JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Romāns Korovins. Foto: Jans Brokhauss

Viss ir, un nekā nav 0

Dzīvesstāsts attēlos – tā Romāns Korovins apzīmē savas izstādes “Meistara Vu un Meistara Lī satori” formu. Tā notika pagājušajā gadā izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā, bet tagad izvirzīta Purvīša balvas finālam un tiks izrādīta vēlreiz – balvas finālistu ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas tiks atklāta 23. martā.

Sergejs Timofejevs
14/03/2019

Ar mākslinieku Romānu Korovinu sarunāties ir patīkami. Tas ir kā kopā ar draugu klausīties jums abiem interesējošu roka ierakstu. Kaut kādas lietas pazib kā smaidiņš, īss vārdiņš, piekrišanas sauciens, aprauta ironiska frāze. Tādas lietas grūti saglabāt tekstā, tomēr tās mūsu sarunā, bez šaubām, parādās. Romāns pats ar tekstiem nestrādā (izņemot paša izdomātos, bieži vien ļoti smieklīgos, gandrīz dzēlīgos vai pat maigos savu darbu nosaukumus). “Esmu cita tipa mašīna, es šo pasauli aprakstu bildītēs,” viņš man sacīja mūsu iepriekšējās sarunas laikā 2015. gadā – neilgi pirms izstādes “Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla” atklāšanas Venēcijā.

Kā toreiz, tā arī tagad, mēs sarunājamies “Orbītas” birojā Ģertrūdes ielā. Izņemot mūs divus un grāmatu kaudzes, te neviena cita nav, bet aiz loga ir aptuveni februāris. Romāns joprojām filmē reklāmas videoun tā pelna iztiku sev un ģimenei. Viņš joprojām fotografē un izstāda fotogrāfijas visdažādākajās ekspozīcijās gan Latvijā, gan ārpus tās. Tomēr pa šo laiku savas ironiskās fotogrāfijas viņš ir sācis veiksmīgi apvienot ar glezniecību, kas tām tuva ar savu sižetisko ikdienišķumu, uzsvērtu nepievilcību un sava veida filozofisku “jokošanos”. Vērts atgādināt, ka tieši ar glezniecību viņš ir sācis, lai gan Latvijas Mākslas akadēmijā pabeidzis grafikas nodaļu. Tā arī izstādē “Meistara Vu un meistara Lī satori” viņš apvienoja abus šos medijus, pievienodams vēl arī video un objektus. Sanācis pilnvērtīgs un ietilpīgs izteikums par diviem “meistariem”, divām būtībām, kas, cik nu ir to pieticīgajos vai nepieticīgajos spēkos, tiecas pretī apskaidrībai vai tam, ko viņi iedomājas ar šo vārdu. Turklāt, bez šaubām, cenšoties kaut uz brītiņu atteikties no vārdiem un jēdzieniem vispār.



Romāns Korovins. Meistars Vu un meistars Lī bērnībā. 2016

Mūsu sarunu iespējams organizēt kā izstādes rekonstrukciju…

Tur vispār bija diezgan skaidrs stāsts. Tāds vēsturiskā materiāla formāts par diviem neeksistējošiem, izdomātiem meistariem, kas sekojuši kaut kādas savas prakses ceļam. Un tur ir viņu skolotāji, mīklaini draugi, meditācijas piemēri. Viss attēlos. Un parādīts viņu darbību rezultāts – viens no viņiem guva apskaidrību, bet otrs ne gluži, diez ko viņam nesanāca. Un tad viņš pievērsās gleznošanai. Lūk, it kā viņa darbi. Tā ka to var uzskatīt par viņu dzīves dokumentāciju, dzīvesstāstu attēlos.

Bet no kurienes šie vārdi – meistars Vu un meistars Lī?

Vienkārši izdomāju. Bija taču meistars Bo (vienā no Borisa Grebenščikova un grupas Akvarium dziesmām – red.) Tas viss ir tāds daoiski ķīnisks, taču, kā tas kļūst skaidrs izstādē, iespējams arī latvisks, vietējais.


Romāns Korovins. Pirmā meditācija. 2016

Tu esi daudz lasījis šāda veida literatūras – viedo un apskaidroto dzīves aprakstus?

