Jābūt tik pacietīgam kā kokam
Intervija ar šveiciešu ainavu arhitektu Enco Enea
“Ieejot mežā, vajadzīgs zināms kontemplācijas brīdis; tikai tā var iemācīties dziļāk ieskatīties dabā. Dziļāk ieskatīties mežā, ezerā vai upē, kas mūžam ir nepārtrauktā kustībā. Tā nav vienkārši upe ‒ tā ir dzīva. Es gribu, lai cilvēki to sajūt,” saka šveiciešu ainavu arhitekts Enco Enea (Enzo Enea), viens no pasaules visvairāk respektētajiem koku kolekcionāriem. 2010. gadā viņš nodibināja pagaidām vienīgo koku muzeju pasaulē, šādi pievēršot uzmanību koku nozīmei, to lomai mūsu dzīvē, skaistumam un arī neatkārtojamībai. Koku muzejs, kas atrodas netālu no Cīrihes, aizņem 75 000 m2; pie tā pieder arī Eneas ainavu arhitektūras birojs (ēku projektējuši amerikāņu arhitekti no Oppenheim Architecture & Design), parks, koku stādu audzētava un eksperimentāla ideju laboratorija Enea Lab, kurā viņš turpina paplašināt savas zināšanas par augu valstību un tās iekļaušanos pilsētvidē.
Zeme pieder 12. gadsimtā celtam klosterim, kas vēl joprojām saglabājis saikni ar Vatikānu, taču tagad kalpo par skolu bērniem no sociāli problemātiskām ģimenēm. Enea noīrējis zemes gabalu uz deviņdesmit deviņiem gadiem, palīdzējis atkopties pirms tam purvainajai augsnei un pārvērtis šo vietu par arhitektūras, dizaina, dabas un mākslas simbiozi, kas organiski iekļaujas gleznainajā ainavā uz klostera baznīcas torņa un vareno Alpu fona. Apmeklētājiem par šīs vietas seno vēsturi atgādina lielais galds arhitekta biroja izstāžu zālē ‒ tas gatavots no 40 000 gadus veca koka, kas izvilkts no kāda purva Jaunzēlandē.
Enea sākotnēji studēja rūpniecisko dizainu un tikai vēlāk pievērsās ainavu arhitektūrai, dodoties mācīties uz Londonu un savu pirmo lielo projektu veidojot Havajās pēc viesnīcu ķēdes Sheraton pasūtījuma. Kopš tā laika viņš izstrādājis vairāk nekā tūkstoš dārzu projektu viesnīcām, spa centriem, muzejiem un privātām rezidencēm. Būtiskākais no šī darba aplūkots grāmatā “Enea: Private Gardens”. Šoruden Enea piedalījās arī šveiciešu kuratora Klausa Litmana projektā “FOR FOREST ‒ nebeidzamais dabas valdzinājums” Klāgenfurtē. Vietējais Verterezera futbola stadions uz diviem mēnešiem tika pārvērsts par meža skulptūru, šādā veidā mudinot cilvēkus padomāt par savām personīgajām attiecībām ar dabu un par šodienas pasaules vispārīgo ekoloģisko situāciju. Eneas jaunāko projektu vidū ir arī Bulgari Hotel Beijing (sadarbībā ar arhitektu biroju Antonio Citterio Patricia Viel ), One Thousand Museum Maiami (Zahas Hadidas pēdējais projekts) un Oaks Prague Villas (sadarbībā ar firmu Richard Meier & Partners Architects).
“Svarīgākais ir saprast un sajust vietu, kur taps dārzs,” saka Enea. “Kādā virzienā pūš vējš, cik daudz ir saules gaismas un cik tā spēcīga, kāda ir augsne. Tad mēs cenšamies noskaidrot, kuri ir labākie koki, kas aug šajā apvidū un var tikt izmantoti dārza veidošanā. Vieta pati pasaka priekšā, ko darīt. Cilvēki bieži kaut ko izvēlas tikai tāpēc, ka tas ir skaists vai piestāv ēkas fasādei. Tas nestrādā. Vispirms jāsaprot, kas nepieciešams koka saknēm, lai tās dzīvotu, un tikai tad var sākt domāt par dizainu.”
Tieši tā veidojusies arī Eneas koku kolekcija. Tie visi nākuši no Cīrihes ezera apkaimes ‒ koki, kas pilsētas apbūves vārdā bijuši nolemti iznīcībai. Enea tos izglābis no jaunu slimnīcu, universitāšu, biroju ēku un privātnamu būvlaukumiem. Viņš arī izstrādājis īpašu tehniku, kas ļauj izrakt, transportēt un veiksmīgi pārstādīt kokus, tajā skaitā pat krietni vecus. Pagaidām Eneas parkā mājvietu atraduši vairāk nekā 3000 koku.
