JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Deivids Anfams un mākslinieks Marko Džanoti, 12. jūlijā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs.

Visu dzīvi cenšas piekļūt tuvāk Rotko 0

Saruna ar brazīļu gleznotāju Marko Džanoti

Ivonna Veiherte
31/07/2019

Marka Rotko centrā Daugavpilī skatāmas vairākas jaunas izstādes – starp tām arī brazīļu mākslinieka, Sanpaulu universitātes Komunikāciju un mākslas skolas (ECA/USP – School of Communications and Art at the University of São Paulo) glezniecības profesora Marko Džanoti (Marco Giannotti) gleznu ekspozīcija “Pasāžas”, kas skatāma līdz 30. oktobrim. Būtiski piebilst, ka tapusi arī jauna Marka Rotko darbu pastāvīgā ekspozīcija, kas būs redzama Daugavpilī turpmākos trīs gadus. Atklāšanas dienā – 12. jūlijā – Marko Džanoti kopā ar Marka Rotko darbu kopkataloga izveidotāju un vienu no vadošajiem pētniekiem, mākslas vēsturnieku Dr. Deividu Anfamu (David Anfam, Londona) piedalījās diskusijā “Kurš baidās no sarkanā, dzeltenā un zilā?”, kas bija veltīta Rotko daiļradei un tās kontekstam.

Marko Džanoti pazīstams ne tikai kā gleznotājs, bet arī kā vairāku grāmatu autors un pasniedzējs. 2008. gadā viņš bija viesprofesors Jeilas Universitātē un laiku no 2011. līdz 2012. gadam pavadījis Japānā, kur pasniedza Kioto Cittautu pētniecības universitātē. Viņa darbi regulāri tikuši izstādīti nozīmīgās nacionālajās un starptautiskajās izstādēs. Tādās kā Contemporary Art São Paulo: recent perspectives Sanpaulu Kultūras centrā (1989); Panorama of Current Brazilian Art Sanpaulu Modernās mākslas muzejā (1990; 1993), Art/City: city without windows (1994); viņš piedalījies gan otrajā, gan trešajā Mercosul vizuālās mākslas biennālē Brazīlijā (1999; 2001) un Cuenca biennālē Ekvadorā (1987).

Mūsu saruna notika dažas dienas pēc pieminētās diskusijas. Neslēpšu, ka viens no šīs intervijas iemesliem bija arī cerība, ka sarunas laikā izskanēs kādi “īstie vārdi”, kas dažos teikumos varētu noformulēt Rotko dižumu. Jo bieži vien esmu sastapusies ar mākslas cienītāju jautājumu – bet kas gan tajās Rotko gleznās tāds ir? Jāatzīst, neko vairāk par “pastāvi ilgāk un ieskaties!” neesmu spējusi pateikt.


Marks Rotko, Bez Nosaukuma/UNTITLED. Audekls, eļļa, 1964. 228,6 x 175,3 cm

Kā nonācāt pie padziļinātās intereses par Rotko mākslu?

Pusaudža vecumā pāris gadus dzīvoju Ņujorkā. Mana skola bija Metropolitēna mākslas muzejs, kurp devos vairākas reizes nedēļā; Modernās mākslas muzejā, lielajā Rotko glezniecībai veltītajā zālē, sāku izprast abstrakto ekspresionismu, un savā ziņā Marks Rotko kļuva par manu garīgo tēvu. Īpaši mani saistīja abstraktā ekspresionisma krāsu laukumu virziens. Es to uztvēru kā garīguma izpausmi. Sāku interesēties par krāsu mācību. Turklāt – ne tikai par krāsu kā pašvērtību, kā mērauklu un tās nozīmi perspektīvas attēlojumā, bet arī cilvēka sajūtu izpausmēs. Domāju par krāsu un gleznu savstarpējām attiecībām, par krāsas lomu arhitektūrā.

Rotko runā par jaunas, subjektīvas telpas radīšanu. Iespējams tālab, piemēram, japāņi viņa glezniecību izprot labāk. Pats visu dzīvi esmu centies piekļūt tuvāk Rotko. Es viņu apbrīnoju.

Rotko nelietoja perspektīvu. Vienīgā viņa izteiksmes forma bija krāsa. Tomēr nekad – tīra krāsa.

Mani interesē arī Rotko gleznu izmēri un kompozīcija, kas ir atbilstoša cilvēka stāvam.  Horizontālais dalījums savā veidā imitē galvu, ķermeni un kājas. (David AnfamMark RothkoThe Works on Canvas Catalogue Raisonné).

Cik būtiskas vai noteicošas ir priekšzināšanas mākslas vēsturē, lai izprastu Rotko? Vai, jūsuprāt, viņa mākslu ir vieglāk uztvert, zinot mākslinieka radošo biogrāfiju, viņa daiļrades attīstību no sirreālisma uz formu vienkāršojumu?

