Augusts Serapina. Foto Deimians Grifits

Mākslas paralēlie laiki 0

Intervija ar lietuviešu mākslinieku Augustu Serapinu

Auguste Petre
04/06/2019

“Augusts Serapins, jaunākais mākslinieks Venēcijas biennālē,” tā ziņoja teju visi mākslas portāli, kad publiski tika izziņots kuratora Ralfa Rugofa izstādes “Lai jūs dzīvotu interesantos laikos!” dalībnieku saraksts. Vai tas tika darīts, lai radītu sensāciju? Diez vai. Tomēr fakts, ka šis 29 gadus vecais lietuviešu mākslinieks tika izvēlēts dalībai prestižajā izstādē, daudziem patiešām šķita pārsteidzošs. Ne jau tāpēc, ka tas būtu kaut kas nepieņemams, nepavisam! Tas šķita pārsteidzoši tikai tāpēc, ka dažas lietas dzīvē vienkārši šķiet neierastas, tādējādi mūsu laiku padarot tik interesantu.

Ja turpinām par sensacionālo, tad jānorāda, ka jauno mākslinieku Augustu Serapinu, šķiet, neinteresē provokācijas, sensacionālu darbību kultivēšana vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņš ir diezgan nosvērts, brīvdomīgs, pašpārliecināts puisis, kurš vienkārši rada mākslu un gūst no tā lielu baudu.

No 11. maija līdz 24. novembrim divi viņa darbi apskatāmi galvenajā kuratora ekspozīcijā “Lai jūs dzīvotu interesantos laikos!” Venēcijas Arsenālā un Dārzos. Arsenālam viņš radījis trīs novērošanas torņus speciāli izstāžu zāles personālam – koka tornīši atgādina “Pludmales patruļas” torņus, piedāvājot atšķirīgus skatpunktus. Tajā pašā laikā, kā piezīmē Serapins, objekts izpilda savu funkciju tikai tad, kad tajā sēž cilvēks. Tādā veidā tiek aktivizēta gan māksla, gan mākslinieka ideja un sākas ilgstoša komunikāciju ar skatītāju.

A.S.: Es zinu, ka daudzi par mani domā tikai kā par jaunāko mākslinieku, kas piedalās Venēcijas biennāles kuratora izstādē, taču patiesībā tā nav. Nu, beidziet, ir jau liels ceļš noiets! Paskatīsimies, kur es būšu pēc desmit gadiem, un, ja es vēl joprojām būšu interesants mākslinieks, tad, šķiet, būšu pieņēmis dažus pareizus lēmumus. Ja es skatītos uz šo izstādi kā uz vienu no savas karjeras lielākajiem sasniegumiem, tad es būtu jau miris. Ja sāk tā domāt, tad jau tu vairs nevienam neesi interesants. Tāpēc man Venēcijas biennāle ir tikai izstāde. Kārtējā izstāde, kur jāizdara viss maksimāli labi.


Augusts Serapina. Emalin galerijas foto

Tev jau ir bijusi iepriekšēja pieredze ar dalību starptautiskās izstādēs, tomēr, ņemot vērā tavu vecumu, šī piedalīšanās Venēcijas biennālē dažiem varētu likties pārsteidzoša. Vai vari nedaudz pastāstīt par savu pirmo starptautisko izstādi un kā tā ietekmēja tavu turpmāko karjeru?

Pirmā starptautiskā izstāde, kurā es piedalījos, notika 2014. gadā, kad tikko biju ieguvis bakalauru Viļņas Mākslas akadēmijā. Tā bija liela izstāde ar vairākiem lieliem vārdiem, taču mani vairāk uztrauca mans darbs, jo tolaik es vēl nebiju pārliecināts, ka tam vajadzētu būt tur izstādītam. Es sev neuzticējos, bet, godīgi sakot, tā izstāde man bija pierādījums tam, ka varu izdarīt kaut ko patiešām nopietnu.