2013. gadā koku kolekcijai pievienojās laikmetīgā māksla. Katrs no muzejā izstādītajiem mākslas darbiem rūpīgi izvēlēts, lai veidotu dialogu ar kokiem un apkārtējo vidi. Koku muzejā māksla ir sava veida tilts, vizuāls vēstnesis, kas saved kopā cilvēkus un dabu, piešķirot lielāku uzsvaru dabas vēstījumam un mudinot mūs domāt. “Pirmkārt tā ir daba, jo mēs visi esam daba, un cilvēki, kuri rada mākslu, ir daba. Tāpēc šie darbi ir kļuvuši par to, kas tie ir šodien,” saka Enea.
Serdžo Tapa, L'arte della memoria, Enea Baummuseum. © Martin Ruetschi
Vienā parka alejas galā skatāma itāļu mākslinieka Serdžo Tapas bronzas skulptūra Animello. Stilizētā zilonim līdzīgā figūra ir trīs metrus augsta un atgādina pret debesīm pavērstu cilvēka seju. Darbs atspoguļo Tapas pieredzēto Āfrikā, kur mākslinieks negribot kļuva par liecinieku ziloņa bērēm. Enea paskaidro: “Viņš redzēja mirušu ziloni un, kas ir pats pārsteidzošākais, arī to, kā citi ziloņi ierodas atvadīties no mirušā. Vispirms atnāca divi, bet tiem sekoja arī pārējie. Tātad notika visīstākās bēres. “Viņiem noteikti ir dvēsele,” Tapa vēlāk teica. “Kāpēc gan citādi savvaļas zilonis kaut ko tādu darītu?” Tapa ir pārliecināts, ka dvēsele ir gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.” Enea piemetina, ka, tiklīdz viņš ieraudzījis Tapas skulptūru, tā sapratis, ka tai simboliski jāatrodas pie pašas parka ieejas.
Koku muzejam ir ovāla forma; šīs idejas iedvesmas avots ir senās Grieķijas polises Elīdas Olimpija ‒ grieķu civilizācijas šūpulis, kādreizējais Zeva templis, kur norisinājās reliģiskas ceremonijas un sākās Olimpiskās spēles. Par vienu no pirmajiem iedēstītajiem kokiem Enea simboliski izvēlējās īvi. “Īve ir senākais koks zemes virsū; tās var būt pat 5000 gadus vecas. Ķeltu laikos, kad nomira valdnieks, uz viņa kapa stādīja īvi. Senās ciltis no īves koka gatavoja lokus, ko izmantoja medībās un kaujās. Tātad īve spēlējusi būtisku lomu evolūcijas procesā,” saka Enea. Pēc tam viņš iestādīja savvaļas bumbieri, ābeli un ķiršu kokus. “Tāpēc, ka tie man dod augļus un skābekli.”
Džons Džorno, Enea Baummuseum. © Martin Ruetschi
Pie muzeja ieejas atrodas nesen mirušā amerikāņu mākslinieka Džona Džorno skulptūra. Uzraksts uz tās vēsta: “Mēs sarīkojām svinības dieviem, un visi dievi atnāca.” Tas ir kā ielūgums visiem, kas šeit ierodas. “Tāpēc, ka man liekas, ka ikviena cilvēka personībā ir kaut kas labs,” Enea pasmaida. Tiesa gan, tikai dažus soļus tālāk atrodams gluži citāds atgādinājums par cilvēka dabu ‒ Stellas Hambergas skulptūra Berserker II (2007). “Tas ir milzis, un kad viņš iedzer, tad sāk visu postīt. Visu, kas viņam apkārt. Un tas arī ir par mums.”
Stella Hamberga, Berserker, Baummuseum Eneas ainavu arhitektūras birojs. © Eneas ainavu arhitektūras birojs
Silvija Flerī, Sēnes, 2012, Baummuseum Eneas ainavu arhitektūras birojs. © Martin Ruetschi
Silvijas Flerī “Sēnes” (2013) arī uzjunda veselu asociāciju gūzmu ‒ no patērētājkultūras blaknēm līdz psihotropām vielām un pasakai līdzīgajai atmosfērai “Alises Brīnumzemē” lappusēs. Paradoksālā kārtā parka mauriņā “iestādītās” spilgtās sēnes atgādina mums arī par nevainojami funkcionējošo “sēņu internetu”, ar kura starpniecību savā starpā sazinās veselīgas ekosistēmas koki.
Muzejā ir aptuveni piecdesmit koki, kas pārstāv vairāk nekā divdesmit piecas sugas. Daži ir simtgadīgi vai vēl vecāki ‒ piemēram, deviņdesmit piecus gadus vecā mežābele un kāda ļoti veca kļava, uz kuras stumbra katru gadu gluži neizskaidrojamā kārtā izaug sēnes, kaut arī pats koks ir veselīgs un visnotaļ dzīvs. Dažu jaunāko koku stumbri ir nosegti ar aizsargplēvi. “Lai pasargātu no saules,” saka Enea. “UV starojuma līmeņi pēdējo astoņu gadu laikā ievērojami cēlušies, un šādus no jauna pārstādītus kokus tas var pieveikt. Koki saslimst.”
