JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Gints Gabrāns. Foto: Jānis Deinats

Varēja arī patentēt 0

Saruna ar Purvīša balvas 2019 kandidātu Gintu Gabrānu

Vilnis Vējš
08/03/2019

Lai gan Dubaijā, Šanhajā, Ņujorkā debesskrāpju netrūkst, daži izceļas uz pārējo fona. Šīs biroju ēkas sākas nevis no pamatiem, bet kaut kur stratosfērā un sniedzas lejup, gandrīz līdz zemei. Tie ir mākslinieka Ginta Gabrāna papildinātās realitātes projekta elementi, kas redzami tikai viedierīču ekrānos, pirms tam lejuplādējot lietotni SAN. Pie šī ilgtermiņa projekta autors strādā jau vairāk nekā trīs gadus, un tas nemitīgi attīstās, katrā prezentācijas reizē atklājot interesentiem jaunas papildinātās realitātes iespējas. Gabrānam ir raksturīgi ilgstoši attīstīt kādu tēmu, kas saistīta ar zinātnes, tehnoloģiju un ikdienas realitātes attiecībām, un tad strauji ļauties jaunu atklājumu vilinājumam: viņš jau bijis Purvīša balvas pretendents 2009. gadā un 2015. gadā. Pēdējoreiz Gabrāns bija tikko sācis projektu “Ne no kurienes” – plastmasas skulptūras, kuru forma radusies, izkausētam materiālam līstot aukstā ūdenī. Šīs projekts kulminēja tikai pēc gada personālizstādē Klaipēdā, Lietuvā, kur skulptūras bija analizētas ar datortomogrāfu un aplūkojamas projekcijās ar 3D brillēm. Šo pašu skulptūru modeļi bija pirmie, kas no Gabrāna darbības reālajā vidē pārceļoja uz virtuālo. Gints Gabrāns ir pārstāvējis Latviju 52. Venēcijas biennālē (2007), piedalījies Raumas (2006) Sanpaulu (2004), Maskavas (2011) un Stavangeras (2016) mākslas biennālēs. Šogad izvirzīts Purvīša balvai par publiskās mākslas projektu “Transrealitātes Zirgu ielā” un (no 2018. gada 16. līdz 19. novembrim) un tā turpinājumu “SAN ofisu debesskrāpji” (no 2018. gada 7. decembra).

Kad tava māksla pārcēlās no reālās telpas uz virtuālo? Tu biji izvirzīts Purvīša balvai jau 2015. gadā ar projektu “Ne no kurienes”. Tajā tu lēji izkausētu plastmasu ūdenī, izveidojot neregulāras formas skulptūras. Pēc tam tās bija apskatāmas jau projekta SAN ietvaros.

Par plastmasas skulptūrām, kas pārcēlās uz papildināto realitāti, ir atsevišķs aspekts. Es radīju SAN ne tādēļ. SAN ģenerētā telpa sākotnēji tā izpaudās. Plastmasas skulptūras bija ieskenētas ar rentgena stariem, man bija katras 3D modelis – no ārpuses un no iekšpuses. Tas bija pateicīgs materiāls, ko pārnest uz virtuālo vidi, jo SAN būtībā izmanto 3D modeļus. Tas arī sasaucās ar plastmasas skulptūrām, kas bija attīstītas evolucionējošā procesā (Gabrāns daļu skulptūru pārkausēja un lēja vēlreiz, saglabājot tikai labākās – V.V.). Dabīgās – vai mākslīgās? – atlases ceļā tika atlasītas sarežģītākas un sarežģītākas struktūras. Tur, protams, parādījās jautājums par izplatīšanos. Ar SAN telpu plastmasas skulptūras vienā rāvienā nokļuva visos nozīmīgākajos mākslas muzejos – sākot ar Ņujorkas Gugenheima fondu un MoMA, tālāk Pompidū centrā Parīzē un pēc saraksta visā pasaulē.