Es gribētu tev pajautāt, kā sākās tava sadarbība ar Venēcijas biennāles kuratoru Ralfu Rugofu?

Kā jau visas manas izstādes – kāds uzaicina mani piedalīties vai kurators atnāk uz manu darbnīcu… Tas ir tikai process, un tas vienmēr sākas vienādi.

Ralfs atbrauca uz Lietuvu un mēs satikāmies… un tad viņš mani uzaicināja piedalīties biennālē. Manas attiecības ar kuratoriem vienmēr ir tieši tik vienkāršas. Kaut gan savai pirmajai izstādei es pats piesaistīju kuratoru. Vaicāju, vai viņš vēlas sadarboties, un viņš piekrita. Tā es tiku pie savas pirmās izstādes. Bet parasti viss notiek pēc viena modeļa, un arī šoreiz tas sākās pavisam vienkārši.


Augusts Serapina, Kontroliera krēsls (2019), Arsenāls. Foto Auguste Petre 

Vai procesa gaitā jums bija daudz diskusiju?

Jā, noteikti. Radīt darbu šāda mēroga izstādei ir ļoti radošs process, un mums visiem, kas tajā piedalās, bija jādarbojas komandā.

Neapšaubāmi notika ideju apmaiņa, pirms tika pieņemts galīgais lēmums par šo darbu, ko tagad var redzēt izstādē. Mēs dzīvojam pasaulē, kur valda noteikumi un ierobežojumi, it īpaši šeit, Venēcijā. Daži drošības jautājumi kļuva par populāru biennāles tēmu, taču es ticu, ka māksliniekam vienmēr ir jādomā par to, kā mainīt pasauli un kā padarīt to labāku citiem.

Bez darba Arsenālā tev ir arī kāds īpašs mākslas darbs, kas eksponēts Dārzos…

Dārzos ir eksponēts 2018. gadā radīts darbs, šī ir otrā reize, kad tas tiek izstādīts publiski. Lietuvā atrodas padomju laikos celtā Ignalinas spēkstacija, uz kuru strādāt savulaik sabrauca daudz ļaužu no visas PSRS. Pēc Padomju Savienības sabrukuma viņi visi tur palika uz dzīvi, un Ignalina kļuva par pilsētu ar vienu no lielākajām krieviski runājošajām sabiedrībām Lietuvā. Kad Lietuva iestājās Eiropas Savienībā, tika pieņemta valdības parakstīta vienošanās par spēkstacijas slēgšanu 2004. un 2009. gadā. Kad tas notika, teju visi pilsētas iedzīvotāji palika bez darba. Šobrīd pastāv politiska problēma, kā to visu pārdefinēt un integrēt šos cilvēkus citās darbības jomās. Mani ļoti ieinteresēja pilsētas un spēkstacijas nākotne, kad ieraudzīju, ka dažs no [spēkstacijas] ēkām ir izliktas tiešsaistes izsolē. Es nolēmu tās nopirkt – nezinu, vai tā bija mana pirmā doma, taču man vajadzēja kaut ko radīt izstādei, zināju šo stāstu un iedomājos, ka no tā visa varētu kaut ko uztaisīt.

Lai padarītu darbu performatīvāku un reālāku, es uzaicinu atbraukt un pabeigt to uz vietas trīs bērnus no Ignalinas, kuru radi kaut kādā veidā ir saistīti ar spēkstaciju. Man tas ir ļoti svarīgi. Bērni nonāk citā vidē, un tas, iespējams, atstāj kaut kādu iespaidu.

Ja runājam no plašākas perspektīvas, priecājos, ka ar šo darbu esmu iekāpis sociālajā sfērā.


Augusts Serapina, Vygintas, Kirilas & Semionovos (2018), Giardini. Izstādīts Baltijas 13. Triennālē. Emalin galerijas foto

Vai tiesa, ka savus darbus tu pārsvarā izstādi ārpus Lietuvas?

