Takaši Makino

Tumsā es redzēju zaļu apvārsni 0

Intervija ar japāņu mākslinieku un filmu veidotāju Takaši Makino

Helmuts Caune
11/10/2018

Viens no šīgada Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas notikumiem bija japāņu mākslinieka Takaši Makino (1978) performance Space Noise. Pirms ieiešanas tumšajā telpā, cilvēkiem tika izdalīts vienkāršs 3D filtrs, ar ko aizsegt vienu aci, lai pilnībā varētu izbaudīt attēlu. “Peformance” bija 25 minūtes ilga abstrakta videofilma, kas tika projicēta uz liela ekrāna. Redzamais atgādināja kaut ko pa vidu starp paātrinātām kosmosa ainām, supermoderna Windows ekrānsaudzētāja un pēdējās daļas no Stenlija Kubrika filmas “Kosmiskā odiseja”. Attēlu papildināja tikpat abstrakts, ambients skaņu celiņš. Tomēr tā “performances” daļa kļuva skaidra, kad, novēršoties no ekrāna, varēja ieraudzīt pašu autoru – Makino darbības pie galda, kas nokrauts ar visdažādākajām kontroles ierīcēm, skaidri norādīja, ka tieši viņš vada visu notiekošo – gan vizuāli, gan audiāli.

Takaši Makino ir Tokijā dzimis japāņu mākslinieks, kurš ar kustīgo bilžu filmēšanu sāka nodarboties 2000. gadu sākumā. Gandrīz visas viņa filmas ir līdzīgas tai, ko skatītājiem bija iespēja noskatīties Cēsīs: lai gan attēls liekas abstrakts, patiesībā filmētas ir pavisam īstas, materiālas lietas. Makino ir pavadījis neskaitāmas stundas, fiksējot video dažādas bagātīgi strukturētas virsmas – ūdeni, sniegu, lietu, akmeņus, kokus, cilvēku pūļus, celtnes. Pēc tam viņš šos attēlu materiālus kombinē, slāni pa slānim liekot citu citam virsū. Tādā ziņā Makino darbojas pret mūsdienu meinstrīma kino un video, kur lielākoties nolasāma ļoti skaidra un tieša nozīme; viņš tiecas veidot filmas, kuru nozīme ir zināma vienīgi viņam, taču skatītājam atstājot pietiekoši daudz telpas, kur pašam mēģināt atrast savu nozīmi. Dažkārt netrenētai acij ir grūti pierast pie viņa darbu neparastās struktūras un intensitātes, bet, kad tas ir izdevies, šo daudzslāņaino attēlu skaistums spēj saistīt stundām ilgi. 

Makino darbi starptautisku atzinību ieguva 2008. gadā. Šobrīd mākslinieks dzīvo Jokohamā un atzīst, ka pēdējos sešus gadus viņam ir bijusi tā laime nedomāt par iztikšanu, bet pilnībā nodoties mākslai. Mūsu sarunas laikā Makino pastāvīgi kaut ko pierakstīja un intensīvi kaut ko švīkāja savā piezīmju blociņā, it kā cenšoties ilustrēt savas domas. Tas man atgādināja kādu citu cilvēku, kas interviju laikā uzvedas līdzīgi, – nevienu citu kā Hansu Ulrihu Obristu. Tāpēc nespēju Makino nepajautāt, kāpēc viņš tā dara. Mākslinieks atbildēja, ka viņam vienkārši esot bail, ka viņa angļu valoda ir pārāk nabadzīga, lai es viņu varētu saprast, tāpēc viņš sakāmo cenšas papildināt ar dažiem rakstītiem vārdiem un citu vizuālo materiālu. Lai gan pieņēmu šo atbildi, nevaru teikt, ka (pēc “piezīmju” apskatīšanas) būtu tai pilnībā noticējis.


Žanete Skarule un Takaši Makino Cēsu Mākslas festivāla atklāšanā

Pastāstiet, kas tas bija, ko es performances laikā redzēju uz ekrāna?