Jā, un man tie ļoti patīk. Nav tā, ka es tādas lietas kaut kā īpaši iegaumētu, taču tās mani vienkārši izved pie tādas antenas, patīkamas. Un nomierina. Man ir gadījušās pa rokai daudzas tādas budistu grāmatiņas oranžos vākos. Un es tās lasīju, lasīju, lasīju, bet pēc tam uztaisīju šo izstādi.

Vienā recenzijā bija rakstīts, ka tas ir tāds apzināts mistisks feiks.

Kas gan es esmu, lai nopietni runātu par apskaidrību, satori un tamlīdzīgām lietām? Es iztēlojos, ka šo pasauli var ieraudzīt pavisam no cita leņķa un ārpus kaut kādām domas koncepcijām. Es to iztēlojos. Tomēr personiski šādas pieredzes man nav.


Romāns Korovins. Roots Woman. 2016

Tas ir, tu pats esi tuvāks tam otrajam meistaram, kurš galu galā pievērsās gleznošanai?

Esmu tāds, kā mēs visi. Mēs reizēm domājam, ka esam augstu, reizēm domājam, ka esam zemu. Turklāt mūsu laiks, dzīves laiks, tas ir tāds… ilgs. Laikam jau tagad, jā, esmu tuvāks viņam. Tomēr tā taču nav vienreizēja lieta, var taču vēlreiz pieklauvēt pie šiem vārtiem. Tā ka tas viss nepagaisīs, kamēr nemirsim. Mēs varam līdz pašam galam par to domāt un kaut ko praktizēt. Labāk praktizēt, nekā domāt.

Bet tu kaut ko praktizē?

Jā, es taču esmu mākslinieks. Tā jau pati par sevi ir laba prakse. Krāsu izvēle, to kombinācija… Vispār šobrīd ir šis mirklis, tas, kas ir… mēs, lūk, te sēžam un atrodamies tieši šajā mirklī, punktā. Ja mēs aizklīstam domās, mēs uzreiz sākam apzīmēt visu, kas mums apkārt, – lūk, sēž Sergejs Timofejevs, viņam ir tāds džemperis, šīs ir grāmatas – kas tās izdevis, kāpēc tās izdotas? Taču mēs varam uz to visu skatīties, nenosaucot lietas. Ne tā, ka atmest domas pavisam, bet paiet maliņā no to plūsmas. Tu vari vienkārši būt šajā mirklī. Sajust klātbūtni ārpus ideju un nosaukumu koncepcijas.


Foto: Andris Zieds

Tavos darbos, diptihos, ir sava veida jaukta temporalitāte. Viens tēls, otrs tēls, un tie ir ļoti tuvi. Divējādība. Tomēr otrajā ir kāds papildu slānis – cits laiks vai vēl vienas telpas nospiedums. Kopā sanāk tagad, kas ir gan rīt, gan aizvakar.

Tā nu arī ir tāda klātbūtne, kad laika it kā nav – tu visu laiku esi te. Viegls bezlaicīgums. Vai arī var teikt, ka, kad ‘pirms’ un ‘pēc’ uzliek vienu virs otra, sanāk cits laiks, veselums… (Pieklust, pēc tam stiepjas pēc savas izstādes kataloga uz galda.) Jāpaskatās, par ko es te runāju. (Abi smejas.)

Tu jau diezgan sen nodarbojies ar tādām lietām fotogrāfijā, bet tagad jau dažus gadus šī divējādība ir klātesoša arī tavās gleznās.

Jā, te vēl ir arī stāsts, kuram ir sākums un beigas. Superīss. Tikai sākums un beigas. Bet vidū – tukšums vai pauze. Interesanti, ka var izveidot tādu stāstu, kuram nav īpašas jēgas. Tu nevari izskaidrot vārdos, kas tur bijis. Lūk, te sniegs, bet te balta krāsa… Nu un kas?

