Foto

Pēteris Bankovskis: Pielikums “Survival Kit 6” kontekstam

Pēteris Bankovskis
08/09/2014

“Latvijas mazās enciklopēdijas” 1. sējumā (1967) lasām, ka “Boļševička” ir tekstilkombināts Rīgā. Tas noorganizēts 1940. gadā, pārveidojot akciju sabiedrības “Latvijas kokvilna” fabriku puszīda, kokvilnas un linu audumu ražošanai. Kā jau padomju laikos ierasts, īpaši akcentēts, ka buržuāziskās Latvijas laikā uzņēmumā bijuši slikti darba apstākļi, un tas aktivizējis strādniekus revolucionārai cīņai. Jau 1927. gadā fabrikā sākušas darboties Latvijas komunistiskās partijas, komjaunatnes un Sarkanās Palīdzības šūniņas. No 1928. gada līdz 1931. gadam aktīvisti latviešu un krievu valodā uz hektogrāfa nelegāli pavairojuši savu izdevumu – žurnālu “Bufalietis”. 1928. gadā fabrikā sarīkots sešu nedēļas ilgs streiks. Savukārt 1940. gadā, jau drīz pēc noorganizēšanas, “Boļševičkā” izraisījās pirmā pirmsoktobra sociālistiskā sacensība* Latvijā. 

Droši vien ir diezgan daudz mūsdienu cilvēku, kam nav ne jausmas, ko nozīmē vārds “Boļševička”. Kāds varbūt zinās, ka tā arī mūsdienās sauc milzīgu šūšanas fabriku Maskavā vai, sacīsim, nelielu viesnīcu Permā. Tomēr nosaukums prasās pēc tulkojuma no krievu valodas, un tulkojums ir – sieviete, Krievijas sociāldemokrātiskās partijas kreisi komunistiskā novirziena biedre vai vismaz piekritēja, vienvārdsakot – lieliniece. Skaidrs, ka šāds nosaukums labi atbilda PSRS tekstila un šūšanas uzņēmumiem, kur, zināms, pārsvarā strādāja sievietes. 


Survival Kit 6 izstādes atklāšana “Boļševičkā”. Foto: Didzis Grodzs, no Survival Kit 6 arhīva 

Tagad pievērsīsimies “Bufalietim”. Ne tā saturam, bet nosaukumam. Vēstures doktora Andra Caunes grāmatas “Rīgas Ziemeļu priekšpilsēta pirms 100 gadiem” (2009) 70. un 71. lapaspusē rodams, šķiet, labākais ieskats tajā, kā 1912. gadā neapbūvētajā teritorijā starp Ganību dambi un Sarkandaugavas pieteku – Otera grāvi uzradās skaistās, savam laikam supermodernās ādu un apavu fabrikas “Buffalo” ēkas; paskaidrots arī, kāds iemesls Latvijas apstākļiem samērā neparastajam fabrikas nosaukumam. Fabrika, kas pirms Pirmā pasaules kara bija ievērojami liela – tajā strādāja ap 2000 cilvēku, tāpat kā gandrīz visas Rīgas rūpnīcas 1915. gadā tika “evakuēta” uz Iekškrieviju, un izlaupītie cehi palika tikpat tukši, kādi tie ir tagad. Nodibinoties Latvijas valstij, 1922. gadā brāļi Hofi tur nodibināja tekstilrūpniecības uzņēmumu, savai akciju sabiedrībai saglabājot līdzšinējo nosaukumu, tikai izmetot vienu burtu “f”. Neraugoties uz “Latvijas mazajā enciklopēdijā” minētajām šūniņām, streikiem un hektografētajiem pagrīdes izdevumiem, uzņēmums lēni, bet labi attīstījās. Tomēr 1938. gadā, realizējoties Ulmaņa laiku ekonomiskajai politikai, tā akcijas nopirka Latvijas Kreditbanka, un tas pārtapa par valsts akciju sabiedrību “Latvijas kokvilna”. Tālākais jau bija likumsakarīgs – ienākot krieviem, uzņēmumu “noorganizēja”, respektīvi, nacionalizēja, pārdēvēja, un vēlāk – 1975. gadā – iekļāva kokvilnas izstrādājumu ražošanas apvienībā “Rīgas manufaktūra”. Atjaunojoties Latvijas valstiskumam, rūpnīca, kā daudzas citas, piedzīvoja skumīgu galu un tagad kaut kādu manipulāciju rezultātā ir nonākusi Rietumu Bankas īpašumā. 

Elegantajā ēkā nu ir gana telpu, lai sarīkotu, piemēram, laikmetīgās mākslas izstādi, bet teritorijas daļā, kur savulaik bija “Bufalo” strādnieču ģimenes dārziņu kolonija (1927. gadā tur bija 186 dārziņi), vērojamas Otera (Ūdra) grāvja paliekas, dažādu mazāka izmēra rūpniecisku būvju drupas un būvgruži. 