Jā, tā varētu teikt. Es dzīvoju Viļņā, taču Lietuvā patiesībā savus darbus esmu izstādījis vien dažas reizes. Man bija viena izstāde Vartai galerijā, taču vienā brīdī nācās izņemt darbus no izstādes, jo galerija nespēja pildīt mūsu vienošanos un eksponēt tos tā, kā bija paredzēts. Tāpēc jau pēc nedēļas es darbus izņēmu. Pirms trim gadiem vienu darbu es izstādīju jauno mākslinieku izstādē Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā, un pagājušajā gadā es piedalījos Baltijas triennālē, ko kūrēja Vinsents Onorē. Mēs jau iepriekš bijām strādājuši kopā, tāpēc ar prieku piekritu piedalīties šajā projektā.

Taču man jāsaka, ka es nekad neesmu koncentrējies uz savu darbu izstādīšanu tikai Lietuvā. Vienmēr esmu sevi uzskatījis par pasaules mākslinieku. Taču es zinu, ka mums Lietuvā ir patiešām labi, spēcīgi mākslinieki, tāpēc būtu briesmīgi šos darbus izrādīt tikai vietējā līmenī. Esmu patiešām laimīgs, ka spēju no mākslas izdzīvot un izrādīt darbus ārpus savas valsts, taču ļoti priecājos arī par citiem lietuviešu māksliniekiem, kas darbojas starptautiskajā līmenī. Patiesībā tādu ir daudz.

Vai darbnīcā pavadi daudz laika?

Patiesībā man nemaz nav darbnīcas. Reiz es īrēju darbnīcas telpu, lai radītu vairākus darbus, taču parasti es nestrādāju darbnīcā. Parasti es strādāju kopā ar cilvēkiem, kas palīdz man attīstīt savu darbu. Šobrīd es tikpat kā vairs nestrādāju pats ar savām rokām, lai gan tad, kad sāku veidot skulptūras, vienmēr visu darīju pats. Šobrīd es strādāju ciešā komandā, sniedzu padomus un piestrādāju pie detaļām. Mans darbs vairāk saistīts ar menedžēšanu un to, kā skulptūrai piešķirt dzīvību, mans uzdevums ir vienmēr atrast labāko iespēju. Tomēr jāsaka, ka pēdējā laikā esmu sācis domāt par darbnīcu. Kaut kā gribas savu vietu. Domāju, ka savā ziņā tas nozīmē jaunu fāzi manā radošajā ceļā.


Augusts Serapina, Vygintas, Kirilas & Semionovos, fragments. Emalin galerijas foto

Varbūt darbnīca kaut kā liek justies drošībā?

Es nezinu, es… Kad sāku nodarboties ar mākslu, man nebija darbnīcas un es patiesi ticēju, ka bieži vien radošums rodas no nekā. Ja tev kā māksliniekam nekā nav, tas ir labākais laiks, kāds tev iespējams. Jo vairāk slavas un naudas tu iegūsti, jo sliktāk paliek. Ar to es gribu teikt, ka esmu redzējis daudz mākslinieku, kas ir patiesi talantīgi un strādā ļoti labi, bet, gūstot starptautisku atzinību, pēkšņi apgādājas ar asistentu baru un sāk taisīt visvisādus sūdīgus projektus. Kad ir desmit vai divdesmit cilvēki, kas tavā vietā rada mākslas darbu, tad tas darbs patiešām izmainās. Ja mākslinieks sāk sajusties pārāk komfortabli, tas patiesībā ir solis pretī neveiksmei. Es no tiesas izbaudu radīšanas procesu, taču es arī pieņemu, ka kādā brīdī vajadzētu palikt grūtāk.

