JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Manēža tagad. Foto: Mihails Viļčuks

“Neobaroks” mums apkārt 0

Saruna Pēterburgā ar krievu mākslas grupas AES+F dalībniekiem

Pāvels Gerasimenko
21/08/2019

“Pareģojumi un atklāsmes” Pēterburgas “Manēžā” – tie ir pieci apjomīgi video, drukas un tēlniecības darbi, kā arī mobilā aplikācija un plazmas paneļi, kas starp izstāžu zāles fasādes kolonnām diendienā ikvienam garāmgājējam ziņo par AES+F ekspozīciju, kas atvērta līdz septembra beigām.

Grupa, ko 1987. gadā dibinājuši arhitekti Tatjana Arzamasova, Ļevs Evzovičs un Jevgeņijs Svjatskis (vēlāk, 1995. gadā, viņiem pievienojās fotogrāfs Vladimirs Fridkess), līdzās Timura Novikova “Jaunajai akadēmijai” vieni no pirmajiem Krievijas laikmetīgajā mākslā pievērsās skaistuma jēdziena pārinterpretācijai, darot to citiem līdzekļiem – ar aktīvu masu mediju un popkultūras paņēmienu lietojumu. Pēc viņu “Islāma projekta”, kas tapa 1996. gadā un jaunā gaismā tika ieraudzīts pēc 2001. gada septembra notikumiem, mākslinieki tik bieži dēvēti par “praviešiem”. Paši grupas dalībnieki ir daļēji saraduši ar pravietisko lomu vai vismaz tagad nevar to neuztvert nopietni. Video triloģija “Liminālā telpa” (The Liminal Space) ietver videoinstalācijas “Pēdējā sacelšanās” (2005–2007), “Trimalhiona dzīres” (2009–2010) un Allegoria Sacra (2011–2012) un vizuālās formās alegoriski apraksta to brīnišķīgo un tajā pašā laikā šausminošos nākotni, uz kuru neizbēgami tiecas cilvēce. Runāšana līdzībās un universalitāte uzskatāmi parādās arī projektā Inverso Mundus (2015–17), ko iespaidojuši “uz āru izgrieztas pasaules” tēli.

Izstādes atklāšanas dienās mākslinieki ir nemitīgi aizņemti: intervijas, ekskursijas, ekspozīcijas uzņemšana foto un video. Mūsu intervija “Manēžas” kafejnīcā sākas ar Tatjanu Arzamovsku, kurai atnes kafiju. “Kāda laime!” viņa saka, “es sapratu, ka espresso te ir kā americano stipruma ziņā, bet ristretto – tas ir espresso.” Atbildēm uz jautājumiem pievienojas Jevgeņijs Svjatskis, vēlāk uz neilgu laiku pienāk Vladimirs Fridkess, bet sagaidīt Ļevu Jevzoviču tā arī neizdevās. Visa saruna noris “Turandotas” pavadījumā, kas skan no otrā stāva, – šī gada janvārī Palermo Teatro Massimo iestudētās operas scenogrāfija ir jaunākais AES+F darbs.


AES+F
 (Tatjana Arzamasova, Ļevs Jevzovičs, Jevgeņijs Svjatskis, Vladimirs Fridkess) Foto: Mihails Viļčuks

“Manēžā” tiek demonstrēti videodarbi, kas ilgst no četrdesmit minūtēm (Inverso Mundus) līdz vairāk nekā divām stundām (opera “Turandota”). Kā skatītājam tos uztvert?

Tatjana Arzamasova: Nepavisam nav nepieciešams būt iepriekšsagatavotam, lai uztvertu mūsu darbus. Reizēm kā no profesionāli sagatavotiem, tā no pavisam svaigiem cilvēkiem “no ielas” mēs saņemam absolūti negaidītas transkripcijas un vienkārši pasakainus vērtējumus. Mūsdienīgam cilvēkam, kuram ne vienmēr ir speciālas zināšanas un dziļš kultūras slānis, redzētais var aiziet seklumā. Bet jau nedaudz ietrenētam un vizuāli izglītotam skatītajam tā, protams, ir dziļa šahta – cik pietiks elpas, smadzeņu, kultūras, tik dziļa tā arī būs, bet tas, kādus slāņus izdosies uztvert, jau ir skatītāja ziņā. Mēs nekad neuzskatām, ka esam gudrāki par savu skatītāju.

