās, bet arī tādu vispārēju sajūtu. Tā savukārt palīdz pieņemt lēmumus, kā ar ēku rīkoties tālāk. Attiecīgi izvērtējot visu oriģinālo, kas saglabājies, tev jau dabīgi izkristalizējas, kādā veidā kas fiziski būtu paveicams un kā ar to savienojamas tavas vēlmes.

M.: Tas palīdz saprast, cik daudz katras ēkas atjaunošanā jāmānās. Mānīšanās ir tad, kad jāpiemeklē kaut kas, kā ēkā vairs nav.


Restorāns “Māja” Kalnciema kvartālā

Kura no kvartāla ēkām mānās vismazāk?

M.: Es sacītu, ka nemānās neviena. To, kas kvartālā ir veikts, vairāk var nosaukt par restaurācijas darbu ar renovācijas iezīmēm.

K.: Skaidrojums tam ir ārkārtīgi elementārs. Piemēram, restorāna mājā visus šos gadus ir dzīvojusi viena ģimene. Kārtīga, inteliģenta dakteru ģimene. Pretējais nams [Kalnciema iela 37] bija viņu īres nams – tajā bija četri dzīvokļi ar trim kāpņu telpām un  pagalma ejām, kur bija atsevišķas istabiņas palīgpersonālam. Padomju gados šo četru dzīvokļu vietā namā tika izbūvēti septiņpadsmit, saimnieku mājā – seši. Un šeit mēs redzam pilnīgi precīzu saikni, kā tas darbojas. Restorāna māja bija vismazāk sabojātā no visām. Tajā aizvien rodami oriģinālie stikli, oriģinālie logi ar oriģinālajiem slēģiem un slēģu atvēršanas mehānismiem, verandas konstrukcijas, gleznojumi uz sienām. Komunālo dzīvokļu sekas ir ne vien vecajās durvīs iedragātās entās slēdzenes, bet daudz stiprāk tas izpaužas tādā mentālā līmenī. Daudzi saimnieki, bet neviens ne par ko nav bijis atbildīgs – māja nolaista. Šādu piemēru ir ārkārtīgi daudz.


Āgenskalna tirgus. Foto: Didzis Grodzs

Vēlētos pievērsties Āgenskalna tirgum. Kas ar ēku notiek pašreiz? Ar ko sāksies tās apguve?

K.: Āgenskalna tirgus, kas tika atklāts 1925. gadā, līdz šim nekad nebija piedzīvojis atjaunošanas darbus. Iespējams, tas skaidrojams ar tirgus specifiku – tas darbojas nepārtraukti. Kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem šie septiņi mēneši ir ilgākais laika posms tirgus vēsturē, kad tas bijis slēgts.

Lai kā arī tas viss būtu beidzies saistībā ar nomas tiesību izsoli, manuprāt, no Rīgas domes puses tā bija drošsirdīga rīcība – izmēzt visu tirgus virskārtu, kas bija sakrājusies tā pastāvēšanas vēsturē, īpaši pēdējos trīsdesmit gados. Tās visas mazās būvītes un piebūvītes – gan pagaidu, gan fundamentālākas – bija veidojušās no 80. gadiem, interesants laiks ar īstu pārejas ekonomiku. Puķes, košļenes, šņabis legāls, nelegāls Tam trakajam laikam atbilstoši tika veidotas dažādas īpatnēja rakstura konstrukcijas, kas ļāva nodrošināt tirgotāju “pamatdarbību”. Proti, konstrukciju vienīgā nozīme bija būt zem jumta un paslēpt. Atbrīvošanās no šī “kultūrslāņa” notikusi ļoti radikāli, tā būtiski pārvērta un arī mums atklāja pašu ēku.


Daži labi uzlabojumi Āgenskalna tirgus āra tirdzniecības laukumā. Foto: Didzis Grodzs

Tātad ēka ir attīrīta no laika gaitā uzkrātā uzslāņojuma. Kāds ir jūsu redzējums vai plāns par ēkas rekonstrukciju? Vai tā piedzīvos nopietnākas pārbūves, vai tikai saudzīgu restaurāciju?