Es izmantoju divus video, ko pārklāju vienu otram pāri. Ja jautājat, kas tieši katrā no tiem bija, tad tur, piemēram, bija materiāls ar ūdenskrituma atspīdumu, filmēts ļoti mazeksponēti, tāpēc arī pārveidojies sīkos punktiņos. Bija arī materiāls ar kokiem. Un saules gaismu. Reizēm atspīdumus ūdenī filmēju kadru pa kadram, citreiz ar ļoti mazu izšķirtspēju, citreiz – ar augstu vai ar abām kopā… Šodien redzētajā video bija apmēram 20 slāņi. 

Dažādu attēlu slāņi?

Dažādu attēlu, jā. Man ir liels filmētā materiāla arhīvs, daudzas stundas ar ūdeni, akmeņu un minerālu virsmām, filmētas ar ļoti mazu makroobjektīvu… Ir arī materiāls ar cilvēku pūļiem un… Un kokiem, mežiem. Video ar kokiem, ko jūs “redzējāt” šodien, bija filmēts, staigājot pa mežu ar kameras stabilizatoru. Uzfilmēju to pagājušā gada aprīlī Taizemē. Biju Taizemē vienu mēnesi un safilmēju tur ļoti daudz videomateriāla… Jā, es eju un filmēju ar savu kameru šādus attēlus un tad tikai samontēju. Montāža, montāža, montāža. Tā ir tapuši šie attēlu slāņi. Viss ir no dabas.

Un no kurienes nāk skaņa? Kas bija šie sampli? Vai tos arī jūs bijāt ierakstījis?

Visi ir manis paša ieraksti. 

Skaidrs. Un kas tā bija par skaņu?

Galvenokārt analogais sintezators. Ierakstīta skaņa – lietus lāses, skrečs, cilvēka pūļa runāšana, kas rada tādu whassskkkhkhk efektu…


Takaši Makino performance Space Noise Cēsu Mākslas festivālā. Foto: Viktorija Eksta


Takaši Makino performance Space Noise Cēsu Mākslas festivālā. Foto: Viktorija Eksta

Kad sākat performanci, vai aptuveni zināt, kā tā risināsies uz priekšu? Vai jums ir plāns, vai arī pārsvarā improvizējat?

Es sagatavoju aptuvenu plānu. Tā nav 100 procentu improvizācija. Man prātā ir tāda kā miglaina karte, kur iezīmēts, kurp vēlos doties… 

Jūs esat pavadījis daudzas stundas, fiksējot pavisam vienkāršus notikumus dabā. Kāpēc ir svarīgi uzņemt tik normālas, ikdienišķas, dabiskas lietas, kas notiek pastāvīgi? Kā ūdenskritumi, akmeņi un koki. Kāpēc tas ir svarīgi?

Tas ir garš stāsts.

Ļoti labi!

Pirms pievērsos filmu veidošanai, es daudz taisīju kolāžas no papīra un skaņas. Beidzot universitāti, nevarēju pievērsties filmu veidošanai, jo man nebija naudas. Es strādāju par apgaismotāju skatuves gaismu kompānijā. Un es sāku kaut ko radīt – kādu kolāžu, kādu skaņas materiālu. Katru dienu. Ar to es nodarbojos kādus trīs gadus. Un tad es aizgāju no darba un sāku strādāt kā kolorists (cilvēks, kas nodarbojas ar filmas digitālo krāsu apstrādi – red.). Tādā veidā varēju vienmēr būt kino kultūrai tuvumā. Tad es pārtraucu strādāt ar skaņu un papīru un sāku pats veidot filmas. Mana pirmā filma bija EVE 2002. gadā. Tā bija trīs minūtes gara. Es izmantoju to pašu domu gājienu ko kolāžās. Tas nozīmē – sakombinēju kopā divas dažādas lietas, lai radītu kaut ko jaunu. Makss Ernsts bija radošās kolāžas “tēvs”. Tas ir tāds kā brīnums – vienā rāmī, vienā vietā satiekas dažādas lietas… tās pat nemaina savas individuālās formas, taču rada pilnīgi citu pasauli. Neviena no tām nav jāizmaina vai jāizkropļo, tikai jāsaliek kopā, jārada kompozīcija un cita pasaule. Tāda ir kolāžas teorija. Taču es domāju, ka šo teoriju var izmantot arī kustīgiem attēliem. Darba EVE es izmantoju videomateriālu ar ūdeni un elektrības vadiem. Ūdens ir ūdens, un vads ir vads, bet kopā… Mana pirmā ideja bija radīt kolāžas filmu – likt satikties dažādām lietām un tādā veidā radīt kaut ko jaunu. Kā sērkociņi, kas, satiekoties ar noteikta veida papīru, rada uguni. Tāda bija mana sākotnējā ideja. Bet vēlāk es centos veidot attēlus dziļākus un blīvākus, izmantojot šos slāņus. Veidojot daudzslāņu attēlu, svarīgi ir izvēlēties ļoti kompleksus attēlus, līdz ar to tie parasti nav mākslīgi attēli. Ja es uzfilmētu šo (rāda uz galda virsmu), tas nespētu pieņemt citus materiālus. Tas ir pārāk vienkāršs, pārāk viegls. Tāpēc dabiski, ka es izvēlos bagātīgās struktūras. Ūdeni un minerālus, un pūli. Dažreiz es filmēju sniegu un lietu, un tas darbojas ļoti labi.


