JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Foto: Viktorija Eksta

Iemesls radīšanai 0

Ilvas Skultes saruna ar Purvīša balvas kandidātiem, grupas “Orbīta” dalībniekiem Aleksandru Zapoļu, Sergeju Timofejevu, Artūru Punti, Vladimiru Svetlovu

26/02/2019

Tekstu grupa “Orbīta” dibināta 1999. gadā, apvienojoties pieciem krievu valodā rakstošiem Latvijas dzejniekiem – Aleksandram Zapoļam, Sergejam Timofejevam, Vladimiram Svetlovam, Artūram Puntem un Žoržam Uaļļikam. “Orbīta” šogad atzīmē divdesmit gadu jubileju, un tās dalībnieki – gan darbojoties kopā, gan katrs atsevišķi – turpina pārsteigt ar savu inteliģento un oriģinālo sniegumu kā literatūras un izdevējdarbības, tā laikmetīgās vizuālās un skaņu mākslas laukā. Līdzās dzejoļu un fotogrāfiju grāmatām pēdējo gadu laikā tieši laikmetīgās mākslas dzīvē “Orbītas” klātbūtne ir īpaši pamanāma – neviens nopietnāks festivāls nenotiek bez viņu redzamas līdzdalības. Tādi projekti kā “Rīgas dzejas karte” (2014), instalācija “Radio siena” KUMU mākslas muzejā (2014) 16. Tallinas grafikas triennāles ietvaros, “Divi soneti no Laputas” Venēcijas biennāles Paralēlās programmas izstādē “Ornamentālisms” (2015), “Actual Spacescape” Cēsu mākslas festivālā (2016), u.c. pierāda grupas dalībnieku īpašo interesi par tēmām, ko iespējams izpētīt mediju un mākslas veidu krustpunktos. Iespējams, tieši laikmetīgās mākslas scēna šādiem eksperimentiem ir visatvērtākā. Tādēļ šķiet likumsakarīgi, ka vasaras sākumā galerijā “Noass” notikusī tekstu grupas “Orbīta” izstāde “No kā rodas dzeja?” ir viens no šogad Vilhelma Purvīša balvai nominētajiem darbiem. Šajā izstādē, kas bija iekļauta Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles paralēlajā programmā, “Orbīta” dalībnieki bija nolēmuši pameklēt atbildes uz bieži uzdoto un triviālo jautājumu “No kā rodas dzeja?”. No kurienes un kā rodas poētiskie teksti? Vai tā ir mehāniska konstruēšana vai sava veida atklāsmju ķēdīte? Radīšanas entropija vai sairšanas ritms? Kaut kas atmosfērā vai noteikts stāvoklis, kurā var nokļūt, bet pēc tam to pamest?


NO HAOSA ORGANIZĀCIJAS. 2018. (Aleksandrs Zapoļs). Interaktīva hidrauliski akustiskā instalācija. Haosa organizācijai instalācija aktivizē divus elementus – ūdens enerģiju un kolektīvo radīšanu. Foto: Andris Priedīte

Jūsu izstāde Purvīša balvai nominēta kā kolektīvs darbs. Vai no jūsu skatupunkta raugoties, autors ir kolektīvs vai tomēr tas ir vairāku projektu apvienojums vienā izstādē? Kāda ir sadarbības un dialoga nozīme idejas attīstīšanā, it īpaši ņemot vērā, ka šī saruna ilgst jau divdesmit gadu?

Aleksandrs Zapoļs: Es strādāju kolektīvi.

Sergejs Timofejevs: Viss bija pietiekami vienkārši, jo Dzintars Zilgalvis (galerijas “Noass” vadītājs – I.S.) mums skaidri formulēja uzdevumu – veidot kolektīvu izstādi. Tādēļ sākām kopīgi domāt par to, ko gribētu pateikt un kā to vēlētos darīt. Process bija kolektīvs - līdz mirklim, kamēr nonācām pie tēmas un iespējamajiem realizācijas veidiem. Tālāk jau katrs pats sākām meklēt savas atbildes uz jautājumu, ko mēs ar šo izstādi uzdevām – “No kurienes rodas dzeja?” Šim posmam sekoja savstarpējā mijiedarbība realizācijas procesā.

