Daniels Marcona. Foto: Jakob Hoff

Īstajā vietā. Īstajā laikā 0

Intervija ar vācu kuratoru un galeristu Danielu Marconu

Auguste Petre
17/01/2019

Eiropas laikmetīgās mākslas ainā vācu kurators un galerists Daniels Marcona šobrīd ir viena no redzamākajām personībām. Viņš ir cilvēks, kas netic sliktai mākslai un vienkāršības konceptam. Viņš ir cilvēks, kurš pēc septiņu gadu darba Konrāda Fišera galerijā nolēma atvērt pats savējo. Un viņš ir cilvēks, kurš gribēja izbēgt no likteņa – nodarboties ar kaut ko citu nekā viņa tēvs, mākslas kolekcionārs Edžidio Marcona. Taču visvairāk par visu, šķiet, viņš ir cilvēks, kurš vienmēr pieņēmis pareizos lēmumus – lai attīstītu savu prātu un kļūtu par to, kas viņš ir tagad. Un pat pagātnē pieļautās kļūdas viņš uztver pozitīvi – kā vērotājs.

Lai izvairītos no sava tēva karjeras, Daniels sākotnēji studēja socioloģiju un ekonomiku, taču drīz vien saprata, cik liela nozīme tomēr viņa dzīvē ir mākslai. Socioloģiju un ekonomiku viņš nomainīja pret mākslas vēstures studijām, īpaši aizraujoties ar konceptuālisma tēva Marsela Dišāna daiļradi. Sagadīšanās vai nē, bet Edžidio Marcona ir zināms kā viens no ietekmīgākajiem minimālisma un konceptuālisma mākslas kolekcionāriem – tie ir virzieni, kas labu laiku bijuši arī Daniela interešu lokā.

Turpmākie notikumi Daniela Marconas dzīvē, šķiet, attīstījās gluži kā ķēdes reakcija – pirmā kuratora darba pieredze, kopā ar tēvu veidojot satelītprojekta izstādi Venēcijas biennālē, darba piedāvājums Ņujorkas MoMA PS1 muzejā, publicētas divas grāmatas par minimālisma un konceptuālisma mākslu, kļūšana par Konrāda Fišera galerijas direktoru Berlīnē… kā arī beigu beigās – Daniela Marconas galerijas atvēršana 2014. gadā.

Tiem, kas sapņo par spožu karjeru mākslas pasaulē, šāda notikumu secība varētu šķist vilinoša. Citiem, no otras puses, tā varētu likties vienīgi loģiska – dzīve taču apbalvo centīgos un ambiciozos! 

Šobrīd Daniela Marconas galerija ir viena no interesantākajām laikmetīgās mākslas telpām Berlīnē; tā pārstāv 16 dažādas izcelsmes, interešu un vecuma māksliniekus, kas visi vairāk vai mazāk saistīti ar galerista personisko pieredzi. Viņš sadarbojas tikai ar tiem māksliniekiem, kurus spēj novērtēt ne vien profesionāli, bet arī personiski. Izstādes Marconas galerijā atspoguļo viņa paša mākslas gaumi un intereses. Līdzīgā veidā Daniels strādā arī kā kurators, veidojot neatkarīgas izstādes.

Satikos ar Danielu Viļņā, kur galerijā Vartai bija apskatāma viņa kūrētā izstāde “Četras istabas ar skatu”. Pēc iepazīšanās ar Ārona Mēciona, Anastasijas Sosunovas, Andrea Cukīni, Johannesa Valda un Neringas Vasiļauskaites darbiem pievienojos Danielam uz pusdienām un sarunu jaunatvērtā MO muzeja kafejnīcā.


Neringa Vasiliauskaitė. Towels
, 2018. Printed latex, silicon belt, foam. 

Jūsu kūrētā izstāde “Četras istabas ar skatu” no 29. oktobra līdz 30. novembrim bija apskatāma Viļņas galerijā Vartai. To pavadīja publiska diskusija par minimālisma un konceptuālo mākslu, ko jūs vadījāt kopā ar Julianu Heinenu. Kā jūs nonācāt pie idejas kūrēt izstādi Lietuvā?

Man jāatzīstas, ka man jau agrāk dzīvē ir bijis “sakars ar Lietuvu”. Ņujorkas muzejā (MoMA PS1), kur strādāju par kuratoru, man nejauši sanāca būt par vienu no Žilvina Kempina pirmās muzeja izstādes līdzkuratoriem. Vēlāk, 2010. gadā, es iepazinos ar Vartai galerijas radošo direktori Lauru Rutkuti, mums izveidojās labs kontakts, kad viņa bija Lietuvas paviljona komisāre Venēcijas biennālē.

Pagājušogad Vartai galerijā es realizēju projektu ar vienu no saviem māksliniekiem – Važiko Čačkiani, jaunu mākslinieku no Tbilisi. Mums tur labi gāja, un tā visādā ziņā bija brīnišķīga pieredze, turklāt galerijas telpas ir ļoti skaistas, tās atļauj veidot visdažādākos projektus. 

