(Fragments.) George Grosz - “Daum” Marries her Pedantic Automaton “George” 1920

Mākslas dienasgrāmata 2018. 9. Visi ir miruši (bet dažu labu no vēl dzīvajiem gribētos nosūtīt uz elli) 0

Kirils Kobrins
18/09/2018

2018. gada 2. augusts 

Atkal Londona un atkal Tate BritainSavādi, bet pēdējos gados vecajā Tate esmu biežāk nekā jaunajā, lai gan attālums no tās vietas, kur mitinos, ir tāds pats, plus Tate Modern it kā ir cool, un tur ir jauns korpuss, vienkārši ģeniāls. Lieliska vieta. Un tomēr. Vispār tas liecina par kaut ko manī pašā, manā iekšējā transformācijā. Jā, līdz ar vecumu tu pakāpeniski novirzi savas uzmanības prožektoru – tagad jau ne prožektoru, bet staru, teju vai stariņu – arvien tālāk un tālāk atpakaļ, kamēr neatduries pret robežu, kuras šķērsošanai vajadzīgi spēki un laiks, bet šo abu parasti ir maz. Jā, jo vecāks, jo ciešāk tu iemūrējies noteiktās estētiski tuvā un vēsturiski pieņemamā, tas ir, bez īpašas piepūles pieņemamā, robežās. Te jāpaskaidro.

Staigāju ap savu grāmatu skapjiem Londonā, prātodams, kuras gan no tām šajā reizē paķert līdzi uz Rīgu. Pamazām pārvācu bibliotēku uz savu dzīvokli, uzreiz pasūtīt konteineru negribas, un pagaidām arī nav vietas, kur tās grāmatas likt. Tā nu katru reizi iemetu kādu pusduci sējumiņu čemodānā. Uz šo brīdī esmu pārvedis to, kas aktuāls un vajadzīgs it kā “darbam”, tomēr, sēdēdams Grīziņkalna sirdī, sapņoju par ko tādu, kas palicis tur, tālu, uz salas. Tā mēdz gadīties. Vienmēr un visiem, un ne tikai grāmatu sakarā. Tādēļ tagad nolēmu: paņemšu tikai patiešām interesanto, nelasīto, kas nav iekļuvis personīgā “aktuālā” vai “darbam vajadzīgā” kārtā. Bet tam nepieciešams saprast jēdziena “interesants” nozīmi man pašam, lūk, šajā brīdī, 2018. gada 2. augustā.  Tamdēļ jāpaklejo gar plauktiem, jāslīd ar skatienu pār grāmatu muguriņām, dažas jāpārcilā rokās, taču galvenais – nevērt grāmatas vaļā, vienīgi jādomā par tām – turklāt noteikta vēsturiskā perioda, kulturālās piederības un manas personiskās vēstures kategorijās. Un, lūk, kas sanāk. Teiksim, viss antīkais – Vergīlijs, Petronijs, Katulls, Plūtarhs, cienījamais Platons ar Aristoteli, mīļais sīkumu stāstnieks Auls Gellijs – nopirkts agrākā un vēlākā jaunībā. Apvāršņi tolaik bija daudz tālāki, laika priekšā papilnam, likās, ka izlasīt var visu vai gandrīz visu, turklāt – mēs taču esam nopietni ļaudis, vai ne tā? – jālasa atbilstoši sistēmai, hronoloģiski virzoties no senatnes uz mūsu laikiem.  Skaidrs, ka no tā nekas lāgā nesanāca un nevarēja sanākt. Apulēju ar Petroniju, to pašu Aulu Gelliju aiz ziņkāres (un dažādu neliterāras dabas apsvērumu dēļ) vēl paspēju aprīt, kad grāmatas varēja aprīt, nevis lasīt, bet ar citām neizdevās. Pārējās vai nu tika pieskaitītās pie “vajadzīgajām” – manām tāreizējām viduslaiku studiju vajadzībām gan Vergīliju nācās apgūt, gan pat šo to no Aristoteļa, nemaz nerunājot par Plūtarhu – vai nu tā arī stāv ar mēmu pārmetumu. Sak, kas gan tu esi, Kobrin? Vai tev nav kauns? Kauns. Taču runa ir par to, ka apvārsnis kļūst tuvāks un debesis tuvākas, kā to dziedājis mēs jau zinām, kas. Bet perspektīvā vairs ne tik tālais niriens tumšajā Nekā atvarā entuziasmu nelasītā Senekas vai Aristofana sakarā atvirza maliņā. To var, protams, imitēt, bet kādēļ gan? Tam var likt parādīties, entuziasmam, dzemdēt to mokās, taču mokas jau vairs ne tik ļoti kārojas. Patiesībā tieši tāds pats stāsts ir arī ar citu literatūru, apmēram līdz Voltēram, – ar nelieliem, protams, izņēmumiem, tiem kas vistuvākie, kas cauri kapilāriem izgājuši caur manu mentālo miesu. Jā, protams, Monteņs. Un tā nu viņš arī kā pirmais veica svinīgo pārcelšanos uz Grīziņkalnu. 