Glezniecībā parādās tāda kā plastiska līdzdarbošanās starp šīm divām baltajām krāsām, un tai ir savs saturs, tā izved mūs tukšuma, “ne-konceptualizācijas” punktā. Tur nav nekāda literāra stāsta. Nav ko stāstīt. Tīkliņš un ezītis. Tīkliņš apklāja ezīti. Tajā man ir viss, un nekā nav. It kā nekas nav noticis, un noticis ir viss. Ir pauzes moments.

Ar ko māksla ir svarīga? Ar pauzi, ar tukšumu, ko piepilda kaut kāds saturs, kuru tu nevari izteikt, apzīmēt vārdos. Lai būtu: “Sasodīts… Lūk, tas ir kaut kas!” Un turklāt ir kaut kādi līmeņi – tu vari uztvert gan tā, gan tā, gan tā… Un, lai arī no kāda rakursa, no kāda skatpunkta tu skaties, ir superīgi.


Foto: Krišjānis Piliņš


Foto: Andris Zieds

Simbolisms?

Nē, ne simbolisms. Laikam jau, ja, lūk, no sākuma ir tīra, balta plāksne, un pēc tam uz tās saauguši krūmi, tad var teikt, ka tas ir simbolisms. Bet te ir vairāk par kustību – bija caurums asfaltā, caurumā kāds ielika puķītes. Ja to aprakstītu vārdos, sanāktu vienkārši muļķība, bet glezniecībā sanāk labi, un tā stāsta mums par to, par ko vārdos labāk nestāstīt. Dzeltenai puķītei uzlika zilu spaini. Kas tur notika? Kaut kāda drāma. Var analizēt, taču diez ko nesanāk. Drīzāk to var izdarīt mūzikā vai dzejoļos.

Kāda jauna māksliniece, kas rakstīja par tavu izstādi, recenzijai pievienoja dažas savas haikas.

Lūk, tas ir kaut kas!

Tu lasīji? (Pastiepj izdruku.)

Nē… (Lasa.) “Piesnidzis ceļš. / Par dzīvi sarunājas / Divi bikšu pāri.”* Lieliski! Jā… Lai gan es domāju par to, ka, kad tu ej, tu attēlo tobrīd svarīgāko sevis daļu – kājas.


Romāns Korovins. Kāju pastaiga. 2011

Daudzi šo darbu interpretē kā tādu mistisku izzušanu.

Jo tālāk tās iet, jo vairāk izzūd. No sākuma veselas, vidū – vienas kājiņas palikušas, beigās – tikai ēnas. Un pēc tam – nekā. Nu, skaisti taču! (Abi smejas.) Un tas viss baltā…

Tavā izstādē bija ne tikai fotogrāfijas un gleznas, bet arī objekts…

Jā, man likās, ka mēs taču nezinām, kā izskatās šī dižā apskaidrība – ko cilvēks redz, kad viņš nonācis līdz satori. Šajā gadījumā ir tāds kā enerģijas sprādziens, iziešana no fotogrāfijas uz objektu, vēl tur bija durvis, sanāca ļoti veiksmīgi tās izmantot, it kā viņš būtu izgājis “pa logu”. Tur pāri sienai iet pulss, ko veido viena fotogrāfija, kas atkārtojas, ar ugunspuķu ziediem, un pēc tam tā pati fotogrāfija, taču no daudzām izdrukām, veido tādu milzīgu ziedu, kaut ko tādu rozā, ugunīgu, tādu kā portālu, blow up. It kā viņš būtu kaut kur aizgājis. Un tepat blakus, otram meistaram, kad puķītes novītušas… it nekas nav noticis. (Abi smejas.)

Ir labi prast priecāties par nopietnām lietām, nesmieties par tām, taču pasmaidīt kādu svarīgu lietu sakarā. Tāpēc ka uzsvērts nozīmīgums ir vēl smieklīgāks.


Foto: Andris Zieds

Ekspozīcijā bija arī video…

Telpas sākumā ir tukša zāle, tā ir diezgan tumša, un es nodomāju, kas tas būtu labi video, bet pēc tam no šī tumšā tu pārej uz abu meistaru pasauli, uz gaišo. Sanāk, ka par vienu tēmu ir video, fotogrāfijas, objekti un gleznas. Man patīk, kad vienota ideja izpaužas visos medijos un formātos.