Takaši Makino Cēsu Mākslas festivālā. Foto: Ansis Starks

Tātad jūs izvēlaties tēlus, kas ir pietiekami bagātīgi, lai spētu izdzīvot, kad tiek slāņoti cits citam virsū?

Jā. Tāpēc es izvēlos dabu. Dabas materiāli ļoti atšķiras no mākslīgajiem. Tomēr pēdējā laikā es neizmantoju tikai dabiskos materiālus, bet arī… Vienā no manām jaunākajām filmām “Par rašanos un iznīcību” ir slānis ar Tokijas ainavu un slāņi ar ūdeni.

Kāpēc iznīcība? Kas šeit ir iznīcis?

Tas ir Aristoteļa jēdziens. Viņš uzrakstīja grāmatu ar tādu pašu nosaukumu. Man tā ļoti patika, es daudz no tās iedvesmojos.

Vai šai filmai un Aristoteļa tekstam ir kaut kas kopīgs?

Arī tas ir ļoti garš stāsts.

Labi!

Manās filmās nav cilvēku, seju, nav valodu, nav naratīva. Nav reliģijas, nav dzimumu. Man visas šīs lietas īpaši neinteresē, jo man nepatīk politika un viss ap to. Man nepatīk izteikties par šīm tēmām. Tāpēc man tas īpaši nerūp. Bet, lasot “Par rašanos un iznīcību”, es ieraudzīju, ka arī Aristotelis ir domājis par to, kāpēc šī pasaule vispār pastāv, kāpēc visa dzīvība kaut kur aiziet; viņš ļoti pamatīgi vēro dabu un domā par to ļoti neatkarīgi – neatkarīgi no jebkādām iepriekšdefinētiem zinātnes vai reliģijas konceptiem. Viņš mēģina to saprast pats pēc saviem noteikumiem. Viņš bija dīvains cilvēks. Viņš jautāja – kur putni pazūd pa ziemu? Viņam pat bija teorija, ka tie dodas iekšā Zemē (smejas). Viņš centās saprast un, protams, pieļāva daudz kļūdu, taču viņa iztēle bija bagātīga un ļoti interesanta. Tāpēc man patika šī grāmata. Es nolēmu izmantot šo nosaukumu, taisot filmu, kur viss sākas no tumsas, tad kaut kas notiek, kaut kas pazūd un sākas no jauna citā vietā – ar sprādzienu – un pazūd, un atkal sākas no jauna. Tāds kā cikls. 

Skaidrs.