Bet tālāk, sākot ar Ludviķa XV un Frīdriha Lielā valdīšanas laikiem, seko patiešām interesantais un pat daudz kas nelasītais, beidzoties apmēram pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, sešdesmito sākumā ar Nabokova pēdējo lielisko romānu un vēl ne līdz galam gurdenajiem Borhesa stāstiem. Un, protams, te atkal ir izņēmumi, ko pārstāv tā paša konteinera pasažieri, kas no Londonas ieradās Rīgā pašā 2018. gada februāra sākumā:  Leons Bogdanovs, Zēbalds, Kalaso, vēl šis tas, taču pavisam nedaudz. Taču starplaikā, starp Apgaismību un modernismu, es palikšu laikam jau uz visiem laikiem. Tas ir “manējais”, turklāt pat sīkās detaļās, nevajadzīgos sīkumos u.tml. Kāpēc? Grūti pateikt, nu nē, viegli, vienīgi precizēt nav viegli. Bet ja vispār, tad aptuveni šādi: šis ir periods, kad parādījās un attīstījās tas, ar ko un kurā – ar savu apziņu, ieradumiem un pat jūtām un emocijām – dzīvoju. Teiksim, ar Ruso (nosacīti) man ne pārāk, bet ar Rablē tieši otrādi. Stendāla dienasgrāmatas un vēstules esmu lasījis un pārlasījis vairākas reizes; bet, lūk, de Sevinjē kundzes epistolāriju ne. Tik daudzus gadus esmu sapņojis iegrimt Pipsa dienasgrāmatās, un kas gan no tā sanācis? Nopirku samērā nesen, paknābāju un noliku plauktiņā. Taču tieši tāpat ir ar tiem, kas laika ziņā iekrituši 54 manas dzīves gados. Sontāga šausmina ar Maskavas inteliģences kluso histēriju. “Cīņas klubu” jaucu ar “Glamorāmu”, nelasījis ne vienu, ne otru. Velbeka eksistences jēga man līdzinās Petrosjana eksistences jēgai. Mani vienmēr sajūsminājuši dižās P.D.Džeimsas romāni, kuri pat viduvēju stāstu par Holmsu fonā ir lauku detektīvu un trilleru mīļotāju kluba biedru vingrinājumi. Pēdējā pusgadsimta laikā tapušajā es redzu tikai pagrimumu un nespēku, reizēm, tiesa gan, tas iegūst interesantas formas; tās tad arī var patērēt, lai, tā teikt, neatpaliktu un turētu roku uz pulsa.

Taču kādēļ te Tate Britain un Tate Modern, kāpēc es to visu te pēkšņi muldu, kad runa it kā ir par ko citu? Nu, nē taču, par to pašu. Ja noliekam maliņā acīmredzamo, to, ka vecajā Tate pastāvīgajā ekspozīcijā redzama vecā britu māksla – un to nevar ieraudzīt tik daudzās vietās (un vispār jau nekur tik lielos daudzumos) –, paliek fakts, ka turienes izstādes, ja neskaita Tērnera prēmijas finālistus, parasti diezgan garlaicīgu šovu, iekļaujas starp XIX gadsimta vidu un XX gadsimta vidu. Man šis periods mākslas vēsturē sasaucas ar manu literāro aploku. Atbilstība nav hronoloģiska, kā redzam, lai arī aploki daļēji sakrīt arī laika ziņā, bet gan sociāli kulturāla. Tas ir laiks, kad māksla satiek tirgu, demokrātisku patērētāju, un tā, māksla, rīkojas šajā sakarā, veic manevrus, pielieto taktikas, stratēģijas, izvairās, pieņem, daļēji izvairās, daļēji pieņem, vienkārši ņem vērā, nonāk jau pie pilnīga eskeipisma u.tml.  Vienkārši sakot, tas ir laiks, kad buržuā var jau pasūtīt savu portretu māksliniekam, vai, teiksim, savas piepilsētas mājas vai savas ģimenes, vai savas mīļākās portretu, bet nabadzīgāki ļaudis vai nu pasūta fotogrāfijas vai fotografē paši. Vispirms rodas bohēma, pēc tam dekadenti, pēc tam avangards un pagrīde, kopumā viss, bez kā es neatzīstu vēsturisko laiku. Rietumos, protams, es runāju tikai par tiem. Un arī mākslas pieejamība, tās pakāpe “masām” te ir svarīga. Līdz XIX gadsimta vidum šī pieejamība ir diezgan maza, tās gandrīz kā nav ārpus tautas mākslas un baznīcas. Kopš 1970. gadu sākuma un, jo īpaši, tagad pieejams ir viss, cik vien gribi, vien prieku tas nerada, vienu vienīgu devalvāciju un vienaldzību.  Mūsu priekšā ir jauna situācija, ar kuru jāstrādā, kas jāapdomā, jānonāk pie secinājumiem, jādodas uz priekšu... taču... lai tas neesmu es un lai tas nav man.. sk. pārdomas augstāk par entuziasma izspiešanu no sevis noteiktā vecumā.  Tā ka es labāk palikšu tur, kur esmu, riskēdams būt vecmodīgs. Ko gan citu darīt? Vintage preču veikals Londonā, pie kura nodzīvoju vairāk nekā četrus gadus, saucas Beyond Retro.