Koku muzejs mūs mudina domāt par neredzamajām saitēm, kas cilvēkus vieno ar augu pasauli. Un arī par tās ilgtspējību, vēsturi un laika ritumu ‒ par koku un cilvēku mūžiem. Daži no muzeja godājamākajiem eksponātiem nodzīvojuši krietni ilgāku mūžu nekā jebkurš no tā apmeklētājiem.
“Vienīgais, ko nevar nopirkt pat bagātākais cilvēks pasaulē, ir laiks,” saka Enea. “Lai koks izaugtu un nobriestu, nepieciešams laiks. Un tas ir tieši tas, kas man ir šeit. Man šeit it simts gadus veci koki, un tādus nevar nopirkt. Nav tādas vietas, kur aizbraukt un tikt pie tādiem kokiem.”
Enco Enea © Joël Hunn
Nesen Kartjē fonda telpās Parīzē notika plaša izstāde. Viens no tajā pārstāvētajiem māksliniekiem, Fabrīss Ibērs, runājot par savu darbu, izteicās, ka viņam ozolkoka lapas rudenī atgādinot cilvēka ādas toni. Un, zīmējot koku, viņš cenšoties iztēloties sevi tā “ādā” ‒ kad koka miza kļūst par apģērbu. “Pēc analoģijas ar mūsu dziļi cilvēcisko uzvedību, es iztēlojos, ka tam ir savas neredzamās funkcijas. Tāpat kā mēs, koks var kustēties un sazināties ar citiem; tas var būt trakulīgs vai gudrs, histērisks vai rāms ‒ atkarībā no konteksta un vides.” Kā jūs aprakstītu savu ainavu arhitekta darbu?
Kad es dzirdu tādus vārdus, tas vairo manu paša pārliecību. Pēc šiem vairāk nekā divdesmit gadiem, kas pavadīti, strādājot ar kokiem, es tam vislielākajā mērā pievienojos. Mēs dzīvojam pateicoties kokiem un ar kokiem – nevis otrādi. Fabrīsa Ibēra mākslai un manam darbam ir kopīgi centieni vairot cilvēku informētību par dabu un kokiem. Un es esmu pārliecināts, ka ikviens koks ir citāds; katram ir savs raksturs. Tāpēc mēs kokus saviem projektiem izvēlamies ļoti rūpīgi, parūpējoties par to, lai tie nonāktu katrs savā īstajā vietā ‒ mēs vienmēr ievērojam vienu no savas filozofijas principiem, genius loci. Tas nozīmē, ka mēs ne tikai respektējam savā projektā iekļauto koku raksturu, bet arī visu ainavu kopumā.
Koki var būt pilsētu vai ciemu ģerboņu simboli; reizēm cilvēki runā par kokiem kā par zināmiem atskaites punktiem brīžos, kad dzīve kļūst pārāk drudžaina. Vai ir kāds konkrēts koks, kuram jūsu sirdī pieder īpaša vieta?
Jā, viss sākās ar vienu koku. Ar persiku koku mana vectēva dārzā. Es nekad neaizmirsīšu pirmo reizi, kad iekodos vienā no tā augļiem. Tajā brīdī es it kā piedzimu no jauna. Šis brīdis bija kā sēkla, no kuras uzdīga viss, ko es kopš tiem laikiem esmu darījis. Tas saturēja visu, kas kopš tā laika ar mani noticis. Katru projektu, katru lēmumu, katru apspriedi, katru lidojumu, katru papildus nostrādāto stundu, katra apmierinātā klienta smaidu un mana mīļotā Koku muzeja dvēseli.
Koku muzejs, Eneas ainavu arhitektūras birojs. Foto: Kristofs Ledls
Kā aizsākās Koku muzeja ideja?
Tā radās gandrīz pirms trīsdesmit gadiem. Tolaik es biju jauns ainavu arhitekts, kurš strādāja pie visdažādākajiem projektiem, un es bieži sastapos ar vietām, kurās cilvēki gatavojās celt ēkas ‒ slimnīcas, birojus, dzīvojamos namus. Šajās vietās auga veci koki, un cilvēki vēlējās tos nozāģēt, lai atbrīvotu vietu ēkām. Es tolaik nespēju noticēt savām acīm. Kad koks nodzīvojis līdz simts gadiem, tas vienkārši iegūst jaunu rakstura šķautni, un var nodzīvot vēl kaut četrsimt gadu. Tāpēc es centos tikt skaidrībā, kā būtu iespējams pārvietot šādu koku, un es izstrādāju ta īpašu tehniku.
Vai varat to aprakstīt?