K.: Šobrīd mēs veicam visu nepieciešamo izpēti, lai paši labāk saprastu, kā rīkoties. Pirms izsoles bija ārkārtīgi maz laika, un, jāsaka, tas mazliet bija kaķis maisā. Taču šobrīd nav atklājies nekas tāds, kas būtu dramatiskāks nekā pirms izsoles sniegtajā rakstiskajā vai mutiskajā informācijā. Plāns šobrīd ir sekojošs ēkā ir atsevišķas skaidri definētas zonas, kurās jāsaved kārtībā konstrukcijas. Frontālā ieejas daļa ir mūsu absolūtā prioritāte. To plānojam paveikt maksimāli īsā laika periodā, lai ēku varētu lietot. Pārējais ēkas apjoms ir ļoti labā stāvoklī.

Noteikti jāsaka, ka paredzēta saudzīga atjaunošana, bez pārspīlējumiem. Maksimāli saglabājot visas oriģinālās detaļas. Daudzviet saglabājušās unikālās metālkalumu konstrukcijas uz Bāriņu ielas pusimetālkaluma durvis ir zudušas, bet uz pagalma pusi tās ir saglabājušās. Palikuši daži oriģinālie logi, lielas daļas gan vairs nav.

M.: Tāpēc, ja kādam ir kāds oriģinālais logs, mēs to ņemam pretī! Vai kāda cita detaļa, vai stāsts par un ap – mēs viennozīmīgi esam ieinteresēti!


Āgenskalna tirgus paviljons. Foto: Didzis Grodzs

Ko par sevi atklāj it kā tik labi zināmā, krustu šķērsu izstaigātā tirgus vēsturiskā ēka? Kas jūs pārsteidza?

K.: Mēģināsim atjaunot elektronisko pulksteni, kurš padomju laikos bijis piesaistīts luksoforu sistēmai. Ir divi ventilācijas motori, kas izskatās kā lidmašīnas dzinēji. Divi ir zuduši. Šķiet, ka vietām saglabājušies oriģinālie spirālveida radiatori. Pagrabā ir vecās saldētavas jeb saldējamās kameras, kurp droši vien vesti ledus gabali.

M.: Zini, kā tās agrāk darbojās? Kad bija pietiekami sasalis, ledus klučus grieza no ezeriem un upēm, krāva ratos un ar zirgu veda uz pagrabiem. Atkarībā no pagraba kvalitātes – ledus varēja stāvēt līdz pat augusta mēnesim.

Āgenskalna tirgus ēku vērtējam kā brīnumu, tādu, kas ir labi laikam cauri izgājis un saglabājies. Nekas neliecina par to, ka mums tur vajadzētu nākt iekšā ar kādiem radikāliem pārveidojumiem. Arī iedzīvotāju daudzums šajā apkaimē ir tāds pats, ja ne mazāks, kāds bija tad, kad šo ēku būvējatirgus vajadzībām.

Kādu arhitektūras profesionāļu papildspēku plānojat piesaistīt tirgus rekonstrukcijas projektam?

K.: Ir ļoti, ļoti patīkami, ka līdzīgi kā savulaik ar Kalnciema kvartāla ēkām, kad mums bija radušies jautājumi, mēs piezvanījām Andim Sīlim – viņš iekāpa vāģī, pārbrauca pāri Daugavai, mēs kopā izdzērām svaigi ietecinātu bērzu sulu un ar viņa palīdzību atradām vajadzīgos risinājumus. Līdzīgi arī tagad. Brīdī, kad publiski parādījās ziņa, ka esam jaunie Āgenskalna nomnieki, mums piezvanīja Kristaps Ģelzis, Zaiga Gaile, Reinis Liepiņš, tas pats Andis Sīlis Nerunājot par to, ka mums blakus ir Liene Griezīte, kura ir nenovērtējams atbalsts visā, ko mēs ikdienā darām. Šeit kvartālā arhitekta loma varbūt pirmajā mirklī ir nemanāma, bet ļoti, ļoti būtiska. Āgenskalna gadījumā – pamatā strādājam ar Lieni Griezīti un Robertu Valdmani, bet arī tas, ka visi superstāri izrāda atbalstu ir ārkārtīgi svarīgi.

