Foto

Iemācīties paturēt rociņu

Saruna par kuratora prasmēm un funkcijām

Arterritory.com
26/09/2018

Foto: Andrejs Strokins

 Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju”

Šoruden Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā pirmo reizi ir iespējams apgūt prasmes, kas nepieciešamas kuratora amata apguvei. Iedvesmojoties no šī notikuma, kā arī domājot par to, cik lielā mērā kuratora darbu vispār iespējams akadēmiski apgūt un kāds šobrīd ir kuratora stāvoklis Latvijā, Arterritory nolēma uz sarunu uzaicināt gan akadēmijas pārstāvi, gan reāli praktizējošus kuratorus, gan citus viedokļu līderus. Beigu beigās uz sarunu ieradās LMA maģistra programmas vadītāja Antra Priede-Krievkalne, kuratores Maija Rudovska un Inga Lāce, mākslas stacijas “Dubulti” vadītāja Inga Šteimane, kā arī filozofs Artis Svece. Sarunu vadīja Arterritory pārstāvji Tomass Pārups un Helmuts Caune.


Helmuts Caune

Helmuts Caune: Sveiciens visapkārt! Liels paldies, ka atradāt laiku mums pievienoties. Par galveno motivāciju šai sarunai kalpo jaunā kuratoru maģistra studiju programma Latvijas Mākslas akadēmijā. Varbūt varētu sākt ar sekojošu jautājumu: ko, jūsuprāt, šai jaunajai programmai vajadzētu dot cilvēkiem, kas tajā mācās? Kādas būtu šīs vēlamās prasmes un zināšanas?

Antra Priede-Krievkalne: Es tikai precizēšu pāris faktus: akadēmijā tā pašlaik vēl nav atsevišķa programma, bet gan specializācija mākslas vēstures un teorijas apakšnozarē. Attiecīgi specializēšanās kuratora studijās notiek caur izvēles bloka priekšmetiem. Un veidojot jauno priekšmetu sarakstu un tālāk jau saturu, lielākā vēlme bija, lai students apgūst ne tikai teorētiskas zināšanas, bet lai tieši caur šo kuratora studiju priekšmetu viņam jau būtu kaut kādas iestrādes praktiskajā darbā. Kā jau tu minēji e-pastā, ir jāpievērš uzmanība jautājumam, vai kuratora prasmes vispār var apgūt akadēmiskā veidā. Man liekas, ka ideālais beidzējs ir tāds, kurš ir ne gluži pilnīgi, bet pietiekami kompetents mūsdienu kritisko teoriju domāšanas laukā, kā arī apguvis praktiskas iemaņas. Paldies Ingai [Lācei], kura iepazīstināja Polu O'Nīlu, ar kuru bija saruna… Viņš tieši norādīja, ka nereti šīs kuratoru studiju programmas universitātēs paliek tikai tādā teorētiskā blokā un ka absolvents pat nezina, kā iekārtot izstādi vai kā, es nezinu, iedzīt naglu sienā un piekārt gleznu…

Caune: Ko nozīmētu “parasti”? Jūs pētījāt ārvalstu programmu piemērus?

Priede-Krievkalne: Jā, jā. Diezgan ir aplūkoti. Protams, atšķiras Amerikas un Eiropas piemēri. Jā, septembrī būs vizīte uz Helsinkiem, kur ir tuvākā un labākā pieredze tieši universitāšu ietvaros realizēto kuratoru programmu ziņā.

Tomass Pārups: Bet kas varētu būt šīs minētās praktiskās iemaņas?

Priede-Krievkalne: Tas ietvertu iedalīšanos vorkšopos, kur pasniedzēji ir jau aktīvi darbojošies profesionāļi. Tādēļ ir sadarbība arī ar Maiju [Rudovsku] un Ingu [Lāci] šī simpozija ietvaros, un tāpat arī RIBOCA akadēmijas meistarklases kļūs par obligātu sastāvdaļu kuratora studijās. Jau ar pašu studiju sākumu, veidojot priekšmetus, gribas norādīt tos virzienus, kur viņi var realizēt savus praktiskos darbus. Otrajā semestrī attiecīgi nāks Janas Kukaines un Jāņa Ozoliņa priekšmets par dzimti un feminismu, un tas savukārt tiks sasaistīts ar projektu, ko iniciē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, par sieviešu reprezentāciju Padomju Latvijas mākslas ainā… Tā ka jau caur šiem priekšmetiem viņi tiks sasaistīti ar praktiskiem projektiem, kuros varēs izvēlēties savas intereses. Vai, piemēram, Denisa Hanova priekšmets, kas caurskatīs mākslas kanonu no nācijas skatupunkta.