No šejienes – daļēji – arī priekšroka, ko dodu Tate Britain Tate Modern vietā. Nelabais, protams, slēpjas detaļās, tās daudz ko paskaidrotu par manu vintage neprātu, teiksim, to, kāpēc neciešu impresionistus, kāpēc nešaubīdamies izvēlētos Davidu un Engru, kuri it kā nav no “mana laika”, jebkura Renuāra vietā, bet Tērneru, pat akadēmisko, jebkura prerafaelīta vietā, kāpēc man patīk kičīgs orientālisms, kāpēc dievinu Vereščaginu, labi attiecos pret Semiradski (ak-ak), krievu avangardu neieredzu nevienā acī, toties esmu gatavs, uzvilcis brilles, pētīt ikkatru sīkumu Švītersa kolāžās vai katru ķeksīti Katijas Kolvicas grafikās. Tas jau ir personīgs vājprāts, vai ne tā?

Par Švitersu neatceros, taču kaut kas no dadaisma izstādē Tate Britain, kurp nesen aizdevos, pārstāvēts bija. Un, protams, bija Kolvica, viņa tur bija viena no labākajām. Izstāde veltīta Eiropas mākslai pēc Pirmā pasaules kara, varbūt pat laikam tā: Pirmā pasaules kara laika mākslai un mākslai, kas radīta tā iespaidā. Par iespaidu ir diezgan strīdīgi dažos gadījumos, bet tas arī nav tik svarīgi; cik kuratoru, tik koncepciju. Tas viss saucas Aftermath, kas nav pavisam precīzi, ņemot vērā pirmās divas lieliskās, starp citu, zāles.Abu nosaukumos ir vārds Remembrance, taču atminēšanās, atmiņas sāk notikt nevis pēc notikuma, bet jau tā laikā. It kā Pirmais pasaules karš daļēji vēl pat savā gaitā visiem tā apnika, ka to nācās atcerēties dažus gadus pirms tā beigām, cerot laikam jau, ka tas kaut kādā veidā tuvinās mieram. Diemžēl netuvināja. Atmiņa, tāpat kā māksla, vispār neko netuvina un neattālina; šajā gadījumā, ja nebūtu revolūcijas Krievijā un paralēli tai ASV iesaistīšanās karā, tā viņi visi vēl sēdētu ierakumos nezin cik gadus, līdz jostasvietai dubļos un mēslos, virs jostasvietas – iprītā. Jebkurā gadījumā, cilvēciski saprotama tiekšanās. 

Paul Nash - Wire 1918-19 или C.R.W Nevinson - Paths of Glory 1917

Mākslinieki, liekas, pirmoreiz (no agrāka laika neko tādu nevaru atcerēties, izņemot, Veresčaginu) zīmē nevis uzvaru nesošus uzbrukumus un varonīgo ierindnieka, virsnieku sastāva un ģeneralitātes nāvi, bet gan šausminošos, lēnās gaļas mašīnas pārmaltos tukšos laukus, šķībus stabus ar dzeloņstieplēm, kaut kādas sīkas un vidējas mirušo ķermeņu anatomiskās detaļas. Un tie ir mākslinieki, kas oficiāli nolīgti apdziedāt heroismu un tamlīdzīgi! Jā, tas bija dīvains karš, briesmīgs un prātam neaptverams.
 

