JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Paulis Liepa. Publicitātes bilde

Visu laiku ir fona troksnis 0

Saruna ar Purvīša balvas 2019 kandidātu Pauli Liepu

Vilnis Vējš
12/03/2019

Pauļa Liepas darbu sērijas “Daiļo mākslu kabinets” nosaukums ir mānīgs. Vai, precīzāk, tikai daļēji patiess – attēli ar grafikiem, shēmām un līknēm nav gluži tas, kas pirmais nāk prātā, domājot par daiļajām mākslām. Pat tādā gadījumā, ja tie ir rūpīgi ierāmēti, lazēti ar iekrāsotām lakām un pat novietoti aiz stikla. Nepavisam ne daiļa patiesība atklājas grafiku un līkņu saturā – izrādās, liela daļa no tiem radīta, analizējot datus par ieročiem un to lietojumu dažādās pasaules vietās. Ložu trajektoriju līknes, šautenes tēmēklī redza mais mērķa meklētājs, pistoles šķērsgriezums ir tikai daži elementi, kas pirmie ļaujas atpazīšanai. Pilnīgi visu saturu mākslinieks arī neatšifrē, uzsverot, ka attēls rada distanci, noslēpumu un veido telpu iztēlei. Gana distancēta viņa skatījumā ir arī visa mūsdienu militārā joma – atsvešināta no fiziskām ciešanām un trakojošām emocijām. Mūsu sarunā mākslinieks to salīdzināja ar baletu – mākslu, kas izskatās pilnīgi citādi, nekā tā notiek. Paulis Liepa konsekventi strādā ar grafikas tehnikām – sākot ar it kā vienkāršo kalogrāfiju un kartona griezumu, kā arī augstspiedi un sietspiedi. Viņa tēmu lokā ilgstoši bija ikdienas dzīve un atmiņas par to. Dažādu lietu, mājokļu plānu utt. rasējumi mudināja reflektēt arī par ģeopolitiskām pārmaiņām iepriekšējā pusgadsimtā. Paulis Liepa kopš 2004. gada ir sarīkojis trīspadsmit personālizstādes. 2013. gadā par izstādi “Klusā daba” ieguvis laikraksta “Diena” Gada balvu kultūrā. 2005. gadā saņēmis pirmo prēmiju Starptautiskajā Baltijas jūras valstu biennālē Kaliningrad–Koenigsberg, bet 2008. gadā  turpat – Grand Prix. 2018. gadā piedalījies pirmajā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē. Izstāde “Daiļo mākslu kabinets”, par kuru viņš tika izvirzīts Purvīša balvai, notika 2017. gadā Mūkusalas Mākslas salonā.


“Daiļo mākslu kabinets”, ekspozīcijas skats. Publicitātes foto

Vai tu joprojām fano par futbolu? Kas šobrīd nodarbina tavu fana sirdi?

Ka izzūd pasaules čempionāts. Var teikt, ka tas kā pasākums ir iznīcināts, jo, piemēram, nākamais čempionāts būs ziemā – notiks Katarā un beigsies pirms Ziemassvētkiem, pēc tam būs čempionāts, kurā piedalīsies četrdesmit astoņas komandas. Tas pārvēršas par humoru. Protams, šīs ir futbola nerda problēmas, jo spēles notiks tik un tā, un gan jau es skatīšos.

Bet tevi tās nodarbina?

Jā. Tas ir četrgades pasākums, kas tiek arvien vairāk komercializēts. Uz to pārdod arvien vairāk televīzijas tiesību, vairāk reklāmas, vairāk visu ko. Notiek tā, ka pasākuma gars tiek arvien dziļāk iebradāts zemē. Par to varētu runāt līdz rītam. Piemēram, 32 komandas – tās ir astoņas grupas, katrā četras komandas… Tu esi kādreiz skatījies?

Nē. Tādēļ ar interesi klausos.