Pārups: Man šķiet, ka katrai no jums ir viedoklis, kā šāds vēlamais plāns saskan ar to, kāds šobrīd ir kuratora stāvoklis Latvijā.

Inga Lāce: Nu, diezgan dažādi.


Maija Rudovska

Maija Rudovska: Man ir grūti komentēt to no tādām pozīcijām, jo es strādāju kā neatkarīga kuratore. Tie jau ir kādi desmit gadi, līdz ar to tā droši vien ir cita pieredze nekā tiem, kas strādā institūcijās. Bet no savas pieredzes – un arī komentējot šo programmu – varu teikt, ka, protams, ir lieliski, ka tas beidzot sākas, jo tam jau bija jānotiek pirms kāda laika. Piekrītu, ka lielam uzsvaram ir jābūt uz šīm te praktiskajām zināšanām. Protams, ir jautājums, kas tad ir tās praktiskās zināšanas, tās var būt arī ļoti dažādas, jo mūsdienās kurators var strādāt Instagramā, viņš var strādāt izstāžu zālē, viņš var strādāt vēl kaut kur citur. Līdz ar to bieži vien tās praktiskās zināšanas tiek iegūtas caur pieredzi, un, neesot tai pieredzei, nekas principā arī nenotiks. Bieži vien rodas situācijas, kad tu esi apguvis ļoti labi to teorētisko bāzi, bet nav nekādas izpratnes par to, kā tas kurators reāli strādā, kā notiek darbs ar cilvēkiem, ar institūciju, vai tu strādā bezpeļņas organizācijā, muzejā, galerijā vai kā neatkarīgs kurators – katrai no šīm specialitātēm ir sava specifika. Ja tu strādā kā neatkarīgs kurators, tev ļoti aktīvi un dažādos veidos jāsāk būvēt savs netvorks un strādāt komandā ar citiem cilvēkiem. Ja tu strādā institūcijā, tev atkal jāiepazīst šīs institūcijas specifiskā vide, ar tās mērķiem, uzstādījumiem un tamlīdzīgi. Arī man, beidzot mākslas akadēmiju, šīs praktiskās bāzes ļoti pietrūka.


Inga Lāce

Lāce: Es, piemēram, nemāku iedzīt naglu sienā un nekad neesmu nevienu naglu iedzinusi. (Visi smejas.) Nenāku arī no mākslas vēstures bekgraunda, un man tās kuratoru studijas nāca jau pēc tam, kad biju kādu laiku nostrādājusi Laikmetīgās mākslas centrā, kur mēs diezgan daudz veidojām grupu izstādes un kur vienmēr ir tehniskā komanda. Man liekas, tas ir forši – sākt kā jaunam kuratoram… Tev blakus ir mākslinieki un tu ar viņiem strādā, jūs taisāt pop-up izstādes, jūs atverat galeriju, un tad tu tiešām arī izej cauri tam procesam, sadarbojoties ar māksliniekiem tieši akadēmijas ietvaros. Un tas, man liekas, ir baigi forši un tam vajadzētu notikt arī tajā kuratoru programmā – lai ir tā interakcija ar “īstajiem”, dzīvajiem māksliniekiem, nevis tikai ar mākslas vēsturi! (Visi smejas.) Bet vēl viena lieta, kas attiecas uz Latviju un kuratoru programmām un kas man liekas ļoti svarīga un vajadzīga iniciatīva, ir… Es par to daudz esmu domājusi tādā ziņā, ka, piemēram, man tā kuratoru programma diezgan daudz deva tāpēc, ka tā bija Amsterdamā…  Tā lokācija tev iedod tik daudz ko! Tur ir ārkārtīgi daudz pēcbakalaura rezidenču programmas māksliniekiem, tur tev apkārt ir ārkārtīgi daudz cilvēku – tu uzreiz viņus satiec, tu vari iet uz miljons darbnīcām. Latvijā tev vienā brīdī var aptrūkties tie mākslinieki, ar kuriem strādāt vai kurus apciemot. Tur tikmēr katru nedēļu iebrauc kāds jauns teorētiķis, ko viņiem pat nav tā speciāli jāaicina, viņi vienkārši viņu pasauc, lai viņš nolasa kādu privātlekciju. Latvijā ir daudz vairāk jāstrādā, lai tu dabūtu to starptautisko apmaiņu, lai satiktu tos teorētiķus un uzzinātu, kā katrs strādā.