Artūrs Punte: Gadījumos, kad mūs uzaicina darboties kā grupu, mēs visbiežāk savu uzdevumu saprotam kā noteikta veida modularitātes radīšanu – tā, lai eksponējamajā objektā katrs varētu dot kaut ko no sevis – vai nu dzejoli, vai veselu darbu. Piemēram, darbā “Radio siena”, kas savulaik arī bija nominēts Purvīša balvai, katram tika atvēlēts viens sektors, kas jāaizpilda ar savu dzeju. Katrreiz ir jāizdomā sava veida modularitātes niša. 


NO PULSĀCIJAS. 2018. (Artūrs Punte un Jēkabs Voļatovskis). Elektromagnētiskā akustiskā stīgu ierīce sākotnējā muzikālā dzejas impulsa atklāšanai. Tā ļauj dzejoļa intonāciju un ritmu atdalīt no izmantoto vārdu nozīmes. Foto: Andris Priedīte

Pieminējāt, ka galerija “Noass” skaidri formulēja jūsu darba uzdevumu. Sanāk, ka “Orbītas” kā kolektīva koncepciju virza institūcijas, kas redz jūs kā šādu kolektīvu autoru? Tas ir, kolektīvs tiek veidots no ārpuses?

AP: Esam jau iepriekš intervijās stāstījuši, ka pati grupas veidošanas nepieciešamība radās organizatorisku apsvērumu dēļ, jo negribējās iesaistīties tajās insitūcijās, kas jau eksistēja, piemēram, Rakstnieku Savienības Krievu literātu sekcijā vai arī žurnālā “Daugava” – tas viss bija vai nu svešs, vai arī nepieejams. Tādēļ arī radās “Orbīta”, bet kā autors katrs no mums vienmēr bijis atsevišķi.

AZ: Mēs nevaram būt vienota būtne…


NO LOGA. 2018. (Sergejs Timofejevs). Dzejas mašīna, kas četrus dažādus dzejoļus, ko četri dažādi autori ierakstījuši savās mājās (pie atvērta loga) savieto ar vienu un to pašu videoattēlu – statisku kadru, kuram piemīt "dabiskās montāžas" forma. Foto: Andris Priedīte

Lai gan literatūras vēsturē taču ir bijuši kolektīvās rakstīšanas piemēri…

AZ: Arī mums tādi piemēri ir – ventilatoriem (instalācija “Mirgojošais atklāsmes kristāls” izstādē “Man sirdī tīģer’s” Dubultu mākslas stacijā 2015.gadā – I.S.), mēs rakstījām kopā. Patiesībā esam izmēģinājuši ļoti dažādas mijiedarbības formas.

VS: Mēs pastāvīgi apspriežamies. Organizācija ir ļoti primitīva - kā kolektīvs e-pasts, kas bez gala atkārtojas replay to all, jo mums reti izdodas kaut kur būt vienā laikā.

ST: Toties tad, kad šis e-pasts apaug ar kādām 30 vēstulēm, tu sāc aizmirst, ar ko tas viss sākās, tad mēs parasti tiekamies un sākam pa īstam. Man tomēr liekas, ka institūciju loma izpaužas tādējādi, ka tās piedāvā mums, ar ko nodarboties tuvākajā laikā.  Mēs izdomājam instalācijas, objektus nākotnei, mums ir idejas, bet mēs tās neapspriežam kā noteikta projekta reālas idejas. Mirklis, kad ir piedāvājums piedalīties kādos festivālos vai izstādēs, ir kā katalizators, lai idejas, kas kaut kur klaiņo, iegūtu savu formu un iemiesotos. 

Izstādes nosaukums ir retorisks jautājums – no kā rodas dzeja? Kālab un ko uz to var atbildēt? 

AP: Šo jautājumu uzdod skolnieki, kad aicina dzejniekus uz skolu. Mēs vēlējāmies piefiksēt kaut kādu stereotipu.

ST: Patiesībā tas bija mēģinājums pēc iespējas nebanāli atbildēt uz banālu jautājumu. 

AP: Tas ir, mēģināt atbildēt uz jautājumu, ko skolnieki parasti uzdod, īpaši nedomājot – skolotāja saka: “Tagad jautājumi!”, un viņiem kaut kas jāsaka.