Pati filma nebija par meistariem, bet gan par ziemas meditācijas un pārvietošanās tēmu. Zvejnieki pazūd uz aizsalušās Daugavas, te viņi ir, te viņu nav, visapkārt balts ledus, balts tuksnesis. Nedaudz kaut kas no ziemas un mazdrusciņ aukstā, tāpēc ka satori tur, tālāk, ir tāds dienvidniecisks, pavasarīgs. Bet tumsā – sals. Silts-auksts, gadalaiki, ar to Latvijā daudz kas ir saistīts.

Pie mums gadalaiki ir visreālākais mums apkārt, visaktīvākais. Tāpēc ka viss pārējais… politika… tas viss ir no kaut kurienes paņemts, aizgūts…

Konstrukts.

Bet te valda daba.

Varbūt tāpēc arī, kad rodas dažādi konflikti, daba visu kaut kā nolīdzina… Mēs nenonākam pie viršanas punkta.

Nu jā, virst, virst, bet pēc tam Līgo, un visi aizmirst… kurš ir no kuras partijas. 

Tev šajā dabā visu laiku uzrodas priekšmeti “no civilizācijas”. Kopējā ainā tie izskatās pavisam kā savējie, neizceļas ainavā.

Tur tie pat ir svarīgākie.

Maisiņš no Rimi

Tu saki, kas tas ir maisiņš no Rimi, bet es to redzu kā sarkanu punktu, kas pārgājis no zāles uz grafiti. Kustējās, kustējās, bet tagad guļ kā sarkana cepurīte uz peldētāja galvas, kurš stāv it kā bezdibeņa malā. Ļoti dramatiski. Es izmantoju visu, ko redzu, – kaut kādus pieminekļus, grafiti uz sienām…

Es ar to domāju, ka tavos darbos ir redzama pasaules vienotība, tajos nav nekāda dalījuma starp dabu un civilizāciju.

Nē, nē, tas viss ir viens. Viss ir kopā. Civilizācija, protams, ir tāds vārds…

Labi, lai ir daba un cilvēks, tas ir, kaut kādi cilvēka priekšmeti.

Laikam jau… Saburzīts papīriņš, kas līdzīgs rozei, izliekas par to rožu krūmā… it kā pēc izmēra iederas un pēc krāsas, taču tā nav roze, protams.

Izliekas – tas te ir svarīgs vārds. Izlikšanās kā viens no spēles elementiem.

Kāds grib būt kas cits. Vai mazs grib būt liels vai stiprs grib būt stiprāks. Neapmierinātība ar to, kas tu esi, kā jebkuram cilvēkam. Gribas ko lielāku… Mēs visi spēlējam kaut kādas lomas, un ir diezgan smieklīgi, kad kaut kas mazs grib būt liels. Te šis kontrasts kalpo tam, lai atklātu varoņus, personāžus. Agrāk man nekā tāda nebija. Lūk, kā viņi izskatās, lūk, kas ar viņiem notiek. Un tie nav vienkārši portreti, viss ir darbībā. Ap viņiem ir dažādas mistiskas būtnes, un tas viss notiek Rīgā, pilsētas centrā.


Foto: Andris Zieds

Purvīša balvas fināls – tā, bez šaubām, ir noteikta atzīšana un oficiāla fakta konstatācija, ka ir tāds mākslinieks Romāns Korovins ar savu gana atpazīstamo rokrakstu. Piemēram, tavā izstādē darbu nosaukumi bieži parādās kā paraksti ar zīmuli vai pildspalvu tieši uz sienas…

Es mēģināju citādāk, man nepatīk tieši. Bet, lūk, šāda darbu parakstīšana man netraucē, un ir labi, ka tu vari skatīties uz gleznu, bet vari uz tekstu, kas ir gandrīz kā siena, tomēr kaut kas tur ir uzrakstīts. Nav šī baltā bloka, uz kura kaut kas uzdrukāts. Tas kaut kā daudz dabiskāk tam visam piestāv.