M.: Jo arī viņi taču ir rokzvaigznes!


Āgenskalna tirgus. Foto: Didzis Grodzs

Vai ir kādi īpaši pārsteigumi, ko plānojat ieviest nākotnes tirgus veidolā?

K.: Esam lepni, ka īsā laika periodā mums izdevās nodibināt sadarbību ar Rijksmuseum Amsterdamā. Domājot par vēsturisko tirgus ēku, ziņās lasīju, ka vairāki pasaules muzeji piedāvājuši sabiedrībai savus krājumus digitalizētā veidā. Praktiskie, darbīgie jūrasbraucēji holandieši un viņu māksla man visvairāk atgādināja to Rīgu, kas bija rietumu pilsēta un kurā ar savu darbu mēģinām atgriezties, celt ārā no sabrukuma. Uzreiz zvanīju Rijksmuseum ar lūgumu piedalīties Āgenskalna tirgus atvēršanā, un jau tajā pašā dienā muzejs atsūtīja augstas izšķirtspējas oriģināldarbu digitālās kopijasno savas kolekcijas, kuras mums atļauts izmantot plakātiemuz tirgus ēkas fasādes. Tagad uz tiem redzamas Van Deika, Bērta, Kortes, Stēnveika darbu reprodukcijas. Āgenskalna tirgus labumu tēma uz vēsturiskās ēkas tagad atspoguļojas smalki gleznotos gardumos – zivis, ogas, sieri, arī ziedi Tā bagātība šķita ļoti piemērota tirgum, tāpat Amsterdamas saikne ar Rīgu kā tirdzniecības un ostas pilsētu. Holandiešu mākslinieki jau arī bieži gleznoja pārdošanai. Viņi neesot kautrējušies ar savām gleznām doties uz tirgus placi un pārdot tās tirgoņiem, sīkpilsoņiem vai zemniekiem. Esam iecerējuši sadarbību arī ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.


Foto: Didzis Grodzs

Vai ir izdevies veikt kādu izpēti saistībā ar vēsturisko tirgus ēku rekonstrukciju Eiropas kontekstā? Papētīt kādus labus atjaunošanas piemērus?

K.: Tirgi mūs interesējuši vienmēr un ārvalstu braucienos arvien esam centušies tos apgūt. Āgenskalna tirgus kontekstā pētīt ko padziļinātāk mums vēl nav bijis laika, bet noteikti to darīsim.

Toties esam piedalījušies pasaules tirgu konferencē International Public Markets Conference, ko ik pa četriem gadiem rīko organizācija Project for Public Spaces, un nākamā konference gaidāma Londonā – 2019. gadā. Tajā pulcējas gan organizatori, gan pašvaldības, gan attīstītāji, gan nevalstiskās organizācijas, kuru centrālais darbības lauks ir tirgus. Konferences laikā tiek apskatīti dažādi jautājumi, kas skar tirgus būtību mūsdienās, un problemātiku, kas aktuāla visā pasaulē vai specifiska tikai noteiktiem reģioniem. Konferencē tiek apskatītas tendences un attīstības virzieni, dažādi tirgus modeļi – no tradicionāla tirgus līdz tirgus imitācijām, kurtirdzniecība faktiski noris ar rūpnieciski ražotiem izstrādājumiem kā lielveikalā, vai tirgiem, kas pārtapuši par tā saucamajiem food court – tur vairs nav tik liels uzsvars uz produktiem kā izejvielām, bet jau uz gatavu ēdināšanu.


Tirdziņš Kalnciema kvartālā

Tirgus savā ziņā ir kas tāds, kas dzīvo savu dzīvi. Jūs varat to izveidot, atlasīt tirgotājus, bet tas tik un tā attīstās patstāvīgi – ar saviem iekšējiem nerakstītiem nosacījumiem, notikumiem un mijiedarbību. Ne tā?

M.: Mēs varam iedot kādu daļu satura, bet pārējo dod paši tirgotāji un pircēji ar savām prasībām, savu pirkšanu, ierašanos vai neierašanos tirgū.


