Mākslai vajag skaņu. Un telpu
Saruna ar fonda "Mākslai vajag telpu" valdes locekli Katrīnu Jaunupi un muzikālo konsultantu Jāni Šipkēvicu
Auguste Petre
27/09/2018
Lielākajai daļai Latvijas kultūras dzīves sekotāju fonda “Mākslai vajag telpu” darbība nav sveša. 2001. gadā dibinātā organizācija aktīvi iestājas par 20. gadsimta otrās puses mākslas muzeja izveidi, musinot tautu uz līdzdalību dažādās mākslas aktivitātēs. Izstādes, mākslas izdevumi un starpdisciplināri projekti, kas ik gadu notiek visā Latvijā, ir tikai daļa no fonda prioritātēm, jo virsuzdevums ir muzeja izveide. Tomēr lielu ieguldījumu “Mākslai vajag telpu” veic arī laikmetīgās mākslas izaugsmē, kopš 2015. gada ik vasaru rīkojot izstāžu ciklu MVT Vasaras mājā, Kalnciema ielā. Projekts, kas aizsākās, izceļot izcilo latviešu gleznotāju Džemmu Skulmi viņas 90 gadu jubilejā, nākamajos gados turpinājās kā veltījums Ilmāram Blumbergam un Andrim Grinbergam. Šī latviešu mākslinieku aktualizēšana, kas jau kļuvusi par notikumu un tradīciju, šogad norisēja citā – vēl neredzētā – formātā. Ar projektu “Skaņai vajag mākslu” tika pieteikts jauns, konceptuāli un estētiski padziļināts protests pret jau minētā muzeja neesamību.
Satiekoties piecu pagājušā gadsimta otrās puses mākslinieku darbiem, sešiem mūzikas autoriem un sešiem jaunajiem māksliniekiem, Vasaras mājā tika radīta pavisam jauna atmosfēra un multimediāla pieredze par esošo, netveramo un vēlamo.
Prāta Vētra un Jānis Krauklis interpretē gleznotāja Rūdolfa Piņņa darbu “Dārgakmeņi”. Foto: Andrejs Strokins
Kā ierasts, “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā katru gadu norisinās izstāde – veltījums kādam spilgtam latviešu māksliniekam. Šogad tas viss izvērtās nedaudz citādāk, projektam iegūstot nosaukumu “Skaņai vajag mākslu”. Kā jūs nonācāt pie idejas, ka jāattīsta šāds virziens?
Katrīna Jaunupe: Idejas autors ir Jānis. Mēs kopā to apspriedām un nolēmām, ka tas lieliski iederētos MVT Vasaras mājā. Viņš gan to visu jau no sākuma redzēja mazliet citādākā formātā nekā es.
Jānis Šipkēvics (Shipsi): Jau vairākus gadus MVT Vasaras māju esmu apmeklējis no vērotāja pozīcijas, ik pa laikam ieraugot un sajūtot tur notiekošās vibrācijas. Es gan esmu cilvēks kurš pasauli, pirmkārt, izjūt caur skaņu, tomēr vizuālajai mākslai manā radošajā dzīvē ir ne mazāka nozīme. Vizuālā māksla un mākslinieki man ir ļoti tuvi, es teiktu, ka viņi ir mani gara biedri. Kad noslēdzās iepriekšējā sezona un fondā virmoja jautājums, kādā formātā projekts īstenosies nākošajā vasarā, es ierosināju, ka varētu pievienoties kāda ne-vizuālā māksla, kas tomēr atrodas kaut kur tepat. Galvenokārt tādēļ, lai rastos dialogs un jauna enerģija. Tas vispār ir kaut kas tāds, par ko es dzīvē iestājos – šī enerģijas apmaiņa, mija un svārstības ir ļoti svarīgas.
Tā arī ir viena no lietām, ko Džemma Skulme, kā viena no lielākajām manas dzīves autoritātēm, man ir iemācījusi. Ir jātop iesvārstītam. Jo tas dod arvien lielākus un raženākus augļus. Tāpēc arī man šķita – ja sastaptos skaņas un vizuālā māksla, mēs šajā vasarā sasniegtu vēl neredzētas emociju un radošās virsotnes.