Rudovska: Tikai viena piebilde – varbūt, ka nav tik svarīgi, lai ir fokuss tikai uz Latviju, bet jau uzreiz ir jābūt, nezinu, Baltijas kontekstam vai, piemēram, Austrumeiropai, jo fokuss uz Latviju ir tik ļoti ierobežojošs, un mūsdienās principā tas vairs tā īsti arī nedarbojas. Ja tu gribi strādāt kā kurators, patiešām kā kurators, tu vari būt bāzēts kādā konkrētā vietā, bet savā ziņā tu jau strādā globāli.

Inga Šteimane: Nu jā, es varētu tikai papildināt. Es tā saprotu, ka akadēmija ir sākusi no tādas diezgan… Tā pozīcija, no kā jūs sākat to programmu, šķiet ļoti praktiska, lietišķa un varbūt ne pārāk ambicioza, jo tur nav nekādu gaisa piļu un pretenziju risināt kaut ko no jumta pozīcijām. No vienas puses, protams, tas ir ļoti labi, bet, no otras puses, tas ir arī nedaudz ierobežojoši, jo es saprotu, ka jūsu galvenais mērķis principā ir iepazīstināt ar kādiem esošiem kuratoriem, ar viņu praksi un iesaistīt arī šos jaunos cilvēkus, kuri, cik es saprotu, pa lielākai daļai paši jau ir praktizējuši. Īstenībā mani interesē tieši akadēmijas mērķis – kā viņi pozicionē to, ko viņi gribētu pasūtīt šiem cilvēkiem. Kāds ir šis pasūtījums, ja tā varētu teikt.

Priede-Krievkalne: Pasūtījums studentiem?

Šteimane: Kāds ir pasūtījums šiem beidzējiem no tādām kā valstiskām pozīcijām. Vai par to ir kāda atbilde?

Caune: Proti, kaut kas, kas viņiem pēc tam jāizdara? Tāpēc, ka viņiem ir bijusi šī iespēja studēt?

Šteimane: Tā ir valsts nodrošināta izglītība un kaut kādā mērā tas ir valsts pasūtījums, teiksim, šim segmentam. Vai tas ir precīzi pozicionēts – ko jūs gribat sasniegt?

Priede-Krievkalne: Es domāju, ka šim absolventam jābūt ļoti augstas klases, ja tā var teikt, profesionālim un intelektuālim, jo kurators, kā jau Maija teica…

Šteimane: Un vai šī programma tam saturiski atbilst?

Lāce: To jau mēs vēl nevaram zināt.


Antra Priede-Krievkalne

Priede-Krievkalne: Tā vēl tikai veidojas, un, manuprāt, pietiekoši īsā laikā ir sanācis sasniegt tādu pietiekoši starptautisku griezumu, jo, piesaistot lokālos profesionāļus studiju procesā un norāda tos virzienus, kur šis potenciālais absolvents var nākotnē strādāt… Un otrajā semestrī brauks pasniedzēji no ārvalstīm… Studiju programmas mērķis ir ar laiku kļūt arī starptautiskai, lai būtu gan citu valstu studenti, gan arī vairāk starptautisko pasniedzēju, līdz ar to tas jaunais profesionālis darbotos ne tikai lokālajā mākslas vidē, bet, iesaistoties institūciju darbā, spētu celt to latiņu augstāk.