Un interesanti, kā ar šo jauno īstenību tiek galā dažādi mākslinieki no dažādām skolām un ar dažādām pieejām. Teiksim, Fēlikss Vallotons, kurš par visiem simts procentiem sastāv no fin de siècle, zīmē milzīgus rāmus laukus, tie ir zaļi, vai nu vēlīns pavasaris vai agra vasara, lauki, līdzīgi vīnogulāju laukiem, bet tie nav vīnogulāji, bet gan svaigi masu kapi kauju norises vietās. Krusti kārtojas akurātās rindās kā krūmi, nāves vīnogulāji. Bet, lūk, anglis, gadus 10 jaunāks par Vollotonu, Čārlzs Simss glezno pamestības un nāves ainavu (glezna tā arī saucas The Old German Front Line. Arras, 1916), taču jau citādāk, mistiski, teju vai Rēriha ainavu garā. Te nav individuālas nāves, apkārtne Arrasas tuvumā, gleznota kādu mēnesi pēc tam, kad šajā zemes pleķītī gāja bojā vairāki simti tūkstoši cilvēku – bez jelkāda mērķa, starp citu –, ir teju vai kā kaujas lauks pie Kurukšetras, pietrūkst vien feldmaršala sera Duglasa Heiga Ardžūnas lomā, bet britu premjera Askvita kā Krišņas. Vai otrādāk? Velns viņu zin. Taču vienīgais, ko var pateikt, raugoties uz šo lielisko nāves tukšaini, precīzāk, nāves lauka lielisko tukšumu, ir: “Kam lemts nogalēt, tas arī nogalēs, kam lemts tikt nogalētam, tiks nogalēts.” Un vairs nekādu citu pārdomu. Patiešām, tīra Bhagavatgīta.

Vēl reizi, karš notiek, bet to jau sāk atcerēties, veido atmiņu stratēģijas. Te augstā māksla zaudējusi dzīvei, komerciālajai mākslai, vienkārši ”kultūrai”, turklāt masu kultūrai. Otrā zālē (Remembrance: War Memorial and Society) – mīlīgas lietas, ceļveži pa kauju un postažas vietām, kas izdoti Francijā un Vācijā, un atkal jau pirms 1918. gada. Tā teikt, divi vienā, lūk, karš, bet, lūk, tā postījumi. Nopērciet brošūriņu ar ilustrācijām un dodieties pamielot acis uz vietas, ja militārā policija, protams, palaidīs. Bet var arī nebraukt, var vienkārši pašķirstīt šīs brīnišķās fotogrāfijas ar izkropļotām katedrālēm un sprādzienu uzraktiem laukiem. Baisa lieta, jāsaka. Daudz tīrākā par visiem kara atbaidošā purna mākslinieciskajiem atspoguļojumiem.