Man šķiet, ka viņiem iepatikās [Četru istabu] projekts un ka viņu nodoms bija parādīt darbus no dažādiem kontekstiem. Plāns jeb mana intuīcija nostrādāja gluži labi. “Četras istabas ar skatu” ir izstāde, ko var saprast kā četrus atsevišķus projektus. Tāda vismaz bija mana ideja – pārvērst šo grupas izstādi četrās personālizstādēs.

Kāpēc vēlējāties grupas izstādi transformēt četrās atsevišķās izstādēs?

Man bija divi mākslinieki, kurus vēlējos aicināt izstādīt savus darbus Vartai. Ārons Mēcions un Johanness Valds, ar kuriem es sadarbojos savā galerijā Berlīnē. Vēlāk Laura man atsūtīja sarakstu ar viņu interesējošiem māksliniekiem. No tiem es izvēlējos Neringu Vasiļauskaiti un Anastasiju Sosunovu, jo likās, ka tur kopā varētu kaut kas sanākt. Ideja bija uztaisīt grupas izstādi, kur varētu redzēt mākslinieka brīvību. Gribēju, lai bez manas iejaukšanās mākslinieki darītu visu, ko vēlas. Cerēju, ka katrs mākslinieks radīs savu atsevišķo telpu un vīziju.

Jūs viņiem nedevāt nekādus padomus vai idejas, kā darboties?

Īstenībā – nē, no manas puses nebija nekādas vadības. Es jau no paša sākuma paskaidroju, ka nevēlos iejaukties viņu darbā. Es arī nevēlējos taisīt tradicionālu grupas izstādi, bet gan četrus atsevišķus projektus. Galerijai ir četras nodalītas istabas, tāpēc gribēju, lai katram māksliniekam ir sava atsevišķā telpa.
Uzskatu, ka māksliniekiem ne vienmēr vajag “kuratoru”. Viņiem vajag savu telpu un brīvību mijiedarboties vai ne-mijiedarboties ar citiem uzaicinātajiem māksliniekiem.

Protams, mēs apspriedām, kur darbus novietot, taču tāda īsta kuratora darba no manas puses nebija. Tādēļ es labāk gribētu, lai izstādes nosaukumam sekotu “izstādes rīkotājs Daniels Marcona”, nevis “izstādes kurators Daniels Marcona”. Jo vienīgā kuratora darba daļa šeit būtībā bija savākt kopā māksliniekus un atrast telpas.

Jūs strādājat kā kurators dažādās pasaules malās un vienlaicīgi vadāt savu galeriju Berlīnē, kur katru gadu atveras sešas vai septiņas izstādes…

Jā, un vismaz reizi gadā es savā galerijā rīkoju arī uzaicinājuma izstādi. Galerijā tagad strādāju ar 16 māksliniekiem, kas nozīmē, ka esmu “pilns” un vairāk pacelt nevaru, jo esam neliela galerija ar trīs cilvēku komandu. Varbūt turpmākajos gados kāds [mākslinieks] pievienosies, taču man jābūt ļoti uzmanīgam, jo man jau tāpat ir pārāk daudz lietu, kam veltīt laiku… Atvērtības vārdā un lai sniegtu pašai galerijai mazliet brīvības, reizi pa reizei es uzaicinu sarīkot pie sevis izstādi kādu mākslinieku, kurš nav no manis pārstāvētajiem. Parasti tie ir mākslinieki, kurus jau pazīstu vai kuriem jau labu laiku esmu sekojis. Tie ir mākslinieki, kuru darbi man šķiet interesanti. Šogad mums bija Jerga Gelbkes izstāde. Viņš ir ļoti interesants mākslinieks, ko pazīstu jau pāris gadus un par kura radošo darbību arvien esmu lietas kursā. Tas, ko viņš dara, ir diezgan neparasti… Viņa agrīnā interese bija objektu atliešana, taču tagad viņš strādā pretēji nolējuma loģikai. Piemēram, viņš ir radījis kaut ko, ko varētu nosaukt par pieminekli procesam. Viņš uzbūvēja karsējamo krāsni, ievietoja tur iekšā apmēram 15 kilogramus vara rūdas, tad sakurināja to ļoti karstu. Lai varētu izdabūt varu no rūdas, ir nepieciešama vismaz 1200 grādu temperatūra pēc Celsija, un viņš to mēģināja panākt nelielā krāsnī. Ļāvis krāsnij pāris dienas atdzist, viņš to pielēja pilnu ar vasku, kas sakusa kopā ar rūdas procesa pārpalikumiem. Pēc tam viņam krāsns bija jānojauc. Tā tika radīts vaska objekts jeb skulptūra, kas savā veidā atgādina pieminekli procesam. Man liekas fascinējoši, ka mākslinieciskais process šeit darbojas “uz aklo” un rezultāts ir neparedzams.


Magnus Plessen. 2018. Ekspozīcijas skats. Foto: Thomas Bruns

Man šķiet, ka visus jūsu māksliniekus vieno interese par konceptu, taču tajā pašā laikā viņi ir ļoti atšķirīgi.

Jā. Viņi visi noteiktā veidā reflektē par to, ko viņi dara. Līdz ar to viņi nekādā ziņā nav ekspresionisti. Es strādāju ar dažādu paaudžu māksliniekiem. Tas jau no paša sākuma man bija ļoti svarīgi.

