Foto: Andrejs Strokins

Bailes iekrist matu matriksā 0

Intervija ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu

Helmuts Caune
09/05/2019

Dažkārt kultūras dzīvē notiek savādas paralēles, kad savstarpēji nesaistītas personas vai grupējumi vienlaicīgi pievēršas vienai un tai pašai – patvaļīgai, bet specifiskai – tēmai. Pēdējā laikā radies iespaids, ka kaut kādi kosmiski impulsi dažādās vietās likuši māksliniekiem vienlaicīgi pievērsties kaut kam tik šķietami ikdienišķam kā cilvēku mati. Piemēram, no tiem sastāvēs vai viss Islandes paviljons šī gada Venēcijas biennālē, bet tikmēr tepat Rīgā ar nedēļas intervālu atvērušās divas laikmetīgās mākslas izstādes, kas matiem (un to griešanai) pievēršas katra savā veidā: 3. maijā galerija LOW vēra durvis Rūdolfa Štamera izstādei “Varbūt var būt”, bet pirms tam, 25. aprīlī, laikmetīgās mākslas centrā kim? tika atklāta Katrīnas Neiburgas personālizstāde HAIR, kas tur būs apskatāma līdz 9. jūnijam.


Foto: Andrejs Strokins

Latvijas publika ar Neiburgu nav sīkāk jāiepazīstina, taču tikai retajam bija zināms, ka pēdējos gados mati ir viņas uzmanības centrā. Vairāk cilvēku par to sāka nojaust, kad pēdējos mēnešos māksliniece sociālajos tīklos izplatīja lūgumus ziedot savas nogrieztās un saglabātās bizes un astes. Vērienīgā izstāde, kas izpletusies pa visām kim? telpām, pēta matus no antropoloģiska, fizikāla, sociāla un psiholoģiska skatpunkta. Ir istaba, kas veltīta atradumiem un atklājumiem – tostarp dabas muzeja estētikā izstādītajām saziedotajām bizēm un to stāstiem. Cita istaba veltīta friziera profesijai un Katrīnas piedzīvojumiem pie dažādiem šī aroda pārstāvjiem, savukārt vēl cita – individuāliem un mīklainākiem eksperimentiem. Izstāde ir pamatīga un smalki nostrādāta, taču vienlaikus arī ļoti pieejama ikvienam, ļaujot par kaut ko tik ikdienišķu kā mati aizdomāties no negaidītiem aspektiem.


Foto: Andrejs Strokins

Katrīnu uz sarunu noķēru 30. aprīļa vakarā – pēc tam, kad viņa turpat izstādē performatīvā veidā apgrieza un ieveidoja matus visiem apmeklētājiem, kas to vēlējās.

Vai tu vari apmēram hronoloģiski piefiksēt, kad tev sākās šī interese par matiem un kad tu saprati, ka no tā var arī iznākt izstāde?

Par tiem matiem es jau sāku mierīgi interesēties pirms gadiem trim. Kādus trīs gadus es sāku krāt savus matus, pati nezinu, kādā sakarā...

Visus, ko tu nogriezi?

Nevis nogriezu, bet izķemmēju. Man bija tāds riebīgs maiss ar izķemmētiem matiem. Nebija vispār nekāda saprašana, ko es ar tiem darīšu. Un pirms kādiem diviem gadiem sākās tā frizieru padarīšana – es aizrāvos ar to profesiju un sapratu, ka gribētu braukāt pa dažādām frizētavām. Lēnām, lēnām tā ideja auga. Es toreiz nedomāju, ka pati no matiem kaut ko taisīšu, antropoloģiski mani vairāk aizrāva tā, teiksim, taksistu vai garāžu, vai tējas sēnes lieta, ka tu tā kā vari doties pie cilvēkiem...

Pag, kas tā par lietu?