Atklāšanā vairāki cilvēki atzina, ka no krievu seriāliem zināmo aktieru seju atpazīstamība kļuva par šķērsli video uztveršanai, traucēja atvērties un izjust universalitāti…

T.A.: Var paskatīties francūža vai austrālieša acīm – piemēram, Sidnejas iedzīvotājs drīzāk atpazīs kādu vietējo lēdiju gados – kolekcionāri Penelopi Seidleri, kura piedalījās Inverso Mundus uzņemšanā, nevis Svetlanu Svetļičniju, ar kuru mēs strādājām projektā “Trimalhiona dzīres” un guvām no tā milzīgu baudu. Andrejs Rudenskis ir piedalījies daudzos projektos – ideāls personāžs, mēs viņu izmantojām vienkārši kā cilvēku. Daņila Poļakovs – talantīgs mākslinieks un performanču veidotājs, visbrīnišķīgākais frīks pasaulē: viņš ir gan Jēzus, gan kentaurs, gan van Gogs…


AES+F.
 Pēdējā sacelšanās. Meitene ar beisbola nūju. Kompozīcija nr. 2. 2007. Metāllējums, alumīnijs, emalja

AES+F mākslinieciskā valoda 17. gadsimta paņēmienus apvieno ar 21. gadsimta tehniku. Deviņdesmitajos gados baroku aktualizēja postmodernisms. Kā jūs domājat, vai šobrīd baroka periods turpinās vai arī ir jau pienācis rokoko laiks?

Jevgeņijs Svjatskis: Pēc manas pārliecības māksla nedalās savā starpā nesaistītos periodos, drīzāk tā ir upe, kuras straumē turpina pastāvēt visi tajā ietekošie strauti, un tiem var viegli izsekot. Jūs būsit ievērojis, ka mūsdienu ikonogrāfijā, reklāmā vai kino ir klātesoši kompozīcijas likumi, kas atklāti Renesanses laikmetā, vai pat totalitārās estētikas tēli – viss ir dzīvs un atrod jaunu pielietojumu mūsdienu vajadzībām. Vai tas, ko mēs šobrīd redzam sev apkārt, ir “neobaroks”? Pēc mūsu sajūtas tas patiešām tā ir. Barokam ir raksturīga pārmērība, tā izpaužas acīmredzamā vizuālā dominancē. Turpinās visdažādākās ekspresijas – miesiskās, kompozicionālās… Manuprāt, šī stilistika vēl nav pārvērtusies par rokoko un lielās barokālās formas vēl turpinās. Mūsu mākslas vēstures profesors rokoko definēja kā “baroku bez kauliem”, taču pagaidām tas vēl ir ar kauliem.

AES+F māksla attīstās pēc progresa loģikas, kad katrs nākamais projekts ir izpildīts pilnīgāk par iepriekšējo. Kāds ir nākamais tehniskais rekords, ko plānojat sasniegt? Varbūt jūs saista mākslas darba interaktivitāte?

J.S.: Mēs cenšamies apgūt jaunus medijus – esam jau izveidojuši VR projektu “Psihoze”, ko rāda Maskavā Laikmetīgās mākslas centrā Mars, kā arī pašlaik demonstrē īpašā sadaļā fotogrāfijas festivālā Arlā. Acīmredzot jebkuri jauni tēlainība līdzekļi nonāks mākslinieku arsenālā, tiklīdz viņi ar tiem apradīs, tas ir – pāries no pašas tehnoloģijas apbrīnošanas pie tās tēlveides iespēju apgūšanas.