Es to varu mazliet aprakstīt, bet ne precīzi... Šis stāsts aizsākas laikos, kad es vēl biju mazs zēns ‒ man bija septiņi gadi. Tā vietā, lai ietu ārā spēlēt futbolu (to gan es arī darīju), es sāku iet uz karatē treniņiem. Mums bija karatē treneris no Japānas; viņam bija septītais dans ‒ viņš bija liels skolotājs. Un viņam bija bonzai koku kolekcija. Ar karatē es nodarbojos divdesmit divus gadus un šajā laikā ļoti daudz uzzināju par bonzai kociņiem. Man pašam tādas kolekcijas nekad nav bijis, jo man likās, ka tas ir kaut kas ļoti raksturīgs Āzijas zemju kultūrai ‒ kaut kas līdz pēdējam manikirēts. Taču es izstrādāju savu tehniku, kuras pamatā bija japāņu bonzai koku sakņu apgriešanas metode. Es to pārveidoju, pielāgojot no maziem kociņiem uz lieliem kokiem. Savā ziņā es arī pielāgoju pašu bonzai kultivēšanas tehniku. Es negribēju neko tik stingru kā japāņiem; man patika saglabāt zināmu dabiskumu.
Un tā es sāku kokus izrakt, mazgāt un zināmā veidā apgriezt saknes, un pārvest tos uz vietu, ko es tolaik īrēju. To visu es darīju līdztekus savam ikdienas darbam; tā bija un vēl joprojām ir mana aizraušanās. Daudzi no maniem klientiem vēlējās šos kokus iegādāties, taču es tos nekad nepārdevu. Un tad es saņēmu piedāvājumu noīrēt šo zemi, kas pieder kādam klosterim, uz deviņdesmit deviņiem gadiem. Es nolēmu izveidot koku muzeju. Savā ziņā tā ir kombinācija, kas arī sakņojas manas ģimenes mantojumā.
Mans tēvs strādāja ar akmeni; viņš taisīja balustrādes, arī dizainēja dekoratīvus puķu podus un pārdeva tos dārzniecības centriem. Es uzaugu dārzniecības dizaina vidē. Tātad mani zināmā mērā interesē gan zeme, gan akmens un forma. Taču mana pirmā izvēle nebija ainavu arhitektūras studijas. Es biju rūpniecības dizainers. Pēc tam es ieguvu otru diplomu, jau kā ainavu arhitekts. Un tā es apvienoju šīs divas profesijas. Es esmu cilvēks, kurš mēģina harmoniski apvienot tehniku ar dabu. Un tā ir lieta, kas man nepieciešama ikdienas darbā. Man jāsaprot parka veidošanas tehniskie aspekti. Skaistums, protams, ir tas, kas uzlikts visam pa virsu. Bet vietai pirmkārt ir jāfunkcionē. Visām vietām, kuras mēs veidojam, ir jāfunkcionē.
Kāpēc jūs nolēmāt to saukt par muzeju nevis par parku vai dārzu?
Tas ir muzejs tāpēc, ka visi koki šeit ir gandrīz simts gadus veci, un tā ir kolekcija. Un es gribēju tiem izveidot pareizu fonu. Es domāju, ka tie ir pelnījuši atrasties muzejā, pateicoties savam skaistumam un arī darbam, ko mēs tajos esam ieguldījuši. Šie koki ir savā veidā kļuvuši par mākslas darbiem, taču māksla tā nav.
.jpg)
Baummuseum Eneas ainavu arhitektūras birojs © Eneas ainavu arhitektūras birojs
Muzejā katrs koks izstādīts uz smilšakmens bluķa fona. Kāpēc?
Lai īpaši reljefi izceltu tā skaistumu un neatkārtojamību. Lai cilvēki to labāk saskatītu.
Vai esat parēķinājis, cik koku jūs sava mūža laikā esat iestādījis vai izglābis?
Nē, bet šim skaitlim nu jau vajadzētu būt tūkstošos.
Kokus savā starpā vieno sarežģīta sakņu sistēma. Pastāv uzskats, ka šādā veidā tie savā starpā sazinās. Koku saknes ir tik cieši saistītas, ka viens koks pat var iedot otram tieši to, kas tam nepieciešams.
Koku saknes ir pilnas ar tā sauktajām mikorizas sēnēm. Sēnes izsūta elektroķīmiskus signālus, un tas ir veids, kā koki savā starpā sarunājas ‒ pa “sēņu internetu”. Teiksim, siseņi. Tie ierodas tūkstošiem lielos baros un aprij visas citas augu sugas. Taču, ja siseņi sastopas ar koku rindu, tie parasti tiek tikai līdz vidum un tālāk neiet. Pateicoties saņemtajiem signāliem, pārējie koki sāk izdalīt konkrētu vielu, kas siseņus aptur. Tātad koki tiešām var sazināties. Tie kaut kādā mērā mijiedarbojas. Es arī to sajūtu. Koki ir dzīvi. Daba ir dzīvs organisms. Un mums ir svarīgi to saprast un būt daļai no visa šī procesa. Mums nepieciešama daba, bet dabai neesam nepieciešami mēs.
Kaut kādā brīdī daba var mūs vienkārši izslēgt no spēles.
Tā var mūs izslēgt no spēles, jo mēs paši to spiežam tā darīt ‒ ar netīro ūdeni, ar upju un okeānu pārzveju, ar ciršanu, dedzināšanu, pārmērīgu apbūvēšanu, ar to, ka mēs izņemam no zemes labāko dzelzi, un tā tālāk. Mēs sastopamies ar erozijas problēmu; brūk veselas pilsētas. Tas ir sarežģīti, un ir daudz dažādu lietu, par ko raizēties. Bet man liekas, ka ir svarīgi to apzināties. Runa nav tikai par mežu. Runa ir par nākamo paaudzi un nākamajām divām paaudzēm, kam ar to nāksies dzīvot. Mēs nevaram vienkārši turpināt tādā pašā garā kā līdz šim, citādi tas viss ilgi neizdzīvos.
Manolo Valdess, Koku muzejs, Eneas ainavu arhitektūras birojs. © Martin Ruetschi
Amazones indiāņi ir pārliecināti, ka augiem ir intelekts un ka augi ir tie, kas nodevuši indiāņiem savas zināšanas.
Kad es te ievācos, zeme bija slapja un purvaina, un cilvēki to nevarēja izmantot. Es izveidoju aleju no Floridas purvcipresēm (taxodium); tie ir tropu koki ‒ vienīgie visā parkā, kas dabiski neaug šajā reģionā. Katra purvciprese ar saknēm uzsūc ūdeni ‒ aptuveni 3000 līdz 4000 litru dienā. Tās nosusina purvu un izplata mitrumu tālāk caur savām lapām. Tādā veidā es varu samazināt augsnes mitrumu, ļaujot citiem kokiem audzēt dziļākas saknes. Gadu gaitā augsne kļūst tikai labāka un labāka, jo purvcipreses aug lielākas un uzsūc vairāk ūdens. Palīdz arī vējš, kurš iztvaikojušo ūdeni pūš vai nu Koku muzeja, vai stādu audzētavas virzienā, atkarībā no vēja virziena. Tas maina mikroklimatu.
Tātad es mainīju šīs vietas ekosistēmu, vienkārši iestādot kokus. Es to varēju izdarīt pilsētā, kurā zeme ir nedaudz pārāk slapja. Man izdevās attīrīt gaisu, samazināt pārpurvošanos; man izdevās pārkārtot sākotnējo situāciju. Cilvēkiem vajadzētu nevis dedzināt mežus Amazonē, bet gan stādīt kokus. Un tad tos varētu dzīvus izrakt un veidot no tiem filtrus tropu pilsētās. Man liekas, ka tā būtu ideāla nākotne, uz kuru tiekties ar savu darbu.
Cilvēka attiecībās ar dabu ir zināms paradokss. Kā pilsētnieki mēs turam dabu grožos, taču vienlaikus tiecamies iekļaut to savās mājās, dārzos un publiskajā telpā. Kas ir negaidītākā vieta, kur jums gadījies strādāt kā ainavu arhitektam?
Tas izklausās pēc paradoksa un varbūt pat mazliet gļēvulīgi ‒ šāda vēlēšanās paņemt labāko no abām pasaulēm: piejaucēt to, kas ir mežonīgs, savaldīt to, glabāt atvilktnē līdz brīdim, kad mums tas būs izdevīgi. Gandrīz tā, it kā mēs būtu ievietojuši Dabas māti pansionātā. Taču nevajag aizmirst, ka mēs tikai pavisam neilgu laiku (un arī tikai dažās pasaules daļās) lielākoties neesam pilnīgi dabas varā. Mēs tik un tā nākam no šī nedrošības laika, no laika, kad mēs bijām katra dabas untuma upuri. Varbūt tāpēc mēs tagad tik ļoti cenšamies uzspiest tai savus noteikumus. Taču mēs, protams, jūtam arī saites, kas mūs vieno ar dabu, jo mēs taču esam daļa no tās. Dzīve pilsētās iemieso cilvēka nepieciešamību pēc sociālas mijiedarbības. Mēs gribam satikt draugus un tuviniekus un mēs gribam, lai viņi dzīvo kaut kur tuvumā. Ja jābrauc desmit stundas, lai kopā izdzertu tasi kafijas, tas noved pie tā, ka mēs tiekamies reizi gadā. Turklāt mums patīk iet uz kino, uz muzejiem, smelties iedvesmu un tā tālāk.
