JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Alise Careva. Foto: Dasha Glukhova

Galerija ir komunikācijas bizness 0

Daiga Rudzāte
25/10/2019

Pirms diviem gadiem vietējai mākslas ainai par pārsteigumu Rīgā atklājās jauna galerija – Careva Contemporary. Tās dibinātāja Alise Careva te, Rīgā, bija pilnīgi nepazīstama. Pārbraukusi no Londonas, jo, kā pati atzīstas, sapratusi, ka vēlas darīt kaut ko savu un dzīvot Latvijā. Studējusi vēsturi Rīgā, pēc tam – arhitektūru Sentmārtina koledžā Londonā, strādājusi Berlīnē un beigu beigās, pašas vārdiem runājot, “iekāpusi” mākslā un ieguvusi maģistra grādu mākslas biznesā Sotheby's mākslas institūtā. “Sākumā bija bailes. Pārcēlusies uz Latviju, centos atrast darbu mākslas konsultāciju jomā, bet ātri aptvēru, ka, ja vēlos turpināt darboties mākslā, man kaut kas jāsāk darīt pašai, jo citādi es darbu te neatradīšu. Industrijas nav, Latvijā neviens mani nepazīst...”

Šovasar Alises Carevas izveidotā un vadītā galerija mainīja lokāciju un iemitinājās plašās telpās ar lieliem logiem uz robežas starp pilsētas centru un Vecrīgu – Kaļķu ielā 24. Lokālajā galeriju scēnā, kas ir gauži maza, viņa šai īsajā laikposmā kļuvusi par nozīmīgu un vērā ņemamu dalībnieku. Septembrī Careva ar savām ekspozīcijām pabija gan mākslas mesēs Čikāgā (Chicago  Invitational) un Vīnē (Vienna Contemporary), gan Londonas meses Frieze laikā sarīkoja mākslinieka Visvalža Ziediņa darbu izstādi galerijā Roman Road. Savukārt decembrī galerija dosies uz New Art Dealers Association organizētu mesi Maiami. Nākamnedēļ galerijā Careva tiks atklātas divas jaunas izstādes: vienā no galerijas telpām būs skatāmi pavisam nesen Mākslas akadēmiju absolvējušā Reiņa Bērziņa darbi, savukārt otrā – Annas Marijas Škrobas ekspozīcija. Alises vārdiem runājot: “Viņa dzimusi Latvijā, beigusi leģendāro Diseldorfas Universitāti, kur studējusi pie visiem zvaigžņotajiem pasniedzējiem, turienes mākslas scēnā Anna Marija Škroba jau ir visai zināma, kamēr te neviens par viņu nav pat dzirdējis.”  


Anna Marija Škroba. “Anima”. Foto: Pēteris Vīksna

Kā ir mainījies tavs priekšstats par galerista darbu salīdzinājumā ar laiku pirms diviem gadiem, kad tu nodibināji Careva Contemporary? Cik lielā mērā reālā dzīve ir koriģējusi tevis iztēloto ainu?

Visai daudz. Londonā muzeju un institūciju vadībā lielākoties ir vīrieši, vairums slaveno galeristu ir vīrieši. Īstens “puišu klubs”. Tāpēc Rietumu sievietes ir koleģiālas un atvērtas, neliedz padomu un ir gatavas palīdzēt jaunajai paaudzei. Bet Latvijā… varbūt tāpēc, ka šeit šāda problēma nepastāv, jo mākslā ir tikai sievietes, atklājas sliktākās sieviešu īpašības. Tenkas, intrigas, neatbildēšana uz telefona zvaniem – viss tas, ar ko sievietes ir slavenas no sliktās puses. Laikam izpaliek tas atbalsts un mātišķums. Šāda situācija man bija jaunums, biju iztēlojusies idilliskas dzīves ainu, kur nebūs jākonkurē ar “puišu klubu” un varēs mierīgi strādāt un radīt.

