Īstermiņa un ilgtermiņa risinājumi 0

Pārdomas par projektu telpu “427” un mākslinieku vadītām telpām Rīgā, kā arī daži viedokļi no malas

Tomass Pārups
12/02/2018

Titulbildē redzama projektu telpa “Galerija 427”, kura pēdējā laikā uzmanību izpelnījusies ne tikai ar organizētajām izstādēm, bet ar ziedojumu vākšanas kampaņu. Vēl nesen šī telpa savu darbību nodrošināja, balstoties uz Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirto finansējumu. Taču, noslēdzoties pēdējam Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammu konkursam, vizuālās mākslas ekspertu komisija nolēma to finansiāli neatbalstīt. Tālab izstāžu telpas vadītājs, mākslinieks un kurators Kaspars Groševs, aicināja domubiedrus un entuziastus ziedot naudu tās turpmākai darbībai, rosinot gan atbalstu, gan pārdomas par šo situāciju kā tādu.

Sekojot līdzi notikumu gaitai, atliek secināt, ka visas iesaistītās personas nostādītas neērtā un problemātiskā pozīcijā. Neformālā sarunā ar vienu no mākslas ekspertu komisijas locekļiem – mākslinieku Ivaru Drulli – uzklausīju vairākus argumentus, kas aptuveni iezīmēja iemeslus “427” neatbalstīšanai. Viens no tiem – nespēja piesaistīt līdzfinansējumu. 

Šis gadījums izraisa virkni jautājumu par to, kāda varētu būt ne tikai “427” nākotne, bet arī mākslinieku vadītu telpu perspektīvas Rīgā. Zudusi ilūzija, ka šādas telpas, kas sauc sevi par galerijām, var mierīgi un savrupi īstenot savu māksliniecisko programmu, nepiesaistot finansējumu papildus valsts grantiem. “427” regulārie un neregulārie apmeklētāji ziedojuši savus līdzekļus, lai novērstu tās slēgšanu, pierādot, ka viņiem kā skatītājiem šī telpa ir vajadzīga. Tomēr tas ir tikai īstermiņa risinājums.

Abstrahējoties no vispārējā sašutuma, kļūst skaidrs, ka šādās situācijās ir viegli pieslieties vienam vai otram viedoklim, bārstoties ar pārmetumiem un nesniedzot problēmai jelkādu risinājumu. Visticamāk nosacīta patiesība meklējama kaut kur pa vidu. Iespējams, mākslas ekspertu komisijas lēmums izriet no “427” auditorijas jeb tās šķietamā trūkuma. No tā, ka daudzi potenciāli izstāžu apmeklētāji varētu justies neiesaistīti “427” auditorijā.

Viena no Valsts Kultūrkapitāla fonda ekspertu komisijas loceklēm – mākslas zinātniece Astrīda Rogule – uzsver nepieciešamību pēc aktīvākas darbības: "Mākslas ekspertu komisijas lēmums "427" nepiešķirt finansējumu, manuprāt, būtu uztverams kā aicinājums strādāt ar lielāku atdevi. Ekspertiem šādus lēmumus allaž ir smagi pieņemt, taču vienmēr izvēršam plašu diskusiju, īpaši šādos gadījumos. Tas nenozīmē, ka šī izstāžu telpa ir izkritusi no Valsts Kultūrkapitāla fonda redzesloka. Šoreiz, salīdzinot to ar citiem projektu pieteikumiem, bijām spiesti pieņemt lēmumu par labu iniciatīvām, kas strādā aktīvāk, iesaistot arī vietējos māksliniekus. 

Tomēr šāda projektu telpa, ar mainīgu regularitāti organizējot pasākumus – izglītības progammas, lekcijas un ko tik vēl ne, nebūtu pelnījusi tikt norakstīta kā mazsvarīga laikmetīgās mākslas procesu sastāvdaļa. Atgādināšu, ka “427” piesaista salīdzinoši šauru, bet specifisku auditoriju. Tas nenozīmē, ka tā ir margināla, jo tās pastāvēšana tikai paplašina mākslas skatītāju un interesentu loku Rīgā. Daļa cilvēku, kas dodas uz izstādēm un pasākumiem telpās kā “427” un mākslinieces Maijas Kurševas vadītajā “Low”, iespējams, nelabprāt apmeklē muzejus, jauniešu klubiņus un visāda veida sabiedrību izglītojošus pasākumus. Viņi nāk skatīties uz laikmetīgo mākslu bez institucionāliem papildinājumiem. Šī un citas mākslinieku vadītas telpas ir svarīgs virzītājspēks, kas ļauj vietējai laikmetīgās mākslas ainai kļūt aktīvākai un neizbēgami arī dažādākai.