George Grosz - “Daum” Marries her Pedantic Automaton “George” 1920

Visdažādākā veida atspoguļojumu izstādē bija papilnam; pamatā tā ir lieliska māksla. Daudz kas ir acīmredzams, teiksim, ekspresionisti kā Georgs Gross un tie paši dadaisti. Jā, te viss skaidrs. Taču nav saprotams kas cits: kādēļ gan man interesantāki izrādījās ne šie darbi. Zālē Traces of War. Wounded Soldiers, kā saprotams no nosaukuma, runa par karā izkropļotajiem cilvēku ķermeņiem. Tēma ir pazīstama, tie paši ekspresionisti izmantoja ievainojumus kā savas mākslas paņēmienu un kā metaforu savam laikmetīgumam, kas aizsākās – viņu gadījumā – vai nu iesaukuma armijā pirmajā, otrajā kara gadā, vai nu izvairīšanās no šī paša iesaukuma dēļ (taču te vairāk sekmējies nadzīgajiem dadaistiem, kā liekas). Interesanti, ka šis laikmetīgums – vēlreiz, viņu laikmetīgums – beidzās vismaz trīsdesmito gadu vidū, kad sakropļoti kļuva nevis atsevišķi, lai arī daudzskaitlīgie, nelaimīgie Pirmā pasaules kara invalīdi, bet visa sabiedrība. Ar šo – sociālo – kroplību ar tādām mākslinieciskajām metodēm galā netikt; nezīmēt taču Hitlera vai bodnieka nacista karikatūras (lai gan zīmēja, protams). Kādā jēga? Kam šāda karikatūra – ja ne personiskai lietošanai – var būt paredzēta? Nu, ne jau tam pašam bodniekam? Un te iesaistās... nu, nosacīti nosauksim to par “reālismu”.  Jā, reālisms. Gross un citi gleznoja ķermeņus, ko sakropļojis konkrēts karš, un to, kā šie ķermeņi eksistē konkrētos pēckara apstākļos konkrētā valstī (Vācijā). Sanācis spēcīgi. Bet savukārt gana tradicionālais, Dabai sekojošais brits Henrijs Tonkss (1862–1937) vienkārši uztaisīja veselu sēriju ar šādiem grafiskiem kareivju un virsnieku rētām izkropļoto seju portretiem. Un savādā kārtā vēsture nostājas otrajā plānā, lai gan, protams, pēc zīmējuma manieres var aptuveni noteikt, kad tas tapis. Taču tā atkāpjas – vēsture. Un tās vietā nāk... nu, nosauksim to par “antropoloģisko solidaritāti”.  Sakropļoti nelaimīgi, tomēr izdzīvojuši cilvēki. Atlūza, kas norāva zodu, lūk, šim cilvēkam, varētu būt daļa no Pirmā pasaules kara lādiņa, bet varētu arī nākt no austro-prūšu vai Krimas kara, vai pat no agrākiem (vai vēlākiem) laikiem. Lamatas, kurās mēs nonākam, runādami vai domādami par Pirmo pasaules karu – sak, šis ir Pirmais pasaules, šis ir pirmais imperiālistiskais karš, tā ir pirmā no divām XX gadsimta katastrofām un tā tālāk –, pagaist, vēsture ļauj mums iet savu ceļu. Aftermath laikā ekspresionisti izrādījās iemūrēti savā laikā, pat muzejiski, bet pieticīgais reālists Tonkss tagad ir dzīvāks par dzīvu. Pietiek aizvērt mācību grāmatu par XX gadsimta modernismu, un perspektīva/retrospektīva manāmi mainās.

2018. gada 4. augusts

Nekādi no galvas neiziet Aftermath, īpaši zāle Remembrance: War Memorial and Society. Atceros, staigāju pa to, skatījos uz oficioziem darbiem par mūžīgo piemiņu varoņiem un Nezināmā kareivja bērēm (Rememberance taču!), kurās piedalījās visādi politiķi, pēc tā laika modes nēsādami augstus cilindrus, un nespēju saprast: kādēļ gan izdzīvojušie, cietušie cilvēki nenosita visus šos neliešus, kas sūtījuši viņus nogalināt citam citu vien tādēļ, ka kāds jauns idiotisks serbs Balkānu caurumā nošāvis padzīvojušo austriešu kroņprinci.

Frank Owen Salisbury (1874–1862) “The Passing of the Unknown Warrior, 11 November 1920” (1920)

Un, protams, ne sirreālisms un ne ekspresionisms ir galvenā atbilde uz Pirmo pasaules karu, bet gan Dada. Pasaule, kas izkaisīta atkritumos, no kuriem cenšas salikt ko jaunu, lai arī pamuļķīgu, tomēr citādāku.

2018. gada 4. augusts

Lidoju beidzot uz Rīgu, atkal ar mokām, tāpat kā jūlijā no Rīgas uz Ņižņijnovgorodu, bet pēc tam no Maskavas uz Londonu. Ryanair lopu vagons aizkavējās, ļautiņi ieņēma zemā starta pozīciju, tablo Stanstedā atspoguļoja lidojumu saraksta realitāti apmēram kā Trampa tvīti vispārzināmo dzīves faktu realitāti.Beigu beigās visi iekrāvās, pielīdu pie loga, ņēmos lasīt jau pāris mēnešus atlikto Hito Stejerlas Duty Free Art. Nopirku, tā kā iepatikās apakšvirsraksts Art in the Age of Planetary Civil War. Visapkārt klaigā bērni, smird nelabumu raisošās uzsildītās sviestmaizes, ko drūmās stjuartes iebaro prātu zaudējušajiem pasažieriem. Aiz loga – lieliskās, vēl ne gluži vakarīgās debesis virs Dieva svētītās Eiropas, kuru es tomēr mīlu vairāk par visu citu. Pēkšņi atcerējos – kad pirms 12 dienām atlidoju uz Hītrovu un devos uz Dolstonu ar metro, vagonā man blakus sēdēja Pīters Grīnevejs. Nē, patiešām, viņš pats. Kāršu blēža labsirdīgā, iedegusī seja, uz aizmuguri sasukāti sirmi mati, zils uzvalks ar svītriņām (bet bija taču svelme!), nu, un viegli piesmakusi maiga balss, protams. Brauca viņš kopā ar majestātisku padzīvojušu dāmu; par pārliecinošu “Slīkoņu skaitīšanas” režisora personas patiesuma pierādījumu kļuva tas, ka viņš telefonā pētīja aktrišu proves. Aktrises bija mīlīgas, starp citu. Ko gan man bija darīt? Neprasīt jau autogrāfu, nav jau Toms Krūzs tomēr. Un es pajautāju: “Sakiet, vai jūs esat Pīters Grīnevejs?” “Iespējams, iespējams.” Pēc pauzes Grīnevejs neizturēja un teica, ka, jā, tas ir viņš. Es izteicu labpatiku par iespēju sastapt mākslinieku, kura darbi uz mani atstājuši lielu iespaidu. Mākslinieks apmierināti noteica ko labsirdīgu, sak, paldies. Pēc tam mēs klusēdami kratījāmies metro vēl minūtes četrdesmit, katrs aizņemts ar savām darīšanām: Grīnevejs sarunājās ar ceļabiedri, es atbildēju uz ilgi iekrātajām vēstulēm.