Kā radās pati doma, ka tavs jaunais mākslas projekts būs lietotne (aplikācija)? Vai tu aizrāvies ar citu aplikāciju lietošanu?

Nē, tieši otrādi. Papildinātās realitātes aplikācijas, kas jau bija, es apskatīju kā iespējas, bet secināju, ka tajās nav tā, kas man vajadzīgs. Nebija vēlēšanās taisīt projektu uz jau esošo aplikāciju bāzes, tādēļ bija jāveido jauns algoritms no pamatiem. Tas atšķiras no iepriekšējiem ar to, ka līdz šim tika izmantots vizuāls marķieris jeb piesaistes punkts, kas kalpo atskaitei, lai ievietotu virtuālajā telpā papildinātās realitātes objektu. SAN atšķiras ar to, ka es sajutu nepieciešamību darboties ar lieliem telpiskiem izmēriem, būtībā pa visu planētu, izmantojot Globālās pozicionēšanas sistēmas (GPS) koordinātes, ko nolasa Google Maps. Gribēju, lai objekti ir pa īstam telpiski, tādi, caur kuriem var pārvietoties, apiet apkārt, kam nav vajadzīgs vizuālais marķieris. Ja man ar iepriekšējām aplikācijām būtu jāievieto objekts, piemēram, Tate galerijā, tad tas būtu jādara kaut kā subversīvi, vai jāsarunā, kur novietot kādu marķierīti, ko aplikācija nolasa. Ar SAN manis radītās struktūras var pastāvēt ģenerētajā realitātē pilnīgi neatkarīgi no esošās telpas. Mani interesēja tieši lielie izmēri.


Vai tu vari tik precīzi novietot objektu, ka tas būs apskatāms tieši Tate Modern Turbīnu zālē, nevis mazliet pa labi vai pa kreisi, citā izstāžu zālē, pirmajā vai otrajā stāvā?

Tik precīzi var. Stāvu gan nav, jo aplikācija balstās uz GPS koordinātām. Varētu iekļaut arī augstumu, bet patlaban ir tā, ka skatītājs, uzkāpjot uz mājas jumta, atkarībā no augstuma paceļ arī visu lielo skulptūru.

Kā tu realizēji šo ideju, meklēji sadarbības partnerus?

Vērsos pie aģentūras Overly, kas bija stārtaps, tagad jau, šķiet, kompānija, kas tieši nodarbojās ar papildināto realitāti. (Overly ir pirmā un vienīgā aģentūra Baltijas valstīs, kas nodarbojas ar papildinātās realitātes tehnoloģiju attīstīšanu un papildinātās realitātes risinājumu radīšanu – red.) Viņiem ir pašiem sava aplikācija. Viņu programmētāji izveidoja arī šo, iespējams tāpēc, ka viņiem bija interesanti. Viņi dabūja rakstīt jaunu algoritmu – bija jāizdomā visi principi, pēc kuriem darbosies telpa. Algoritms balstās uz GPS koordinātām, žiroskopu, kompasu – tas panāk apstākļus, ka objekti var vienkārši karāties gaisā. Tādas aplikācijas tobrīd pasaulē nebija – tas ir droši zināms, jo programmētāji mūsdienās izmanto skriptu bibliotēkas un lielākoties balstās uz kaut ko jau esošu. Beigās dabūjām secināt, ka pašiem jāraksta pilnīgi jauns algoritms. Vismaz pirmos gadus tā bija lieta, ko varēja arī patentēt. Programmatūru nepatentē, bet metode bija patentējama. Šajā gadījumā atšķīrās papildinātās realitātes objektu veidošanas metode. Līdz galam patentēšanas process gan netika iziets, bet sākotnējā stadijā metodi atzina par patentspējīgu.


Vai metodei ir potenciāls to izmantot arī kaut kā citādi, ne tikai mākslai – praktiskos, zinātniskos nolūkos? Jautāju tādēļ, ka nereti esi strādājis, ierosinot utopiskus, bet varbūt arī realizējamus priekšlikumus mākslas un zinātnes robežjoslā. Piemēram, projektā FOOD tu piedāvāji pasaulei veidu, kā risināt pārtikas problēmu, sintezējot enzīmu, kas ļauj cilvēkiem patērēt celulozi.