ST: Un uz šo jautājumu nav kolektīvas atbildes. Ir dažādas versijas. 

AZ: Šo jautājumu varētu turpināt atbildēt, jebkurā gadījumā - tieši instalāciju, objektu veidā.

Tātad atbilde uz šo jautājumu par dzeju jūsuprāt jāatbild nevis tekstuāli, bet vizuāli uztveramu objektu veidā?

AZ: Vizuāli, audiāli, visādi.

AP: Zīmīgi, ka atbilžu mums bija vairāk. Mūs ierobežoja telpas un citi resursi, bet kad mēs apspriedāmies, tad atbilžu tika ģenerēts ievērojami vairāk. 

ST: Izvēlējāmies veiksmīgākās.

AP: Tas vēl nav skaidrs. 

Bet kas jūs interesē šī banālā jautājuma kontekstā?

AP: Visdrīzāk mūs interesē poētiskā teksta pastāvēšana citās vidēs. 

ST: Man liekas, ka tur ir kas vairāk. Piemēram, Vladimira darbā vispār nav nekāda teksta, viņa darba tēma ir teksta priekšnojauta, stāvoklis pirms teksta, pirms tā, kad tas rodas. Tā arī ir atbilde uz jautājumu. Daļēji arī manā darbā tā ir līdzīga – no loga, kaut kas no tavas pasaules un ārpasaules. Kaut kas sakārtojas. Vienkārši tādas atbildes objektu veidā ir interesantākas vai veiksmīgākas tieši ar savu nozīmes variāciju iespējām. 

AZ: Man liekas, ka ir svarīgi, ka tā nav vārdiska atbilde. Tā it kā pārnes šo jautājumu citā plānā, un, iespējams, padara to saturīgāku.

ST: Mēģinājām izstādi veidot kā zināmu atbildi, un pat visi darbu nosaukumi mums veidoti tā – no kurienes rodas dzeja? - no pulsācijas, no haosa organizācijas … tas palīdzēja arī strukturēt šo izstādi kā sava veida izteikumu. 


NO EJAS. 2018. (Vladimirs Svetlovs). Telpiskā kompozīcija balstīta "tārpejas" fenomenā. Mēģinājums rekonstruēt situāciju, kurā rodas sajūta pirms dzejoļa parādīšanās. Foto: Andris Priedīte

Tad tomēr šāds banāls jautājums var būt signāls, kas izraisa interesantu domu plūsmu?

AP: Nu jā, tas ir komunikācijas sākums, kad sāc mijiedarboties ar auditoriju, jo jautā – kāpēc “Orbīta”? Svarīgi atbildēt saturīgāk, un tajā pašā laikā pateikt vienkārši kaut ko svarīgu, atbildot uz triviālu jautājumu. Sanāk, ka katram tomēr ir savi motīvi. Es vienkārši atbildēju par to, kas mani interesē – teksta dzīve ne-tekstuālā vidē.

ST: Jautājums varbūt pat nav tik ļoti banāls. Vienkārši tiešo atbildi nav iespējams verbalizēt. Varbūt iespējams to formulēt citādāk, piemēram, paprasīt – uz kurieni mums doties, lai meklētu dzeju? Kam pievērst uzmanību?

Kāpēc jums ir panākumi tieši tēlotājmākslas jomā, nevis literatūras jomā?

AP: Kad vēl rakstniece Ieva Kolmane vadīja Rakstnieku Savienību, saņēmām literatūras balvu par dzejas disku. Domāju, ka tas atkarīgs no tā, kā uz mūsu darbu skatās katras jomas profesionāļi. Nezinu, vai var nominēt vizuālās mākslas balvai grāmatu.

VS: Domāju, ka viss atkarīgs no tā, kāda veida grāmata tā ir.

AP: Bet nezinu, vai izstādi izskatīs Literatūras balvai. Nav vienkārši tādas nominācijas.

VS: Tas ir atkal jautājums par institucionālajiem ierobežojumiem. 

AP:  Visi it kā propagandē mijiedarbību, sadarbības prakses un multimedialitāti, bet institucionālajā praksē tas vēl nav nostiprināts, tieši otrādi – pabalstīta tiek specializācija.