Vēl pirms sešiem gadiem es izmantoju tikai dabu, taču pēdējos gados varu filmēt gandrīz jebko. Dabu, cilvēkus, arhitektūru… Filmēt un kombinēt. Tā doma parasti īpaši neatšķiras. Mana lielākā interese ir radīt iztēlojamu attēlu – tas ir ļoti svarīgi. Ar to es domāju tādu attēlu, kas visvairāk atstāj vietas iztēlei. Kustīgais attēls ir ļoti sarežģīts formāts. Savā ierastajā izpausmē tas ir kaut kas, kas eksistē ļoti skaidri, tik skaidri, ka varam to izmantot kā pierādījumu – piemēram, noziegumu izmeklēšanā. Tas ir ļoti līdzīgs realitātei. Tāpēc… Mēs sakām “attēls”, un mēs sakām, ka mums ir atmiņa un ka mēs spējam kaut ko “iztēloties”. Savā prātā mēs iztēlojamies to, kam ir pārskrējis mūsu skatiens…

Jā.

Bet ja mēs patiešām kaut ko iztēlojamies un cenšamies atsaukt atmiņā detaļas, vairs nav tik augstas izšķirtspējas. Un man tas patiešām interesē, esmu to visu daudz pētījis… Man ļoti interesē sapņi. Kad man bija pieci gadi, es cietu smagā autoavārijā. Man pāri pārbrauca smagā mašīna, un es nonācu tuvu nāvei.

Jūs bijāt komā?

Apmēram vienu dienu. Es atmodos uz operāciju galda, mans galvaskauss un abas kājas bija salauztas. Komā man bija ļoti garš, smags un skaists sapnis, ko es joprojām atceros. Man par to ir pat teksts uzrakstīts… Viena no interesantākajām lietām ir tas, ka realitāte un sapnis bija ļoti cieši saistīti. Es redzēju zaļu apvārsni uz melna fona un lidoju tā virzienā, taču ainava nekā nemainījās. Bija ļoti tumšs, taču man priekšā bija daudz zaļu līniju. Kad atvēru acis, sapratu, ka esmu redzējis savu sirdspukstu signālu uz monitora, kas izskatījās visai līdzīgs tai ainavai manā sapnī. Biju apjucis. Varbūt manas acis bija atvērtas visu laiku? Tāpēc man ir tik spēcīga interese par sapņiem. Pēc negadījuma es sāku daudz iet uz kino. Mazotnē noskatījos ļoti daudz filmu. Protams, sākumā tas bija lērums neveiklu Honkongas asa sižeta filmu. Taču mani interesēja arī videonomās dabūjamās filmas, kur bija pieejama liela dažādība. Noskatījos vairākas Kubrika filmas, piemēram, “Mehānisko apelsīnu” un “Bruņu vesti”. Astoņu gadu vecumā šī otrā filma mani patiešām satrieca, tā bija ļoti šokējoša un stipri atšķīrās no normālas Holivudas filmas. Tāpēc es uzaicināju uz savām mājām kādus 20 draugus, lai noskatītos to vēlreiz. 


Takaši Makino Cēsu Mākslas festivālā. Foto: Paula Lūse

(Smejas.) Bariņš astoņgadīgo skatās “Bruņu vesti”. Tas tik ir kaut kas!

Man ļoti patīk skatīties filmas un domāt par to struktūru, un tā tas man ir jau no ļoti agra vecuma. Kad nolēmu pats taisīt savas filmas, centos savienoties ar šo avārijas pieredzi. Turklāt es vēlējos taisīt mākslinieciskākas filmas. Tādas filmas, kur būtu vairāk par vienu virzienu un vienu atbildi. Kad skatāmies uz kādu abstraktu gleznu, mēs kaut ko iztēlojamies, un katram var būt pilnīgi cita ideja par redzamo. Šādu situāciju es gribēju radīt kino. Neizmantojot nekādus veidolus, izteikt kaut ko ļoti spēcīgi. Radīt filmu, kas būtu ļoti enerģētiska, pateiktu kaut ko ļoti svarīgu spēcīgā veidā, taču tajā pašā laikā nebūtu saprotams, kas tur notiek. Es no tiesas vēlējos radīt šādu situāciju. Taču mans mērķis nebija būt pilnīgi abstraktam, bet censties savienoties ar katra cilvēka iztēli. Tā ir mana pieeja. Ja varam šajās filmās dalīties viens ar otru ļoti dziļā apziņas līmenī, tas ir skaisti. Es neizmantoju dialogus, jo vārdi ir pārāk spēcīgi. Un tieši. Tāpat kā ticība. 2008. gadā es aizsūtīju savu darbu uz Roterdamas kinofestivāla atlasi, un viņi to pieņēma – ne vienu, bet piecas filmas uzreiz. Un kopš tā laika manu darbu starptautiskā atpazīstamība ir krietni augusi. Esmu izskaitījis – mani darbi demonstrēti vairāk nekā 110 pilsētās visā pasaulē. Tas liek domāt, ka kaut ko tur spēj atrast cilvēki no visdažādākajām pasaules malām. Mani ļoti ir ietekmējis Tarkovskis, jo īpaši Solaris. Tā ir ļoti jauka filma.

