Māksliniekam nav jādara tas pats, kas reklāmai. Mākslinieka kliedziens ir domāts tiem, kas viņu saprot. Protams, institūcijas – galerijas un muzeji var mākslinieku pasniegt tā, lai viņš skanētu skaļāk. Bet tā nav mākslinieka darīšana. Tomēr viņam jābūt līmenī, lai kāds viņu reklamētu.
Bieži izstādes tiek reklamētas ar skaļiem saukļiem, skandalozām ziņām, skatītājus mēģina ieinteresēt ar ārpus konteksta izceltām šokējošam detaļām. Mākslu saista ar slavu un naudu. Vai tā nav mānīšanās – jo, kad aizej uz izstādi, redzi, ka māksla nav par to. Māksla ir pavisam par ko citu.
Man šķiet, ka mākslai ir milzīgs potenciāls. Un mākslinieki, protams, ir spējīgi šo potenciālu izmantot. Tas ir ļoti jaudīgs ierocis. Parastam pilsonim ir kaut kāds darbs, atalgojums par to un atpūta. Varbūt vēl kāda aizraušanās starp darbu un atpūtu. Tas ir viss. Mākslinieks var šo buržuāzisko pasauli sagraut – ne tādā ziņā, ka apmānīt – pārdot gleznu par pārāk augstu cenu vai tamlīdzīgi, nē. Mākslinieks var tā sajaukt pasauli, ka likt aizdomāties – kur es vispār eju? Kādēļ es strādāju – lai atpūstos, vai atpūšos, lai iztērētu naudu? Māksliniekam ir šī atslēdziņa, kas pagriež cilvēka smadzenes. Kurators vai kāds cits cilvēks nevar to izdarīt. Televīzija – jā, bet tā izklaidē. Mākslinieks ir spējīgs uz kaut ko vairāk.