Septiņus gadus es nostrādāju par Konrāda Fišera galerijas direktoru Berlīnē – tā ir ļoti labi zināma galerija un tā strādā ar vairākām mākslinieku paaudzēm. Un man tas ļoti patika, jo tas bagātināja galerijas vadīšanas pieredzi. Ļoti jaunu mākslinieku darbi ārkārtīgi atšķiras no labi pazīstamu mākslinieku darbiem, un būt saskarē ar visiem šiem dažādajiem aspektiem man liekas ļoti pievilcīgi. Tātad Konrāda Fišera galerijā, kas 60. gadu beigās sāka strādāt ar tādiem māksliniekiem kā Brūss Naumans, Karls Andrē un daudzi citi, viens no maniem uzdevumiem bija izveidot jauno mākslinieku programmu. Sākām strādāt ar Ninu Kanellu, Sofiju Hultenu un pamazām pievienojām arī citus jaunos māksliniekus. Pēc septiņiem darba gadiem ar galerijas īpašniekiem vairs nespējām vienoties, kā turpināt, tāpēc es aizgāju no turienes. Kad atvēru pats savu galeriju, daži mākslinieki pārnāca pie manis. Es nevienam to nelūdzu, taču viņi pārnāca pie manis, jo mums patiešām patika kopā strādāt. Tā man pievienojās Metjū Bakingems, Nina Kanella, Sofija Hultena, Johanness Valds, Magnuss Plesens un Stefana Antonaka mantinieki. Galerijai uzsākot darbu, man jau bija sešu mākslinieku grupa, ko izstādīt.

Tā kā gribēju likt skaidri saprast, kā tā nebūs nekāda “jaunā stilīgā galerija”, jo es pats neesmu nekāds jaunais stilīgais galerists (abi smejas), es nolēmu galeriju atvērt ar Berndu Loausu, pirms dažiem gadiem (2010) mirušo vecākās paaudzes mākslinieku. Bernds bija viens no pirmajiem Boisa studentiem un ļoti interesants tēlnieks; mēs ilgus gadus bijām draugi. Bernds zināmā mērā ietekmēja arī manus uzskatus par mākslu, tāpēc likās, ka atvērt galeriju ar viņa darbiem ir laba doma.

Kā, spriežot pēc jūsu pieredzes, atšķiras strādāšana galerijā no galerijas vadīšanas?

Manā gadījumā tas lielā mērā bija viens un tas pats, jo es to Berlīnes [Fišera] galeriju būtībā vadīju. Man tur bija diezgan liela brīvība, vienkārši galerija nebija mans īpašums. Konrāda Fišera atraitne, kura pirms dažiem gadiem nomira, dzīvoja Diseldorfā un vadīja galeriju tur. Es savukārt biju Berlīnē. Es daudz iemācījos no Dorotejas Fišeres – gan kā vadīt galeriju, gan kā izvairīties no tipiskākajām kļūdām. Un īstenībā jau plāns bija tāds, ka es galeriju pārņemšu, taču tā gluži nesanāca. Lai vai kā, es vienmēr tur strādāju tā, it kā tā būtu manis paša galerija.

Kā jūs parasti atklājat jaunus māksliniekus?

Tas nenotiek tikai vienā veidā. Vienkārši ir jābūt atvērtam un jācenšas daudz redzēt. Dažkārt mākslinieki kaut ko iesaka, citreiz var ieraudzīt interesantus darbus, apmeklējot kāda mākslinieka darbnīcu. Mākslas mesēs var ievērot lietas, kas rezonē, un tad vēlāk tās izpētīt pamatīgāk. Redzot labu izstādi, var pēc tam mēģināt atrast vairāk informācijas. Man nav tāda viena veida, kā atklāt mākslu. Turklāt vēl ir tāds faktors – tā kā neesam jauna stilīga galerija, man uz to nav pārāk daudz jākoncentrējas… Tas vienkārši notiek. Tu kaut ko ieraugi vai kāds tev izstāsta, ka redzējis kaut ko satriecošu. Tā notika ar to jauno gruzīnu mākslinieku Važiko Čačkiani. Vairāki cilvēki man bija stāstījuši, ka redzējuši viņa darbus, taču nevarot pateikt, vai tas ir kaut kas labs, taču noteikti – kaut kas savādāks. Tad vēl viņš bija students. Aizgāju pie viņa uz darbnīcu, daži darbi man patika, bet citi nebija tik skaidri saprotami, tāpēc arī ne gluži piemēroti manai galerijai. Taču divus gadus vēlāk es vēlreiz aizgāju uz viņa darbnīcu apskatīt darbus… un nolēmu uzsākt ar viņu sadarbību.