Kopumā šādas telpas var uztvert kā savdabīgus pieturas punktus pilsētas laikmetīgās mākslas dzīvē, bet būtu jāņem vērā, ka to pastāvēšana nodrošina alternatīvas lielāka mēroga mākslas institūciju piedāvājumam. Rīgā projektu telpas un jaunas galerijas, it īpaši “427”, izceļas ar perspektīvu vietējo un ārzemju mākslinieku izstāžu organizēšanu, nefokusējoties vien uz skaļiem vārdiem. Tie ir vārdi, kas līdz Rīgai nenokļūtu, ja šī telpa nepastāvētu. Tās identitāte vairāku gadu laikā veidojusies, strādājot ar vietējo un kaimiņvalstu māksliniekiem, teorētiķiem un literātiem, kā arī piedāvājot vietu brīvai mākslinieciskai pašizpausmei. 2016. gada sākumā notika grupas izstāde “Joy and Mirror. Ostas pilsēta”, nelielajā galerijā apvienojot desmit lietuviešu autoru darbus. Pagājušogad programmu lielākoties aizpildīja jaunu latviešu un ārvalstīs strādājošu mākslinieku personālizstādes – tostarp irāņa Miraka Džamala un lietuvieša Viteņa Buroka personālizstādes, kā arī vietējā mākslinieku grupējuma “GolfClayderman” performanču cikls.

Tādēļ būtu jāatmet arguments par “427” nespēju strādāt ar plašu auditoriju. Galu galā intriģējošākais šāda veida telpās ir to atrašanās nedaudz nomaļus citiem laikmetīgās mākslas procesiem. Mākslinieku vadītas telpas ir sava veida domubiedru kopas, un “427” nav pat noslēgta no publikas. Neviens neapšauba to, ka vajadzētu, piemēram, organizēt eksperimentālus, uz specifisku auditoriju orientētus mūzikas koncertus, kurus nereti apmeklē tikai pāris desmit cilvēku. Turpretī laikmetīgajai mākslai, precīzāk sakot, telpām, kurās tā tiek izstādīta, nez kāpēc jātiecas iesaistīt pēc iespējas lielākus pūļus. Var jau apzvanīt skolas un organizēt skolēnu ekskursijas, bet šaubos, vai tam vajadzētu būt piespiedu kārtas nosacījumam, kas ļautu izvērtēt attiecīgās galerijas kvalitāti.

Latvijā starp vārdiem “galerija” un “komercstruktūra” joprojām tiek vilkta vienlīdzības zīme. Kaspara Groševa “Galerija 427” un Maijas Kurševas “Low” ar šo vārdu it kā koķetē, nepārstāvot konkrētus māksliniekus un nenodarbojoties ar regulāru mākslas darbu pārdošanu. Taču no šī vārda svara un līdzi nestajām konotācijām nav iespējams izvairīties. Savā ziņā jaunās mākslas telpas nonāk tieši tādā pašā pozīcijā kā pārējās Rīgas galerijas, kurām arī nepieciešams atbalsts. Te varētu teikt, ka “427” problēma izriet no vietējā mākslas tirgus neesamības, kā rezultātā jaunajām galerijām ir nepieciešams valsts atbalsts. 

Taču “427” pozicionējas kā nekomerciāla laikmetīgās mākslas galerija. Iesaistīšanās aktīvajā mākslas tirgū neietilpst tās specifikā. Vārds “nekomerciāls” nebūtu traktējams kā “anti-komerciāls”. Nekomerciāla galerija nevis atsakās no komerciālas darbības, bet neuztver to kā vienu no svarīgākajiem savas darbības mērķiem. 

“Darbus var nopirkt, ja kādu tas interesē, bet tas nav mūsu primārais un pat ne sekundārais nodoms”, saka Kaspars Groševs. To varētu salīdzināt ar ārzemēs sastopamiem piemēriem. Mākslinieku vadītā telpa “1857”, kas atrodas Oslo, arī sevi pozicionē kā nekomerciālu galeriju, tieši tāpēc, ka komercdarbība nav galeristu primārais nodoms. Šo mākslinieku vadīto telpu finansē valsts. Savukārt Parīzes galerijā “Shanaynay” jebkurš interesents var iegādāties mākslas darbus, bet tās pastāvēšanu nodrošina ikgadējs ziedojumu vākšanas pasākums.  

Galerijas “Māksla XO” vadītāja Ilze Žeivate uzskata, ka nebūtu pārmērīgi jāuzsver “427” mākslinieku vadītās telpas statusu: “Mākslinieks, atverot savu galeriju, automātiski nonāk galerista statusā un ir spiests rēķināties gan ar šīs profesijas nesto gandarījumu, gan blaknēm. Galerista profesija pieprasa ne tikai daudz ideju, bet arī daudz darbu un spējas piesaistīt finansējumu. “427” ir laba galerija ar interesantu izstāžu programmu. Un tā kā dzīvojam maza mākslas tirgus realitātē, bez Kultūrkapitāla fonda atbalsta šādām iniciatīvām ir gandrīz neiespējami pastāvēt.”

