Kaspars Groševs. Foto: Kristīne Madjare

Gribētu saglabāt brīvo garu 0

Intervija ar Kasparu Groševu, kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktoru

Vilnis Vējš
15/03/2019

Kaspars Groševs uz interviju ierodas labā noskaņojumā. Viņš ir entuziasma pilns un redzami priecīgi satraukts. Tieši pirms nedēļas, 8. martā, kim? Laikmetīgās mākslas centrs ir nācis klajā ar paziņojumu, ka tieši Groševs turpmāk ieņems programmas direktora posteni, nomainot tajā lietuviešu kuratoru Valentīnu Klimašausku. Latvijas mākslas vidē Groševa jaunais statuss izraisīja dažādas jūtas – vieniem tā likās pārsteidzoša, citiem – pašsaprotama izvēle. Kaspars Groševs ir mākslinieks un kurators, kas piedalījies daudzās starptautiskās un grupu izstādēs, sarīkojis vairākas personālizstādes. Pirmā no tām, “I/O. Bez ienaidniekiem”, bija skatāma tieši kim? 2011. gadā. 2014. gadā izveidojis un līdz šim vadījis pats savu nekomerciālu galeriju – “427”.  Bijis vairāku starptautisku projektu kurators, lielākais no tiem – “Baltie klīdēji” notika tagadējā Tallinas kvartāla telpās Rīgā 2017. gadā. Līdz mūsu sarunai Kaspars Groševs darbā ir pavadījis tikai divas dienas un neslēpj, ka nekad agrāk nav strādājis darbu ar noteiktu darbalaiku. 


Kaspars Groševs un Vilnis Vējš. Foto: Kristīne Madjare

Vai tiešām nekad agrāk neesi strādājis birojā?

Jā, agrāk biju pamanījies izvairīties no ofisa darba. Nezinu, kā man tas izdevies. Bet pagaidām nesūdzos – ir sajūta, ka esmu mazliet produktīvāks, ja no rīta pamostos astoņos, nevis divpadsmitos.

Mūs, protams, interesē aizkulises. Tie, kas saka,  ka neinteresē, melo. Kā viss notika? kim? Laikmetīgās mākslas centrs nāca klajā ar paziņojumu pagājušonedēļ. Vai tevi uzrunāja jau sen?

Ļoti nesen. Bet es sapratu, ka ideja par to ir bijusi senāka nekā aicinājums, taču es par to uzzināju nesen. Uzreiz arī biju gatavs pievienoties kim?. Jo tas sakrita ar brīdi, kad īsti nezināju, ko gribu darīt ar savu dzīvi. Likās, ka šis piedāvājums mazliet atrisina jautājumus.

Kas tev bija jādara, lai stātos amatā? Jāuzraksta sava vīzija, misija un prioritātes?

Līdz tam es vēl neesmu ticis, bet kādā brīdī vīzija būs jāuzraksta. 

Tev ir iespēja ieskicēt!

Neesmu baigais saukļu kaldinātājs. Galerijā “427”, ko es vadīju līdz šim, mēs tā arī nekad īsti nenodefinējām, ko darām. Nezinu, vai pasaulē ir kāds cilvēks, kas spētu nodefinēt, ko tieši “427” izstāda. Ar kim? ir ļoti līdzīgi. Katram ir versija, bet, visdrīzāk, tās atšķiras. Man liekas, izstāžu programma ir ļoti netverams materiāls. Es gribētu, lai darbi runā skaļāk par vārdiem.

Iepriekšējo jautājumu uzdevu, jo “427” bija tevis paša izveidots un samērā anarhistisks veidojums. Toties kim? ir liela un, man ir radies iespaids, ka arī diezgan formalizēta institūcija.

Tajā pat laikā, kā jau norādīju informācijā presei, es esmu audzis kopā ar kim?, un tā tas tiešām ir. Mana pirmā personālizstāde kim? bija pirms astoņiem gadiem. Man ir bijušas arī ļoti spēcīgas pieredzes izstādēs. Es neteiktu, ka spēcīgākās pieredzes ir bijušas stīvas institucionālas izstādes, kaut kas pārāk nopietns. Domāju, ka Zane Onckule (kim? izstāžu programmas kuratore līdz 2017. gadam – red.), arī Valentīns Klimašausks, cik viņš paspēja, vienmēr ir pieļāvuši zināmu rotaļīgumu programmā. Tas, man šķiet, arī ir galvenais, ko es gribētu saglabāt un varbūt pat stimulēt. 

Kādi tev bijuši spilgtākie iespaidi kim??