Man jāsaka, ka šādus lēmumus es nepieņemu strauji, gribu redzēt mazliet vairāk, redzēt mākslinieka attīstību. Un tāpēc es parasti nokavēju – ja kāds mākslinieks ir topā, tad kāda jauna galerija jau ar viņu strādā. Vēl viens jaunais mākslinieks, ar ko es strādāju, ir Elodija Segjēna no Francijas. Es atklāju viņu pirms pāris gadiem, īstenībā jau varbūt pirms pieciem, sešiem, kad viņa ar savu Francijas galeriju piedalījās Art Basel mesas Statements sadaļā. Toreiz nodomāju, ka tas ir vislabākais no Statements projektiem, ko esmu redzējis, tāpēc sāku sekot viņas radošajai darbībai. Un tad kādā brīdī piezvanīju viņas galeristam Francijā – mēs bijām labi pazīstami un draudzīgās attiecībās – un teicu, ka vēlētos pārstāvēt Elodiju Berlīnē. Un visi bija laimīgi. Bet atgriežoties pie jūsu jautājuma, jāsaka, ka nav nekādas formulas. Ir tikai mans instinkts. Es paļaujos uz to, ka manis uzaicināto mākslinieku darbos ir kaut kāda substance.

Vai jūs galvenokārt fokusējaties uz minimālisma un konceptuālisma mākslu?

Tā vairs gluži nav. Pirmkārt, tāpēc, ka tie abi jau ir vēsturiski virzieni. Esmu par abiem sarakstījis grāmatas, un mans tēvs Edžidio Marcona jau ļoti agri sāka kolekcionēt šo virzienu darbus. Tāpēc bērnībā es biju tiešā saskarē ar minimālisma un konceptuālisma mākslu un cilvēkiem, kas to radīja. Mans tēvs bija ļoti tuvs Konrāda Fišera draugs, tāpēc jaunībā es redzēju daudz izstāžu viņa galerijā. Un šie darbi acīmredzot atstāja ietekmi uz manu attīstību, manu pieeju mākslai un uzskatiem par to. Taču dzīve iet uz priekšu, un mans apvārsnis ir paplašinājies.

Vai arī par mākslu sākāt interesēties tādēļ, ka jūsu tēvs ir cieši saistīts ar to?

Nē, nedomāju vis. Pirmkārt jau, es skaidri atceros, ka nolēmu nedoties pa šo ceļu. Mans tēvs bija diezgan prominenta figūra mākslas pasaulē, un, kad esi jauns, tu nevēlies nodarboties gluži ar to pašu, ar ko tavs tēvs. Tāpēc pāris gadus es studēju socioloģiju un ekonomiku, un tikai tad, kad man bija 24 gadi, es patiešām oficiāli ienācu “mākslas pasaulē”. Man bija daži interesanti kontakti ar māksliniekiem, es sāku skatīties daudz interesantu izstāžu muzejos un galerijās. Un tad nolēmu, ka, ja vēlos darboties šajā jomā, vispirms man jāstudē mākslas vēsture. Pārcēlos uz Bohumu un sāku studēt mākslas vēsturi un filozofiju. Tieši tajā laikā arvien vairāk pievērsos 20. gadsimta klasiskajam avangardam, īpaši periodam no 1910. līdz 1930. gadam. Marsels Dišāns bija mākslinieks, kurš mani ietekmēja visvairāk, un līdz ar to šī interese mani vairāk vai mazāk akadēmiskā veidā noveda pie fokusa uz konceptuālo mākslu. 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā Dišāns bija kļuvis par ļoti svarīgu figūru daudziem jaunajiem māksliniekiem. Viņiem Dišāns varēja patikt vai nepatikt, taču visiem viņš bija atskaites punkts. Būtībā tā arī viss notika… ka caur Dišānu es vēlāk nonācu pie intensīvākas 60. gadu konceptuālās pieejas izpētes. Un arī minimālisma mākslas, kas, protams, ir ļoti cieši saistīta ar konceptuālismu. Piemēram, Sols Levits tiek uzskatīts gan par minimālistu, gan konceptuālistu, un abi šie apzīmējumi ir pareizi. 


Ferdinand Penker ekspozīcija, 2018. Foto: Thomas Bruns

Kā jūs izlēmāt pievērsties kuratora darbam? Vai tas kaut kā bija saistīts ar jūsu izpētes darbu?

Patiesībā tas notika nejauši. Mans sākotnējais plāns bija pievērsties akadēmiskajai karjerai. Kad jau vairākus gadus biju studējis mākslas vēsturi un filozofiju, kopā ar tēvu tikām uzaicināti kūrēt izstādi kādā baroka palaco netālu no Venēcijas. Tolaik Venēcijas biennāles direktors bija Haralds Scēmans, un viņš mūsu izstādi kā satelītprojektu iekļāva oficiālajā biennāles programmā. Gadījās tā, ka visa MoMA PS1 muzeja valde ieradās uz šīs izstādes atklāšanu, tāpēc man bija iespēja šiem cilvēkiem izrādīt izstādi un sniegt dažādus paskaidrojumus. Paralēli kūrēju arī jauno mākslinieku grupas izstādi, saistītu ar mana tēva kolekcijas izstādi. Valdei acīmredzot patika veids, kā es runāju par šīm izstādēm, vai arī viņi sāka tās saprast tā, kā tas nebūtu bijis iespējams bez maniem paskaidrojumiem…

Lai nu kā, pēc pāris mēnešiem es saņēmu faksu ar jautājumu, vai mani interesētu iespēja kļūt par kuratoru PS1 muzejā. Tā kā uz to brīdi biju iepazinies ar savu nākamo sievu, kura dzīvoja Ņujorkā es piedāvājumam piekritu. Es nekad neesmu to nožēlojis, taču tas nebija plānots. Domāju, ka gandrīz viss manā dzīvē ir noticis neplānoti… vienkārši ļaujoties.