Bet ziniet ko? Dzīvot šo mākslas dzīvi ir arī ārkārtīgi līksmi. Ar to es gribu teikt, ka nav jau vienmēr jācieš, es patiesi izbaudu nodarbošanos ar mākslu, es izbaudu, ka caur mākslu esmu iepazinis daudz jaunu cilvēku. Tas ir mākslas pasaules skaistums. Domāju, tas ir liels paradokss, ka viena daļu mākslinieku ir ārkārtīgi trūcīgi, kamēr citi var ceļot pa pasauli un dzīvot no mākslas. Tas vienmēr tā būs, un tajā ir zināms skaistums. Pateicoties mākslas radīšanai, es esmu iepazinis tik daudz dažādu cilvēku. Viena no labākajām lietām, kas ar mani ir notikusi, ir šī socializēšanās caur mākslu, šis sociālais faktors. Es no sirds ticu, ka socializēšanās ir ārkārtīgi būtiska lieta un būt atvērtākam prasa drosmi.


Augusts Serapina, Kontroliera krēsls (2019), Arsenāls. Foto Auguste Petre

Vai domā, ka jaunajiem māksliniekiem no Baltijas reģiona un Austrumeiropas tas prasa īpašu drosmi?

Jā, bet tagad varbūt tas mainās. Varu runāt tikai par sevi, taču domāju, ka šī tendence ir izteiktāka Baltijas reģiona valstīs. Mēs esam raduši daudz strādāt un nekur nebraukt, lai kaut ko redzētu.

Tomēr mūsdienās, pateicoties visām jaunajām tehnoloģijām un sociālajām iespējām, māksliniekiem ir daudz vieglāk gūt starptautisku atpazīstamību. Šī sociālā tīklošanās ar mākslas palīdzību ir vairāk vai mazāk mūsdienu fenomens, vai ne tā?

Jā, laikam. Bet globalizācijas procesi patiešām maina visas radošās jomas. Vispirms mainās ražošana un cilvēki, un tikai tad mainās arī mākslas pasaule. Tie ir elementāri dabiski procesi. Māksla tam visam pa vidu ir tāda kā brīvības zona.

Brīvības zona ir jauks apzīmējums, jo daudzi mākslā meklē to, ko nespēj atrast savā ikdienas dzīvē. Vai tici, ka māksla var kļūt par eskeipisma formu?

Es neteiktu, ka man māksla ir bēgšana. Māksla ir viss, kas notiek ar mani un ap mani.

 
Augusts Serapina, Okupants (2018), RIBOCA. Emalin galerijas foto

Ko tādam jaunam māksliniekam kā tev nozīmē pārstāvošā galerija?

Kad tevi nepārstāv galerija, tu vairāk esi tāds līgumstrādnieks. Būtībā tu pārlec no viena projekta pie otra, no vienas dzīves situācijas uz nākamo, un tu centies kaut kā izdzīvot. Un visi šie projekti ne vienmēr ir tas, ko tu patiešām vēlies darīt. Galerijā, no otras puses, tev ir šī īpašā brīvība. Tas, protams, ir arī atkarīgs, no tā, vai tavus darbus iespējams pārdot.

Es galeristus uztveru kā draugus. Man ar galerijām ir ļoti labas attiecības. Ar Londonas galeriju Emalin mēs būtībā uzsākām savu darbību kopā. Galerija māksliniekam vienmēr nozīmē palīdzību, es zinu, ka jebkurā laikā varu piezvanīt savam galeristam, un šī apziņa ir ļoti svarīga. Šī komerciālā pasaule ir liela daļa no tā visa. Tāpat ir ar Venēcijas biennāli – es uz to skatos kā uz lielāko mākslas gadatirgu pasaulē.

Taču vienalga esmu ļoti laimīgs par šo izstādi un to, ka tajā piedalos. Ir liela atšķirība, kā biennāle notika pirms 10 gadiem un kā tā notiek tagad. Liela ietekme ir bijusi paaudžu maiņai un laikmetīgajai mākslai.