Piemēram, kad iepazinos ar savas paaudzes trakajiem lietuviešu konceptuālistiem. Pirmā izstāde, kas saucās “Lieta virpina lapu vējā” un vēlāk Underground. Tas man likās: “Wow! Kas notiek kimā?” Cilvēki ir nelaimīgi, notiek diskusijas, kas tas vispār tāds ir, neviens neko nesaprot. Bet man likās superforša izstāde. Ar visu nenormālo atklāšanu… tēli saslēdzās. Daudz izstāžu – katru trešā ceturtā – ir likušas no jauna pārvērtēt, ko es domāju par mākslu un kā man liekas, kā tai vajadzētu izskatīties. 

Kas vēl būtu noteikti jāsaglabā un ko varētu mainīt?

Tā kā mans lēmums ir ļoti nesens, nav bijis laika par to baigi domāt. Bet instinktīvā līmenī liekas, ka noteikti būtu jāsaglabā starptautiskais vēriens – aicināt ārzemju māksliniekus, izstādīt latviešu māksliniekus citur, veidot tīklus, draudzēties ar citām institūcijām no visas pasaules. No tā arī es kā mākslinieks esmu daudz ko ieguvis – ir bijusi iespēja iepazīties ar kuratoriem, māksliniekiem, kritiķiem, kas braukuši cauri Rīgai, lielā mērā pateicoties kim?. Tā ir lieta, kas jāsaglabā. Izstāžu ziņā – varbūt ir sajūta, ka pēdējos gados kim? identitāte ir kļuvusi mazliet neskaidra, kaut gan dažas lietas ir atrisinājušās. Man šķiet, kādu visai ilgu brīdi Zane Onckule bija uzbūvējusi diezgan skaidru izstāžu programmu un vīziju. Es domāju, ka mans uzdevums ir atkal radīt skaidru priekšstatu, kas ir kim? un kas tur tiek rādīts. Man gribētos saglabāt “427” raksturīgo brīvo garu, bet, protams, nopietnākā līmenī. Skaidrs, ka ir vairāk telpu, var atļauties vērienīgākus darbus, pamanītākus māksliniekus, izstādes var mijiedarboties. Darbības lauks ir plašs, man maksimāli ātri jāsaprot, kā to izmantot.

Manuprāt, auditorija kim? ir plašāka nekā tavai līdzšinējai galerijai. Uz kim? nāk arī glamūrā publikas daļa – uzņēmēji, advokāti…

Protams, bet man šķiet, ka arī glamūrā publika pietiekami labi saprot, kas ir labs un kas nav. Sagadījās, ka tieši pēdējās divās kim? izstāžu atklāšanās pavadīju diezgan ilgu laiku, un bija daudz jauniešu, kas man liekas superpozitīvi. Arī “427” jaunieši gāž riņķī. Tā patiesībā ir diezgan prasīga publika – apskata visu internetā, braukā pa pasauli. Viņi riktīgi zina, kas notiek, un sagaida to, ko ir redzējuši ārzemēs. 

Vai tā nav arī mazliet problēma?

Pozitīvais ir tas, ka viņi ir redzējuši daudz vairāk īsā laika posmā nekā paaudzes pirms tam. Šobrīd divdesmitgadnieks jau ir patērējis tikpat daudz kultūras produktus, cik trīsdesmitgadnieks pirms divdesmit gadiem. Atceros, kādreiz Latvijas mūziķu vidē labs videoklips skaitījās tāds, kas izskatījās kā no ārzemēm. 

O jā, to sauca par firmu.

Pavisam vecos, padomju laikos?

Jā, to ieviesa spekulanti, kas tirgoja ārzemju mantas ar firmas zīmēm.

Protams, tas standarts reizēm ir ierobežojošs, jo klipi paliek arvien vienādāki  un arvien grūtāk ir atšķirt, vai tie radīti Mazirbē, Bulgārijā vai Londonā. Bet jūtams arī globālais pulss. Man šķiet, kā visā tajā troksnī jāmāk atrast sava individuālā balss, bet vienlaikus arī noturēt globālo pulsu, kas visu ir savienojis. Tās izstādes, kas man pagātnē kim? ir patikušas, nav tādas, par kurām teiktu: “O, tas jau kā Londonā.” Cilvēki novērtē arī ļoti individuālus skatījumus, ja tie ir izpildīti kvalitatīvi. Trendīgais, pasaules kontekstā iekļaujošais neizslēdz oriģinālu, jocīgu, nepareizu un eksperimentālu pieeju.

Kad mēs sāksim redzēt tavas idejas dzīvē?

Protams, šī gada programma jau ir sastādīta. Bet bija tā, ka pirms kāda laika Zane Onckule man piedāvāja šogad kaut ko darīt kim?. Tajā brīdī es vēl nezināju, kas ar mani notiks. Uzaicināju pāris mākslinieku, kas man ļoti patīk, un mēs izdomājām, ka varētu parādīt mūsu skatījumu uz to, kā var runāt vai drīzāk nerunāt par mākslu. Šajā brīdī jau no izstādes mākslinieka es vairāk esmu kļuvis par izstādes organizētāju, un ir veiksmīgi sanācis tā, ka pirmais mans izgājiens būs jau jūnijā.