Mana laime bija uzrunāt mūziķus un izvēlēties, kuri būs tie, kas piedalīsies. Pirmkārt, mani ļoti pārsteidza tas, ka viņi visi iesaistījās, jo tie tiešām ir lieli un būtiski vārdi Latvijas (un ne tikai) mūzikā. Mans apzināts lēmums bija izvēlēties tieši šos mūziķus. Katrīnas ideja bija tam visam pievienot jaunu enerģiju jeb scenogrāfijas elementu, kas skaņu un mūziku pārvērstu telpā, kurā piedzīvot mākslas darbu. Tas to visu salika savās vietās.
Viena no fonda prioritātēm ir cīņa par 20. gadsimta otrās puses mākslas muzeja izveidi. Vienlaikus jau gadiem ilgi Latvijas kultūrtelpā ir pastāvējusi dilemma par koncertzāles nepieciešamību. Vai arī tas spēlēja kādu lomu projekta ietvaros?
Shipsi: Jā. Tieši tāpēc man tas viss likās divtik jaudīgi. Nevis mūziķi, kuri runā par koncertzāles nepieciešamību, un mākslinieki, kas cīnās par muzeju, bet otrādāk. Manuprāt, vienmēr ir jaudīgāk aizstāvēt otra tiesības un iestāties par otra kaislību. Vismaz es to redzu kā daudz cēlāku darbību. Tā ir iespēja tapt sadzirdētam vai saklausītam. To arī māca latviešu tautasdziesma: “Dod dieviņi otram dot.”
Tas dod to skatījumu no malas?
Shipsi: Jā, un tas dod arī jaunu enerģiju. Jo visdrūmākais, kas varētu notikt šajā muzeja jautājumā, ir tas, ka šie procesi vienkārši aprimtu. Ja viss apstāsies, iestāsies vienkārši dūmaka, kurā nekas nenotiks.
Katrīna: Man arī liekas, ka šis projekts spilgti parādīja, cik ļoti abas šīs nozares ir saistītas. Ka gan viena, gan otra mūs garā attīsta un abas ir vitāli nepieciešamas.
Shipsi: Un abas puses arī bija ielīksmotas par to, ka šis rendezvous notika.
Mūziķa Intara Busuļa mūzika tapa kā veltījums gleznotājas Dainas Riņķes darbam “Mūsu mājas”. Ekspozīcijas scenogrāfe - Madara Kvēpa. Foto: Andrejs Strokins
Kādas bija atsauksmes no mūziķiem?
Shipsi: Mūziķi sevī izjuta grandiozas svārstības. Gan atklājot jaunu auditoriju, gan uzzinot par sev nezināmu Latvijas mākslas šķautni. Lielākajai daļai mūziķu pat nebija izpratnes par to, cik milzīga patiesībā ir šī “aisberga neredzamā daļa”.
Mana nostāja ir tāda, ka nav “gleznotāju” vai “mūziķu”, “grāmatvežu” vai “taksistu”, bet gan katrā no mums ir viss kopums. Jo sevišķi mākslā – kā ideālu es redzu renesanses laika cilvēku, kurš interesējās gan par matemātiku, gan par psiholoģiju, glezniecību, mūziku, un tikai kopā izveidojās objektīvs priekšstats par lietām. Mums nenoliedzami ir katram savas stiprās puses, un šis projekts bija mans centiens tās savienot.
Savukārt ideja par jauno mākslinieku piesaistīšanu, kā es saprotu, nāca no Katrīnas puses?
Katrīna: Jā. Mēs domājām par to, kā īsti realizēt šo skaņdarba interpretāciju tā, lai tā būtu apskatāma. Es sapratu, ka, mijiedarbojoties mūzikai un pirmavotam – mūziķu izvēlētajai gleznai –, var rasties pilnvērtīga izstāde, kurā ir iespēja apsēsties, iedziļināties, padomāt un saprast arī muzeja vajadzību.
Daudzi kritizēja to, ka nebija apskatāmi oriģināldarbi, ko mūziķi izvēlējās no Jāņa Zuzāna privātkolekcijas. Bet, manuprāt, tieši tas pasvītroja mūsu vēstījumu, akcentēja, cik pastarpināti mēs varam iepazīties ar 20. gadsimta otrās puses mākslu. Tas arī parādīja to, cik ļoti īstenībā cilvēki alkst to redzēt.