Nu, es devos pie frizieriem, un “mati” ir tas atslēgas vārds, ar kura palīdzību var uzsākt sarunu un piekļūt viņiem tuvāk. Tā ir viena no sfērām, kas mani interesē. Mani interesē iekļūt kaut kādās citu dzīvēs, kaut kādos slāņos, it kā izkāpt no savas komforta zonas, ierodoties citā vietā, runājoties ar cilvēkiem, un vienmēr ir vajadzīgs tas atslēgas kods, kad tu pasaki, piemēram, “tējas sēne”, un noteiktās aprindās tevi uzreiz sapratīs. Un tagad tu pasaki, ka tevi interesē mati, un tad tu caur tiem matiem nokļūsti pie... pie patiesības, es nezinu. Kaut ko vairāk saproti par dzīvi. Mazliet vairāk. Un tā ir vienkārši viena šķautne, kas man visu laiku seko līdzi, un sākumā nebija nekādu domu vispār taisīt kaut ko no matiem. Šī doma radās, kad es satiku frizieri Rimmu Āboltiņu, kura man pastāstīja par pastiža darbiem. Es vispār nezināju tādu nosaukumu. Tie ir mākslas darbi no īstiem vai neīstiem matiem. Tā ir vesela sfēra, par kuru mēs neko nezinām. Ir pastiža konkursi, ir pastiža pulciņi... Viņa man pēkšņi izvilka un rādīja visādus matu papīrus, matu cepures, kas arī izstādē ir redzamas, visādas matu lietas, un tad man likās – vau, es arī tā varētu! Varbūt pat tad vēl nelikās, vienkārši tas tā palika, nosēdās, un tad es izdomāju, ka jāpamēģina! Un tad sāku domāt, ko tad es no tiem matiem gribētu uztaisīt un kas man būtu nepieciešams.

Bet kāds bija cēlonis tam, ka pirms trim gadiem tu sāki krāt matus?

Nē, nu, interese griezt un aiztikt matus draugiem un radiem man ir bijusi, liekas, visu mūžu.

Kad man bija kādi 20 gadi, es jau sāku mēģināt griezt matus visiem, ko satiku... Tāda vēlme man ir sen, bet es to neesmu tā īpaši sapratusi. Bet, salīdzinot ar šodienu, es nekad nebiju griezusi matus svešiem cilvēkiem vai aiztikusi svešu cilvēku galvas. Tieši šodien tas notika pirmoreiz. Cilvēkiem, kas vienkārši ienāk no ielas, un tu pat nezini, kā viņus sauc. Tā bija ļoti konkrēta un dīvaina pieredze, bet par to es pat īsti nespēju reflektēt un saprast, kā es jutos, jo man jāpadomā. Tas bija ļoti dažādi, ļoti dīvaini.

Tev bija grūti?

Es diezgan ātri noguru, kas arī likās jocīgi, jo es esmu diezgan nenogurdināma. Tas bija ļoti intensīvi. Domāju, ka frizieriem ir tomēr vieglāk, maigāk, jo viņi lielu daļu savu klientu zina, un viņi rēķinās ar stundu vienam klientam, stundu otram, un tad lēnā garā to visu dara, bet, ja tā strauji ienāk, apsēžas, aiziet, un katram desmit minūtēs kaut kas jāizdara... Tas ir tā īpaši.

Tev pašai patīk savi mati?

Hmm… Man patīk, ka man ir mati. Ka man tie vienmēr ir bijuši... Ir dīvaini, ka man vienmēr ir bijuši gari mati, nekad nav bijuši īsi. Man bija kādi 25 gadi, kad man likās, ka man paliek plāni mati, un es šausmīgi par to uztraucos, ārprātīgi. Man ir svarīgi mati. Es gribu, lai man ir daudz matu.


Foto: Andrejs Strokins

Bet katalogā ir arī bildes, kurās tev ir kosmētiski uztaisīta skūta galva. Kā tu juties, sevi tā pieredzot?

Jā, tas bija interesanti. Tas bija tādā filmēšanas draivā, es katru otro dienu devos pie friziera, man taisīja jaunu frizūru, un bija arī sarunāts, ka man liks to pliko pauri, nebiju vispār par to īpaši aizdomājusies. Likās tāda ikdienišķa lieta – tagad uzliks pliko pauri. Tad es aizbraucu uz turieni, un, kad man sāka to likt, skatoties spogulī, protams, pēkšņi bija sajūta, ka tas ir kaut kas ļoti īpašs, kas ar mani notiek. Nu labi, es nenodzinu matus pa īstam, kas varētu būt pavisam īpaši... Lietuviešu rakstniecei Jurgai Ivanauskaitei ir tāda grāmata “Ragana un lietus”, kas man 16 gados ārkārtīgi patika, tur arī bija ļoti svarīgs sižets par matu noskūšanu un par to, kā sieviete sēž un ņurca savus matus, un par utīm, kas krīt ārā... Tas bija ļoti sensuāli. Kad man tika uzlikts tas plikais pauris, es beidzot it kā atrados tajā situācijā, un pirmā bija ļoti lielas neaizsargātības sajūta, jo, kā apgalvo daudzi frizieri, mati ir lieta, aiz kā mēs slēpjamies. Ar matiem mēs dodam milzīgu ziņu, tā ir pirmā lieta, ko tu ieraugi satiekoties. Tu pa gabalu jau redzi, vai cilvēkam ir vai nav mati, vai tie ir milzīgi vai kupli, vai blondi mati, vai tā ir zēngalviņa – tas dod tev pirmo iespaidu. Un ar matiem tu vari nenormāli sevi mainīt. Caur matiem vien var pēkšņi pilnībā izmainīt visu savu tēlu. Un tad, kad tie ir noskūti, sanāk, ka tev nav tās zīmes. Tā, protams, arī pati par sevi ir milzīga zīme, bet manā gadījumā tā bija neaizsargātības sajūta. Likās, ka man palikušas acis, deguns un mute. Ka tie mati vairs neskaitās. Es jutos ļoti... plika! Bet man patika staigāt apkārt, es to dienu pavadīju ikdienas solī, darīju, kas nu bija jādara... Montēju, gāju uz veikalu, braucu uz benzīntanku un baudīju to savādo sajūtu. Un bija jau arī kaut kāda attieksme no cilvēkiem, ko labi varēja sajust. Bet es sapratu, ka varu arī ar pliku galvu staigāt. Nav nekādu problēmu.