Mākslas komercializācija ir aspekts, kas satrauc daudzus jomas profesionāļus. Vai piekrīti, ka bieži vien veiksmīgi mākslinieki savus radošos meklējumus pārvērš biznesā?

Jā, noteikti, jo mākslas pasaule jau pati par sevi ir bizness. Māksliniekam vissvarīgākā lieta ir saprast, kādu vietu viņš šajā biznesā vēlas ieņemt. Saprotot, ko labu tu vari dot šim radošajam biznesam, ir svarīgi arī atzīt, ka tas tevi var pamatīgi mainīt.


Augusts Serapins, Zilā pildspalva, Deivida Deila galerija Glāsgovā. Emalin galerijas foto

Vai, radot jaunu darbu, domā pārdošanas kategorijās?

Nē, nedomāju. Manuprāt, labāk ir vienkārši visu izlikt pārdošanā. Pieļauju, ka man ir kaut kāda pieredze šajās lietās, tāpēc arī ir diezgan viegli par to runāt. Taču vēlos vienkārši pateikt, ka būtībā tev ir jāseko mākslas tirgum un tev ir jārada ļoti laba māksla, lai ko arī tas nozīmētu.

Tas nenozīmē, ka tev vienmēr ir jāpārdod, taču tevī ir jābūt degsmei runāt par savu mākslu un par izdarītajām izvēlēm.

Savos darbos tev patīk arī pievērsties sociālajiem faktoriem. Tevi interesē skaidri saprotamu lietu fons, vai tiesa?

Jā. Taču es domāju par fonu citādā nozīmē – parasti tā ir manis paša izvēle. Es pats izvēlos šo fonu. Parasti nesāku ar kaut kādu politisku vēstījumu, taču ar kādu smieklīgu pirmavotu vai kaut ko, kam ir daudz interesantu detaļu. Viens no aspektiem man ir strādāt ar šķēršļiem, piemēram, ar izstāžu telpas, norises vietas ierobežojumiem. Otra lieta, kas mani interesē, ir, kā cilvēki, kas dzīvo blakus izstāžu telpām, reaģē uz tur notiekošajām izstādēm. Esmu mēdzu iesaistīt šīs attiecības, lai gan tas nenozīmē, ka es pārāk iedziļinātos sociālajā izpētē. Tajā pašā laikā, esot šim elementam manā mākslā klātesošam, tas nozīmē, ka caur to es vēlos kaut ko uzzināt un sasniegt. Man patīk, teiksim tā, atklāt, ko domā citi cilvēki. Tā ir vienkārši forma, ko izmantoju saviem darbiem. Un tāpēc kaut kādā mērā tie kļūst tik sociāli. Mani interesē, kas ir aiz tās… redzamās dzīves daļas. Kurš mums, piemēram, pasniedza kafiju. Man taktika ir, piemēram, aiziet pie cilvēka, kurš dzīvo kaimiņos vietai, kur notiek tava izstāde, un vienkārši aprunāties ar viņu. Un tas var novest pie pavisam interesantiem rezultātiem.

Var būt arī tā, ka tas kaimiņš nemaz nezina par izstādi vai pat par pašu izstāžu zāli.

Tieši tā. Man ir šī ierastā dzīve, ko dzīvoju, un es vēlos to nokratīt, iziet no savas komforta zonas. Pasaulē notiek tik daudz lietu, un man liekas interesanti pasapņot par kaut kādu paralēlo pasauli mums apkārt. Tādā paralēlā laika nozīmē. Es vienkārši cenšos piesaistīties citam laikam un parādīt, kā tas viss ir saistīts. Tā es kopumā varētu raksturot savus darbus. Es parasti koncentrējos uz darbiem kā tādiem. Jo caur vissmalkāko detaļu iespējams nonākt pie plašāka skatījuma, un tas ir tas, kam ir nozīme.


Augusts Serapina, Kur ir Luna, CURA Pagrabs Romā. Emalin galerijas foto