Negaidīta vieta man bija Pekina. Man vēl joprojām lielu prieku sagādā apziņa, ka man bija iespēja piedalīties šajā projektā pēc Bulgari pasūtījuma, strādāt kopā ar tādiem meistariem kā Tadao Ando. Es negaidīju, ka manam darbam būs tāda ietekme. Ne tik daudz attiecībā uz pašu dizainu, cik iespaidu, ko tas atstāja uz cilvēkiem – uz viņu reakciju. Viesnīcas apkārtne, kuru mēs veidojām, apstādot ar seniem kokiem no džungļiem un attīrot upi ar akmeņu filtriem, izpelnījusies pašas spožākās atsauksmes. Cilvēkiem tur patīk uzturēties ‒ lasīt, spēlēt spēles, relaksēties, pat peldēties upē, kurā līdz tam nevarēja to darīt.
Bulgari Hotel Beijing. Foto: HGEsch
Šoruden jūs kā ainavu arhitekts piedalījāties neparastā mākslas projektā, FOR FOREST ‒ Dabas nebeidzamais valdzinājums Klāgenfurtē. Tā ietvaros stadionā ar 32 000 skatītāju vietām tika iestādīts mežs. Projekts turpinājās divus mēnešus un kļuva par acīmredzama paradoksa taustāmo iemiesojumu: tika ieguldīts iespaidīgs resursu apjoms, lai mākslīgi izveidotu mežu sporta stadionā ‒ un tas tika darīts, lai liktu cilvēkiem aizdomāties par to, kas notiek turpat tuvējos dabiskajos mežos, kā arī par pasaules ekoloģisko situāciju kopumā. Kad mēs satikāmies Klāgenfurtē, jūs teicāt: “Man liekas, pienācis laiks izdarīt kaut ko tik paradoksālu, ka tas pārslēdz mūsu smadzenes citā domāšanas režīmā. Šis ir brīdis, kad mums jāpavērš notikumu gaita citā virzienā ‒ tāda ir šī pasākuma būtība.” Bet vai patiesībā nav jau par vēlu?
Cilvēkiem nekad nav par vēlu kaut ko darīt, taču svarīgi, lai kaut kas tiešām tiktu paveikts. Domāju, ka man jebkurai mākslai nepieciešams kaut kāds iemesls vai kaut kāda ideja, kas būtu tai pamatā. Citādi nav jēgas neko darīt. Lai ko tu mēģini pateikt, domai jāsasniedz kaut kāds mērķis. Kad es aizeju uz muzeju, es tur vienmēr redzu ļoti daudz, taču ir zināmas gleznas un skulptūras, kas mani uzrunā... Ja tās mani uzrunā, ja tās mani kaut kā saviļņo, tas ir viss, ko es mākslā meklēju. Ja cilvēki aizbrauc uz Klāgenfurti un saprot, ka skatās uz īstu mežu mākslīgā vidē, tas viņus var aizkustināt. Es vismaz ceru, ka tā notiek.
Mežs ir izņemts no savas normālās dzīves telpas. Man liekas svarīgi, lai cilvēki apsēstos un par to padomātu. Šis kontrasts ir būtisks, jo parasti, kad cilvēki domā par mežu, viņi pieņem, ka viss ir normāli ‒ viss ir tā, kā tam jābūt. Teiksim, man ir normāli iziet pastaigā pa parku, jo es tā esmu uzaudzis. Man ir pilnīgi normāli, ka ir parks, uz kuru var aiziet. Taču, kad jūs aizejat pastaigāties pa mežu, jūs parasti nedomājat par to, kas notiek ar pašu mežu. Vai tam pietiek ūdens? Reizēm jūs redzat mirušu koku; jums nav ne jausmas, kas tam noticis, bet jūs to ignorējat un vienkārši ejat tālāk.
Ar projektu FOR FOREST mēs gribējām cilvēkiem radīt priekšstatu par to, kas var notikt un kas notiek ar mežu tieši šobrīd. Mēs iznīcinām bioloģisko daudzveidību ar monokultūrām. Mēs saindējam augsni. Daudz kur jau pazūd bites un taureņi, un tā tālāk. Ja mēs tā turpināsim, no dabas paliks pāri vairs tikai zooloģiskais dārzs. Vajadzēs iet uz zoodārzu, lai paskatītos uz mežu.
Klauss Litmanis, FOR FOREST - Dabas nebeidzamais valdzinājums Klāgenfurtē, 2019, Klāgenfurtes Verterzē stadions, Austrija © Gerhards Maurers
Kā jums liekas, kas ir svarīgākais, ko cilvēki var mācīties no kokiem?
Būt tik pacietīgiem kā koki. Koks paliek tur, kur tas ir, un visas laika maiņas iet tam pāri. Un koks ir pacietīgs. Koks visu uztver nesatricināmā mierā un pielāgojas katrai situācijai. Domāju, ka cilvēkiem evolūcijas lietās jādara tāpat. Jāpielāgojas un jāmēģina palikt tik dabiskiem, cik vien iespējams.
Kāds, jūsuprāt, ir jūsu kā ainavu arhitekta galvenais pienākums?
Radīt vērtības, kas paliks vēl daudzām nākamajām paaudzēm.