Foto: Filips Smits

Laikam daudziem, tostarp man, diemžēl pirmā doma, ieraugot sievieti bez matiem, automātiski ir kaut kas par veselību, nevis ka tā varētu būt vienkārši stila izvēle.

Man liekas, man tas nebūtu pirmais jautājums. Man liktos, ka tas ir aiz pārliecības sperts solis. Es kādā grāmatā izlasīju pētījumu, ka zaudēt matus vēža dēļ sievietēm lielākoties ir sāpīgāk, nekā zaudēt vienu krūti. Tāpēc pārsvarā tā matu zaudēšana tad tiek slēpta. Acīmredzot tas, kas ir apslēpts un intīms, satrauc mazāk nekā mati, kas ir ļoti sociāli un ļoti redzami. Svarīgāk ir, lai uz āru tev viss ir, kā vajag.

Šķiet, mati ir tuvāki drēbēm nekā ķermeņa daļai. Kaut kādā mērā patvaļīgi, var būt un var nebūt, bez tiem teorētiski var iztikt...

Tur ir daudz, par ko runāt. Piemēram, spalvas uz kājām – kāpēc sievietes tās skuj vai neskuj, kāpēc padusēs atstājam matus vai neatstājam, cik tālu mēs ar to visu ejam... Par to arī izstādē ir tās apakšbikses – kāpēc ir pēkšņi pieņemts, ka sievietei, es nezinu, 40 gadu vecumā vajadzētu būt bez apmatojuma tur apakšā? Kaut kāds absurds. Tas ir jautājums par to, ko kurš no kura sagaida.

Jā, tā skūšanās liekas diezgan negodīgi iedalīta pa dzimumlomām. Nenormāls čakars!

Tas ir nenormāls čakars! Tas ir absolūti negodīgi. Bet es esmu tik ļoti to pieradusi darīt, ka to gandrīz nav iespējams vienkārši izdzīt no galvas.

Savā praksē tev kā māksliniecei ir regulāri jāiedarbojas uz matēriju. Ar ķermeņa pieskārienu jāsajūt kaut kāds materiāls un tas jāizmaina. Tev ir taktīla pieredze ar šīs pasaules materiāliem un to, ko tu ar tiem izdari. Tagad, kad tev ir sanācis intensīvāk darboties ar matiem, kad tu esi no tiem taisījusi maskas un biksītes, kas ir tavi lielākie pārsteigumi attiecība uz matiem kā materiālu? Kā tie padodas vai nepadodas manipulācijai, pieskārienam...

Tur ir baigā specifika. Vispirms jau ir jāpārvar tas drebulis, tā zosāda, tā dīvainā nepatika pret matiem – man tāda arī ir.

Tāds kulturēts pretīgums.

Nu, tas ir par to svešo matu zupā vai svešo matu... Kā man izstādes kuratore Elīna Sproģe teica – tu brauc ar riteni un tev pēkšņi ir mats mutē… tu to izvelc, un tas ir citas krāsas, un tad tu saproti, ka tas ir svešs mats...


Foto: Andrejs Strokins

Vai tas matu virpulis komunālā dzīvokļa vannas notekā...