Starp citu, Grīneveja autogrāfs man ir, precīzāk, bija, kaut kur esmu to pazaudējis. Pirms gadiem desmit viņš bija atvedis uz Prāgu savu filmu par Rembrantu, ļoti skaistu un ļoti sliktu, kā tas viņam jau sen ierasts. Pēc seansa sekoja saruna ar režisoru, tas viss notika “Lucernā”, otrajā stāvā. Tur aiz kulisēm var nokļūt slavenajā kafejnīcā, kur iemalkot Pilzenes alu. Ko Grīnevejs arī paslepeni centās izdarīt, bet es viņu noķēru. Pīdamies apbružātajās samta portjerās, kā Nabokovs ar Buņinu pinās ar šalli slavenajā “Citu krastu” ainā, es pastiepu Grīnevejam biļeti uz pasākumu un pildspalvu, viņš klusēdams to parakstīja, un mēs turpinājām katrs savu ceļu, viņš pie Pilzenes alus, es uz izeju uz Vāclava laukumu.

2018. gada 12. augusts

Tomēr dievinu ABBA. Dziedošās galantērijas veikala pārdevējās un viņu bojfrendi no mūzikas skolas. Eiropas popmūzikai jābūt tikai un vienīgi šādai – sociāli atpazīstamai, sociālistiskai, tai jādzīvo municipālajā miteklī uz pabalsta, jāsapņo par kazino no filmas par Džeimsu Bondu (So I must leave, I'll have to go / To Las Vegas or Monaco). Garas pinkas, kļošenes, celulīta skarti, pirmsepilācijas laikmeta ķermeņi, smalki izstrādāta, detalizēta psiholoģija. Septiņdesmito, astoņdesmito gadu Bergmans.

Interesanti, kam gan tas viss traucēja? (Retorisks jautājums.)

2018. gada 14. augusts

Areta Franklina mirst un laikam jau diemžēl drīz arī mirs. Līdz ar viņu mirs tieša izteikuma iespēja popmūzikā, vispār jau popkultūrā kopumā. Tas, protams, saistīts ar melnās mūzikas vietu sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kamēr to “neatklāja” baltie, tūlīt pat to piesavinādamies (vienīgais, kas izdarīja citādāk, kas nospēlēja svešā laukumā – un kā vēl nospēlēja! – bija Bovijs ar Young Americans. Viņš nenospēra svešu kultūru, viņš pa to ceļoja, cenzdamies saprast; ko varēja, pieņēma, izdzīvoja, ielaida sev asinīs. Tomēr pēc 1975. gada bez soula un fanka Bovija – labā, īstā Bovija – nebija. Pārējie spēra; kurš ciniski, kurš maskēdamies aiz cēlsirdīgiem nolūkiem.)

Jā, bet Areta. Man viņa uz visiem laikiem palikusi notašķītā priekšautā ieskrietuvē no Blues Brothers, spiegdama uz savu vīrieti: tu vispār, muļķi, saproti, ko runā? Respect! Freedom! Brīvība ir tāda, un tikai tāda, nevis kā Delakruā gleznā vai Hļebņikova dzejolī. “Brīvība nāk kaila...” Nu, kuram gan ienāks prātā atnākt uz ēdnīcu kailam. Ko gan teiks Pārtikas un veterinārais dienests?