Kaut kādu “mākslu” gribas no tā vispār izmest ārā – tieši kā mākslīguma momentu. Ir tāds fotogrāfijas formāts – 21 x 15. Tas ir kā A4 papīra formāts, visi to pazīst un vispār neievēro. (Paņem no galda papīra lapu.) Tas ir tāds jau gana… pretīgs. Visi to izmanto, tas ir standarts. Un man kā reiz patīk šie standarta formāti.

Tie ir tik pārpildīti, ka jau kļūst tukši…

Jā, un arī lai pēc tam neviens neteiktu: “O, cik interesanti viņš ar formātiem spēlējas – tur mazāks, tur lielāks.” Te vispār nav nekā tāda. Te ir klišeja. Bet saturs – šajā foto šis sūdiņš stāvēja, bet šajā tas jau guļus – to var nodrukāt jebkurā veidā, melnbaltu, zaļu, tas no tā nemainās. Tas ir kā logotips, kuram tiek izvēlēts visdemokrātiskākais, visklišejiskākais formāts. Ikvienam ir kaut kādas fotogrāfijas, ko viņš vienkārši pielīmē pie sienas ar abpusējo skoču. “Oi, arī man tā mājās piekārts.”


Foto: Andris Zieds

Taču mājās tieši uz sienas tomēr neparaksta.

Tas ir vajadzīgs, lai sapludinātu fotogrāfiju ar sienu, iekausētu to tajā. Ar nosaukumu tā iekūst tajā vēl vairāk. Kamēr vēl paliek šie nosaukumi… Lai gan man ir bijušas arī izstādes bez nosaukumiem… Ā, nē, nav bijušas! (Abi smejas.)

Vienkārši, kad tās nebija baltas sienas, bet gan rūpnīcas ķieģeļu sienas, tad bija vajadzīgs nevis zīmulis, ko nevarētu saskatīt, bet gan ogle. Taču, jā, tā ir virsmas un darba sakausēšana. Tā ir kā dziesma un video, video var dziesmu padarīt jaudīgāku, bet var arī to nobeigt. Tā ka visi pēc tam atcerēsies: “Bija superīgs video!” Bet kas tā bija par dziesmu – atcerēties nav iespējams. “Kaut kāda grupa…”

Bet kā tev iet ar kolekcionāriem? Vai tavi darbi nokļūst privātās kolekcijās?

Protams, patīkami kādam ko uzdāvināt vai pārdot, jo darbi taču sakrājas. Labi, ja ir kaut kāds caurumiņš, kurā tie aizplūstu. Bet, kamēr neaizplūst, es speciāli ar to nenodarbošos. Te vajadzīgs cits cilvēks, kas ar to nodarbotos profesionāli. Lai gan, rau, nesen atnāca divas fejas no Nacionālā muzeja un nopirka 13 fotogrāfijas… Lai būtu. Tāds, lūk, Ziemassvētku brīnums. (Smejas.) Un vēl vācu laikmetīgās mākslas izstādes, kas notika “Arsenālā”, kurators Marks Gisborns nopirka pāris foto. Tā ka reizumis kaut kas notiek…

Bet vai tu sadarbojies ar kādu galeriju?

Nē… Ar naudu vispār mani pagaidām Dievs tā kā sargā. Iespējams, es vēl neesmu gatavs, citādi uzreiz aizbrauks jumts. Kamēr ir iespēja kaut ko zīmēt… nauda atsevišķi, krēsli atsevišķi. 

Ja Ņujorkā tu uztaisi pāris personālizstāžu un ir laba prese, tad tu sāc iet augšup-augšup-augšup. Mums tāda tirgus nav. Muļķīgi būtu, esot ziemas mežā, izlikties, ka esi Maiami pludmalē. Izģērbties līdz peldbiksēm un teikt: “Paspēlēsim bumbu!” Tu esi mežā, tev ir ideāli: mīklainās Latvijas zemes, kalni un saule, un viss. Staigā te, zīmē, fotografē, nodarbojies, ar ko vari, kamēr ir tāda iespēja. Kad atnāks ļaudis, lai pirktu, viņi tevi atradīs, viņi piezvanīs. (Abi smejas.) Naudas sakarā piezvanīs. Viņi neaizmirsīs.

* Autore – Lote Vilma Vītiņa

ARHĪVS: Triksteris mūsu vidū. Romans Korovins