Pirms Otrā pasaules kara Eiropā dominēja sirreālisms un konkrētā glezniecība. Kara laikā Ņujorkā ieradās daudzi zīmīgi Eiropas mākslinieki – tādi kā Dišāns, Bretons, Mondriāns u.c. Tur atgriezās arī Pegija Gugenheima, kas bija precējusies ar Maksu Ernstu, kurš viņu mudināja atbalstīt šos autorus. Tieši viņa bija pirmā, kas nopirka Džeksona Polloka darbus. Manuprāt, 20. gadsimta 50. gados abi virzieni abstraktā ekspresionisma – darbības (action) un krāsu laukumu (color field) – apvieno visus iepriekšējos 20. gadsimta sasniegumus. Te bija gan abstrakcija, gan racionalitāte. Lirisms un precizitāte, kā arī pretējais – subjektīva ekspresija. Abstraktā ekspresionisma mākslinieki bija spējīgi notvert un apvienot labāko no katras iepriekšējās mākslas kustības – gan metaforisko un konkrēto sirreālismu, gan jaunas abstraktās formas.

Pilnīgi abstraktu formu rašanās toreiz – 20. gadsimta 50. gados – bija kas jauns un līdz tam neredzēts. Abstraktā māksla spēj būt varena, cilvēciska un – līdzīgi lieliskai mūzikai – raisīt ārkārtīgi spēcīgas izjūtas.


Mākslinieks (pa labi) 12. jūlijā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā kopā ar Deividu Anfamu (pa kreisi).

Rotko darbi pieprasa jūtīgu skatītāju. Vai mūsdienās cilvēkiem nav par maz laika Rotko darbu uztverei un kontemplācijai?

Jā, svarīgi ir tas, ka šodien nevienam vairs nav laika, un kontemplācija kļūst aizvien svešāka.

Rotko gleznās vairāk jāieskatās. Vienkārši – jo vairāk skaties, jo vairāk saredzi. Šeit svarīga tiešām ir arī paša skatītāja tīri cilvēciskā pieredze. Sajūtas ir jāaudzina. Bērns vienkārši jāved uz muzeju. Ja visu laiku ēdīs tikai Makdonaldu, kaut ko jēdzīgāku viņam būs grūti novērtēt. Šodienas pasaulē jauni cilvēki lasa aizvien mazāk, mainījusies ir visa izglītības sistēma. Arī es darbā ar studentiem attēlus rādu datorā, bet patiesi svarīga tomēr ir pieredze muzejos, kur var gūt tiešus iespaidus. Izglītība ir ārkārtīgi svarīga, bet kultūrai tur ierādīta nepietiekama vieta.  Tā ir sociāla atbildība. Piemēram, kad 60.–70. gados [Jozefs] Boiss Vācijā strādāja ar studentiem, dažkārt bija pat grūti nošķirt viņa lekcijas no viņa mākslas. Visi bērni mīl zīmēt. Slikts ir brīdis, kad ap septiņu astoņu gadu vecumu skolotājs pasaka, ka bērns “nezīmē pareizi” un liek krāsot tikai kontūras robežās. Tad bērnam var pazust patika to darīt. Tāpat var pazust vēlme izteikt sevi. 

Mēs runājam par lietu lielumu jeb vērienīgumu.19. gadsimta beigu akadēmisms, kad visi darīja vienu un to pašu – zīmēja grieķu statujas –, ir atstājis lielu iespaidu. Arī Kurbē piedalījās akadēmiskās glezniecības izstādē. Tagad visi mīl Monē, bet toreiz viņa glezniecību nepieņēma. Viss prasa savu laiku. Nav iespējams saprast kādu mākslinieku vai attīstīt savas mākslinieciskās sajūtas, nezinot mākslas vēsturi. Arī Rotko, tāpat kā visi izcilākie gleznotāji, vienmēr par to ir runājis. Kāpēc tas ir tik svarīgi šodien? Jo glezniecībai vairs nav nepieciešamības būt akadēmiskai, un akadēmiska dalījuma vietā mēs vairāk vadāmies pēc savām sajūtām.


Marks Rotko, Bez nosaukuma / Untitled, 1948. Audekls, eļļa. 127,6 x 109,9 cm

Tomēr pastāv risks Rotko un citiem abstraktā ekspresionisma gleznotājiem piedēvēt tīri dekoratīvas mākslas funkciju. Kas būtu jūsu argumenti pret šādu pārpratumu?

Apzīmējumam “dekoratīvs” ir daudz skaidrojumu. Austrumos ‘dekoratīvais’ ir fundamentāls jēdziens. Mošeja, tekstilijas un paklāji ir tā paraugi. Austrumu māksla Rietumus iespaidojusi vienmēr. Piemēram, kaut vai Vinsenta van Goga aizraušanās ar japāņu mākslu. Tur bija pavisam citi kritēriji – telpa bez perspektīvas, un tādējādi par spēcīgāku izteiksmes līdzekli kļuva krāsa.

Tāpat var runāt par krāsu kā sievišķo mākslas darba elementu un dizainu – kā  vīrišķo daļu. Šodien vecās attiecības vairs netiek akceptētas, krāsa un  dizains kļūst neatkarīgāki viens no otra. Svarīgs ir pilnīgi viss.