Kas tie ir par māksliniekiem?

Es uzaicināju Jāko Pallasvuo, somu mākslinieku, supertalantīgu džeku, somu Pikaso. Tad ir turku mākslinieks Boru Akindžiturku, kas arī bijis izstādīts “427” pagājušajā decembrī. kim? es vairāk gribētu redzēt viņa zīmējumus, gleznojumus. Evita Vasiļjeva, kuras darbībai allaž sekoju ar aizturētu elpu, un Viktors Timofejevs. Mazliet ar atsauci uz izstādi “Baltie klīdēji”, kas pirms diviem gadiem notika Tallinas ielā. Tie ir mākslinieki, ar kuriem man ir ļoti viegli komunicēt un ar kuriem man sakrīt vēlmes paeksperimentēt ar izstādes formātu kā tādu. Plāns ir taisīt kaut ko, kas vienlaicīgi ir personālizstādes un kolektīvs darbs. Izstādes nosaukums, ko es arī jau varu atklāt, ir A Very Small Window jeb “Ļoti mazs lodziņš”. Tas nāk no amerikāņu  galerista Kolina Delanda. Es atceros, ka pirms kāda mēneša sēdējām Kaņepes kultūras centrā ar Ēriku Apaļo, un viņš man visu laiku teica, cik es viņam ļoti atgādinu Delandu. Tad es aizgāju mājās un vēlreiz izlasīju par viņu kādu tekstu. Tajā bija iekļauts Delanda citāts par to, kādēļ viņa izstādes bieži bija bez jebkāda tekstuāla papildinājumu – viņš uzskatīja, ka, atnākot uz izstādi, ir ļoti mazs lodziņš jeb laika sprīdis, kurā cilvēki spēj uztvert izstādi, nedefinējot to valodā. Mēs gribētu notvert mākslu kā brīdi, kurā to var uztvert kā pārdzīvojumu, pirms tā ir definēta, kontekstualizēta, padarīta lietojama jebkuram. Ceru, ka mums izdosies izveidot izstādi, kas eksistē vairākos līmeņos. 

Tu aizskāri kādu lietu, ko esmu novērojis – latviešu laikmetīgā māksla, pat ne māksla, bet tas, ko pie mums pasniedz kā mākslas ainu, ir izteikti logofoba.

Ko tu ar to domā?

Nepatiku pret valodu, verbālu izteiksmi. Tas tā gluži nav starptautiski vai globāli.

Atceros, ka tajā brīdī, kad sāku saprast, ka laikam būšu mākslinieks, pirms kādiem piecpadsmit gadiem, tekstu bija ļoti daudz un viss bija aprakstīts. Tad nāca viena paaudze, kam bija mazliet alerģija pret tekstiem. Domāju, ka tā nekur nav zudusi. Man liekas, ka ir jābūt iespējai izbaudīt izstādi bez paskaidrojumiem, un tad, ja vēlies, vari ieiet nākamajā līmenī un izlasīt kaut kādu informāciju, kas varbūt iedod jaunas zināšanas, jaunas pārdomas. Mākslai tomēr jābūt uztveramai arī ārpus valodas. Es nesaku, ka teksti nav svarīgi – tie ir ļoti svarīgi.

Jautāju tādēļ, ka tu pats lieliski raksti. Vai arī tas nevarētu noderēt darbā kim??

Jā, noteikti viena no lietām būs darbs ar tekstiem. Lai teksts būtu tikpat baudāms kā mākslas darbs. Lai nebūtu tikai sausa atrakstīšanās – “Lūk, šeit mēs redzam sarkano krāsu, tādēļ ka mākslinieks ir rados ar buļļiem vai komunistiem.” 

Kas notiks ar “427”?

Notikumi saslēdzās diezgan organiski, jo lielāko daļu no šī gada programmas būtībā veidoja Marta [Trektere]. Jāsaprot, ka “427” atšķirībā no kim? ir divu cilvēku operācija, kur es būtībā veicu grāmatveža pienākumus un krāsoju sienas. 

Tu biji grāmatvedis?

Jā, pirms dažiem gadiem izgatavoju vizītkarti, kurā ierakstīju “Kaspars Groševs. Accountant”. Bija spēcīgs pārdzīvojums, kad sapratu, ka, lai varētu parādīt mākslu un cilvēki varētu nākt par to priecāties, jāizdara milzīgi daudzas praktiskas lietas – visi čeki, līgumi, rēķini un tā tālāk. Bija sajūta, ka visu laiku sēžu ekselī, tad atnāku uz galeriju, saskrūvēju skrūves, aizšpaktelēju vecās skrūves un nokrāsoju sienas. Tas man ir ļāvis novērtēt, ka kim? ir ļoti profesionāla komanda un man vairs nebūs jānodarbojas ar visām šīm lietām.


Kaspars Groševs. Foto: Kristīne Madjare

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu