JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Artūrs Virtmanis, Faithful to a forgotten pledge. Cēsu Mākslas festivāls 2019

Amerikas patiesībā nav 0

Intervija ar Artūru Virtmani

Vilnis Vējš
08/08/2019

Artūra Virtmaņa instalācija Faithful to a Forgotten Pledge sagaida topošā Cēsu Laikmetīgas mākslas centra apmeklētājus jau pirms izstādes “Tuvplāns” apmeklējuma. Avarējusi automašīna, pagalmā izmētātas skārda mucas un fona zelta folijas priekškars burtiski piekaļ uzmanību. Turklāt no auto kūp dūmi un virs mucām plivinās liesmu mēles – pārmaiņas pēc, melnā krāsā. Pilsētai satumstot, tas viss iekrāsojas ugunsgrēka sarkanā krāsā. Izstādes atklāšanā satikts, Artūrs joko: viņa darbus nereti raksturojot kā teatrālus, un šoreiz viņš esot tīšām atļāvies būt teatrāls uz pilnu klapi. Jāatzīmē, ka liesmas no viegla auduma, kuru plivina ventilators, ir tik vecmodīgs teātra paņēmiens, ka to, pilnā nopietnībā izmantotu, varētu būt redzējuši tikai vecākās paaudzes operas apmeklētāji. Toties instalācijai šāds teatrāls naivisms piešķir papildu noskaņu – varbūt kā atgādinājumu par romantiskas mākslas bezcerīgo neiederību laikmetīgajā pasaulē. Romantisku tēlu un mūsdienīga intelektuāla komentāra saspēle ir Artūra Virtmaņa radošā rokraksta neatņemama sastāvdaļa.

Sarunas sākumā ar Artūru vienojamies, ka nepārrunāsim viņa līdzšinējo karjeru kopumā, jo mūsu iepriekšējā saruna notikusi samērā nesen un Arterritory lasītājiem nebūs grūti ar to iepazīties šeit, turklāt vēl pirms tās publicēta izsmeļoša Virtmaņa intervija ar Viestartu Gailīti.


Guernica Americana

Pastāsti, lūdzu, kā radās instalācijas iecere Cēsu mākslas festivālam!

Ideja ir saskaņā ar kuratoru Daigas Rudzātes un Žanetes Skarules domu par Ņujorku kā daudzu mākslinieku sapņu galamērķi. Patiesībā – par iztēloto Ameriku – tādu, kā to var tikai iedomāties. Realitātē, protams, katram no izstādes dalībniekiem ir sava Ņujorka, sava pieredze, kas radusies dažādos laikos un apstākļos. Vēl man bija svarīgi, ka darbs atradīsies izstāžu nama pagalmā, zem klajas debess, pakļauts mainīgiem laika apstākļiem. Gribējās parādīt gaisīgās lietas, kas var funkcionēt arī ārā. Tas, kur ir vajadzīga pilnīga permanence un tehnoloģiska stabilitāte. Tā tapa mazliet apokaliptisks, protoreliģisks, it kā amerikānisks, sinemātisks projekts.

Vai Tev bija acu priekšā konkrēta aina, ko  tu attēlo, vai arī tas ir nodažādiem iespaidiem apkopots tēls?

Savākts no dažādiem iespaidiem. Ideja sākās ar degošajām mucām. Ar liesmām. No vienas puses, pie tādām mucām Ņujorkā sildās bezpajumtnieki, jo pilsētā kurināt ugunskurus nedrīkst. Bet mucā drīkst. Tas izskatās mazliet pēc bārbekjū. Gribējās savienot high un low – augstos  un zemos realitātes aspektus. Patīk arī automašīnas amerikānisms  – atsaucoties uz visiem amerikāņu māksliniekiem, kas  strādājuši ar tām. Nekādu burtisku atsauksmju, protams, nav, tikai asociatīvas. Un nosaukums, kā man ierasts, ved atpakaļ pie Fernando Pesoa. Tādā ziņā – same old shit.

Ar nosaukumiem tu esi konsekvents! Šī instalācija man liek iztēloties kādu uzņemšanas laukumu, piemēram, 80. gadu B kategorijas filmai. Vienu brīdi tās atgriezās modē. Bet tu, es pieļauju, nekad neesi redzējis, teiksim, apšaudi degvielas uzpildes stacijā. Vai tu mums nemēģini “iesmērēt” noteikta veida eksotiku?

Jā, bet zini, tā asociācija ir ļoti tieša. Tu pareizi saki par B kategorijas filmām. Priekš manis tā ir mītiskā Amerika. Bet arī Vims Venders ar filmu “Parīze, Teksasa”....  ir Eiropas režisors un mīts par Ameriku. Tas ir kompozīts attēls… Jo tās īstās Amerikas jau nav nekur, saproti! Bet, atgriežoties pie nosaukuma, tajā ir kaut kas par cilvēkiem, māksliniekiem, kas strādāja Amerikā. Man dzejnieks Gunārs Saliņš ir tuvs, es viņu arī mazliet pazinu. Satiku, kad vēl bija dzīvs. Tur ir vienlaicīgi nolemtība, bet arī absurds spīts pret savu likteni – uzticība savai valodai, zinot, ka tai Amerikā nav nekādas funkcijas. Izņemot nelielo emigrantu sabiedrību. Bet varbūt arī, galu galā, mākslinieka misija kā tāda. Es zinu, tas sāk izklausīties baigi sentimentāli.


On Bridges Of No Return

Vai Tev par šo tēmu nebija darbs izstādē “Pārnēsājamās ainavas” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2018. gadā?

Bija, jā. Tur jau es konkrēti iezūmēju šo situāciju. Parādījās konkrētie tēli, ko es atceros kopš savas bērnības. Sagrautais tilts pār Daugavu – gadiem gribējās ar to kaut ko izdarīt. Man vēl krītošais, degošais Pēterbaznīcas tornis šķiet ikonisks attēls. Un atkal jau – baznīca liesmās, sagrautie tilti – visas manas  idejas, es uzdrošināšos teikt, balansē uz trivialitātes robežas. Bet varbūt arī vairs nebalansē. Kādas tad ir manas tēmas? Es nekādi nevaru pievienoties sociāli aktīvo tēmu šķetinātājiem. Tās manu sirdi galīgi neuzrunā. Nevis tāpēc, ka es nejustu līdzi apspiestajām grupām, bet es sevi neredzu strādājam tajā kontekstā. Manējās ir protoreliģiskās tēmas, ļoti old fashion.

Es teiktu – mūžīgas tēmas. No tām, iespējams, vienīgā lietojamā ir par globālo sasilšanu, kurā tad arī tiek “sabāzti”, piemēram, reliģiskie priekšstati par grēku plūdiem un pasaules galu.

Ja es vispār nekomentētu savu darbu, iespējams, tur varētu saskatīt daudz ko. Piemēram, naftas mucas –  varētu spekulatīvi peldēt, piemērot dažādas aktualitātes. Šī nenoteiktība, ambigvitāte ir mans lauciņš.

Atgriežoties pie pārmetumiem par teatralitāti, es tos saprotu kā mūsu mēģinājumus “lasīt”, atšifrēt mākslinieku atkarībā no tā, ko mēs par viņu zinām. Vienkārši, zinot Tavu biogrāfiju, katrs var pateikt: “Ā, pagaidi, no tās mēs varam sākt savu interpretāciju!”.

Protams, tur ir zināma loģika. Bet es redzu arī atgriezenisko saiti: kāpēc tad es esmu darbojies teātrī? Tādēļ, ka man ir kaut kāda interese par teatralitāti. Vienlaikus, tā kā neesmu studējis scenogrāfiju, esmu autsaiders arī šajā jomā.  Scenogrāfijā es darbojos kā instalāciju mākslinieks. Arī tēlniecība, ko esmu studējis, “velkas” cauri – kā formu lietas, telpa.