Tomēr būšanā šeit ir arī daudz pozitīvā. Esmu par to runājusi ar jaunajiem galeristiem citur pasaulē – par to, ka, atrodoties nelielā un zināmā mērā provinciālā teritorijā, ir iespēja ātrāk tikt pamanītam.  Ir vieglāk “izsisties” un iepazīties ar publiku, arī ar kolekcionāriem. Un viņi ir ļoti atbalstoši, jo tiešām vēlas, lai mākslas scēna te attīstītos.

Kas ir Careva uzmanības fokusā? Vai esi definējusi savas galerijas būtību?

Man šķiet, ka manu personīgo būtību vairāk iespējams saskatīt tajos mākslas darbos, ko es kolekcionēju – pārsvarā tā ir fotogrāfija. Bet kā galeriste es nevēlos ierobežot māksliniekus virzienu un mediju izpausmēs. Man šķiet, ir daudz spēcīgu gleznotāju, performanču mākslinieku utt. Neatkarīgi no virziena galvenais, ka viss ir “pa īstam”. Tāpēc mans rāmis šobrīd ir reģionāls – es vēlos strādāt ar Baltijas māksliniekiem. Iespējams, daudzi no viņiem šobrīd nedzīvo te, uz vietas, – šī realitāte man ir pieņemama, ka mākslinieki ceļo, pārvietojas, maina dzīves vietas. Pašlaik mana niša ir Baltijas reģions. Varbūt kādreiz tas mainīsies.

Baltija šobrīd nedz kā kopums, nedz arī katra valsts atsevišķi nav īpaši aktuālas  pasaules mākslas kontekstā. Zināms izņēmums  konkrētajā mirklī ir Lietuva, kas ieguva “Zelta lauvu” Venēcijas mākslas biennālē. Vienlaikus māksla nav arī plaša patēriņa produkts lokālā ziņā. Kur ir mūsu problēma – pati māksla, mārketings, neatbilstība kritērijiem vai kas...?

Man šķiet, problēma noteikti ir arī tāda, ka esam ļoti maza valsts. Kopējais cilvēku skaits ir aptuveni puse no Čikāgas pilsētas iedzīvotājiem. Tas noteikti ir viens no iemesliem. Vēl… kaut kādā veidā arī mūsu leģendārā noslēgtība. Arī tas, ka bieži mums gribas kopēt, atdarināt to, kas notiek citur, lai mēs kļūtu “tādi kā viņi”. Vēlme izlikties rietumnieciskākiem, nekā mēs esam. Un tad mēs kļūstam neinteresanti, jo nav oriģinalitātes – mēs mēģinām būt kā citi – tā vietā, lai atzītu, ka esam tādi, kā esam, ka tas ir veids, kā šeit viss notiek… un ņem par labu. Daudzi Austrumeiropas mākslinieki spēj uzturēt savu patību ievērojami aktīvāk. Rumāņu un bulgāru mākslas ainā nacionālās un sociālās iezīmes ir daudz labāk saredzamas. Mēs it kā kautrējamies un tās slēpjam, gribam vairāk līdzināties Vācijai nekā Polijai, bet rezultātā kaut kas pazūd. Plus liela nozīme vienmēr ir personības faktoram. Mums ir nepieciešami kādi pāris mākslinieki, kas “izsitas”, un tad mākslas pasaulē jau visi zinās, kur ir Latvija. Tas ir tieši tāpat kā sportā. Ļoti labi atceros to mirkli, kad vēl dzīvoju Berlīnē – cilvēki piepeši sāka teikt: “Ak, Lettland – tā ir tā vieta, no kurienes nāk tas basketbolists!” Bija vajadzīgs viens cilvēks, lai visi piepeši zinātu, kur atrodas Latvija.


Reinis Bērziņš. “Unpainted”. Foto: Pēteris Vīksna

Galerijas būtiskākais balsts ir mākslinieka un galerista attiecības.