Vai, izņemot šo konceptuālo aspektu, bija vēl kāds specifisks iemesls, kādēļ nevarēja apskatīt oriģināldarbus? Vai kādam no jaunajiem māksliniekiem bija vēlme iekļaut gleznu telpas scenogrāfijā?
Katrīna: Tas jau bija sākotnējais uzstādījums, ka konkrētās gleznas izmantot nevarēs. Vasaras māja tomēr ir veidota no konteineriem, kur nav piemēroti apstākļi šādas mākslas izstādīšanai. Tādā veidā mēs vēlreiz uzsvērām, ka ir jābūt muzejam, kur šos darbus apskatīt klātienē.
Shipsi: Es arī iestājos par to, ka tam oriģinālam vajadzētu būt nepieejamam. Tam kā pirmavotam ir jāatspoguļo šīs akcijas ideja. Jo tā nebija vienkārši izstāde, kur tika izcelti seši darbi, tā bija iniciatīva, lai runātu par muzeja neesamību. Tāpat kā ar Šrēdingera kaķi, kurš ir un nav vienlaicīgi, ar šo projektu tiek parādīts, ka šis mākslas muzejs pagaidām eksistē tikai caur radošām un garīgām fantāzijas konstelācijām. Ir ļoti žēl, ka Džemmas [Skulmes] vai Piņņa gleznas šobrīd vienkārši skatās cita uz citu tumšā telpā.
Izstāde veltīta Māra Ārgaļa mākslas darbam (bez nosaukuma), ko uz skaņu pasauli pārnesis komponists Imants Kalniņš. Izstādes scenogrāfiju veido 2016. gadā radusies mūzikas, sporta un mākslas sabiedrība ar neierobežotu atbildību GolfClayderman. Foto: Andrejs Strokins
Par mūziķu atlasi rūpējās Jānis, mūziķi paši pēc saviem ieskatiem un sajūtām izvēlējās zināmo meistaru gleznas, pēc kurām tapa skaņas ieraksti. Kā notika jauno mākslinieku atlase?
Katrīna: Par to vislielākais paldies ir jāsaka šīs vasaras mākslinieciskajam vadītājam Kristianam Brektem, kurš, ikdienā strādājot Latvijas Mākslas akadēmijā, ir labi iepazinis jaunos māksliniekus un atlasīja projektam vispiemērotākos. Man liekas, ka nebūtu pareizi teikt “talantīgākos”, jo viņi visi ir lieliski. Man ļoti simpatizēja Kristiana ideja neņemt tikai scenogrāfus, bet izvēlēties dažādu jomu pārstāvjus. Tādējādi Vasaras mājā satikās gan gleznotāji, gan scenogrāfi, gan vizuālās komunikācijas pārstāvji, un rezultāts bija vienkārši pārsteidzošs.
Tad sanāk, ka jūs Kristianam devāt brīvu vaļu mākslinieku atlasē? Vai arī bija kāds kopīgs uzstādījums, rāmis, kurā iekļauties?
Shipsi: Principā tas atslēgas vārds bija “telpa”. Cilvēks, kurš…
Katrīna: Cilvēks, kurš skaņu var pārnest telpā.
Shipsi: No gleznas un skaņas impulsa rezultāts ir jāpārvērš…
Katrīna: Fiziski netveramā formā. Pieredzē. Tas ir ļoti interesanti, cik dažādi mēs katrs interpretējam mākslu. Katra izstāde un skaņdarbs bija pilnīgi atšķirīgi, katrs mākslinieks pārsteidza ar kaut ko citu. Ļoti bieži es to visu biju iztēlojusies pavisam citādāk nekā, piemēram, mūziķi. Un šajā gadījumā ir neiespējami pateikt, kurš no mums vai kurš no māksliniekiem doto gleznu interpretēja labāk.