ST: Bez tam literatūrā viss ir daudz ciešāk saistīts ar valodu. Ar to, kādā valodā raksta, kā ar šiem tekstiem valoda attīstās, virza to uz priekšu. Tādēļ ir skaidrs, ka Latvijas literatūras un tieši dzejas laukā maksimālā uzmanība tomēr tiek tekstiem latviešu valodā. Mākslas pasaulē tā tas nav, tā ir abstraktāka, tādēļ varbūt ir vieglāk kaut ko pieņemt un par kaut ko ieinteresēties.


“Divi soneti no Laputas” Venēcijas biennāles Paralēlās programmas izstādē “Ornamentālisms” (2015)

Tātad jūs interesē izteiksmes līdzekļi, kurus neierobežo cilvēku valodas zināšanas.

ST: Man liekas, tieši par to bija mūsu darbs “2 soneti no Laputas”. Tas  bija mēģinājums  atrast universālu valodu, pieņemt pasauli un priekšmetus tajā kā kāda poētiska izteikuma fragmentus, ko mēs paši izstādām noteiktā kārtībā, lai kopā tie veidotu sonetu. Tas bija apzināts lēmums, tādēļ pirms tam mēs diezgan daudz diskutējām, jo paši daudz strādājam ar valodu. Darbs tika izstādīts Venēcijā - vietā, kur sabrauc cilvēki no visas pasaules, runā dažādās valodās, un viņiem vajadzētu uztvert un saprast kaut ko, vismaz daļēji, lai viņu neierobežotu kāda noteikta valoda.

Vai atbilde uz jautājumu, no kā rodas dzeja, ir mainījusies divdesmit gadu laikā, kopš darbojaties?

VS:  Tā mainījās pat tai īsajā laikā, kamēr strādājām pie izstādes – apmēram gadu to darījām. Radās dažādas idejas. 

AZ: Mēs arī paši mēģinām to atklāt.


Artūrs Punte un Aleksandrs Zapoļs. Foto: Viktorija Eksta

Vai šī atbilde ir saistīta ar kādām ārējām ietekmēm – tekstiem, ko lasāt, izstādēm, ko apmeklējat? Cik lielā mērā augošais kultūrslānis radījis idejas vai licis Jums kustēties kādā virzienā.

AZ: Nav taču obligāti jābūt tā, ka tavas atbildes rodas no tā, ko tu esi lasījis vai redzējis. 

ST: Man šķiet (bet, iespējams, kļūdos), ka te arī ir kāda mūsu kopīgā īpatnība – iespaidu avotu multidisciplinaritāte. Mums svarīgs ir viss – kino, grāmatas, teātris, arī mūzika ir ļoti svarīga.

AZ: Ēdiens.

ST: Protams! Tas viss strādā. Katram, iespējams, savādāk. Tomēr skaidrs, ka neesam izauguši tikai no kādas literārās, tekstuālās vides.

VS: Es  domāju, ka mūsdienās nekas tāds nav iespējams. Tas būtu ļoti īpašs gadījums, ko būtu vērts izpētīt sīkāk.

AZ: Kā Mauglis.

VS: Jā, literārais mauglis. Kaut kas ļoti neparasts.

AZ: Tas būtu interesanti, ja kādu mākslinieku būtu izaudzinājušas tieši grāmatas.


Vladimirs Svetlovs. Foto: Viktorija Eksta

Mūsdienu kultūra ir piesātināts un blīvs lauks. Jums ir ietekmes avoti? Nav sajūtas, ka ir vēl citi, kas strādā līdzīgi “Orbītai”?

AZ: Ir viens ietekmes avots, bet mēs to nenosauksim, lai arī citi pie tā neķertos.

VS: Varbūt kāds vīrs garāžā…

AZ: Domāju, ka “Orbītas” patīkama īpatnība ir tā, ka mums nav elku. Mēs joprojām atrodam savas idejas tādā kā “uzkārtā” tukšumā.