Interaktivitāte ir vilinoša. Iespējams, kaut kas parādīsies, pagaidām gan grūti teikt, kurā projektā un kad. Mēs pret dažādām mūsu darbības interpretācijām attiecamies mierīgi, jo mēs ļoti labi saprotam, ka mākslas darbs, kas laists pasaulē, dzīvo savu dzīvi. Ja jau tas ir neizbēgami, tad loģisks būs nākamais iespējamās līdzdarbošanās solis – dot brīvību atgriezeniskajai saitei. Taču tas prasa atjautību – ir interesanti kaut kādā veidā iestudēt un paredzēt skatītāja uzvedību, iekļaut to kā mainīgo pašā mākslas darba idejā. Domāju, ka arī tādā gadījumā mēs paliksim tie, kas esam.

T.A.: Prātā mājo jauns projekts, kas balstās praktiski jebkuram skolniekam zināmajā stāsta no pirmskristīgajiem laikiem. Mums ļoti gribētos ievietot katru skatītāju šī stāsta iekšpusē, padarīt viņu par dalībnieku un izlaist šo pasauli caur viņa acīm. Ja tas izdosies. Gana sarežģīts un viltīgs uzdevums, kas ir patiešām interesants, un arī materiāls ir labs.


AES+F. Trimalhiona dzīres. Zelta laivas ierašanās. 2010. Digitālā kolāža, LightJet druka

Katrs jūsu projekts top vairāku gadu garumā. Kas mainās no darba sākuma līdz beigām, no sākotnējās idejas līdz brīdim, kad nākamos gājienus jau diktē tehnika?

J.S.: Vienmēr kaut kas atgadās. Parasti mēs neveidojam stingru kadrējumu, bet gan balstāmies tādā noskaņas iedalījumā, kas palīdz noturēties noteiktu nozīmju asociatīvajā laukā un tikai “pievilkt klāt” alūzijas un tēlus, kas rodas sagatavošanās procesā. Bieži vien uzņemšanas laukumā notiek improvizācija – jaunas idejas, jaunas kombinācijas, jaunas kustības rodas uz vietas, jau redzot sagatavotus un kostīmos apģērbtus aktierus. Mēs nefilmējam kadrus, pats kadrs parādās un izkārtojas pēcapstrādes laikā, tāpēc, ja kādi bloki vai epizodes ir izveidotas, reizēm rodas ideja pamainīt tās vietām.

T.A.: Tomēr pastāvīga kopējās jēgas klātbūtne lidinās kā lidojošais šķīvītis gaisā un nekur nepazūd.


Ekspozīcijas fragments “Manēžā”. Foto: Mihails Viļčuks 

Vai AES+F varētu atkārtot tādu slavenu Rietumu mākslinieku kā Džulians Šnābels vai Sema Teilore-Džonsone likteni un sākt filmēt naratīvu kino?

J.S.: Neņemos apzvērēt – viss var gadīties, tomēr, liekas, mēs to jau esam drusku pārdzīvojuši. 90. gadu beigās mēs reāli gribējām uzņemt kino un iztērējām tam gana daudz spēka un laika. 90. gadu beigās kopā ar dzejnieku Alekseju Parščikovu uzrakstījām scenāriju un pat reģistrējām to Holivudā. Scenārijs smieklīgā kārtā radās no Ņinas Zareckas (TV Galereja) piedāvājuma uzņemt par mums dokumentālo filmu, taču ideja apvērsās, un mēs nolēmām uzņemt aktierfilmu. Toreiz tā nenonāca līdz realizācijai – varbūt arī pareizi, ka tā. Tas viss kaut kā sublimējās un realizējās projektos, kas tapa pēc gadiem desmit.

Ekspozīcijā nav iekļuvis “Meža ķēniņš” vai “Aizdomās turētie” – pazīstami un aktuālu skanējumu saglabājuši projekti. Kāpēc tā – vai to tēmas absorbēja nākamie projekti?