(Smejas.) “Jauka” ir jauks apzīmējums šai filmai.

Solaris nav kaut kas cilvēka iztēlots, tā ir pati iztēle. Es centos radīt tādu situāciju… Bieži, kad skatāmies ļoti blīvu, abstraktu filmu, mēs daudz no satura iztēlojamies paši. Man patīk šī sadarbība ar skatītāja iztēli.

Kaut kas līdzīga attēlam, kas parādās televizorā, kad pazūd signāls…

Jā. (Smejas.) Man šeit nav pietiekoši labas izšķirtspējas, taču mēs varam tur iztēloties lietas.

Vai jums ir kāds lielais mērķis? Kāpēc ar to visu nodarbojaties?

Es nezinu, es tikai vēlos būt patiešām brīvs. (Smejas.) Kad biju mazs, man bija sliktas attiecības ar skolotājiem. Es pārāk bieži apšaubīju viņu teikto. Agri aptvēru, ka mēs nezinām, kāpēc esam dzimuši un kāpēc esam šeit. Es nespēju nedomāt par šo jautājumu. Tā man ir fundamentāla mistērija. Vismaz kopš tās autoavārijas.

Jums nepatika jūsu skolotāji, jo viņiem uz to visu bija atbilde?

Viņiem vienmēr bija skaidra atbilde. Bet man likās, ka atbildei būtu jābūt – mums atbildes nav. Manuprāt, tas ir vistuvāk patiesībai. Es neko nevēlos pateikti ļoti skaidri. Savu viedokli. Taču es domāju, ka mēs varam izlemt, kāpēc esam dzimuši un kā mums dzīvot. Tas ir svarīgākais lēmums mūsu mūžā. Es nolēmu izpausties filmās, kas ļoti atšķirtos no citiem kino darbiem, es nolēmu dalīties šajā lielajā mistērijā caur kino valodu. Kinozālē ir tumsa un viens ekrāns, kur mēs ar kaut ko dalāmies. Es gribēju pamēģināt kaut ko savādāku un jaunu. 

Kur jautājumā “kāpēc esmu dzimis” ir problēma? Jūs esat dzimis tāpēc, ka acīmredzot jūsu vecāki ļāva tam notikt.

(Smejas.) Tas nav īstais iemesls. Tas ir tikai rezultāts.

Bet kā nodarbošanos ar šo visu palīdz jums kļūt brīvam?

Es nevēlos neko teikt. Atbilde ir katrā filmā. Ja es kaut ko pateikšu, man bail, ka man atbilde ierobežos skatītāja iztēli.

Tas ir pilnībā saprotami. Taču jūs teicāt, ka jums patīk taisīt filmas, kas atstāj iespaidu, ka tajās pateikts kaut kas svarīgs, taču tā, ka nav skaidrs, kas šis svarīgais ir. Vai jūs pats zināt, kas filmā ir pateikts, kas ir tā svarīgā lieta?

O, jā. Es visu kontrolēju. Es zinu.

Taču jūs to nevienam nestāstāt?

Dažreiz es pasaku kādus dažus vārdus, taču tikai tāds virspusējas lietas. Taču, ja kāds man jautā kaut ko dziļāk, es varu mēģināt atbildēt.