Katrā grupā ir četras komandas, un visas izspēlē savstarpējas spēles. Katra komanda, kas uz turieni krāmē čemodānus, zina, ka nospēlēs trīs spēles. Tur jau sanāk kaut kāda dramaturģija. Pirmajā spēlē futbolisti apošņā gaisu, otrajā jāsāk nopietni attiekties pret to visu, un trešā jau ir izšķiroša – tiks tālāk vai ne? Ja ir 48 komandas, tas nozīmē, ka būs trīs komandas grupā. Tas izjauc visu kārtību. Es varētu gari runāt, kādēļ tas ir slikti – tikai slikti, nevis, ka tur būtu arī kaut kas labs. Visa tā dzīves simfonija izjūk pa detaļām. Bet tas būs pēc astoņiem gadiem, pa vidu vēl būs Eiropas čempionāts. Tie vienkārši ir tādi monumentāli pasākumi, kad cilvēki ņem atvaļinājumus, pērk televizorus – vismaz kādreiz tā bija. Veči brauca uz laukiem un pavadīja laiku tikai ar futbolu. Tā ir arī zināma atkarība.

Futbols tavā mākslā vēl nav atspoguļojies.

Ir, bet slepeni. Ielien jau visādi cipariņi, nosaukumi. Tam nav veltīti veseli darbi vai izstādes. Bildēs ir ikdienas troksnis, kas bieži vien sakņojas futbolā. Citādi jau nevar, jo es griežu kartonus un reizē skatos, kā norit spēle.

Vai strādājot tā skan fonā?

Bieži vien. Iespējams, es tikai klausos. Piemēram, ja notiek Pasaules kauss, bet es zinu, ka man pēc divām nedēļām ir izstāde. Notiek sadursme – kurš kuru?

Palaid garām vārtus?

Nē, es palaižu garām kaut kādus svarīgus momentus, piemēram, kā žūst līme.


“Daiļo mākslu kabinets”, ekspozīcijas skats. Publicitātes foto

Izstāde “Daiļo mākslu kabinets”, par kuru esi izvirzīts Purvīša balvai, tematiski nav visai tipiska tavai mākslai: iepriekš vairāk varēja redzēt dizaina, ikdienas dzīves motīvus. Nav žēl, ka Purvīša balvas finālistu izstādē tas nebūs atspoguļots?

Nē, šis virziens, līdzīga estētika manā galvā perinājās jau kādu laiku. Idejām ir jāienākas, kamēr saproti, kā to izdarīt. Sākumā ir tikai vīzija, tagad jauns atzars. Viss iepriekšējais jau nekur nav palicis. Neesmu domājis, ka iepriekšējie darbi nebūtu pienācīgi novērtēti.

Neliekas, ka esi novirzījies no savas tēmas?

Mākslinieks jau nevar tā novirzīties. Ja viņš kaut ko dara, tā ir kā dienasgrāmata. Nevar mākslīgi, no zila gaisa kaut ko mehāniski taisīt. Tas, kas ir uztaisīts, nekur nepaliek.


N20317R, 2017. Saplāksnis, papīrs, jaukta tehnika, 33 x 33 cm. Publicitātes foto

Izstāde “Daiļo mākslu kabinets” bija vairāk par kariņu. Tas tevi arī interesē?

Visādā ziņā ir sarežģīti apvilkt kontūru tai izstādei. Tēma ir patiesības meklējumi vai slēpšana šķērsgriezumos, līkņu kāpumos un kritumos. Parādās cīņa par ietekmes sfērām, kontrole pār ģeogrāfiskām vienībām, cinisks, auksts aprēķins. Cilvēce ir kā bezgalīgi sarežģīts mehānisms ar berzi, spriedzi, materiāla nogurumu un tvaiku, kas jānolaiž. Notiek savstarpēja rīvēšanās, un karš diemžēl ir neatņemama cilvēces pastāvēšanas sastāvdaļa.  Grafiki un shēmas ir galēja skaitļu trivializācija, siermaizes secīgs kārtojums un kara mašinērijas daiļkrāsošana, kamēr viss sāk atgādināt bērnu spēli un virtuālu parādību, kas dzīvo radio un vēstures grāmatās, nekādā veidā neskarot mūs šeit un tagad.  Vārdu sakot, shēmas un jēdzieni tiek jaukti savā starpā, viss traucē visam un neviens šeit nav galvenais.