Vienmēr būtiska paliek sava amata pārzināšana. Leonardo da Vinči no septiņu gadu vecuma tika nodots darbā pie mākslinieka, lai mācītos krāsu sagatavošanu. Laikmetīgajā mākslā tehnika un profesionalitāte vairs nav būtiski kritēriji. Tādēļ Hērsts var izcelties ar perfekti nostrādātu darbu, lai arī pie tā strādājuši ķīnieši. Rotko, piemēram, savos lielajos darbos lietoja pēc viduslaiku receptes sagatavotu trušu ādas līmi, kas sniedza īpašas tehniskas iespējas. Viņš bija principiāls mākslinieks un pretojās tam, ka viņa darbi pildītu tikai dekoratīvu funkciju. Ir zināms gadījums, kad mākslinieks beigu beigās atteicās izpildīt viesnīcas Four Seasons restorāna pasūtīju un atmaksāja 35000 dolāru, ko bija jau saņēmis avansā. Tas notika 20. gadsimta 50. gadu beigās. (Runa ir par leģendārajiem Seagram lielformāta gleznojumiem, pie kuriem Rotko strādāja pēc Four Seasons pasūtījuma; viņš atteicās no pasūtījuma pēc kādām pusdienām viesnīcas restorānā, paziņojot, ka tiem, kas ēd tik dārgu ēdienu, nav jāskatās uz viņa gleznām; gleznas nonāca noliktavā un pēc vairākiem gadiem – Tate galerijā; Mākslas un vēstures muzejā Vīnē līdz 30. jūnijam bija skatāma Marka Rotko vērienīga retrospekcija, kuras ietvaros Seagram sērijas darbi pirmo reizi bija izstādīti arī  kontinentālajā Eiropā – red.)

Jūs esat tulkojis Gētes “Krāsu mācību” (Farbenlehre). Kāda tai ir nozīme Rotko mākslas izprašanā?

“Krāsu mācību” no vācu uz portugāļu valodu iztulkoju 1993. gadā. Toreiz tā vēl nebija kļuvusi  tik ļoti populāra grāmata kā šodien. Gēte runā par krāsu uztveri un par to, ka tām ir ne tikai optiska nozīme. Viņš uzskata, ka Ņūtons, runājot par krāsu viļņiem no fizikas viedokļa, ir kļūdījies. Šo materiālu ir interesanti studēt. Taisnība ir gan Ņūtonam, gan arī Gētem.

Zinot krāsu mācību, labāk var izprast arī abstrakto glezniecību. Māksla var kļūt abstrakcija, ja studējat krāsu un gaismu kā abstraktus elementus. Abstrakcija – tā ir arī iekšējā pieredze.

Piemēram, zaļais nesaistās ar kādu ainavas fragmentu, bet tas ir vienkārši zaļais. Sarkans un zils ir divas atsevišķas pamatkrāsas. Tās ir pretkrāsas, ja atrodas blakus, bet, sajaucot tās kopā, rodas pelēks. Šajā kontekstā pirmais nozīmīgais avangardists bija Tērners, ko ļoti cienīja arī Rotko.


Marks Rotko, Pašportrets/Self-portrait. Audekls, eļļa, 1936. 81,9 x 65,4 cm

Centrā izmaiņas piedzīvojusi Marka Rotko darbu pastāvīgā ekspozīcija.

No agrīnā perioda skatāms spēcīgais, rembrantiskais pašportrets (“Pašportrets”, 1936). Eksponēts viens pārejas posma “multiformu” gleznojums (“Bez nosaukuma”, 1948), kur sirreālās formas izzūd it kā abstraktos apveidos. Tāpat var aplūkot 1964. gadā radīto sarkano darbu (“Bez nosaukuma (brūnais uz sarkanā)”, 1964), kr tā dēvētās multiformas ieguvušas laukuma un gaismas nozīmi.

Jūs pats esat gleznotājs vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā.

Manos darbos būtiska ir struktūra, nozīmīga ir zīmējuma un krāsas mijiedarbība – bez tās glezna nav iedomājama. Tāpat arhitektūra. Mani interesē, kā divdimensionāla glezna var kļūt trīsdimensionāla. Kā attēlot telpu. Vienmēr aizrāvusi loga metafora, tas ir mans konceptuālais balsts – glezna kā logs. Gribu iepazīt mistērijas sajūtu. Aizvērtais logs liek vairāk domāt par paša pieredzi un sajūtām. Šodienas jaunais logs ir mobilā telefona ekrāns, kur visi attēli iespējami tikai divdimensionāli.

Pēdējā laikā sāku pielietot arī kompozicionālas struktūras, lai risinātu perspektīvas jautājumu. Eksperimentēju ar aerosoliem, bet atšķirīgā veidā no grafiti. Mani interesē darba virsma un tas, kā izsmidzinātā krāsa, savienojoties ar eļļu, veido jaunas struktūras.


Marko Džanoti (Marco Giannotti) gleznu ekspozīcija “Pasāžas”, Marka Rotko centrā Daugavpilī