Labi, vai varu jums pajautāt, kāda bija šodien redzētā darba Space Noise dziļākā nozīme? 

Labi, Space Noise ir domāts tikai tam, lai ar 3D filtra palīdzību sniegtu skatītājiem unikālu pieredzi. Ar to no jebkuras vietas telpā var redzēt dažādas kustības.

Jūsu mājaslapā ir teikts, ka “katrā komerckino kadrā, tāpat kā Japānas karalaika kino reportāžās, ir iekodēta ļoti precīzi izrēķināta nozīme.” Vai kaut kā tamlīdzīgi. Kāpēc šāds šķietami pēkšņs salīdzinājums ar karalaika Japānu?

Kad strādāju par koloristu, es redzēju daudz Japānas propagandas filmu no starpkaru perioda. Es montēju un krāsoju lielāko daļu no tajā laikā Japānā tapušajām filmām. Tās visas, protams, bija viena milzīga propagandas un cenzūras mašīna. Un man liekas, ka mūsdienu mediji Japānā nav daudz labāki. Tie nav pilnīgi demokrātiski. Piemēram, Japānā mediji ir spiesti slēpt informāciju par Fukušimas avārijas sekām – par tās izraisīto piesārņojumu. Japāna vēl ir tālu no pilnībā funkcionējošas demokrātijas. Japāņu mediji ir ļoti vāji, arī televīzija.


Takaši Makino performance Space Noise Cēsu Mākslas festivālā. Foto: Viktorija Eksta

Vai uzskatāt, ka jūsu darbos ir kaut kas izteikti japānisks? Par spīti tam, ka tie ir ļoti abstrakti.

Tas ir grūts jautājums. Es reiz redzēju brīnišķīgu dokumentālo filmu par Sūnu templi Kioto; templim ir ļoti skaists jumts, ko sūnas noklājušas ar abstraktiem rakstiem… Un viens no mūkiem teica, ka japāņiem ir spēja saprast “bezformu skaistumu”.

Bezformas skaistums…

Jā. Tā varētu būt viena no japāņu īpašajām iezīmēm. Tikai, noskatījies šo dokumentālo filmu, es iedomājos, ka, iespējams, neesamība ir svarīga japāniskās domāšanas kategorija. Pēc šīs filmas es daudz domāju par manu darbu attiecībām ar japāņu kultūru un budismu. Man nav ne skolotāja, ne meistara, es neesmu reliģiozs, bet dažkārt es ieraugu savā domāšanā kaut ko no budisma. Es nezinu. Kad mēģināju iesniegt savas filmas Oberhauzenes īsfilmu festivālā, tās netika pieņemtas, jo, kā man teica viens tehniskais darbinieks, tās nav pietiekoši japāniskas, tās neizskatoties pēc japāņu kino un tāpēc tās nevarot rādīt.

(Smejas.)

Tas bija pārsteidzoši. Tāpēc es pajautāju viņiem – kas tad ir japāņu kino? Varbūt tās muļķīgās animācijas filmas? Vai Hentai (pornogrāfiska rakstura japāņu animācija – red.)? Viņi man neatbildēja. Tā ka es nezinu. Tomēr fakts paliek fakts – es esmu dzimis Japānā un uzņemu šādas filmas. 

Vai jums ir svarīga jūsu japāniskā identitāte?

Iespējams, ka tā mani ietekmē, taču es negribētu par to kaut kā strikti izteikties. Ziniet, tagad ir ļoti populārs memento mori princips… “atceries par nāvi.” Man labāk patīk memento stella – “atceries par zvaigznēm.” Par faktu, ka mēs visi esam veidoti no viena jēlmateriāla. Šobrīd situācija pasaulē ir diezgan nelaba – tik daudz cilvēku iet bojā no slimībām, terorisma un dabas katastrofām… Ja mēs spētu iegaumēt faktu, ka visi dzīvojam uz vienas planētas un esam radušies no tiem pašiem zvaigžņu putekļiem, tad varbūt mēs spētu viens otru saprast labāk. Pie šīs idejas tagad arī strādāju vienā no saviem projektiem.