AP: Nesen ievēroju mākslinieci Annefu Žaku (Annef Jacques), viņa veido smalkus skaņas objektus no visa, kas gadās pie rokas – kaut kādi trīsoši vadiņi utt. Ja es būtu mākslinieks un meklētu dziļāk, laikam nonāktu pie kaut kā tāda.  Kaut kādi modeļi mums, protams, ir bijuši – piemēram, NSRD (savulaik leģendāra latviešu eksperimentālās mūzikas grupa – I.S.) pievelk visus ar savu brīvību, man ļoti patīk, kad izpaužas humanitāru parādību materiāli tehniskā daba. Mācību grāmatas par tehniku, senie informācijas nesēju formāti no 60.- 70.gadiem līdz mūsdienām. Tā ir it kā pilnībā tehniska informācija, bet tu vienalga redzi to kā kādu ideju māju. Viss tas izveidots, izdomāts, radīts, lai tajās kaut ko iemiesotu. Gatavs un likts tev priekšā – ņem un dari! Ja izdodas tajā iemiesot kādu humanitāru ideju, tas mani ļoti iedvesmo. Bet katram ir kaut kas cits.

VS: Mums patiešām katram būs pašam savs referenču saraksts. Un tas ir labi. Varbūt vienīgais, ja vēlas atrast kaut ko kopīgu, ir mūsu interese par retro priekšmetu pasauli. Nedaudz melanholiska interese par aizgājušo materiālo kultūru. Bet atkal, visi man var arī nepiekrist. Man patiesībā bija bail - iepriekš man nebija tādas pieredzes kā māksliniekam -, ka šīs atsauces manā darbā pārāk nolasīsies, un baidījos no šiem salīdzinājumiem. Pirmo reizi man patiešām bija bail, ka daru kaut ko, kas jau ir bijis. Iepriekš, tādēļ ka lielā mērā mūsu izteikumi bija vieglprātīgi un huligāniski, šis joka vai ne līdz galam nopietna izteikuma formāts noņēma daļu atbildības. Tagad Dzintars palūdza izteikties nopietni, un tas lika man ļoti iespringt. 

AP: Atceraties to sajūtu, kad Helsinkos grasījāmies uzstāties ar savu “Slow Show FM”, un, atnākot uz muzeju, ieraudzījām radio torni (brazīliešu mākslinieka Cildo Meirele darbs Babel (2001) – I.S.). It kā cita ideja un tā tālāk, tomēr…

Kā iespējams atrast savu oriģinālo izteiksmes veidu, neietekmējoties no apkārtējās pasaules izpausmēm, un vienlaikus būt saprotamam auditorijai?

AZ: Vajag darīt kaut ko maksimāli banālu, ko mākslinieki vienkārši nedara. Ir taču tā, ka mēs nezaudējam zināmu naivitāti. Tā kā mēs neesam līdz galam profesionāli mākslinieki, tas, iespējams, piedod mūsu darbiem zināmu svaigumu - vismaz mēs tā ceram.

ST: Svarīga te ir arī sajūta starp kontekstiem. Mēs neattiecinām sevi tā īsti ne uz literatūras, ne arī mākslas kontekstu. Mēs visur esam kaut kur malā. Un te ir savas problēmas, bet arī savas labās puses. Ir vienmēr arī cita perspektīva, cita pieeja. Zināmā mērā arī šī ir liela tēma – būšana starp dažādām jomām.

AP: Ne velti festivāls Lietuvā, uz ko esam uzaicināti, saucas Tarp, kas latviskā tulkojumā ir “Starp”. 


Foto: Viktorija Eksta

Bet, kas, jūsuprāt, atrodas “starp”? “Starp” esošo var iztēloties kā tukšu vietu, kas nodala divus objektus vai cilvēkus, kaut ko materiālu vai kādu lietu, ideju vai sarežģītu aparātu. Kas šis “starp” ir jums – lieta, materiāls, kas saista, vai vienkārši ideja par to, kā komunikācija varētu darboties?

ST: Uztveres prieks.

AP: Dialogs. Man liekas, ka prieks rodas no robežu pārvarēšanas. 


Instalācija “Actual Spacescape” Cēsu mākslas festivālā (2016)

Bet materiāls? Tas tomēr uzliek kaut kādus ierobežojumus un noteikumus..

AP: Materiāla pārvarēšana uzliek mums dažādas grūtības un problēmas.