Un, protams, Areta tajā pašā, visslavenākajā viņas nodziedātajā dziesmā, kurā viņa lūdzas par, kā redzams, to pašu vidējo vīrieti vējgrābsli. Vēl acis nav uzkrāsojusi, kleitu uzvilkusi vai jau pakaļ autobusam skrien – viņa lūdzas. Nevis viņu, bet par viņu, lai arī viņš mīlētu.Tā ir sekretāres vai pārdevējas mīlestība; taču kurš gan teicis, ka rakstnieces, miljonāres vai Pussy Riot dalībnieces mīlestība ir labāka? Tur, tajā dziesmā, nevis Areta, bet Mollija Blūma dzied, tas ir “jā” pasaulei.



Tajā pašā laikā tā ir māksla, lielā īstā māksla, ne franču šansons un ne Zikina ar Zemfiru. Tā ir vērsta uz mums, praktiski neatkarīgi no sociālā statusa: tās pamats – antropoloģiskā solidaritāte un ar to saistītais “mīlestības” kā dziļa sociālā fenomena jēdziens, taču tā (savā dziļākajā būtībā) pārkāpj jebkuras sociālās likumības. Vienīgi melnādainā mūzika ar tās šausminošo sociālās apspiestības pieredzi varēja to saprast – ka aiz sociālā ir kaut kas cits, taču gan viens, gan otrs ir īsts, nekāda romantisma. Krāsoju lūpas un lūdzos par tevi. Neko, izņemot skaudību, tas neraisa, jāatzīst.

P.S. Augstāk teiktais it nemaz neatsauc to, ka I Say a Little Prayer tekstu sarakstījis austriešu ebrejs Hels Deivids, kas nedaudz vēlāk sacerēja neizturamo Raindrops Keep Fallin' On My Head filmai Butch Cassidy and the Sundance Kid. Taču, pirmkārt, te ne tik daudz svarīgi ir paši vārdi, cik tas, kurš un kā tos dzied. Otrkārt, tajā, kas attiecas uz pagājušo gadsimtu, austriešu (un daudzi citi) ebreji maz atšķirās no amerikāņu melnādainajiem. Pārfrāzējot kādu padomju dziesmu, viņi visi (mēs) dzīvi apguvuši ne pēc mācību grāmatām.

P.P.S. Dionas Vorvikas versija ir lieliska, īsta māksla, ne vairāk, taču arī ne mazāk. Tā kā džezs laikam jau.

P.P.P.S. Nekad Bovijs nebija tik laimīgs kā 1975. gadā, kad ierakstījās kopā ar Lūteru Bandrosu un Avu Čeriju, nemaz nerunājot par astoņpadsmitgadīgo Karlosu Alomaru, kuru viņš tikko bija nolīdzis par ritma ģitāristu. Alomars pēc tam spēlēja kopā ar viņu gadus divdesmit; viņam sanāca spēlēt arī ar apbrīnojamo melnādaino skūto basģitāristi Geilu Ennu Dorsiju, arī no Filadelfijas. Nē, Bovijs neapropriēja, viņš dievināja un mīlēja šo mūziku un šos cilvēkus. Cik Bovijs spēja mīlēt, protams.

2018. gada 16. augusts

Viņa ir mirusi. 

2018. gada 17. augusts

Oranžais klauns atkal jau licis par sevi manīt: kamēr visi apraudāja AF, viņš no sevis izspieda dažus parastus vārdus, taču piebilda, sak, “viņa strādāja manā labā”. 

Reizēm gribas ticēt, ka pastāv Elle, nevis Svēdenborga, bet visparastākā, Dantes Elle.

(Vēlāk) Biju kādā izglītojošā pasākumā un dzirdēju vārdu salikumu “biznesa inkubators”. Izskrēju uz tualeti vemt; liekas, vēmu asinis, nespēju saskatīt, tā kā nācās noņemt brilles, lai nenotašķītu. Taču pēc tam atguvos un lamāju sevi par pārlieku maigumu, padomā, nu, “biznesa inkubators”, par ko gan tāds labāks par “mākslas rezidenci”. Vispār jau no it visa var taisīt mākslu, no visa.