Tu pēdējos gadus diezgan regulāri strādā Latvijā. Sakrājusies vesela rinda projektu, kuros tu esi ņēmis dalību.

Īstenībā –  kopš 2012. gada –  jā.


Tomorrow Never Comes

Pa vidu es dzirdu, ka, lūk, Virtmanis dzīvo Amerikā. Kā viņš tur dzīvo, ja ik pa brīdim ir šeit?! Izskaidro, lūdzu!

Paradokss ir tāds, ka producēšanas izmaksas Latvijā ir tik daudz reižu zemākas, ka var “pacelt” lietas, kuras Amerikā maksātu daudz daudz dārgāk. Turklāt kultūrvēsturiskais konteksts ir pateicīgs, lai strādātu ar mani interesējošām tēmām. Zini, Amerikā, viss ir daudz abstraktāk, anything goes… Kuratori jau it kā iedziļinās, bet tikai mazajā insaideru lokā – es runāju, vadoties pēc pieredzes, kas man bija, divus gadus sadarbojoties ar Ņujorkas Drawing Center. Man šķiet, ka  cilvēku kāre pēc spectacularity ir tik totāla, ka, ja gribi, lai darbs rezonē, tai ir jābūt. Varbūt ir jābūt intelektuālai izrādei. Es nezinu, patiešām. Man liekas, ka ir interesanti strādāt tieši šajā šķautnē. Pastāv, protams, galējības – kā Džefs Kūns, kas rada kaut ko monstrozu. Tā ir tāda veida izrāde, kuras virzienā es noteikti  negribētu doties. Mani vairāk interesē Janis Kunelis vai Bella Tārs, kuru darbi arī ir izteiksmīgi un dod pa pauri, bet tie rezonē citā plāksnē.

Zināma gigantomānija Tev, šķiet, tomēr piemīt.

Jā, nu ir, jāatzīst! Tie izmēri un viss pārējais… Bet zini, man paralēli ir divi virzieni. Es strādāju arī ar papīrīšiem, pulveriem un visādiem gaisīgiem materiāliem – starp citu, nesen bija skatāma izstāde galerijā “Bastejs”, kur izstādīju darbu, kas tika radīts mākslas tirgum Volta Bāzelē. Tur ir otrs stilistiskais gals – zināms hermētisms, ar ko es nodarbojos darbnīcā. Cēsīs ir tas, ar ko es eju pasaulē, pie cilvēkiem – tad es idejas vairāk izvēršu. Iznāk, ka es nodarbojos ar pilnīgi pretējām lietām. Mākslas tirgū, protams, ir savi noteikumi. Šķiet, Džons Baldesari ir teicis, ka māksliniekam doties  uz mākslas mesēm ir tas pats, kas sivēnam doties ekskursijā uz desu fabriku.

Ir viedoklis, ka māksliniekam visu laiku ir jābūt kustībā un jāmēģina izsekot tirgus konjunktūrai.

No tāda viedokļa, jā, nevajag speciāli vērt acis ciet, tā ir realitāte. Konjunktūras klātbūtne ir iespaidīga un Bāzelē to labi varēja redzēt. Tik daudz izmisīgu mēģinājumu būt oriģināliem un laikmetīgiem.


Melancholy folds 

Vai Tu interesējies arī par Ņujorkas komerciālo mākslas apriti?

Tā kā es tur vienkārši dzīvoju, es jau redzu, kas notiek galerijās. Pagājušogad man bija izstāde galerijā M E N, bet es nevaru lepoties ar baigiem komercpanākumiem. Tā pati galeriste, ar ko es strādāju Ņujorkā, nākamgad plāno izstādi Venēcijā, bet arī vairāk tādā nekomerciālā ievirzē. Runa ir par papīra instalāciju. Un arī baloniem – tiem es esmu pieķēries. Šoruden būs Laikmetīgās mākslas centra organizēta izstāde Kopenhāgenā, kur es taisu lielu balonu un papīra instalāciju.