VS: Bet tas var arī impulss – šo grūtību pārvarēšana var stimulēt. 

ST: Materialitāte mums ir svarīga, tomēr sekundāra. Vēstījums, kad tas rodas, nav materiāls. Tad ir vēlme “palaist” šo tēmu dažādos materiālos un paskatīties, kas notiks.

AP: Atšķirībā no māksliniekiem mēs “nerokamies” materiālā. Mēs padziļināti nemeklējam materiāla īpašības. Vienīgais – grāmatas. Tur mums ir savas iestrādnes, savi izrakumi – dziļa pašu pieredzes šahta. Bieži vien ar citiem medijiem gadās, ka mēs pat pilnībā neapgūstam attiecīgo materiālu, bet tik un tā uzskatām darbu par izdevušos. Tas tā bija, piemēram, ar ventilatoriem izstādē Dubultu mākslas stacijā, kas saplīsa uzreiz pēc izstādes atklāšanas, laikam jau vajadzēja iedziļināties, atrast tur problēmu un to atrisināt, bet tik un tā man liekas, ka darbs ir visai veiksmīgs.Jo dialogs vai mijiedarbība īstenojās, kaut arī uz ļoti īsu mirkli. Kādam mediju māksliniekam, kas sevi redz kā mūsdienīgu tēlnieku, tas būtu fiasko. Bet mūsu gadījumā tas vienalga ir labs darbs.

VS: Mums svarīgi, lai izteikums vienkārši notiktu. Mēs slikti saprotam nepieciešamību, kādēļ tam būtu jāilgst mēnešus trīs vai vismaz vienu. Varbūt tā ir tāda poētiska projekcija, ka, kad tu izsakies, izteikums jau ir noticis, tādēļ arī daudzi mūsu darbi eksistējuši tikai kādu vienu dienu vai mazāk.

ST: Materiāls mums ir tikai nesējs, kas pastāvīgi mainās, pastāvīgi plīst vai kļūst mums neinteresants. Jā, mēs neko neizdarām līdz galam. Jā, mēs kaut ko veiksmīgu varam vienkārši ņemt un pamest. Bet tas ir attaisnojami – tā mums sanāk. 

AP: Varēja taču vienkārši uzsēsties” videodzejai un, kā sākām 2001. gadā ar festivālu, kļūt par cienītiem videomāksliniekiem, kas izmanto poētiskus tekstus. Bet mēs to neizdarījām. Īpašas attieksmes pret materiālu mums nav.

ST: Drīzāk jau ir kaut kāds žēlums pret materiālu. Artūram, piemēram, bija konkrēts žēlums pret faksa mašīnām, kas izgājušas no modes -  kādu laiku tas tika īstenots darbos.

VS: Šī ir tāda melanholija attiecībā uz priekšmetiem kā ideju iemiesojumiem. Jo mēs cienām aizejošos medijus, nesējus. Ir tāds sentiments, varbūt pat priekšmetiskās pasaules, kas, kā zināms, cieš no ražošanas un izspiešanas, ekoloģiskums. Liekas arī, ka vērojama tāda kā krīze mākslā, kas operē ar priekšmetiskumu – institūcijas, muzeji, kas to krāj un ierobežo – arī tas apspiež mākslinieku, jo viņam jārada objekti mūžībai. Bet daudz interesantāk ir strādāt ar idejām. Tieši translācijas moments ir mākslas darba virsotne. 

AP: Šajā sentimentā ir arī kaut kas radniecīgs dzejai. Arī tur galvenais ir kaut kā aizslīdoša fiksācija valodā. Tas ir acumirklis, no kā dzejnieks mēģina izveidot tekstu. Varbūt te tieši arī ir tas, starp ko tās tiekas – divas nostaļģijas, kas aiziet – dzeja, tehnoloģijas, mediji un šis sentiments.

AZ: Vienmēr, kad mums kaut kas sāk izdoties, sanāk tā, ka tas jau mums ir atstrādāts, izmēģināts, uzreiz mēs no tā atsakāmies. Tā ir mūsu prasme – ja kaut kas sāk sanākt, vajag steigšus no tā atteikties, un sākt ar mokām izdomāt kaut ko citu.


Foto: Viktorija Eksta