Shipsi: Māksla vispār ir ļoti personīga valoda. Jebkura mākslinieka kādreiz izteiktais viedoklis vai radītais mākslas darbs pēc kāda laika, iespējams, viņam pašam jau šķitīs nepatiesība. Līdz ar to, protams, mēs nevaram runāt par kaut kāda veida precizitāti. Es gribētu teikt, ka šovasar līdz ar “Skaņai vajag mākslu” ir notikuši tādi kā klusie telefoni. Mana vēlme bija arī provocēt mūziķus un mākslas vidi. Nedaudz paspēlēties ar to, kas iederas vai neiederas mākslas kontekstā.
Katrīna: Turpinot Jāņa teikto, tas, kas man liekas šī projekta veiksmes atslēga, ir nesavtīgā interese un iedziļināšanās no mūziķu puses. Viņi tiešām ļoti centās un meklēja katrs savu sasaisti ar konkrēto gleznu. Man ļoti interesē tas, kā, saplūstot dažādiem medijiem, ir iespējams radīt pilnīgi jaunu, unikālu mākslas darbu. Tas ir ārkārtīgi skaisti un nepieciešami mūsdienās.
Populārās krievu grupas Mumiy Troll un jaunā mākslinieka Krišjāņa Elvika kopdarbs, kurā mūziķi interpretē Zuzānu kolekcijā esošo gleznotāja Bruno Vasiļevska darbu “Klusā daba – saules stars”. Foto: Andrejs Strokins
Vai tomēr nesanāca tā, ka noteicošā loma jeb lielākā ietekme bija mūziķu izvēlētajai gleznai? Bet, teiksim, jauno mākslinieku veikumu ietekmēja arī skaņa?
Katrīna: No sarunām ar jaunajiem māksliniekiem sapratu, ka viņus ietekmēja gan glezna, gan skaņa. Patiesībā viņiem bija jārēķinās ar šiem mākslas darbiem, jo mūsu mērķis bija izcelt 20. gadsimta otrās puses dižgarus. Viņi nevarēja veidot scenogrāfiju, kuras pamats būtu tikai skaņa.
Shipsi: Šajā gadījumā ir diezgan grūti post factum secināt, kas tieši ir bijis galvenais. Izvēlētā skaņražu glezna bija pavisam konkrēta… bet vai tā beigu beigās dominēja pār visu, tā jau bija nākamā autora mākslinieciskā izvēle. Vai viņš izvēlas tai komplimentēt vai arī runāt pret to, atsperties vai radīt dialogu.
Katrīna: Jaunie mākslinieki radīja savu telpu tikai pēc tam, kad bija dzirdējuši skaņdarbu un redzējuši gleznu. Tos nospiedumus, ko māksla mūsos atstāj, mēs nemaz nevaram precīzi noformulēt vārdos. Man dažreiz nāk prātā kaut kādas ainas, un es saprotu, ka to ierosmes ir meklējamas redzētās gleznās. Piemēram, saulriets man atgādina saulrietu no Pauļuka gleznas, kas manam tēvam ir piekārta pie sienas.
Shipsi: Šīs ainas kļūst par citātiem.
Katrīna: Viss ir ļoti saistīts. Es vienmēr uzsveru, ka mēs ikdienā nemaz neapzināmies, cik ļoti mākslas mūs ietekmē.
Gan šīs intervijas laikā, gan arī iepriekš šī projekta kontekstā ir izskanējis vārds mijiedarbība.
Shipsi: Tas laikam ir mans mīļākais vārds (smejas).
Varbūt jūs kaut kā varat formulēt, ko tieši nozīmē šī mijiedarbība? Kā jūs to saprotat?
Katrīna: Kā saplūsmi, dažādu mediju savienošanos. Vienkārši sakot, tā izstāde, ko mēs redzējām, veidojās, “mijiedarbojoties” trim kanāliem. Glezna, muzikālā interpretācija un telpa ir tas, kas veidoja šo konkrēto izstādi, un nekur citur to vairs nevar pārnest tādu, kāda tā bija tur. Tā ir pilnīgi vienreizēja, unikāla pieredze, kas konkrētajā brīdī radās mijiedarbības rezultātā.
Shipsi: Manuprāt, mijiedarbība ir svārstību rezultāts. Un, jo plašākā amplitūdā tā pendele svārstās, jo priecīgāks es kļūstu kā cilvēciska būtne.