Mūsdienās cilvēkiem ir parādījusies spēja un varēšana izkalkulēt kaut kādas lietas un strādāt pēc jau iepriekš pierādītām formulām. Kaut vai tas pats hibrīdkarš. Par laimi, daudz kas tiek izkarots internetā. Konflikts un sadursme ir neizbēgami jebkurā mūsu pastāvēšanas dimensijā. Berze, mijiedarbība, enerģija, kas izlaužas negaidītā brīdī. Tāda, kas rodas tektonisko plātņu kustības rezultātā. Sakrājas spriedzes kritiskā masa.

Kā tu tam seko? Lasi ziņas, vēsturi? Neesi staigājis pa kara relikviju tirdziņiem – tā taču ir vesela subkultūra?

Jā, ir futbols un ir citas lietas, ko cilvēki dara tādā gandrīz reliģiskā veidā. Nē, vēsturi es labprāt gribētu zināt labāk. Bet ir diezgan grūti dzīvot tā, lai tas ikdienas troksnis  nes kartu. Piemēram, atceros Baraka Obamas pirmās vēlēšanas. Vai Trampa un Hilarijas pasākumu. Man visu gadu fonā griezās CNN, ķidāja procentus, stabiņus, tvītus un ko tik vēl ne. Tas ir vēl viens cilvēces kopējās pastāvēšanas atzars, ko nevar tā vienkārši nocirst, nozāģēt un aizmirst. Vēl, protams, visi garām nepalaižamie Ukrainas notikumi. 2014., 2015. gadā bija sāpīgākais brīdis, tagad to vairs nedzird, tikai pulsē. Tad radās sajūta, ka ir kaut kāds paralēlais saprāts, kalkulācija, ka visu laiku notiek zemūdens cīņas.


Blood count, 2017. Saplāksnis, papīrs, kartons, 63 x 23 cm. Publicitātes foto

Man patīk, ka tu par to runā atsvešinātā shēmu un grafiku valodā. Vai tas ir tādēļ, ka mēs tur neko daudz nevaram ietekmēt?

Jā, tas arī. Bet ko mēs saucam par karu? Ka sprāgst, svilpj lodes. Bet tā ir vesela industrija, kurā tas viss tiek estetizēts un pasniegts cilvēkiem. Ar tiešraidēm, reportieriem no frontes zonas un tā tālāk. Viss pārvēršas par procentu stabiņiem, tur vairs nav bojāgājušo cilvēku, bet ir infografiki. Smukas strīpiņas, cipari. Lai cik jocīgi neizklausītos, kara industrija ir tā pati fizika, ķīmija. Tas viss ir izsakāms ciparu formātā. Aiz kadra ir līknes, trajektorijas. Nopietni cilvēki, zinātnieki, strādā pie tā, lai panāktu lielākus zaudējumus  pretinieka pusei. Piemēram, lai nospridzinātu vairāk kāju. Tas tiek darīts ar transportieriem, lekāliem, formulām atsvešinātā formā. Onka uztaisa savu rasējumu un pazūd aiz durvīm, it kā tālākais būtu nodalāma lieta.

Kara fotoreportieri mums piedāvā emocionālās bildes, kurās sašauta gaļa ir maksimālā pietuvinājumā. Parasti, kad māksla ķeras pie līdzīgām tēmām, tā izceļ šos ekspresīvos aspektus.

Man liekas, ka matemātiskā puse ir krietni ciniskāka. Tieši nesaderības dēl. Algoritmi un rasējumu dēlis tulkojas kā vienādojuma otra puse. Ir kara atsaldētā puse – ģimenes cilvēki, kas katru dienu nāk mājās no darba birojā.

Vai tev bija kādi šokējoši atklājumi darba gaitā?

Darbi ir krietni abstraktāki, tajos nav tik taustāmas informācijas. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai taisot, piemēram, kārtējo istabas bildi, kurā attēlots grāmatplaukts, grāmatu muguriņas ir izkārtotas atbilstoši kādai skaitļu virknei. Nevis vienkārši uz dullo dažādos augstumos. 