Survival Kit 6 izstādes atklāšana “Boļševičkā”. Foto: Didzis Grodzs, no Survival Kit 6 arhīva 

Survival Kit, kā raksta pasākuma organizatori – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs – jau sesto gadu “rosina sabiedrību reaģēt uz pārmaiņām mūsdienu pasaulē un pārdomāt dažādas izdzīvošanas stratēģijas”. Darbošanās neizmantotās industriālās, t.s. degradētās teritorijās šim festivālam piestāv. Gribētos gan, lai, reaģējot uz pārmaiņām, kuratori un mākslinieki reaģētu arī uz pārmaiņām, ko laika plūdums bagātīgi nodrošina katras norises vietai. Proti, ja Survival Kit ir nopietns pasākums, kura ietvaros mākslinieki patiešām mēģina kaut ko aptvert, saprast, pārdomāt un rosināt, nebūt slikti iedziļināties kontekstos. 

Viens tāds konteksts ir brāļi Hofi, ko piemin gan vēsturnieks Andris Caune, gan “Boļševičkai” veltītā šķirkļa autori tā sauktajā Belokoņa enciklopēdijā (“Latvijas Enciklopēdijas 1. sējums, kas klajā laists Valērija Belokoņa izdevniecībā 2002. gadā), toties vispār nemin padomju laika izdevumi. 

No Marinas Hofas atmiņām uzzinām, ka viņas tēvs Jakobs Hofs cēlies no samērā nabadzīgas ebreju daudzbērnu ģimenes tagadējā Igaunijā, dzimis 1891. gadā, atklājis sevī uzņēmēja gēnu un izsities ļaudīs. Pēc Pirmā pasaules kara jukām vairāki Hofu ģimenes pārstāvji nonākuši Latvijā. 1935. gada jūlijā, kad Jakobs lepni un grezni precējies Jelgavā – citkārtējā grāfu Mēdemu villā – viņam un brāļiem piederējusi gan šī lieliskā ēka, gan vairākas rūpnīcas, gan šaursliežu dzelzceļi, gan Rīgas Starptautiskā banka un vēl šis un tas. Profesors Benjamins Siefs raksta, ka brāļiem piederēja divi lieli rūpniecības uzņēmumi: Hofa linu pārstrādes rūpnīca Mītavā un “Bufalo” Rīgā. Pirmajā bija nodarbināti kādi 1000 strādnieki, bet otrajā – ap 600. Septiņdesmit procentus produkcijas uzņēmumi eksportēja. Benjamins Siefs nekautrējas brāļus Hofus nodēvēt par “Latvijas Rokfelleriem”. (Vairāk var palasīt – Jews in the Economic Life of Latvia, by Professor Dr. Benjamin Sieff. In: The Jews in Latvia. Editor Mendel Bobe. Tel Aviv, 1971.)

Jakobs Hofs ar ģimeni dzīvoja atbilstoši savam “Rokfelleru” statusam. Trīsdesmito gadu vidū bagātais fabrikants nopirka citkārtējo A. Valtera savrupmāju Ganību dambī 5, kas celta 1899. gadā pēc vācbaltu inženiera Edmunda fon Trompovska projekta. Bernharda Presa grāmatā par ebreju iznīcināšanu Latvijā lasām: “Brāļi Hofi bija Latvijā labi pazīstami rūpnieki. (..) Gadus piecus Hofi vadīja bezrūpīgu dzīvi savā patriciešu namā Ganību dambī. Kad PSRS anektēja Latviju, viņi bija spiesti pārcelties uz nelielu villu Rīgas skaistajā priekšpilsētā Mežaparkā. 1941. gada jūlija sākumā SS apcietināja Jakobu Hofu.” 

Yad Vashem interneta resursos atrodamajā Šoa upuru centrālajā datu bāzē ir ziņas, ka Jakobs Hofs nogalināts 1941. gadā (meita Marina anketā norāda, ka tas, iespējams, noticis Biķernieku mežā), bojā gājis arī viņa brālis Daniels Hofs. 

Jakoba sieva Eva Hofa un bērni – piecgadīgā Marina un divgadīgais Leonards – izdzīvoja, lielā mērā pateicoties saviem glābējiem: vispirms kāda Rīgas katoļu klostera mūķenēm, tad latvietim Georgam Celmraugam un viņa sievai, igaunietei Annai. 

Laiki mainās, izdzīvošanas stratēģijas arī. Hofu ģimenes “patriciešu” namā Ganību dambī 5 tagad atrodas Ķīnas Tautas Republikas vēstniecība un konsulārā nodaļa. Jakobam Hofam savulaik piederējušajā fabrikā uz brīdi var iepazīties ar Survival Kit 6 festivāla izstādi. Turpat netālu, pār ielai, teritorijā, kur patlaban rosās dažādas firmiņas, pirms Otrā pasaules kara darbojās k/s “L. Neiburgs un Ko” kokzāģētava.

*Sociālistiskā sacensība ir komunisma celtniecības metode, kas dibināta uz darbaļaužu masu radošās iniciatīvas, kolektīvisma, biedriskas savstarpējas palīdzības vispusīgu attīstību un pieredzes apmaiņu darba procesā. Sociālistiskās sacensības izcelšanās un attīstības objektīvais pamats ir ražošanas līdzekļu sabiedriskais īpašums, šķiru ekspluatācijas likvidēšana un darbaļaužu plānveidīgā kopīgā sadarbība ražošanas procesā, viņu materiālā ieinteresētība sava darba rezultātos. (Latvijas mazā enciklopēdija, 3. sējums. – R.: izdevniecība ”Zinātne”, 1970. – 381. lpp.)