Pārmetums par nespēju piesaistīt līdzfinansējumu arī pirmajā brīdī šķiet visai argumentēts un saprotams. Tomēr, ja paskatāmies uz nule kā izsludināto Rīgas radošo kvartālu attīstības konkursu, kuram atvēlēti vien desmit tūkstoši eiro, tas arī sāk likties neapdomāts un smieklīgs. Atliek domāt, ka vienīgais iespējamais līdzfinansējuma piesaistes veids ir privātu sponsoru ieguldījumi vai, kā varēja novērot pēdējo nedēļu laikā, pūļa ziedojumi. 

Galerijas “Alma” vadītāja Astrīda Riņķe situāciju komentē sekojoši: “Galeriju “427” varēja atbalstīt kaut vai simboliski, šādā veidā norādot uz alternatīvu galeriju nepieciešamību Rīgā. Šādām galerijām ir jābūt, jo tās veido svarīgu segmentu vietējās laikmetīgās mākslas ainā. Tie ir talantīgi cilvēki un viņus ir jāatbalsta. Taču bez mērķtiecīga un aktīva darba neviena iniciatīva nespēj izdzīvot ilgtermiņā. Brīva attieksme ir apsveicama, bet jebkurai galerijai sava pozīcija ir jāpierāda. Ar reālu darbu. Tas, ka galerija piesaista ārzemju māksliniekus, ir apsveicami, bet tas ir diezgan viegls ceļš.” 

Galeriste Alise Careva, kura pagājušogad atvēra savu galeriju “Careva Contemporary” Baznīcas ielā 9-11, uz situāciju lūkojas mazliet citādāk: “Neatkarīgas mākslinieku vadītas mākslas telpas un jaunas galerijas ir nepieciešamas jebkurā valstī, it īpaši mazā un jaunā valstī kā Latvija. Manuprāt, finansējuma atteikšana galerijai “427” demonstrē stagnāciju, kas valstiskā līmenī ir Latvijas kultūras jomas lēmēju kliķes prātos.”

Stagnācija, manuprāt, draud, ja šādas telpas atsakās atbalstīt vien tāpēc, ka to darbība neiekļaujas formālos pieprasījumos. Es pieņemu, ka galerijas regulārie apmeklētāji tiktu iepriecināti, ja “427” vienmēr strādātu savā norādītajā darbalaikā un var jau galerijas izstādēm pārmest visu ko, balstoties uz personīgo gaumi. Pašai iniciatīvai – savrupu un vieglprātīgu darbību salīdzinājumā ar citām Rīgas galerijām. Tomēr nevar noliegt, ka mākslinieku vadītu telpu un nekomerciālo galeriju Rīgā nav daudz. Tā kā šīs galerijas nav nedz valstiskas institūcijas, nedz mākslas saloni, kuri savu darbību nodrošina ar mākslas darbu pārdošanu, mākslas ekspertu komisijas lēmums galerijai nepiešķirt finansējumu apdraud cerības uz šādu iniciatīvu turpmāko attīstību. Skaidrs, ka katram ir savas prioritātes un uzskati par to, kas ir laba māksla un uzmanības vērta mākslinieciskā darbība. Un nav šaubu, ka čaklums nereti atmaksājas.

Gala rezultātā ziedojumu kampaņa izdevās. No desmit tūkstošu dolāru mērķa tika saziedoti vairāk nekā astoņi tūkstoši. Tādēļ aicinātu Valsts Kultūrkapitāla fonda ekspertu komisiju lūkoties arī uz sabiedrības vēlmēm – ja šāda galerija plašai auditorijai nebūtu vajadzīga, visticamāk saziedotie līdzekļi nebūtu sasnieguši tik vērienīgu summu.  

Ir svarīgi pieminēt arī mākslinieces un galerijas “Low” vadītājas Maijas Kurševas teikto: “Es ceru, ka visa šī ķeza, kuras gaitā neizpratne, skumjas un nogurums pakāpeniski nomainījās uz prieku, pateicību un uzņēmību, “427” komandai dos apliecinājumu tam, ka viņu darbu novērtē. Domubiedru sagrupēšanās, kā rezultātā vari nomaksāt īri, tomēr ir kaut kas reāls. Galerijas “427” atbalsta akcija ir labs signāls tam, ka neliela cilvēku grupa var vienoties kopīgai lietai un mājiens ar slotas kātu tiem VKKF vizuālās mākslas nozares ekspertiem, kuri nenovērtē šo dzīvo mākslas procesu, kas Rīgu padara kaut nedaudz ciešamāku. Jā, jā, es zinu – nauda mērķprogrammā ir tik, cik ir, un tās ir par maz, lai atbalstītu visus.”