Jā, jā. Sākumā man vispār pret tiem svešajiem matiem bija tāda atturīga un dīvaina sajūta. Bet tad es kaut kā pārkāpu tam pāri. Piemēram, Eglītis (Neiburgas dzīvesbiedrs un mākslinieks Andris Eglītis – red.) vēl aizvien brīnās, kā es to spēju. Kad man tās svešās bizes nesa, kā es katru bizi apskatīju, apčamdīju... Man bija nenormāli interesanti, es tiešam sajutu to cilvēku –to savu izdomāto cilvēku, jo daudzus cilvēkus, kas matus ziedoja, es nemaz nesatiku. Bet bija mati, kas man ļoti patika, piemēram, kāda sieviete bija nogriezusi matus, jo viņai bija ļoti slikts periods un viņa gribēja no kaut kā atbrīvoties... Izklausījās, ka tie ir kaut kādi sliktie mati ar slikto enerģiju, bet man tie ļoti patika. Tiem bija ļoti patīkama struktūra.

Tā bija patīkama, pirms tu izlasīji šo matu stāstu, vai pēc tam arī?

Tie bija patīkami, kad es tos izņēmu no aploksnes un vienkārši sāku aiztikt. Un tad bija tādi mati, kuriem man vēl aizvien ir grūti pieskarties, mati, kas man liekas nepatīkami un izraisa dīvainas emocijas. Un tad bija mati lielos maisos, ko es dabūju no frizieriem. No tiem es varēju taisīt tās matu apakšbikses un tā tālāk. Vienkārši tāds matu murskulis, kuru tu griez gabalos, veido to materiālu un lipini kopā, un vispār neskaties – tādi mati vai šādi... Bet vienā brīdī jau sāc saprast – šie mati jājauc ar tiem matiem, tad izveidosies pareizā struktūra... Un tad jau tu vairs pat nedomā tik daudz par tiem matiem kā matiem un par cilvēkiem aiz tiem matiem. Tas ir vienkārši materiāls. Un tad parādās tā specifika, taisot matu apakšbikses vai matu masku, ka mati saduras aiz nagiem un sāk iekaist, aug mazi augonīši. Frizieriem tā ir ikdiena – viss aiz nagiem, visur tie mati salipuši un sadūrušies.

Bet, veidojot visādas formas un figūras no matiem, ko tu novēroji par tiem kā mediju?

Tie ļoti labi padodas. Neticami labi padodas. Pielabojot darbus izstādē uz vietas, piemēram, to nikābu, palūdzu Elīnai pieturēt darbu, lai aiztaisītu tam aizmuguri. Viņa bija pilnīgi šokā, kā no matiem var veidot reālu tēlniecību. Tiešām var paņemt čupu ar matiem, laku, fēnu un taisīt tēlniecību! Tas nav sarežģīti. Tas ir diezgan vienkārši. Es domāju, es varētu būt ļoti laba friziere. Vienīgais – vai es to gribu? (Smejas.)

Ir kaut kādas lietas, ko tev šoreiz neizdevās, bet ko vēl gribētos ar matiem izdarīt?

Es domāju, ka tas nāks pēc kāda brīža. Godīgi sakot, es biju diezgan laimīga, kad tiku vaļā no visiem matiem. (Smejas.) Man bija pilna darbistaba. Pilna diezgan nepārnestā nozīmē – vienkārši pilna darbnīca ar matiem! Kad beidzot tos izsūcu un visu aizvedu uz Kim?, es biju diezgan laimīga, ka esmu tikusi vaļā no matiem. Es neesmu no tiem māksliniekiem, kas ilgu laiku turpina vienu tēmu, man vienkārši šis bija uznācis un sasāpējies, un tad vajadzēja to kaut kā izpaust, tā ka arī tas matu matrikss... Mēs ar Elīnu runājām, un viņa jautāja – nu kāds matu matrikss, kas tas ir?

Jā, kas tas ir? Matu matrikss?

Nu, jā. Man liekas, ka es jau no bērnības par to domāju – iedomājies, iekrist matu matriksā...

Tev būs jāpaskaidro sīkāk.

Tā ir kā cita dimensija, tā ir matu dimensija. Iedomājies, tie ir mani mati, kas tur izstādē ir izvīti starp divām kolonnām, un tie veido telpu. Un tā ir cita dimensija, tā ir matu dimensija. Bet vēl joprojām tā ir informācija par mani, un tas ir matu matrikss.

Kāpēc “matrikss”?

Jo tie ir arī tādi stari, kas tevi padara ļoti uzmanīgu, un tev ir nenormāli bail tiem pieskarties, tie ir tik ļoti trausli... Tā ir tāda telpa, kurā tev ir ļoti bail atrasties un bail iekrist, bet vispār... Tas matu matrikss, manuprāt, esmu es pati tajā izstādē.

Es arvien mazāk saprotu. Kurā brīdī, kādā domas stāvoklī rodas bailes iekrist matu matriksā?