J.S.: Pēc kuratora ieceres šī izstāde nav formāla retrospektīva, kāda pirms 12 gadiem notika Pēterburgas Krievu muzejā. Šoreiz tā drīzāk ir liela personālizstāde. Te atlasīti projekti, kuros lielā mērā izpaudies “Pareģojumu un atklāsmju” fenomens. “Meža ķēniņš” pastāv pats par sevi, lai gan tajā gadījās pareģojuma elements – pēc traģiskajiem Beslanas notikumiem internetā rakstīja, ka fotogrāfijas ar bērniem baltā atgādinot šī mūsu projekta tēlus, taču tā vienkārši sagadījās. Visi uzreiz teica, ka “atkal uzminējuši”, taču tas bija tīri formāli, aiz vēlmes atrast ārēju līdzību.

(Skan “Turandotas” fināls.)

T.A.: Man visu laiku liekas, ka tas ir citāts no “Dievs, sargi caru”.


Ekspozīcijas fragments "Manēžā". Foto: Mihails Viļčuks

Kāds ir jūsu vēsturiskais ideāls? Un valsts varas ideāls – ja tāds ir?

T.A.: Mākslas vēsturē es neatrodu kādu vienu ideālu. Man vienmēr interesē viss “zupas katls” kopā: reizēm gribas kaut ko pastāstīt, atceroties brīnišķīgu Pompejas fresku, citreiz kaut ko – domājot par Rotko abstrakcijām; visur var atrast antropocentrisku aizsākumu. Tāpēc es nevaru izvēlēties kādu mīļāko kultūras periodu.

Bet attiecībā uz politisko ideālu – es izteikšos varbūt nedaudz paradoksāli: ir maza valstiņa, kas atrodas kādas ļoti senas pilsētas centrā un apvieno ļaudis no dažādiem kontinentiem. Vatikāns lieliski pilda valsts funkciju mazā teritorijā ar parku, katedrāli, dažām mājām un, šķiet, kādiem 1400 iedzīvotājiem. Daudzu gadu garumā šī valsts nav piedzīvojusi pārmaiņas, tomēr tā atzīst savas kļūdas un, lai cik dīvaini tas nebūtu, maksimāli cenšas attīstīties. Man liekas, ka tā ir gana interesanta forma.

J.S.: Nu, tas ir tuvu konstitucionālai monarhijai. Es esmu demokrātiskas iekārtas un republikas piekritējs. Domāju, kaut kādā vēlētāju cenzā pastāv zināma jēga, jo ne katra balss ir līdzvērtīga citai un ir argumenti, kur cilvēkiem vajadzētu sasniegt zināmu briedumu. Tomēr jāņem vērā visu sabiedrības locekļu viedoklis un jāuzklausa pat vismazākās minoritātes. Nevienam nav jājūtas piekrāptam, piemānītam savās gaidās, pamestam vai atstātam bez tiesībām uz vienlīdzīgām iespējām.

Bet vai jūsu darbi spētu kalpot kā ideāls cilvēkiem?

T.A.: Mēs nekad neesam izvirzījuši šādu mērķi. Mēs visi esam dzimuši Padomju Savienībā un labi atceramies tā laika mākslas ideoloģisko uzlādētību. Mēs vienmēr centāmies vieglītēm izpeldēt ārpus padomju kontroles, tāpēc esam ļoti jūtīgi pret cenzūras mēģinājumiem, kas rodas mūsdienās. Kurš var pēkšņi sākt cenzēt mākslu un no kādas pozīcijas? Mēs paši esam savi pirmie skatītāji un cenšamies izvairīties no didaktikas.

Krievu apziņa ir naratīva, un tikai pēc tam attēlojums attīstās vizuālajā jomā. Viss naratīvs notiek individuāli katra skatītāja galvā ar viņa kultūras bagāžu, asociācijām un tamlīdzīgi, bet mēs esam iemācījušies pārvaldīt tā imitācijas tehniku. Mums ir svarīga tā kultūras ķīseļa vai kultūras protoplazmas vērtība, no kuras skatītājs pats būvē savu personisko vēstījumu. Tas, kā viņš saprot gaismas un krāsas kustīgās un mainīgās rotaļas, kaut kādu situāciju, sižetu vai varoņu ticamību, – tas viss notiek viņa galvā. Mēs nekādā veidā negribam uzspiest – mēs nodarbojamies ar “uzturēšanas tehniku”, bet skatītājs visu paveic pats.