Kad sākām veidot aplikāciju, bija mēģinājumi uzrakstīt līdzīgus skriptus pilsētas infrastruktūrai, piemēram, kabeļiem zem ielām. Bet es domāju, nianse ir tāda, ka nav lietderīgi izmantot GPS koordinātas tik precīzām lietām. Nav pieejami līdz centimetram precīzi dati.

Papildinātās realitātes projekts apšauba, vai māksliniekam vairs ir vajadzīgas izstāžu zāles, mākslas institūcijas un tā tālāk.

Man bija arī darbs ar nosaukumu “Kopš es vairs nepiedalos izstādēs un nepiederu tā dēvētajai laikmetīgajai mākslai” (2018). Jā, tajā brīdī laikmetīgās mākslas institūciju inflācija bija jūtama. Šobrīd viss kustas uz priekšu tādā kā kultūrinercē, bet vairs jau nav labumu, ko piedāvāt māksliniekiem, lai viņi būtu gatavi upurēties institūciju labā. Sākotnēji SAN bija iecerēta, lai iegūtu jaunu telpu un es savā mākslā būtu pilnīgi neatkarīgs.


Lietotne pastāv jau vairākus gadus, tajā ir notikusi noteikta evolūcija.

Galvenā evolūcija ir… īstenībā pamata algoritms nav mainīts. Bet, trīs gadus darbojoties, visu laiku veidojot ilūziju, lai uztvere pieņemtu realitātes papildinājumus, aplikācija strādā daudz labāk. Bet īstais iemesls ir tas, ka es, trīs gadus uz to skatoties, jau spēju pieņemt virtuālos objektus kā tādus, kas ir ieguvuši savu vietu un ierakstās reālajā telpā. Es jau sajūtu to telpiskumu. Pieļauju, ka cilvēki, kas pirmoreiz skatās uz realitāti caur SAN, ir tajā stadijā, kur es biju pašā sākumā. Evolūcija ir notikusi milzīga, bet galvā.


Vai tas nozīmē, ka tu šobrīd radi objektus papildinātajā realitātē jau ar citu pieeju?

Jā. Neskatoties uz to, ka objektus var ielikt īstajā realitātē ar visu perspektīvu, kas mainās pārvietojoties, uztverei tie tomēr ir svešādi. Konflikts rodas daudzās vietās. Ievietojot papildinātājā realitātē skulpturālus objektus kā sākumā, atliek skatiena ceļā patrāpīties kādam elektrības vadam, lai uztvere izjustu diskomfortu. Jo objekts, kas varbūt ir kilometru augsts, kā digitālais slānis klājas virsū detaļām, kas īstajā realitātē atrastos tuvāk. Objekts it kā saka, ka tas ir šajā pusē vadam. Lai gan tas ir pats labākais, ka objektus redz cauri sienām, cilvēka smadzenes saka – nē, tas nekādā gadījumā nav objekts, kas atrodas kilometriem tālu! Trīs gadu laikā es sapratu, kā taisīt lietas, kuras cilvēki atpazīst un akceptē, ievietojot tajā telpiskajā modelī, kas cilvēkam ir galvā. Ir bijuši eksperimenti, kad, vienkāršām lietām uzliekot telpisku režģi, var ieiet kaut vai mežā, režģis būs redzams cauri visiem kokiem. Mēs reālo pasauli arī bez aplikācijas uztveram ar gataviem modeļiem. Lai pieņemtu arī SAN ģenerēto papildināto realitāti, uztverei jāmācās vēl pilnīgi jaunas mentālās kartes, uz ko ne katra parakstās. Katrs citādāk uztver telpiskumu.