(Smejas.) Nu, tās man radās jau bērnībā. Es vienkārši esmu tādā tīklā, kas ir veidots no matiem, un tu iekrīti tajā...

Tev bērnībā bija fantāzija par iekrišanu matu matriksā?

Jā. Jā. (Klusums.) Tev nebija?

Nē.

Kāpēc? (Smejas.)


Foto: Filips Smits

Tas vijums starp divām kolonnām – tie visi ir tavi mati?

Jā.

Kā tu tos tā pagarināji?

Tas ir vienkārši – salīmē kopā un tin uz matu spoles, mats, mats, mats. Pēc tam tu tos matus iztin pa telpu – man bija doma tos vēl vairāk iztīt pa telpu, lai skatītājs it kā ieķērtos manā tīklā.

Nu labi, bet es tomēr gribu mēģināt saprast, no kurienes tas nāk un kas tas vispār ir – bailes iekrist matu matriksā? Vai vispirms nāk doma par matu matriksu un tad sapratne, ka bail tur iekrist, vai arī ir doma, ka bail iekrist kaut kur, ko tu vēlāk nosauc par matu matriksu?

Es domāju, ka tas ir jautājums psihoterapeitam, ar kuru es varētu ļoti ilgi runāties, un ka tas viss balstās Jungā vai kaut kā tamlīdzīgi. Man ir ļoti spilgti un krāšņi sapņi un ļoti spilgtas un krāšņas bailes no dažādām lietām. Es neesmu tās nekad pa īstam analizējusi un sapratusi, bet tās vienkārši ir. Ja es sāktu analizēt, es tev varbūt atbildētu daudz konkrētāk un saprotamāk. Bet man vienkārši ir tāda blakus dzīve, kas noris sapņu vai baiļu pasaulē. Laikam tā ir iztēle, kas rada kaut kādus matu matriksus. Un man vispār liekas negodīgi prasīt mūsdienu māksliniekam, kāpēc tas ir matu matrikss – tas vienkārši ir.

Labi. Vārdu izvēle mani mulsina.

Nu kā – mat-rikss! Mat-rikss.

Ā!

Tik vienkārši!

Ok, labi. (Smejas.)

Nu, un vēl tie stari. Tā kā gaismas stari, sargājošie stari, matu tīkls.

Vai šī tev bija terapeitiska pieredze – pārvarēt savas bailes no matiem?

Tā noteikti tāda izveidojās, lai gan tāds nolūks nebija. Man nekad nav bijušas bailes no matiem – tas nav tas pats. Ja es atrodu svešu matu, es to aizpūšu, izmetu, sadedzinu, vienalga. Bet matrikss – tas ir tāds bērnības izdomājums. Tikai tad es to tā nesaucu. Tas bija vienkārši kaut kāds tīkls. Man patīk, ka izstādē pirms videodarba ir matu matrikss, kuram tev jāizkļūst cauri, lai nokļūtu pie manas speciālās smadzeņu orgasma pieredzes. (Smejas.) Tas ir trips.

Es pieļauju, ka tu, gatavojoties šim visam, lasīji arī kaut kādu zinātnisku literatūru. Vai ir kaut kas pārsteidzošs, ko tu uzzināji, kaut kas, ko vairums cilvēku par matiem nezina?

Es nezinu, vai to var saukt par zinātnisku... Es esmu, protams, palasījusi, kas ir mati, no kā tie rodas un tādas lietas, bet to visu mēs vairāk vai mazāk zinām – ka tās ir nedzīvas olbaltumvielas, līdzīgi nagiem, un tā tālāk. Bet mani vairāk interesēja sociālantropoloģiski, politiski pētījumi par matiem, tur bija pārsteidzošas lietas, ko es nezināju. Piemēram, fakts, ka ortodoksālajām ebreju sievietēm pēc precībām savi mati jānosedz, un daudzas to dara ar parūku. Tas man liekas ļoti interesanti. Viņas nosedz savus matus ar parūku – viņas var izvēlēties vēl skaistākus, vēl brīnišķīgākus matus. Vai arī to var darīt ar saviem izkritušajiem un nogrieztajiem matiem, izveidojot no tiem parūku. Iedomājies – saviem matiem tu uzsedz savus matus un it kā esi nosedzis savus matus! To parūku sauc par sheitel. 2004. gadā viens rabīns pēkšņi aizliedza sievietēm lietot parūkas, kas veidotas no indiešu matiem, jo tur ir cita ticība – hinduisms.

Bet no kristiešu matiem var?