Jā. Jāatzīst, ka galerista un mākslinieka attiecības ir sarežģīts veidojums. Un Latvijā, šķiet, šos spēles noteikumus līdz galam neizprot abas puses. Mākslinieks nespēj aptvert, kāpēc nevajag taisīt izstādi vienā galerijā, pēc pusgada – citā,  drusku vēlāk -  vēl kādā citā… un beigās izrādās, ka ne ar vienu tā pa īstam tu “nestrādā”. Un nevienam galeristam nav motivācijas ar tevi nodarboties, ņemties un bīdīt, un censties sarunāt tev izstādes. Jo neviena pasaules institūcija ar pašu mākslinieku nerunās par to, ka “taisām izstādi”. Tas tā vienkārši nenotiek, starp muzeju un mākslinieku pa vidu ir pieci cilvēki. Ja viņu nav un ja mākslinieks ir apmierināts ar to, ka var par 300 eiro pārdot mākslas darbu savā darbnīcā, tad diemžēl viņš šai konkrētajā līmenī arī paliek.

Bet, ja viņam nav ienākumu, tad viņam nekas cits neatliek kā pārdod par 300 eiro.

Mans ideālais modelis būtu kādi četri, pieci mākslinieki, ar kuriem es patiešām strādātu. Un galerijai šobrīd ir tāda kapacitāte. Es mēģinu viņus atrast, taču… stāsts ir ne tikai par māksliniecisko sastāvdaļu, bet arī par ambīcijām un izpratni par lietu kārtību. Iespējams, akadēmijā būtu svarīgi skaidrot, ka mākslinieka profesijā līdzās mākslas darba radīšanai ir vienlīdz svarīgi – ja vēlies ar to pelnīt – atrast arī īsto aģentu/galeristu, ar kuru sadarboties un kas iepazīstinātu ar tavu mākslu apkārtējo pasauli. Ar mākslu var nopelnīt un izdzīvot, bet šis bizness ir balstīts attiecībās. Man šķiet, šīs sapratnes daudziem trūkst. Un tāpēc – pat ja vēlos atrast tos četrus, piecus māksliniekus – es kaut kādā ziņā esmu nonākusi situācijā, ka man daudz interesantāk ir strādāt ar mūžībā aizgājušo Visvaldi Ziediņu. Man ir darbi, ir stāsts un to es promotēju. Es zinu, ka ar to nodarbojos tieši es un ka pēc trim nedēļām Ziediņam, man nezinot, nenotiks izstāde kādā citā galerijā. Mums, Latvijas galerijām, ir vairāk vai mazāk vieni un tie paši kolekcionāri. Un viņi visi apmeklē visas šejienes galerijas. Tāpēc šī mākslinieku mētāšanās pa galerijām negarantē to, ka viņi iegūs jaunus kontaktus. Ja viena izstāde ir Rīgā, otra Stokholmā un trešā vēl kaut kur citur, tad es to pilnībā saprotu, jo tā ir jauna aprite, citas acis, kas ierauga mākslu.


Skats no Visvalža Ziediņa izstādes "Back To the Future" galerijā Careva. Foto: Ansis Starks

Tev šobrīd ir šie četri, pieci galerijas mākslinieki?

Nē. Es strādāju ar Edgaru Gluhovu, kura gadījumā mēs uzreiz skaidri definējām, ko tieši viens no otra sagaidām un kad. Es ceru, ka turpināsim strādāt ar Visvaldi Ziediņu. Bet vispār es atrodos mākslinieku meklējumos. Ļoti vēlētos pārstāvēt vairāk sieviešu.

Septembrī tu tikko pieminētā Visvalža Ziediņa mākslu izstādīji arī mākslas mesē Čikāgā.

Jā, tā bija NADA (New Art Dealers Association) organizētā jauno dīleru mese Chicago  Invitational. NADA ir organizācija, par kuras biedru mēs vēlamies kļūt – vienmēr ir labi, ja esi daļa no kādas asociācijas; ka ir kāds, kuram piezvanīt un apjautāties, ko darīt konkrētajā situācijā, paprasīt padomu. No Baltijas viņi šogad izvēlējās mūs.