Jauki, ka ir vairākas kuratores, kas labprāt ar tevi sadarbojas! Ar leiblu “no Ņujorkas” Tu izvērs vētrainu darbību Latvijā!

Nekomerciālā konjunktūra! Kaut kā dzimtene mani apkampj... Ja kāds vēlas ar mani strādāt, es labprāt piekrītu.

Tomēr darbnīca Tev ir Ņujorkā. Cēsu izstādē demonstrē filmiņu, kurā redzams, kā rosies savā vidē. Kur sanāk pavadīt vairāk laika – Latvijā vai Ņujorkā?

Sanāk puse uz pusi. Pagājušogad es laikam drusku vairāk esmu bijis Amerikā – kādus septiņus astoņus mēnešus, bet ne nepārtraukti. Dēļ darba sanāk braukāt. Esmu pilnīgs globalizācijas upuris.

Vai turpinās sadarbība ar Georgu Cipinu?

Jā, nupat veidojām lielu darbu Ķīnā. Tā ir kā melnais caurums!  Ar nenormālu kapacitāti. Ķīnā var grūst iekšā pilnīgi visu, tas pazūd aiz informācijas sienas. Strādājām pie milzīga izmēra komerciāla projekta. Ķīnā ir interesanta situācija – tur Kultūras ministrija ir apvienota ar tūrisma ministriju, un tādēļ Kultūras ministrijai ir neprātīgi daudz naudas. Viņi mēģina attīstīt iekšējo tūrismu. Patiesībā –  strādājām pie milzīga projekta, kas veltīts Ķīnas pirmajam imperatoram. Tas ideoloģiski sakrīt ar viņu mūsdienu totalitārismu. Arī ķīnieši atgriežas pie savām saknēm – pie imperatora, kas pirmais apvienoja Ķīnu un būtībā noslīcināja to asinīs. Viņa impērija gan nodzīvoja tikai astoņpadsmit gadu, bet ir milzīgs kalns, kur viņš apglabāts kopā ar visu slaveno terakotas armiju. Un tur tiek ierīkots teatralizēts šovs speciāli uzceltā ēkā. Tā ir, kā tagad modīgi saka, imersīvā pieredze. Tādas, lūk, ir manas paralēlās izklaides.


Sorry theory of everything

Ko Tu tur dari?

Tā kā man ar realitāti ir mazs sakars, esmu vairāk saistīts ar ideju ģenerēšanu. Šovs ir grandiozs, tajā ir jādizainē ļoti daudz aspektu. Esmu viens no izdomātāju komandas. Šovs būs tā kā mašīna – tam ir izbūvēta atsevišķa māja ar pastāvīgām hi-tec dekorācijām.  Es to salīdzinātu ar mums visiem pazīstamo lunaparka šausmu istabu, kur tu vari iesēsties vagoniņā un braukt cauri. Tikai tur tas vagons ir tūkstoš cilvēkiem – es nepārspīlēju, kustīga platforma, ar kuru var izbraukt cauri laikam un telpai.

Tad jau viss, ko dari Latvijā, ir tādi sīkumiņi… Nav jocīgi rēķināties ar mazām izmaksām un mērogiem?

Ir jocīgi. Brīžiem šokējoši, kad kaut kas jāuztaisa, teiksim, par tūkstoti eiro. Vai diviem… Nē, nu par diviem jau kaut ko var! Redz, kaut ko var… Tā ir interesanta spēle – pāriet no milzīga mēroga uz kaut ko, kas pēc citiem standartiem nebūtu pat piliens jūrā. Bet dzīvi tas padara interesantāku.

Iztēlojoties transatlantisku dzīvesveidu, prātā nāk nepatīkami pārlidojumi.

Vai nu man esmu pieradis vai arī man tas pat patīk. Man patīk sēdēt kārtējās lidostas kārtējā barā un dzert Johnnie Walker.