Kas jūs mākslā fascinē visvairāk? Kāda veida māksla jums patīk?

Tā vienmēr ir māksla, kas ne tikai sniedz baudījumu skatienam, bet arī atklāj jaunu, citādāku perspektīvu uz pasauli. Jā, es teiktu, ka mani fascinē māksla, kas uzrunā gan prātu, gan dvēseli. Tāpēc, piemēram, manā galerijā nav redzamas noteikta veida gleznas… Bet jūs tur atradīsit māksliniekus, kas ir attīstījuši savas koncepcijas. Tām nav obligāti jābūt cieši saistītām ar vēsturisko konceptuālismu, taču tā ir māksla un mākslinieki ar ilgtermiņa ideju vai interešu loku. Un parasti šie mākslinieki turpina attīstīt zināmus tematiskos jautājumus vairāku gadu garumā. Piemēram, Nina Kanella, nezinu, vai esat pazīstama ar viņas daiļradi, taču viņa jau 15 gadus rada ļoti dažādas lietas – pārsvarā skulptūras un instalācijas, bieži ar skaņas iesaisti; visus šos darbus savstarpēji saista interese par savienojamību, attālumiem, procesiem un transformāciju. Tāpēc viņas darbi ir vizuāli intriģējoši, taču prasīgi arī pret skatītāja prātu.

Vai var teikt, ka jūs vairāk interesē māksla, kas liek domāt?

Jā. Tā liek domāt un liek just, un manā skatījumā tas ir kaut kas vienots. Jau agri, iespējams, tad, kad biju vēl bērns, sapratu, ka ideja var būt kaut kas ļoti skaists – tikpat skaists kā objekts vai jebkas cits. Un, to saprotot, tu kļūsti atvērts lietām un varbūt pat tās meklē. Dažos gadījumos mākslinieks var vārdiem aprakstīt, ko viņš vai viņa grasās darīt, un man ar to pietiek. Protams, ka pēc tam es gribu to ieraudzīt realizētu, taču man jau ir izpratne – es sajūtu, ka tā ideja, ko viņš vai viņa vēlas realizēt, pati par sevi ir ļoti skaista.

Vai ticat, ka ir atšķirība starp sliktu un labu mākslu?

Es drīzāk teiktu, ka ir māksla, kas mani neinteresē, un ir māksla, kas mani interesē (abi smejas). Un man nav nepieciešams klasificēt šīs lietas. Bet, jā, ja es redzu kaut ko, kas mani neinteresē, es parasti neko daudz nesaku. Taču nav labas vai sliktas mākslas per se… Uzskatu, ka tā ir muļķīga kategorizācija, kas nav piemērojama mākslai. Protams, tu vari aiziet apskatīties izstādi un pateikt, ka kaut kas ir labs vai slikts, taču bieži tas ir ļoti subjektīvi. Tas tevi neaizskar vai tu to nesaproti, vai varbūt tev nepatīk gleznotāja krāsu palete… vai tu domā, par ko tas viss ir, vai arī tas liekas kaut kas pārāk vienkāršots. Tas viss var izsaukt netīkamu pieredzi, bet es nekad neteikšu, ka kāda māksla ir slikta. Man nav tādas kategorijas. Manā gadījumā tas vienmēr ir saistīts ar interesi. Un to, kas mani neinteresē, es parasti ļoti ātri aizmirstu.

Jūs esat teicis, ka neticat vienkāršības konceptam mākslā.

Jā, tā ir tiesa. Es ļoti cieši pieturos pie šī uzskata. Teiksim tā – mākslas radīšana, iespējams, ir viena no sarežģītākajām cilvēka darbības jomām. Mēģināt radīt labu mākslas darbu ir grūtākais, ko varu iedomāties. Tāpēc es ļoti respektēju arī tos cilvēkus, kuru darbi man ne īpaši patīk. Jo viņi cenšas darīt to, ko es uzskatu par vienu no grūtākajiem darbiem pasaulē. Un ja, manā skatījumā, viņiem nesanāk, tad tas patiesībā neko daudz nenozīmē.

Taču tas, ko es domāju ar vienkāršību, ir šī mūsu tendence… teiksim tā – man māksla nav apbrīnas objekts, bet objekts, kas izaicina. Māksla liek domāt par savu vietu pasaulē un ar laiku spēj palīdzēt attīstīt savu pasaules redzējumu… Var jau dzīvē darīt vis kaut ko, bet jautājums ir – vai tiešām tam jānāk viegli? Izstāstīšu jums kaut ko interesantu – bieži ir tā, ka, ieraugot kaut ko, kas man ne īpaši patīk, varu to labāk novērtēt tad, kad esmu uzzinājis, kas aiz tā slēpjas. Līdz ar to fakts, ka es uzreiz īsti neizprotu mākslas darbu, kas atrodas manā priekšā, kļūst gluži vai par garantu, ka darbs varētu būt ļoti labs. Man nepietiek ar atklāsmi, ar tūlītēju satricinājumu. Tas ir process. Labā veidā, labākajā nozīmē mākslas darbs, kamēr esi tajā iedziļinājies, var atvērt domu un jūtu procesus. Un šie procesi var turpināties vēl ilgi pēc tam, kad esi pametis muzeju vai galeriju. 