2018. gada 22. augusts

Duty Free Art, grāmatā, kas ir pavāja, taču pat interesanta, tas ir, tāda, kādas man patīk, ir nodaļa par viltus elektroniskajām vēstulēm, scum, nevis spam (par tādām arī ir nodaļa) – par nigēriešu mīlestības, mantojuma un sadzīvisku drāmu upuru vēstulēm, kas lūdz pēc palīdzības.Hito Stejerla stāsta par dažādiem atgadījumiem, veic dažādas ticamības pakāpes teorētiskas un vēsturiskas analoģijas, viss it kā nav slikti, taču varēja būt uzrakstīts labāk un izdomāts dziļāk. Tiesa, gadījuma tekstu un uzstāšanos krājumam, kas izliekas par “eseju grāmatu” un vispār “grāmatu”, ir normāli. Pats esmu grēkojis (un daļēji grēkoju joprojām), darīdams līdzīgi. Taču tālāk Stejerla nonāk pie pārdomām par melnādaino rakstnieku un fotošopa pielietotāju brigādēm ar saldām, telefonā skanīgām balsīm – precīzāk pat par veselu armiju ar tādiem –, kas stāv aiz scum industrijas. Viņa cenšas tikt skaidrībā ar sociālajiem iemesliem: kāpēc tieši Nigērija, nevis, teiksim, Kenija vai Dienvidāfrikas Republika. Naftas cenu kritums, sociālā nestabilitāte, jā, taču es tam visam pievienotu arī labo izglītības sistēmu angļu valodā. Bez tās vēstules neuzrakstīsi; kur nu vēl simtiem  miljonu vēstuļu (pat ja ņem vērā copy paste). Šajā vietā manas domas aizceļoja uz Krieviju, kur troļļu armijas, ordas, fabrikas piepludina ar elektroniskiem mēsliem paši savu valsti un pasauli. Viņu darbības vēriens satrauc un pārsteidz. Pirmkārt, vai tik tā nav tā pati Lielā Krievijas Misija, par kuru runāja krievu reliģiozie filozofi? Vai ne tā ir slavenā Krievijas Mācība Pasaulei? Otrkārt, un daudz piezemētāk. Tas ir kā Nigērijā. Neslikta izglītība, lai arī ne angļu valodā, taču kaut kā jau taču viņi raksta, tātad mācījušies labi (pamēģini vien piespiest baru franču, pat par naudu, katru dienu naskā garā sarakstīt tekstus angļu valodā!). Un pēdējais secinājums: vai tas tik nav piemērs sen gaidītajai Krievijas Lomas Maiņai, kas no vislasošākās valsts kļuvusi par visrakstošāko? Vai censonis no “troļļu fabrikas” nav patiess padomju inteliģenta, Strugacka cienītāja mantinieks?

2018. gada 26. augusts

Grīnevejs ar Bergamanu nekādi mani nelaiž vaļā. Riboca (tur, kur bija biofaķis) atrodams lielisks Diānas Lelonekas darbs Centre of Living Things. Organika, kas aug uz neorganikas, sūnas, kas aug uz plastmasas, tas, kam lemta dabiska sadalīšanās, uz tā, kas nesadalās (vismaz ne tik viegli). Sadalīšanās un ātruma savienojums, protams, ir Grīneveja ZOO tēma.



Kas attiecas uz Bergmanu, viss ir vēl vienkāršāk.
Biennāles lokācijā Lācplēša ielā redzams, visticamāk, labākais darbs no visas ieceres – Mikado (Hanss Rozenstrēms). Tu ienāc tādā kā grimētavā no sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem, apsēdies pie galda spoguļa priekšā, kas ierāmēts ar kailu elektrisko lampu tuklajiem bumbieriem, uzliec austiņas, kas karājas virs krēsla. Gaisma pazūd, parādās cita gaisma, blāva, sarkana, tu peldi pats savā asiņainajā atspulgā, un balss austiņās – sievietes balss, kas te pietuvinās, te attālinās reizē ar soļu troksni, – tev stāsta par novecošanu, par tavas miesas novīšanu, par krunciņām pie acīm un citām uzticamām Eiropas lietām. Jā, tas ir dialogs no “Kliedzieniem un čukstiem”, kas pārvērsts monologā, Bergmans. Taču te ir arī kas cits. Kam pieder balss, kas mūs izseko, kas tas par rēgu? Augstās modernitātes rēgs. Tā ir beigusies, tā ir mirusi, tā ir palikusi kā rēgs, kas kaut ko čukst mums ausī. Spectre is haunting Europe.

 

ARHĪVS:
Mākslas dienasgrāmata 2018
Mākslas dienasgrāmata. Dziļa ziema, 2018
Mākslas dienasgrāmata 2018. Pārāk agrie pārāk lēnīgā pavasara priekšgājēji
Mākslas dienasgrāmata 2018. 4. Ne Pavasara, ne Daiļā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 5. Dzīves piepilsētā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 6. Dzīve un māksla

Mākslas dienasgrāmata 2018. Dzīvības un nāves pilsētas

Mākslas dienasgrāmata 2018. Laikmetīguma (ne)apmierinātība