AES + F. Inverso Mundus. Shelving # 1–4. 2015–2017. Digitāla kolāža, LightJet druka.

Vai jūsu darbus var uztvert novērošanas režīmā vai arī nepieciešama pilnīga meditatīva iegremdēšanās?

Vladimirs Fridkess: Es uzskatu, ka meditatīva iegremdēšanās ir nepieciešama. Pat vairāk – domāju, mūsu darbi ir tā būvēti, ka, skatoties uzmanīgi un atslābinoties, tie paši jūs iegremdē šādā stāvoklī. Man daudzreiz nācās noskatīties Inverso Mundus – bija to jārāda dažādiem cilvēkiem Venēcijā, kad kolēģi bija aizbraukuši –, un vairākas reizes es atjēdzos, ka neesmu ievērojis, kā pagājis laiks, kur palikušas 40 minūtes. Tāds stāvoklis ir klātesošs, un tas ir nepieciešams. Pēc tam, es ceru, uz skatītāju ir atstāts iespaids un viņam ir, par ko padomāt.

Kādas jūsu mākslā ir attiecības starp reālo un simbolisko ekonomiku?

T.A.: Finanšu izlietojumam nav robežu, katrs darbs izmaksātu arī vēl vairāk. Tomēr tajā pašā laikā var izdarīt tā, lai cilvēki skatītos pilnīgi bez maksas – piemēram, šeit, uz Manēžas fasādes, mūsu darbu fragmenti ir vērsti uz pilsētu.

J.S.: Opera “Turandota” tika iestudēta ar Pēterburgas kompānijas Lahta-centr atbalstu – viņi gribēja finansēt kādu no mūsu jaunajiem darbiem. Mēs piedāvājām piedalīties operas iestudēšanā, un viņi kļuva par ceturto partneri projektā. Eiropā opera ceļo no teātra uz teātri, nākamajā gadā to izrādīs trešajā teātrī – Bādenes Valsts teātrī Karlsrūē. Ja viss noritēs veiksmīgi, nākamā gada janvārī mēs Pēterburgā plānojam izrādīt “Turandotas” videoinstalāciju.

T.A.: Jaunais režisors Fabio Kerstiks kopā ar [Palermo] Teatro Massimo māksliniecisko vadītāju Oskaru Pico uzaicināja iestudējumos piedalīties “neteātra” māksliniekus – Bilu Violu, Viljamu Kentridžu un AES+F. Strādāt bija komfortabli, režisors bija korekts un reizēm pat pabeidza mūsu vizuālo tēlu ar režijas līdzekļiem. Par mūsu vizuālo risinājumu fanu kļuva 80 gadus vecais maestro Gabriele Ferro. “Turandota” ir kultūru mikslis – tā ir persiešu leģenda, ko iekrāsojusi Ķīna un Goci pārstāstījis itāļu teātrim. Mēs šim stāstam ierosinājām pievienot nākotni.


Turandota. Medūza. 2019. Stop-kadrs.

Vai pēc “Turandotas” nav āķis lūpā? Kādu operu tagad gribētos iestudēt?

T.A.: Mūsu draudzene, Maskavas māksliniece Katja Bočavara, ir uzrakstījusi brīnišķīgu libretu (pagaidām tas ir noslēpums). Pamatā – seno ķīniešu un korejiešu stāsti par sapņiem. Sanāk tāda pārejoša darbība: sapnis caurstrāvo kultūru, cilvēks aizmieg, nonāk nākotnē un atkal pamostas baroka laika Āzijā. Tagad vajadzīgs komponists. Ekonomiskie jautājumi vienmēr ir iniciācijas jautājumi: atliek vien sākt, un operas kultūra pati palīdz realizācijai. Opera ir dzīva – cilvēkiem vienmēr būs interesanti skatīties uz šiem dzīvniekiem ar skaļajām balsīm uz skatuves.