Tātad jūsu gaumē ir māksla, kas liek attīstīt prātu, kas savukārt nozīmē, ka šāda veida māksla prasa no skatītāja noteiktas zināšanas. Vai esat kādreiz domājis, ka māksla ir kaut kas, kas pieder “elitārākai” sabiedrības daļai?

Nē, es nekad tā neesmu uzskatījis. Nevaru iedomāties, kā varētu šādu eliti nošķirt. Mākslas darba novērtēšana prasa piepūli, ir jāvēlas pavadīt laiku ar mākslu un brīžiem arī iegūt kaut kādas zināšanas. Pēc daudziem gadiem regulāras iedziļināšanās mākslā izveidojas savi kritēriji, un tad kļūst mazliet vieglāk. Taču vienalga tas ir mācību process mūža garumā. Turklāt viss mainās. Varu teikt, ka ir noteiktas lietas, kas pirms 15 gadiem man nebija īsti svarīgas, taču tagad ir ļoti svarīgas. Un otrādi. Tu mainies, un tavi uzskati mainās, tas viss pieder pie lietas.

Vai ir kāds konkrēts mākslinieks vai mākslas darbs, kas jūs ļoti ietekmējis?

Es jau minēju, ka manā studiju laikā tas bija Marsels Dišāns. Vēlāk es ļoti aizrāvos ar Karla Andrē un Brūsa Naumana daiļradi. Gan toreiz, gan tagad tie parasti ir mākslinieki, kas, attīstot savu interešu jomu, ir diezgan stūrgalvīgi. 


Ferdinand Penker ekspozīcija, 2018. Foto: Thomas Bruns

Vai varat teikt, ka mākslā jūs piesaista personība?

Personības mani galīgi nesaista. Personība varbūt ir… Ir, piemēram, tā, ka tev patīk kāda mākslinieka darbs, taču personiski tu viņu nevari ciest. Un tad labāk ar šo personu neuzsākt darba attiecības, jo tās vienmēr izgāzīsies. Ir, protams, iespējams veidot šādas attiecības, un manas karjeras laikā ar mani tā pāris reizes ir atgadījies, taču es īsti neesmu… Ir mākslinieki, kuri man tiešām personiski nepatīk, taču es vienalga varu novērtēt viņu darbus. Es to labprāt nošķirtu. Vienkārši ir tā, ka, vadot galeriju vai strādājot par kuratoru, ir daudz patīkamām, ja ir laba saprašanās un labas personiskās attiecības ar mākslinieku. Ir nomācoši, ja cilvēki pastāvīgi nonāk konfliktā. 

Vai esat kādreiz galerijā strādājis ar kādu, kurš jums personiski nepatīk?

Nē. Es nemaz nevēlos mēģināt, jo tas nav tā vērts. Tas ir pārāk komplicēti.

Pat ja darbi ir fascinējoši?

Pat ja darbi ir fantastiski, es labāk atradīšu citu mākslinieku. Jo nav forši strādāt ar kādu, kurš tev nepatīk. Turklāt attiecības, kādas tev izveidojas ar savu mākslinieku, ir visai intīmas. Vadot galeriju, tām būtu jābūt ilgtermiņa attiecībām. Tad kāpēc gan savu, gan mākslinieka dzīvi padarīt tik smagu? Kāpēc strādāt ar kādu, ko patiesībā nevari ciest?

Vai jūsu socioloģijas un ekonomikas studijas ir bijušas noderīgas tajā, ar ko nodarbojaties tagad? Vai šīs zināšanas jebkad ir palīdzējušas galerijas vadīšanā?

Absolūti nē. Tas bija tik ļoti sen! (Abi smejas.) Tas bija cits laiks, pirms vēl pasaules ainā bija ienācis globālisms… Man liekas, ka labi vien bija, kas ar savu ieniršanu mākslas pasaulē es nogaidīju. Profesionālā ziņā es ienācu diezgan vēlu – pirmā izstāde kuratora lomā man bija 29 gados. Un tas bija labi. Jaunībā mani interesēja daudzas lietas, bija noderīgi sev ļaut darīt arī vis kaut ko citu. Socioloģija ir interesanta zinātne, jo tai ir spēcīga saikne ar visām citām zinātnēm. Studiju laikā mans profesors bija Niklass Lūmans, viens no slavenākajiem sociologiem Vācijā. Viņš bija fantastisks pasniedzējs. Es tur daudz iemācījos. Taču, ziniet, visvairāk man palīdzēja fakts, ka, nonākot mākslas pasaulē, es jau biju ieguvis diezgan lielu stabilitāti un pieredzi. 

Jūs man likāt aizdomāties par to, kādi ir sliktas mākslas kritēriji. Kā jūs tos definētu?

Nevajag neko identificēt kā sliktu, tas nekā nepalīdz. Tieši šī iemesla dēļ es vienmēr uzsveru, ka man nepatīk šāds koncepts. Es labāk izvēlos argumentu, ka ir māksla, kas man liekas interesanta, un tāda, kas nē… Piemēram, paskatieties uz šo (rāda uz sienas gleznojumu kafejnīcā), tas noteikti nav izcilākais sienas gleznojums, ko man nācies redzēt, taču esmu drošs, ka daudziem cilvēkiem tas liksies ļoti skaists.  Un tas ir normāli.