Kādas skaitļu virknes? Kur tu tās ņem?

Kā kuru reizi. Esmu futbola rezultātus licis iekšā. Ir arī bijis gadījums, kas beidzās kā abstraktas grafiskas līnijas, taču pamatā es ņēmu desmit spēles un to, kurās minūtēs ir gūti vārti. Piemēram, trešajā, astotajā minūtē un tā tālāk. Izveidojas it kā svītrkods. Bet to es tagad stāstu, pašās bildēs tas neparādās. Es jau nerakstu stūrī, kas tas ir. Pārtulkojot to visu vizuālās zīmēs, man nav gadījuma rakstura svītras, bet tās pašas sazīmējas. Man šķiet, ka tas vienmēr ir veiksmīgāk un skaistāk nekā tad, ja es vadītos no savas māksli nieka izjūtas.

Vai tu esi pedantisks, mēdz visu racionalizēt?

Iespējams. Es gan esmu darbaholiķis. Man patīk dzīves iespēlēšana mākslā. Izstādē, par ko mēs runājam, bija grafiki, līknes, kāpumi – visur pamatā ir skaitļu virknes. Vienā darbā ir vīriešu un sieviešu proporcija populācijā – atšķirība bija mikroskopiska 101 pret 100. To pat neredz. Bija viena lieta, par ko domāju, ka tā ir vispārzināma, bet ar mokām atradu: Romas impērijas iedzīvotāju skaits – kā tas pieauga un kā nokrita. Tas ir attēlots grafiskā veidā.


N21317R, 2017. Saplāksnis, papīrs, jaukta tehnika, 33 x 33 cm. Publicitātes foto

Bet tu to neatšifrē darba parakstā?

Nē, man tieši patīk šifrētas ziņas. Kaut kādi vēstures psihi jau to varētu uzost, līdzīgi kā zelta griezumu vai Fibonači skaitļus.

Tu teici, ka esi darbaholiķis, bet galerijā “Māksla XO” dzirdēju, ka strādājot lēni.

Nu, nu. Pirmkārt, grafika ir tehnisks pasākums – paiet nedēļas, kamēr tā izkristalizējas, piedzimst īstā klišeja. Man ir tā nelaime, ka intensitāte kāpj eksponenciāli, tuvojoties beigu termiņam. Tikai tad var uzņemt īsto tempu. Nav iespējams strādāt abstraktai nākotnei – šodien pabeigt darbu, kas būs vajadzīgs tikai pēc diviem mēnešiem. Tā nevar pieņemt nekādus atbildīgus lēmumus. Es nevaru izšķirties starp sarkanu un oranži sarkanu šodien, ja man to nevajag rīt. Nebūs īstā smadzeņu intensitāte. Visas līmes un kartoni arī prasa laiku.

Vai tu joprojām sevi uzskati par grafiķi? Izmanto arī gleznieciskus efektus, lakas…

Konkrētajā izstādē ir daudz sietspiedes un arī augstspiedes. Grafikā man patīk tieši mehāniskā daļa. Attēls tiek iegūts bez rokas dalības, nav nekādu otas triepienu. Druka izveido distanci starp mākslinieku un viņa darbu, lai gan mākslinieks, protams, ir cīnījies par visiem sīkumiem. Tomēr virsma ir iegūta tehniskā ceļā, kas dod dokumenta iespaidu.

Vai darbi joprojām ir vienā eksemplārā?

Nē! Īstenībā tie vienmēr ir bijuši divos, trijos. Ir daži, kas tikai vienā. Tikai tos, kas ir ar līmes slāņiem, nevar reproducēt. Ir arī darbi, kam ir gleznas un objekta raksturs. Protams, ja darbs ir nolakots un ierāmēts, tad jājautā – kāds būs otrais darbs no divu darbu tirāžas? Tad tas jāuztaisa mehāniskiem līdzekļiem tāds pats. Kaut kas man tajā visā patīk.


Paulis Liepa. Publicitātes foto