Katrīna: Veiksmīga mijiedarbība ir kā simbioze, kad viss ir vienā veselumā. Un tā tas bija katrā no šīm izstādēm – nekas nekam netraucēja. Skaņa nemaisījās pa vidu mūsu redzējumam par vizuālās mākslas darbu.
Shipsi: Es droši vien to savstarpējo netraucēšanu gan neliktu kā nozīmīgāko punktu. Manuprāt, šīs mediju izpausmes var būt pilnīgā līdzsvarā vai arī radīt cita veida dinamiku. Kaut kādu…
Katrīna: Strīdu vai dialogu.
Shipsi: Jā, tur tiek risināts kaut kāds kontrastējošs viedoklis, ko ir gana interesanti novērot. Un nav vienmēr jākomplimentē, daži jaunie mākslinieki pavērsa skaņas darbus pilnīgi negaidītā noskaņā. Teiksim, GolfClayderman pavēra pilnīgi jaunas durvis uz Imanta Kalniņa radīto skaņdarbu. Viņu scenogrāfija nebija kaut kas tāds, ko varētu iztēloties kā radniecīgu šai mūzika, bet kopējais iznākums bija ļoti spilgts.
Katrīna: Katrā gadījumā tas nebija traucējoši. Ieejot telpā, varēja izjust, ka tieši tā tam arī jābūt.
Shipsi: Es vēlreiz gribētu izcelt to, ko Katrīna atzīmēja, ka visi iesaistītie – un šajā vasarā viņu bija ļoti daudz – metās projektā iekšā ar patiesu degsmi un milzīgu vēlmi radīt tādu kā krustpunktu. Tagad uz to visu atskatoties, jūtos laimīgs, ka esam sasnieguši tādu rezultātu, par kuru ir liels lepnums. Un man ir jāsaka liela pateicība visiem, kas iesaistījās no vizuālās un mūzikas puses. Un pāri visam, protams, Katrīnai, kura šo vezumu nesa uz saviem pleciem. Liels paldies arī fondam un Jānim Zuzānam.
Grupa “Instrumenti” prezentēja jaunradīto skaņdarbu par Zuzānu kolekcijā esošo gleznotājas Džemmas Skulmes darbu “Putnubiedēklis”. Foto: Viktorija Eksta
Vai procesā radās arī kādi brīži, kad mākslinieki viens ar otru nespēja sadarboties un saslēgties?
Katrīna: Par laimi šovasar tā nenotika. Visi tiešām labi saāķējās kopā, un par to atkal jāsaka milzīgs paldies Kristianam Brektem, kurš tik veiksmīgi salika tos pārus.
Varbūt tieši tur arī radās tā mijiedarbība?
Katrīna: Jā, mijiedarbība varētu būt tā saāķēšanās.
Shipsi: Reizēm mēdz būt tā, ka nav jāatrod divi līdzīgi domājoši mākslinieki, lai rastos dinamika. Kristiana veiksmes atslēga bija tā, ka viņš sajuta frekvenci, kurā tā pendele sašūposies un skries apkārt savai asij. Nu, kā jau manis pieminētā mākslas apvienība GolfClayderman, kas noteikti nebūtu pirmais, ko es iedomātos saistībā ar Māri Ārgali vai Imantu Kalniņu.
Katrīna: Tas vispār bija ļoti interesanti, cik dažādus ceļus jaunie mākslinieki gāja, lai pārnestu vizuālo mākslu un skaņu telpā. Katrs bija tā piedzīvojuma vērts. Piemēram, Madaras Kvēpas un Intara Busuļa sadarbība. Brīdī, kad ieraudzīju scenogrāfiju, man tas likās tik pašsaprotami, bet patiesībā Madara bija vienīgā, kas iedomājās tik precīzi pārnest Dainas Riņķes gleznu telpā.
Jā, tas vispār ir interesanti, ka neviens neizvēlējās ļoti burtisku ceļu, kā pārveidot konkrēto mākslas darbu.
Katrīna: Jā, tieši tā. Tāpēc es saku, ka visam pamatā ir bijusi liela iedziļināšanās. Tā nebija vienkārši atražošana vai kopēšana, un tas liek ļoti priecāties par mūsu jauno mākslinieku paaudzi.