Zini, kristiešu mati baigi maz ir apritē. Absolūtais vairums parūku tiek taisītas no indiešu matiem. Otrajā vietā ir parūkas no slāvu zemēm. Bet Indijas parūkas ir daudz lētākas, tur tas ir nenormāli liels bizness. Notiek milzīgs parūku eksports. Rīgā var iegādāties gan indiešu, gan slāvu matus, bet otrie ir daudz dārgāki.

Bet rabīnam bija iebildumi tieši pret indiešu matiem, jo tie ir hinduistu mati?

Viņš iebilda tieši pret hinduistu matiem. Un tad tajā 2004. gadā Ņujorkas ielas esot odušas pēc degušiem matiem, jo ebrejietes, lai atbrīvotos no hinduistu matiem, bija dedzinājušas visas savas parūkas. Iedomājies, kāds tas bija trieciens indiešu biznesam, jo tas bija liels pasūtītājs – šīs ebrejietes, kurām vajadzēja šīs fantastiskās parūkas. Nu jā, bet pirms kādiem trim gadiem atkal atļāva. Ortodoksālo ebreju sievietes atkal iet pie tiem pašiem parūku meistariem, un viņām tiek atkal veidotas šīs parūkas. Tās parūkas maksā no diviem līdz pieciem tūkstošiem eiro, tas nav lēts prieks. Un parūka jāmaina apmēram ik pēc diviem gadiem, jo dzīvu matu parūka nav ļoti izturīga, tā ātri nolietojas. Nu lūk, tāds fakts, piemēram, man likās vienkārši fantastisks. Ka sievietei jāslēpj mati ar kaut kādiem svešiem matiem vai pat saviem matiem. Es vispār neko par matiem nezināju. Tikai to, ka man patīk čamdīt pazīstamus matus, ka man patīk mani mati un ka man patīk tos griezt. Bet es nekad par tiem nebiju aizdomājusies tādā kultūrvēsturiskā nozīmē. Piemēram, kāpēc tik bieži ir sastopams fenomens – matu nogriešana kā sods? Tas vēl aizvien pastāv, kas arī liekas vājprātīgi. Ka vēl aizvien ir ģimenes, kurās vīrietis pēkšņā greizsirdības lēkmē nodzen sievietei matus. Nezinu, vai Latvijā, bet vispār tādi gadījumi joprojām notiek. Ka tas ir kā sods. Vai, piemēram, kāpēc, ejot klosterī, tu nogriez matus, vai kāpēc cietumā un armijā nogriež matus... Tas savā ziņā nozīmē, ka tu to cilvēku pazemo. Nogriežot matus. It kā tik vienkāršs akts, bet caur to tu cilvēku pazemo un pakļauj.


Foto: Andrejs Strokins

Vai skalpa noņemšana.

Nu, tas vispār… Vai arī, piemēram, noteiktos Āfrikas lauku reģionos ir paraža, ka līdz 18 gadiem, griežot matus, tos nekad nesavāc, bet tad vienā brīdī savāc – visu, kas ir jau samīts grīdā, kas ir kļuvis par zemes un matu masu; un tad no tā tam cilvēkam uztaisa masku – tas ir iniciācijas rituāls. Tie visi ir tādi kultūras fenomeni, par ko, ja gribas, var aizdomāties. Man gribējās.

Vēl, protams, matiem ir dziļš kulturāls sakars ar seksualitāti.

To tev jebkurš frizieris pateiks – mati ir galvenais savaldzināšanas instruments. Tas, ka sieviete runājoties tin matus ap pirkstu, aiztiek, liek mutē, tas ir totāls un nolasāms kods, un uz vīrieti tas iedarbojas. Un, cik nu lasīju, vispieprasītākās prostitūtas esot tās, kurām ir gari, blondi mati.

Izstādē daudz uzmanības tiek pievērsts friziera profesijai. Kurā brīdī tavā interešu lokā nonāca šī šķautne?

Es vienkārši griezu, griezu, griezu tos matus ģimenei un izdomāju, ka gribu pamācīties pie slavenā friziera Pēra – ja ne gluži kļūšu par profesionālu frizieri, tad vismaz kaut ko apgūšu. Biju nolēmusi kļūt par viņa mācekli, bet mums nekas nesanāca, jo es viņu labi pazīstu, un viņš man sāka stāstīt par frizieru specifiku, par to, kā frizieris var vienas dienas laikā satikt cilvēku, kurš taisās uz bērēm, un cilvēku, kurš iet uz kristībām, tāpat regulāri nākas sastapties ar visu to vēža lietu... Īsi sakot, tā ir psiholoģiski baigi spēcīgā štelle. Nu, lūk. Mums nekas nesanāca ar to mācīšanos, bet man palika iespaids, ka frizieris – tas ir kā garīdznieks, kurš uzklausa stāstus. Vai kā psihologs. Tā man radās interese par friziera profesiju, tā likās baigi foršā tēma, par ko mēģināt kaut ko vairāk uzzināt.