Kā, jūsuprāt, mainījusies attieksme pret ainavu arhitektūru kopš tiem laikiem, kad jūs tikai sākāt darboties šajā jomā?
Man liekas, mainījies tas, ka senāk mēs bijām kaut kas līdzīgs dārzniekiem, un tagad mēs strādājam vienā komandā ar citiem. Mūsdienu pilsētplānošanas noteikumi diktē to, ka ainavu arhitekti iesaistās darbā jau no paša pirmā brīža. Un man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc, ka ainavu arhitekts nolasa zemi pilnīgi citādi nekā arhitekts. Ainavu arhitekts strādā ar zemi; arhitekts zemi izmanto. Bet tagad mēs esam partneri, un mums jābūt vienā līmenī.
Kādas ainavas jūs saviļņo visvairāk?
Lai cik krāšņa būtu vai nebūtu kāda ainava, visdziļākās emocionālās saknes katrā cilvēkā ir viņa dzimtās puses kalniem, smaržām un skaņām.
Kā topogrāfija iespaido to, kā mēs redzam, mijiedarbojamies un kustamies telpā? Vai ir kāda ķermeņa maņa ‒ redze, tauste, dzirde, kustība ‒, kas, izjūtot kādu vietu, darbojas visspēcīgāk?
Topogrāfijai ir liela ietekme un tā, protams, ietekmē to, kā mēs kustamies telpā, jo mēs taču esam piesaistīti pie zemes. Ja tavā priekšā ir kalns, tev tajā jākāpj. Ja tu nekāp, tad tu paliec, kur esi. Vispār es esmu cieši pārliecināts, ka ainava veido savus iemītniekus. Manā ainavu arhitekta darbā redze ir spēcīgākais no jutekļiem, kas darbojas, kad mēs saskaramies ar kādu vietu. Teiksim, es nevaru pieskarties ēnai, taču tās ceļš dienas gaitā ir ļoti nozīmīgs faktors, kad mēs plānojam savus projektus.
Eneas ainavu arhitektūras biroju izstāžu telpas. © Martin Ruetschi
Kā ainavas mērogi saistīti ar cilvēka ķermeņa mērogiem ‒ no istabas intīmās telpas līdz stadiona vai horizonta plašumiem?
Attiecības starp ainavu un ķermeni nosaka to, kā mēs uztveram pasauli.
Dabā var atrast pašas sarežģītākās un skaistākās krāsas, struktūras un arhitektūru. Vai ir kas tāds, ko jūs dabā neatrodat?
Pagaidām neesmu ar to saskāries. Es izvairos strādāt ar mākslīgiem materiāliem.
Jūs laika gaitā esat papildinājis Koku muzeju ar laikmetīgām skulptūrām. Kāpēc jums likās svarīgi veidot šo dialogu starp kokiem un laikmetīgo mākslu? Vai tiem ir kaut kas kopīgs?
Vienojošais faktors ir radīšana. Kokus rada daba, mākslu ‒ cilvēki. No otras puses, mēs kultivējam kokus un veidojam tos, sadarbojoties ar dabu, un mākslu rada cilvēki, kurus arī radījusi daba. Tā nu tas ir ‒ tātad mēs visi esam viens. Koku muzejā es pirmkārt vēlējos izcelt koku skaistumu un rosināt cilvēkos dziļākas pārdomas par dabu, pašiem par sevi un attiecībām starp šīm divām lietām. Man šis dialogs liekas svarīgs, lai mudinātu cilvēkus vairāk apzināties dabu, jo mēs taču esam daļa no tās.
Vai jūs piekrītat, ka māksla papildina cilvēces dabu?
Māksla ir absolūti nepieciešama, jo tā izsaka neizsakāmo. Bez tās mēs vienkārši nosmaktu.
Džeremijs Kretols, Astoņkājis, Enea Baummuseum. © Martin Ruetschi
Vai jūsuprāt dizains ir māksla vai zinātne?
Tā ir zinātnes māksla. Tas ir racionāla, funkcionāla satura emocionālais, jutekliskais ķermenis. Tāpat kā cilvēka ķermenis ir čaula visiem asinsvadiem un neiromediatoriem.
Vai pateicoties tam, ka Koku muzejā ir skulptūras, jūs uzskatāt sevi arī par mākslas kolekcionāru? Vai ir atšķirība starp laikmetīgās mākslas un koku kolekcionēšanu?
Es, protams, mīlu mākslu un daļu no darbiem paturu. Bet no lielas daļas es arī šķiros.
Ko jūs meklējat mākslā? Vai jūs meklējat kaut kādas sakarības ar jūsu paša personīgo pieredzi? Vai varbūt intelektuālu izaicinājumu? Ko jums nozīmē māksla?
Es meklēju ideju, maniem uzskatiem tuvu pārliecību, kas izteikta emocionālā, saviļņojošā veidā.
Vai jūs personīgi pazīstat vai esat pazinis visus māksliniekus, kuru darbus esat izvēlējies Koku muzejam? Vai jums vienmēr šķitis nepieciešams saprast, kas slēpjas aiz katra mākslas darba?