Jā, es jums piekrītu. Un visinteresantākais ir tas, ka reizēm māksla mūs noved līdz galējībām. Ar to es domāju, ka, ja mākslu, ko tu uzskati par sliktu, citi uzskata par labu, tad gandrīz automātiski tu šo cilvēku gaumi klasificē kā sliktu. Vai jūs ticat objektivitātei mākslā?

Man šķiet, ka mēs zaudējam estētisko kritēriju konceptu. Un es par to īpaši neskumstu, taču tas, iespējams, mainīs to, kāda māksla būs pēc 50 gadiem. Es uzaugu ar paaudzi, kas centās noteikt šādus estētiskos kritērijus. Taču tagad mēs dzīvojam pasaulē, kur tas nešķiet nepieciešami. Es prātoju, ko tas varētu nest nākotnē, un vienīgais, ko spēju iztēloties, ir, ka mainīsies arī pati ideja, kas ir māksla. Man liekas, ka nākamās paaudzes uzaugs ar pilnīgi citu koncepciju par to, kas var būt māksla, taču tas ir ok un daļa no procesa.

Taču, jā, manā skatījumā mākslas darba formālie aspekti ir vērtīgi, un es ticu, ka formai ir jāatbilst idejai un otrādi.

Vai jums pašam ir kādi savi estētiskie kritēriji?

Ja starp ideju vai konceptu un pašu darbu ir redzams pārrāvums, var rasties zināmas problēmas… To nav iespējams definēt ar gadījumu pētniecību. Katrs gadījums ir atšķirīgs, taču arvien ir ekspektācijas, ka kaut kādai korelācijai starp šiem diviem aspektiem ir jābūt. Reizēm tu ieraugi darbus, kas nešķiet balstāmies konceptā, bet ir vairāk vērsti uz tūlītēju pieredzi, pret ko man arī nav nekas iebilstams. 

Ir mākslinieki, kas apgalvo, ka viņiem nav nekādas īpašas idejas par to, ko viņi dara – galvenā doma ir vienkārši radīt mākslu.

Jā, tas ir iespējams!

Man gan tas šķiet visai nepraktiski.

(Smejas.) Nu ja, tas vienkārši var rezultēties darbos, kas nav īpaši interesanti.

Lai gan esat teicis, ka jums vairs tik ļoti neinteresē minimālisma un konceptuālisma māksla, jūs par šo tēmu esat sarakstījis divas grāmatas. Kas jūs uz to pamudināja?

Kā jau teicu, tās bija dažas no tēmām, uz kurām biju fokusējies, kad studēju mākslas vēsturi. Biju jau ieracies diezgan dziļi un apguvis šo mākslas vēstures periodu. Es strādāju par kuratoru Ņujorkā, kad mums ar draudzeni piedzima meita. Tas nozīmēja, ka es tā īsti vairs nevarēju turpināt savu kuratora darbu, jo daudz bija jāstrādā naktīs un jāsocializējas, ko man vairs negribējās darīt. Tā nu es pametu savu darbu muzejā un kļuvu brīvs. Kāda paziņa, kura tolaik vadīja izdevniecību Taschen, sazvanīja mani un jautāja, vai es negribētu uzrakstīt grāmatu. Viņi tieši nupat bija sākuši izdot mazo grāmatiņu sēriju par dažādiem 20. gadsimta “ismiem”. Viņa man piedāvāja uzrakstīt šai sērijai par konceptuālismu un minimālismu, un es piekritu, jo tobrīd tas bija īsti laikā. Tās grāmatas nav gluži domātas ekspertiem, bet rakstītas cilvēkiem bez priekšzināšanām, tiem, kas vēlas iepazīt tēmu. Tās bija domātas tādas nedaudz izglītojošas. Grāmatas tika izdotas teju pirms 15 gadiem, taču es joprojām saņemu e-pastus no visas pasaules, kur cilvēki saka, ka viņiem tās ļoti patikušas. Tas ir dīvaini, vai ne? 

Vai teorija jums ir svarīga arī jūsu kuratora praksē?

Vairs ne īpaši. Šajā ziņā es arī gāju pretējā virzienā, un mani arvien mazāk un mazāk interesēja teorētiskā puse, jo, ja strādā ar dzīviem māksliniekiem… Kā jau minēju, viņiem nav vajadzīgs uzbāzīgs kurators. Un manā skatījumā galerija nav tā ideālākā vieta, kur rīkot kompleksas un izsmalcinātas grupu izstādes. Šo uzdevumu es labāk atstāju muzeju un institūciju ziņā.

Protams, es cenšos sekot attīstībai teorētiskajā laukā, cenšos pēc iespējas vairāk lasīt. Man liekas, ka mākslinieki, ar kuriem strādāju, novērtē to, ka ar mani, ja nepieciešams, var runāt ļoti komplicētā līmenī.