Pastāsti, lūdzu, par savām interesantākajām pieredzēm, ejot pie visiem tiem frizieriem. Ko tu novēroji pie viņiem kā pie frizieriem un kā pie cilvēkiem?

Grūti tā izšķirt, jo katrs frizieris, ko es satiku, bija baigā personība – vienalga, vai viņš strādātu Liepājas tirgū, kur ir dzīvā rinda, vai Rīgas top salonā. Bija interesanti novērot viņu drošību vai nedrošību, kā viņi pret tevi izturas, ir vai nav gatavi runāties; it kā ir piekrituši intervijai, bet vai uzreiz tā runā un izpaužas, vai tomēr piesargājas... Varēja vērot zināmu roku smagumu vai vieglumu. Piemēram, Latgalē frizieriem bija ļoti smagas rokas. Viņi matus ņēma ļoti stingri un stingri grozīja manu galvu. Bet tiešām par katru frizieri varētu kaut ko stāstīt, es satiku ļoti daudz interesantu cilvēku, ko nebiju pirms tam satikusi. Tik interesantus, ka es ar viņiem labprāt tiktos vēlreiz. Viņi bija personības. Cilvēki, kuriem ir skaidrs, kāpēc viņi dzīvo, ko viņi dara, viņi ir aizrāvušies ar savu lietu, viņi ir meistari un mākslinieki. Viņiem ir tāda dzīve. Es apbraukāju apmēram 25 frizierus pa visu Latviju. Piemēram, bija viena friziere, pie kuras es pavadīju kādas piecas stundas, un viņa man uztaisīja piecas frizūras. Tas bija tā negaidīti. Mēs arī izrunājāmies ārkārtīgi dziļi un interesanti, viņai bija absolūti savs viedoklis par visu, un viņa bija tāda... Tāda sieviete, kurai es novecojot gribētu līdzināties. Inese Alšāne, ja kas. No salona Amelia Barona ielā. Brīnišķīga friziere. Tad neaizmirstama bija Agrita Grosbarte. Viņa ir auru friziere, viņa nav vienkārša friziere, viņa apgriež arī auru. Jūrmalā ir frizieris, kurš padomju laikos braukājis ar autobusu, kam aizmugurē bijis iekārtots friziera salons, 16 gadu vecumā viņš sāka ar to braukāt pa visu Latviju, griežot matus visādos ciematos. Tas viņam bija sākums. Pēc tam viņš kļuva par ļoti slavenu frizieri Jūrmalā un tagad griež matus visādām prominentām personām. Man liekas, ka katrs ir pieminēšanas vērts. Es nezinu, kāpēc tā sagadījās, bet es nesatiku nevienu garlaicīgu frizieri, ar ko nebūtu bijis interesanti parunāties. Visi bija tādi ļoti īpaši. Viena friziere, ar ko es runāju, teica, ka ir speciāli ieguvusi ekonomikas maģistra grādu, lai pierādītu, ka frizieris nav muļķis. Vienkārši ieguva to un tad turpināja strādāt par frizieri. Jo viņai bija bieži nācies piedzīvot, ka pret friziera profesijai joprojām pastāv ļoti liels noniecinājums. Tie ir no padomju laikiem mantoti aizspriedumi – ja tu strādā par frizieri, esi vieglas uzvedības vai kas tāds. Padomju laikos tas skaitījās vispagrimušākais cilvēks. “Meitiņ, tu gribi būt friziere? Tikai ne to!”


Foto: Andrejs Strokins

Kāds iebilda pret kameru?

Nē, ar visiem jau bija sarunāts. Man ir sajūta, ka es šo darbu esmu izveidojusi kopā ar visiem šiem frizieriem. Viņi piedalās arī tajā, ko izstādē esmu nosaukusi par “brīnumu kabinetu” un kur viņi ir izlikuši savas atrastās lietas. Tur ir arī jau minētā Rimma Āboltiņa, kas taisa tās matu cepures, viņa ir taisījusi matus visām padomju laiku filmām, ko varam iedomāties. “Pūt vējiņi!”, “Vella kalpi” – viņa taisīja matus visiem, pat masu skatu dalībniekiem. Un tagad viņa ir pievērsusies tādai lietai kā matu cepures, par ko daudzi pat nezina, bet kas ir vienkārši fenomenāli. Gan tās cepures ir iespaidīgas, gan viņas pieredzes bagāža. Viņa mani iepazīstināja arī ar to matu papīru un visu šo tehnoloģiju.