Āra tirdzniecība Āgenskalna tirgū tika atsākta šī gada augustā. Foto: Didzis Grodzs

K.: Jā, ļoti precīzi. Viennozīmīgi tas ir dzīvs organisms ar ārkārtīgi spēcīgām iezīmēm. Protams, var koriģēt pamatrāmjus, un tas ir mūsu pienākums, bet tirgus dzīvo savu dzīvi, un mijiedarbība tajā ir ārkārtīgi daudzslāņaina un niansēta, notiek visos iespējamos līmeņos – ne tikai starp tirgus organizatoru un tirgotāju, bet tirgotājiem ar tirgotājiem, tirgotājiem ar pircējiem, tradīcijām, vietām, cenām, produktu klāstu, sezonalitāti, naudu, izcelsmi…

Ļoti lielā mērā tirgus kolorītu nodrošina tā apmeklētāji. Ja tu piecreiz neaizej un nenopērc to sīpolu čatniju, tad to vienkārši pārstās ražot. Un tad tu atnāksi sestajā reizē un ar nožēlu konstatēsi, ka tās labās lietas vairāk nav! Netika izrādīta attieksme ar pirkšanu vai labo vārdu, un šī produkta vairāk nav. Gan pircēji, gan pārdevēji var ieņemt pauzes nostāju, pircējs – es neiešu uz tirgu, kamēr tirgus nebūs gatavs un pilnīgs. Iešu tad, kad varēšu nopirkt visus tos produktus, kurus esmu iedomājies savā galvā, un arī tos, kurus neesmu iedomājies. Tirgotājs savukārt var ieņemt tieši to pašu pozīciju – es būšu gatavs iet tirgoties tad, kad būs nepieciešamais apmeklētāju daudzums. Diemžēl tā tas nenotiek. Tirgus ir dabīgs organisms, tas veidojas mijiedarbībā starp pircēju un pārdevēju. Tāpēc Āgenskalnam šis ir ļoti svarīgs brīdis.


Foto: Didzis Grodzs

Starp citu, jūsu Land Rover labi izskatās uz nojauktā sakņu paviljona pamatiem. 

M.: Tas ir tāds kā ziņojums! Jo tas ir Land Rover Defender.

Aizvien atrodat laiku automašīnām, jo…

K.: Patīk ātri braukt.

M.: Patīk foršus auto pavilkt ārā. Mani vispār ne sevišķi uzrunā jaunās automašīnas. Visas viņas pēc hamburgeriem izskatās. Man patīk FIAT, kas normālam cilvēkam šķiet – nu, kas tas tāds ir? Bet tajā ir kaut kāda neizskaidrojama emocionāla pievilkšanāsFactoria Italiana Automobili TorinoFIAT! Vai tas pats žigulītis… Brežņevs, būdams auto fans, savulaik šo līniju iegādājās no itāļiem un sadarbībā ar FIAT uzcēla AutoVAZ rūpnīcu pilsētā, kuru nosauca itāļu komunista Toljati (Palmiro Togliatti) vārdā. Turklāt tajā laikā situāciju kūrēja Anjelli (Gianni Agnelli) – Itālijas nekronētais valdnieks, kam piederēja gan FIAT, gan Ferrari, gan Alfa Romeo. Tieši viņš bija tas, pie kura Brežņevs brauca kaut kur Sardīnijā uz jahtiņas patusēt un kārtot jautājumus par FIAT 124 līnijas iegādi. Tā ir skaista 70. gadu epizode.


K.: Veci auto pilsētu padara krāšņāku. Kaut vai paskatāmies tagad uz kvartāla pagalmu un tajā novietotajām automašīnām nekādu krāsu! Man patīk, ka, skatoties uz auto pa gabalu, ir prieks, un, pienākot klāt un verot rokturi, atkal ir prieks, un tad nākamais ir prieks pārvietoties. Tas nav vienkārši kā pārvietošanās līdzeklis, tas ir kaut kas vairāk.

M.: Tas ir stāsts par dizainu, skaistām līnijām, tehnikas progresu. Tas ir par to.


Kārlis un Mārtiņš Dambergi. Foto: Didzis Grodzs