Vai plānojat šo unikālo projektu turpināt arī nākamajā vasarā? Lai arī iesācies nedaudz eksperimentāli, tas ir uzstādījis noteiktu latiņu.
Katrīna: Jānis Zuzāns, katru gadu apskatot jauno izstādi, saka, ka tas ir bijis labākais projekts līdz šim. Un tā arī katru gadu liekas, ka ir bijusi labākā, nepārspējamā sezona. Latiņa ir ļoti augsta, bet mēs arī turpināsim sekot aktualitātēm. Par nākamo gadu vēl konkrēti neesam domājuši, bet tālākais lielais plāns ir plate, kurā tiktu apkopotas visas muzikālās kompozīcijas.
Shipsi: Es arī ļoti priecātos, ja visi iesaistītie mākslinieki un mūziķi sastaptos, varētu apkopot savus iespaidus un izdzirdēt viens otra darbus. Kā jau Katrīna minēja, mums ir radusies doma par vinila plati, kurā tiktu apkopoti visi jaundarbi. Manuprāt, tas viss ļoti skaisti un konceptuāli savilktos kopā, mēs būtu pielikuši punktu šai vasarai un, atskatoties uz paveikto, varētu lūkot, kāda ir nākotne.
Vestarda Šimkus un Jāņa Šneidera interpretācija MVT Vasaras mājā par Māra Ārgaļa darbu “Mūzika”. Foto: Andrejs Strokins
Domājot par iepriekšējiem gadiem un tiem māksliniekiem, kuriem tikušas veltītas Vasaras mājas izstādes, man ļoti būtiski šķiet tas, ka konkrētie mākslinieki ir bijuši spilgti, taču pēdējā laikā nedaudz piemirsti. Kā, piemēram, Andris Grinbergs. Un ar šī projekta palīdzību ir iespējams viņus atkal izcelt. Kā jums šķiet, kas ir izcelts līdz ar šī gada izstādēm?
Katrīna: O, mums ir izcelti veseli pieci mākslinieki! (Smejas.)
Shipsi: Manuprāt, ir izcelta pati ideja kā tāda. Tas virsvēstījums – ka mums ir jāsastopas konteinerā, lai piedzīvotu mākslu. Šī Vasaras mājas sērija stāsta par mākslas muzeja neesamību, un tas arī ir piemirstais mākslinieks vai neredzamais mākslas darbs, par ko mēs šovasar runājam.
Noslēgumā atliek vien pajautāt vai, jūsuprāt, mākslai vajag skaņu?
Katrīna: Mākslai vajag skaņu, pilnīgi noteikti. Ienākot Vasaras mājā, tas arī noteikti bija sajūtams, jo šī scenogrāfija bez skaņas būtu pilnīgi kaut kas cits. Iespējams, ne tik bagātinošs piedzīvojums.
Shipsi: Manuprāt, māksla bez skaņas ir kā nakts bez zvaigznēm.
Prāta Vētra un Jānis Krauklis interpretē gleznotāja Rūdolfa Piņņa darbu “Dārgakmeņi”. Foto: Andrejs Strokins
Projektā piedalījušies:
-grupa “Instrumenti” ar muzikālo ainavu par Džemmas Skulmes darbu “Putnubiedēklis“ Marijas Ulmanes scenogrāfijā,
-grupa Mumiy Troll ar muzikālo interpretāciju par Bruno Vasiļevska darbu “Klusā daba – saules stars” Krišjāņa Elvika scenogrāfijā,
-Imants Kalniņš ar kompozīciju par Māra Ārgaļa darbu Bez nosaukuma GolfClayderman scenogrāfijā,
-Intars Busulis ar muzikālo interpretāciju par Dainas Riņķes darbu “Mūsu māja” Madaras Kvēpas scenogrāfijā,
-Vestards Šimkus ar kompozīciju par Māra Ārgaļa darbu “Mūzika” Jāņa Šneidera scenogrāfijā,
-grupa Prāta Vētra ar savu interpretāciju par Rūdolfa Piņņa darbu “Dārgakmeņi” Jāņa Kraukļa redzējumā.