Savā ziņā došanās uz Čikāgu bija aklais lidojums nezināmajā – tā bija mana pirmā mese ar galeriju ASV, arī mans pirmais brauciens uz Čikāgu. Tā kā šobrīd esmu aizrāvusies ar Visvaldi Ziediņu, izlēmu, ka varētu eksponēt viņa darbus uz papīra. Šis, protams, bija saistīts arī ar loģistiku, jo papīra darbu transportēšana ir daudz vienkāršāka. ASV man bija ļoti interesanti saskarties ar publiku, kas bija savstarpēji tik kontrastējoša. Bija tādi, kas vaicāja, kurā Lasvegasas rajonā atrodas Rīga (jo pie galerijas stenda bija rakstīts – Careva, Riga, LV), un bija arī tādi, kas zināja visu. “Ak, Rīga! Nezināju, ka jums ir arī nonkonformisms; vai tas ir saistīts ar Pēterburgas vai Maskavas nonkonformismu?”

NADA ļoti cenšas palīdzēt jaunajām galerijām. Arī aktīvi iesaistot institūcijas – mums bija iespēja sapazīties, piemēram, ar muzeju cilvēkiem. Tieši socializācija, manuprāt, ir izšķiroši svarīga, jo sniedz iespēju izveidot kontaktus, kas varētu palīdzēt tālākai attīstībai un izstāžu darbībai.

Kādi bija apsvērumi, izšķiroties eksponēt Visvalža Ziediņa darbus?

Tas bija īpaši stratēģiski izvēlēts mākslinieks. No vienas puses ir skumji, ka viņš savas dzīves laikā netika izstādīts. No otras puses – mēs šajā situācijā esam ieguvēji, jo viņam līdzi nāk aizraujošs stāsts. Šobrīd modē ir rediscovery jeb jaunatklāšana – un Ziediņš ir īstens rediscovery paraugs. Kā galerijai mums tas, protams, ir interesanti, jo mums ir daudz lielāka kontrole pār šī mākslinieka karjeru nekā tad, ja būtu atrodamas kaut kādas atsauces viņa laika kontekstā. Tieši caur šo jaunatklājuma prizmu un dzīvi padomju laikā viņš Rietumiem kļūst daudz interesantāks. Ieguvums ir arī tas, ka teju visi viņa darbi tomēr atrodas vienuviet. Ir skaidrs, ka dzīves laikā viņam nebija aktīvas komercdarbības, tāpēc nebūs tādu pārsteigumu, kādi iespējami ar daudziem citiem māksliniekiem, kad, augot cenām, apritē parādās neautentiski darbi, metot ēnu arī uz īstajiem.

Visvaldis Ziediņš ir apliecinājums tam, ka pasaule nav tik lineāra, kā tā bieži vien tiek attēlota. Paralēli lielajām parādībām ir virkne citu, kas vienkārši nav uzreiz saskatāmas. Tas, ka Visvaldis Ziediņš bija, radīja un publika par to ilgu laiku neko nezināja, apliecina, ka ir dzīve, kas notiek aiz durvīm, par kuru pastāvēšanu mēs neko nezinām. Fascinējoši!


Visvaldis Ziediņš. “Out of box” Roman Road galerijā Londonā. Foto: Ollie Hammick

Frieze nedēļas laikā tevis organizētā Ziediņa izstāde bija skatāma arī galerijā Roman Road Londonā.

Tieši pateicoties dalībai Čikāgā, Visvaldis Ziediņš nokļuva Londonā. Roman Road pārstāvji viņu tur ieraudzīja, un Ziediņa māksla viņus uzrunāja. Tā kā Frieze laikā viņu galerijas telpas bija brīvas, tika izteikts piedāvājums sadarboties – ņemot vērā arī to, ka viņu kolekcionāriem ir interese par Austrumeiropu un viņi paši pārzina Austrumeiropas kontekstu. Starp Roman Road autoriem ir arī poļu feminisma avangarda māte un viena no spilgtākajām 70. gadu fotogrāfēm Natālija LL. 

Man šķiet, ka galerijām ir jābūt atvērtākām tādiem sadarbības projektiem, kas, iespējams, nenes tūlītēju finansiālu labumu nevienai no pusēm, bet vienlaikus tiek sniegta iespēja iepazīt citam cita klientus un apmeklētājus. Šādas situācijas ir lieliska iespēja satikties arī kolekcionāriem, kuri pretējā gadījumā nemaz viens otru neiepazītu.