Taču mana loma pilnīgi noteikti nav skolotāja loma, izņemot tos gadījumus, kad cenšos izskaidrot darbus galerijas apmeklētājiem. Manas attiecības ar māksliniekiem ne pavisam nav tādas, un, ja, manā skatījumā, kāds mākslinieks pieļauj kļūdu, arī tas nav nekas briesmīgs. Es reiz strādāju ar kādu ļoti jaunu mākslinieku, kuram bija izstāde, kas bija īsta katastrofa – ne pašu darbu dēļ, bet tāpēc, ka to vienkārši bija par daudz. Taču es neko daudz neteicu… un, atskatoties atpakaļ, man liekas, ka māksliniekam bija noderīgi pieļaut šo kļūdu, jo, visticamāk, viņš to nākotnē vairs nekad neatkārtos. Es ticu, ka kļūdīšanās ir vērtīga.

Taču jūsu viedoklis māksliniekiem ir svarīgs?

Dažiem jā, citiem nē. Tas nav viennozīmīgi.

Pieļauju, ka ir gadījumi, kad galeristi, kuratori vai citi mākslas teorētiķi pārāk daudz iejaucas mākslinieka darbā.

Tā nekad nav bijusi mana prakse. Mana pieeja nekad nav bijusi teikt māksliniekam, ka tam ir jābūt šeit un šim jābūt citādāk… Man ir bijušas neskaitāmas diskusijas ar māksliniekiem par viņu darbu, taču es nekad neesmu centies noteikt, kādas būs viņu izstādes. Tā ir kuratora loma, taču ne galerista. Nekad.

Kuratora loma ir ļoti atšķirīga. Galeristam parasti ir ilgtermiņa attiecības ar mākslinieku. Tās, protams, var beigties, taču parasti tām vajadzētu būt ilglaicīgām. Tādā veidā ir iespēja sekot mākslinieka attīstībai. Kurators var sarīkot māksliniekam vienu personālizstādi… un tad varbūt nākamo pēc gadiem desmit. Daudzi kuratori izliekas, ka saprot mākslas darbus labāk nekā to autori. Tādā veidā viņi cenšas kļūt par leģitīmajiem izstādes veidotājiem. Manā gadījumā izstādes veidotājs parasti ir mākslinieks, un tā man patīk daudz labāk. 

Vai jūs arī kolekcionējat mākslu?

Jā. Daudz mazākā apjomā kā mans tēvs, taču man ir sava kolekcija.

Jūsu tēvs Edžidio Marcona ir viens no prominentākajiem konceptuālisma un minimālisma mākslas kolekcionāriem. Droši vien nav vienkārši konkretizēt savu privāto atlasi, taču gribu pajautāt – vai jūsu kolekcijai ir kāda koncepcija?

Mana kolekcija nav ļoti konkrēta. Dažādos dzīves periodos man ir patikuši dažādi mākslas darbi. Es apbrīnoju britu gleznotāju Alanu Čārltonu – viņš nu jau apmēram 50 gadus glezno savas “Pelēkās gleznas”; kādā brīdī man bija iespēja nopirkt vienu viņa darbu. To pašu var teikt par Gregoru Šneideru, man ir viņa fotogrāfiju sērija. Reizēm negaidīti rodas kāda iespēja vai kāds piezvana un saka, ka viņam ir trīs Karla Andrē darbi uz papīra, kurus viņš gribētu pārdot! Protams, esmu pircis arī to mākslinieku darbus, kurus pārstāvu. Tā kā nākamgad man paliks 50 gadu un kolekciju es sāku veidot, kad man bija 25, tur ir arī šis tas, kas man vairs nešķiet ļoti būtisks.

Var teikt, ka mana kolekcija atspoguļo manu interesi par minimālismu un konceptuālismu, taču tur vienmēr bijusi vieta arī daudz kam citam. Savā kolekcijā es nekad neesmu sekojis plānam, un jāatzīst, ka esmu pieļāvis arī dažas kļūdas. 

Kā jūs saprotat to, ka esat pieļāvis kļūdu?

Es vienkārši zaudēju interesi par konkrēto mākslas darbu un mākslinieka attīstību. Ja nevēlos vairs māksliniekam sekot, darbs man vairs neliekas tik interesants.

Uzskatu, ka kolekcionēšanā ir tikai viens stabils kritērijs – brīdī, kad tu iegādājies mākslas darbu, tev tam ir jāpatīk. Un tad tu vari pieļaut kļūdu. Bet pieļaut kļūdas ir normāli, jo dzīve iet uz priekšu un laika gaitā viss mainās.

Jūs nekad neesat nožēlojis, ka esat kaut ko nopircis?

Nē. Dzīvē viss mainās, un arī cilvēks mainās. Jebkurā gadījumā es nesauktu sevi par lielu kolekcionāru. Mēs ar sievu parasti apspriežam potenciālos iepirkumus, un tad ir jautājums, vai mums ir nauda, par ko atļauties šo pirkumu. Mūsu kolekcija lielākoties vienkārši atspoguļo to, kas mūs interesē, ko mēs meklējam, kad skatāmies uz mākslu. Kādudien būtu interesanti visu kolekciju parādīt vienā lielā telpā un saprast, vai visam kopā ir kāda jēga.

ARHĪVS: Intervija ar vācu mākslas kolekcionāru Edžidio Marconu 2015. gadā, Berlīnē 


Daniels Marcona. Foto: Jakob Hoff