Vai tu vari pastāstīt, kā notiek auru griešana?

Auru frizieris izpēta tavus avotiņus, tavas proporcijas, kur tu esi dzīvē un ko tu gribi panākt no dzīves. Viņi apstrādā cilvēku, buras matos un pielāgo tevi dzīvei.

Pielāgo tevi dzīvei?

Ievaino to tavu auru. Iesaku apskatīties Agritas Grosbartes mājaslapā. Tehniski, kā noprotu, tas notiek tā, ka paņem šķēres un aptuveni pusmetru no tavas galvas apgriež gaisā enerģiju.

Bet tev to neizdarīja.

Nē. Es neļāvu.

Vai tu šī darba rezultātā mainīsi savus matu kopšanas paradumus?

Es domāju, ka mainīt neko nemainīšu, bet man tagad ir daudz jaunu draugu frizieru, pie kuriem es staigāšu no cita pie cita un visādi eksperimentēšu.

Ko mēs no Katrīnas Neiburgas varētu gaidīt turpmāk?

Varu pastāstīt par tuvāko projektu. Mēs ar Eglīti braucam uz Berlīni, kur 25. maijā atklās mūsu instalāciju. Tas būs rotaļlaukums pašā Berlīnes centrā pie Alexanderplatz, veca klostera drupās. Un rotaļlaukums sauksies “Savas mirstības apzināšanai”. Tur būs ļoti daudz interesantu lietu un instalāciju, kuras varēs izbaudīt, staigājot tām cauri, ieguļoties iekšā, braukājot ar tām... Rotaļlaukums būs vaļā līdz oktobrim, tur notiks visvisādas lekcijas, performances, teātra izrādes, kam šī instalācija kalpos kā scenogrāfija, tas būs tāds open space, kur darbosies visi trakie Berlīnes performatori, tāpat dažādu reliģiju pārstāvji runās par atvieglotām vai apzinātām miršanām. Tur būs bārs, tur būs labirints, dārzs ar Pranamat paklājiņiem, kur varēs gulēt un izbaudīt akupunktūras masāžu, tad, ieejot dārzā, varēs lēnām pārvietoties uz brīnišķīgu, lēnu karuseli, no kura varēs baudīt apkārtējo skatu, kas mainīsies piecu minūšu laikā, jo tik ātri karuselis apgriezīs vienu apli. Un griezīsies līdzi arī iestādīts latviešu bērzs. Varēs iegulties beauty sleep kapsulā. Viss no zelta, koka un kūdras. Kapsulas, kurās tu iegulies un klausies savās iekšējās skaņās un esi noslēgts no ārējās vides, izjūti sevi, esi šeit un tagad. Tur būs kancele, kurā tu varēsi uzkāpt augšā un skriet tā, kā uz lentas, un būt kā mācītājs un skulptūra vienlaicīgi. Un tur būs skaņas instalācija, kur varēs nostāties kopumā seši cilvēki pie tādiem nimbiem un sajusties kā svētie un izpildīt dažādus rituālus. Īsi sakot, tā būs brīnišķīga atmosfēra un piedzīvojums Berlīnes centrā.

Šīs sarunas sākumā tu teici, ka intensīva darbošanās ar matiem ļauj mums kaut ko saprast par dzīvi. Nevaru nepajautāt – vai tu kaut ko saprati par dzīvi, ņemoties ar matiem?

Es teicu, ka, pietuvinoties kādai konkrētai tēmai, tu vari uzzināt kaut ko vairāk un paplašināt savu redzesloku. Tas kļūst par vēl vienu veidu, kā iesākt sarunu – par koda vārdu. Līdzīgi tējas sēnei vai taksim. Tas palīdz atvērt cilvēku. Visas tās dokumentālās, antropoloģiskās izpētes palīdz kaut ko uzzināt par lietām un sfērām, par kurām es neko nezinu, nonākt nekomforta zonās, kur cilvēki dzīvo citādāk. Caur šiem koda vārdiem es nokļūstu jaunās vietās, un tas krāšņo un bagātina manu dzīvi. Un tas man palīdz. Tas man dod sajūtu, ka es kaut ko vairāk uzzinu par šo vietu, kur esmu.


Katrīna Neiburga izstādes “Mati” atklāšanā. Foto: Andrejs Strokins