Vai tu esi domājusi par to, ka varētu arī ilgtermiņā veidot sadarbību ar galerijām citos reģionos un citās valstīs?

Jā, noteikti. Vissvarīgāk jau ir atrast pareizo galeriju pareizajam māksliniekam. Tas ir stāsts par attiecībām – starp mani un mākslinieku, starp mani un galeristu – un spēju izveidot zelta trīsstūri, kur visi ir laimīgi un savstarpēji saprotas. Strādājot Latvijā, iespējas ir diezgan ierobežotas gan finansiālā ziņā – piedalīšanās mākslas mesēs nav lēts prieks –, gan arī tādā ziņā, ka ikdienā manai galerijai neiet garām Hanss Ulrihs Obrists un citi ietekmīgie. Viņi ir jāatved aiz rokas tad, kad viņi ierodas. Lielpilsētā šāda iespēja pastāv.

Laikā starp Čikāgu un Londonu Careva Contemporary piedalījās arī Vienna Contemporary.

Pirmo reizi Vīnē mēs bijām  pagājušajā gadā. Vismaz teorētiski Vienna Contemporary ir vieta, kur visplašāk tiek reprezentēta Austrumeiropas māksla. Mans sākotnējais mērķis bija iepazīties ar kolekcionāriem tieši no šī reģiona. Šogad, apsverot lēmumu par dalību, sapratu, ka būtiski ir atgādināt par sevi, par to, ka mēs vispār pastāvam. Tieši šis ir iemesls, kālab meses man ir ļoti svarīgas. Ar cilvēkiem ir jākontaktējas klātienē. Ja tur neesi, ir simts citu galeriju, kas atgādinās par savu eksistenci un tieši ar tām “viss notiks”. Tieši tāpat ir jāiet uz ballīti, ja esi saņēmis ielūgumu, jo citādi nākamajā reizē neviens vairs neaicinās. Domās, ka tev patīk sēdēt mājās.


Galerijas Careva stends ar Ivetas Gabaliņas, Visvalža Ziediņa, Paulas Zariņas Zēmanes un Miķeļa Fišera darbiem mākslas mesē ViennaContemporary 2019. Foto: Ivans Jerofejevs

Galeriju kontekstā Latvijā vienmēr aktuāls ir jautājums par spēju izdzīvot, neraugoties uz komercstruktūras statusu, kas tiek minēts kā arguments reizēs, kad Valsts Kultūrkapitāla fonds noraida galeriju iesniegtos projektus. Vai un kāpēc valstij būtu jāatbalsta galerijas?

Noteikti. Kaut vai tāpēc, ka galerijai tā ir finansiāla iespēja piedalīties mākslas mesēs un pārdot mākslinieku darbus, kas sniegtu iespēju māksliniekam nopelnīt. Ja to nesāks darīt, tad nekas nemainīsies – KKF piešķirs māksliniekam 300–400 eiro mēnesī, kurus viņi iztērēs, lai nopirktu materiālus. Taču joprojām nespēs samaksāt darbnīcas īri. Tas ir kā stāstā, ko labāk iedot – zivi vai makšķeri.

Ar ko, tavuprāt, Careva Contemporary atšķiras no citām Rīgas galerijām?

Ar to, ka, šķiet, es esmu vienīgā, kas strādā ar krievvalodīgajiem kolekcionāriem. Pirms tam to laikam īsti nedarīja neviens. Lokālajā mākslas scēnā vairums vispār nezina, ka viņi pastāv. Tas ir drusku... šokējoši. Galerista galvenais instruments ir komunikācija. Dažādās valodās. Galerista profesijā svarīgākais ir māksla sarunāties. Es cauru dienu runāju visās iespējamajās valodās, kuras pārvaldu. Par mākslu un ne tikai, ar māksliniekiem, ar kolekcionāriem, presi, apmeklētājiem, institūcijām, loģistiķiem utt. Tas ir komunikācijas bizness.


Alise Careva. Foto: Dasha Glukhova