Ekspertu redzeslokā SAN bija jau kādu laiku, bet tu tiki izvirzīts balvai par, kā tu pats to sauci, personālizstādi “Transrealitātes Zirgu ielā”, kas notika gaismu 2018. gada rudenī, gaismu festivāla “Staro Rīga” laikā. Tajā tevis papildinātā realitāte tika prezentēta skatītājiem ar lielu vērienu.

Vēl liels notikums bija tas, ka visi papildinātās realitātes darbi, kas bija radīti agrāk, pirms “Transrealitātes” tika izdzēsti, nosūtīti digitālajā astrālā. Tie tagad ir pilnīgi nepieejami. Es pēc tam sajutu pacilātību. Tas tieši attiecas uz evolūciju, jo pirms tam es īsti nezināju, ko darīt ar digitālās nemirstības slogu. Daudzreiz, veidojot darbus sadarbībā ar kādiem festivāliem, man ir prasīts: “Cik ilgi tos varēs redzēt?” Man bija jāatbild: “Mūžīgi!” Protams, digitālā mūžība ir ārkārtīgi apšaubāma lieta. Bet, no otras puses, tā jau traucēja, jo, piemēram, Rīga bija pilna ar zonām, kur katrs darbs bija ar maksimālu smagumu. Rīga jau bija noklāta tā, ka tajā neko vairs nevarēja ielikt. Tad nāca jauns programmas atjauninājums, un bija jāsaprot, ko darīt ar vecajiem objektiem. Es izvēlējos digitālo nāvi, lai attīstībai būtu jauna elpa.


Tavs darbs Ms BoCA Blanket (sadarbībā ar apvienību GolfClayderman) bija redzams arī pirmās Rīgas Starptautiskās biennāles apmeklētājiem (2018), lai arī ārpus oficiālās programmas. Tomēr tu pats to nesaisti ar partizānu mākslas taktiku.

Mani darbi nav subversīvi, jo es realitāti izmantoju kā resursu, labu materiālu savam projektam. Tā nebija kritika. RIBOCA bija lustīgs pasākums ar labu faktūru. Mūsdienu mākslas institūciju entropija ir man mīļa tēma. Gan atklāšanas viesi, gan viss process bija kolorīts. Papildinātajā realitātē es noklāju visas biennāles norises vietas ar kustīgu segu. Pie visu failu izdzēšanas daļēji bija vainīga arī RIBOCA sega, jo tā bija vairākus desmitus kvadrātkilometru liela. Ieslēdzot SAN, es jau pats vairs nezināju, kas parādīsies virs galvas.

Kādu uzdevumu tu risināji darbā “Transrealitātes Zirgu ielā”?

Tas bija pirmais pēc lielās izmiršanas. Bija daudz jaunu iespēju, kas īsti saprotamas tikai man – dziļuma maskas, portāli. Transrealitātes torņi, kas pirmoreiz parādījās Zirgu ielā, sāka izplatīties. Tagad jau Ņujorkā un arī citur ir redzamas šīs SAN ofisu ēkas.


Tu man stāstīji, ka tieši pēdējā notikuma laikā strauji pieauga SAN lejupielāžu skaits.

Laiki mainās. Senāk pat tie, kam projekts patika, aplikāciju lejupielādēja nelabprāt. Viņi labāk paskatījās pār plecu manā planšetē. Tagad cilvēki ir vairāk pieraduši. Vienpadsmit ar pusi tūkstoši lejupielādes četrās dienās – tas ir milzīgs skaits. Es novēroju, ka pat veci cilvēki mēģināja lietotni lejupielādēt. Neieskatījos gan, vai izdevās.


Vai papildinātā realitāte kļūs par mūsu ikdienu?

Man nav tāda pretnostatījuma starp parasto un papildināto realitāti. Ikdienā virtuālā realitāte ir pārklājusies ar pilnīgi sadzīviskām situācijām. Cilvēki skatās Goole Maps un vienkārši iet, kur viņiem jāiet. Šai telpai ir tendence pašai sevi veidot un uzstādīt noteikumus.