Es tik tiešām personīgi pazīstu dažus no viņiem. Runājot par mākslas izprašanu, es negribu rakties pārāk dziļi, taču darbam manī jāraisa vismaz kaut kāds pārdzīvojums. Es neciešu, ja man vienkārši pūš miglu acīs. Māksla, ko es izvēlos, kaut kādā veidā atspoguļo manu dzīves, darba un dabas filozofiju un attiecības starp šīm trim jomām. Pirmkārt un galvenokārt darbiem, tāpat, kā maniem dārziem, jābūt nevis vienkāršai dekorācijai, bet neatņemamai dzīves sastāvdaļai.
Es reiz runāju par mākslu un dabu ar britu mākslinieku Toniju Kregu, un viņš sacīja: “Mēs vēl esam miljards gadu no spējas radīt kaut ko tik skaistu un tik sarežģītu. Brīnums, ka mēs vispār protam kaut ko radīt, taču ar dabu mēs nevaram sacensties. Mēs varam tikai apgūt dažas no vienkāršākajām stratēģijām un atdarināt tās.” Vai jūs piekrītat?
Vai tad mēs neesam daļa no dabas un tādējādi jau iesaistīti šajā procesā?
Vai jūs uzskatāt, ka mākslai vienmēr nepieciešams skatītājs, kāds, kas uz to skatās?
Māksla bez skatītāja ir kā kliedziens tukšumā. Bet vai nav arī tā, ka dziesma, kas dziedāta no tīrām emocijām, ne klausītāju ausīm, ir pati tīrākā?
Klēra Morgana, Pāri manam līķim. © Klēra Morgana
Patlaban māksla ir visur. Sociālie mediji ir pilni ar mākslu. Gandrīz visi apmeklē muzejus, izstāžu atklāšanas, biennāles, mākslas meses un, mazākais, iegādājas plakātu. Māksla tagad ir modē. Taču cik spēcīga ir pašas mākslas balss mūsu sabiedrībā? Vai jums liekas, ka mākslai ir vara cilvēkos kaut ko mainīt?
Par nožēlu lielajam vairumam tā paliks tikai īsa ielūkošanās iespējamībā. Sociālie mediji nav ne dzīve, ne realitāte; tas, ka tu kaut kur aizej, nenozīmē, ka tu tur esi. Biennāles un mākslas meses prasa milzīgu zināšanu daudzumu un ir grandioza iespaidu gūzma. Ja tu tur kaut ko iegādājies, tad tu piederi pie tā 1 %. Ja māksla vēlas iegūt varu cilvēkos kaut ko mainīt, tai jābūt daļai no cilvēkiem. Tā jāmāca, jāskaidro un jādzīvo, tā jānes cilvēkiem. Tai jārada darbi, kas atbild uz sava laika jautājumiem vai uzdod īstos jautājumus nākotnei.
Daudzi ievērojami mākslinieki/kinorežisori/mūziķi jau pirms daudziem gadiem sāka runāt par klimata pārmaiņām. Taču nevienam nav izdevies atstāt ik spēcīgu iespaidu tik īsā laikā kā Grētai Tunbergai. Kāpēc tā?
Grēta dara divas lietas, kas nodrošinājušas viņas panākumus. Viņa izslēdz no vienādojuma medijus, tādus kā kino, mūzika un tā tālāk, un tāpēc var runāt, ieliekot savos vārdos skaidru, nepārprotamu domu, ko nav iespējams iztulkot nekā citādi. Otrkārt, viņa izslēdz “jā, bet” faktoru. Es zinu, ka smēķēt ir slikti, bet tas man nekaitēs, jo es nesmēķēju daudz. Es zinu, ka lidot ir slikti, bet es to daru tikai vienreiz gadā, jo man nav laika. Bet, bet, bet... Fakti kļūst bezjēdzīgi, ja mēs pievienojam šo “bet”. Viņa izsvītro “bet”. Galu galā, nav jau svarīgi, kurš šajā jautājumā guvis lielākos panākumus ‒ arī visu viņas priekšgājēju veikums bijis nepieciešams.
Vai jūs kādreiz esat vēlējies izmēģināt vīziju meklējumu rituālu?
Nē. Bet man ļoti patīk ēst, tāpēc katru janvāri es dodos uz kādu uztura retrītu, kur ēdu maz ‒ vismaz cenšos. Lanzerhofas veselības centrā ir teicama programma; tas arī ir viens no mūsu projektiem.
Ko jums nozīmē dzīvības koka metafora?
Man tas ir skābeklis un augļi, ko koki mums dāvā. Tas ir dzivības koks, un cilvēkiem to vajadzētu saprast.
Ja jums vajadzētu iztēloties savu kolekciju kā skaņdarbu ‒ kas tā būtu par mūziku?
Vivaldi “Gadalaiki”.