Šteimane: Tas ļoti forši, bet vai ir domāts arī par to, kā visvairāk trūkst mūsu līdzšinējo kuratoru darba vidē? Kas būtu tie robi, ko šai programmai būtu jāaizpilda?

Priede-Krievkalne: Ja drīkstu tā personiski izteikties, man liekas, ka trūkst tādu konceptuāli domājošu, kritiskāku kuratoru un arī tādu, kuri aktīvāk reaģētu uz šodien aktuāliem sociālpolitiskajiem vai ģeopolitiskajiem procesiem, jo, lai kāda nebūtu mīlestība pret vēsturi un arhīvu pētniecību, tam saturam, manuprāt, ir jābūt aktīvāk komentējošam, tas nevar būt tikai aprakstošs vai estētisks, tam jābūt aktīvam un jāreaģē uz procesiem, kas šobrīd notiek. Kuratoriem ir jābūt kritiskākiem.

Rudovska: Konkurētspējīgākiem.

Šteimane: Respektīvi, ja es pareizi sapratu, tad ir novērtēts tas, kas ir darīts, teiksim, tajā vēsturiskajā vai liriskajā segmentā, bet vēl būtu vajadzīgas arī sociālpolitiski spilgtas pozīcijas.

Priede-Krievkalne: Kā viena no lietām, jā.

Lāce: Man liekas, ka arī tajā vēsturiskajā segmentā varētu darboties citādāk, ir dažādi veidi, kā to darīt. Piemēram, kā mēs darām LMC – to var dažādi sasaistīt ar laikmetīgo. Bet es jau arī runāju no institūcijas pozīcijas… Ja godīgi, es īstenībā nesaprotu, kur ir tie jaunie kuratori. Nu labi, Tomass ir viens piemērs. Bet man liekas, ka paaudžu ziņā aiz manis ir tāda kā pauzīte, iztrūkst kaut kāds moments, un tad jau nākamais seko pēc šī pārlēciena…

Caune: Kāpēc varētu būt veidojusies šāda situācija?

Lāce: Tas ir arī mans jautājums. Tāpēc, ka nav tās izglītības? Jā, bet vēl?


Tomass Pārups

Pārups: Nu, piemēram, tu teici, ka mācījies Amsterdamā un tur bija vide, kas kultivēja radošumu. Latvijā vide droši vien ir daudz ierobežojošāka.

Lāce: Tā ir daudz ierobežojošāka man… Bet es nesaku, ka tas nav iespējams, es saku, ka man diezgan daudz palīdzēja tieši tā starptautiskā mijiedarbība, kas notika manā dzīvē, bet nav tā, ka šeit tas nebūtu iespējams…

Rudovska: Un atkal jau – par kādu kuratoru tu runā. Vai tas ir kurators, kas strādā ar laikmetīgo mākslu, vai tas ir kurators, kas strādā muzejā un arhīvā. Var būt ļoti dažāda veida kuratori.

Šteimane: Es vēlos iestarpināt šo citātu, ar to, pirmkārt, norādot, ka tēma, par ko mēs runājam, ir ārkārtīgi populāra, viena no tādām meinstrīma tēmām, jo vispār kuratoru mācību iestādes plaukst un zeļ, visur ir visādas šādas grāmatas izgatavotas… Bet te man ir vienkārši burvīgs Daniela Birnbauma citāts, kas principā jau pašā grāmatas sākumā pauž atziņu, ka kuratora profesija nav pietiekoši labi definēta un tai, iespējams, tādai arī nevajadzētu būt, jo tas principā neatbilst tam, ko kurators dara. Lūk: “Mākslas kritikas vēsture ir daudz labāk zināma [nekā kuratora darba vēsture] [..] nav grāmatu, kas būtu sarakstītas par šo paralēlo izstāžu veidošanas aktivitāti. Varbūt tas saistīts ar faktu, ka kurators nav un varbūt tam nevajadzētu būt labi nodefinētai figūrai.” Bet šo citātu es neiestarpināju tāpēc, lai aizplūstu tādā amēbiskā nenoteiktībā, bet gribēju pateikt, ka katrā gadījumā ir šis aspekts, ka kuratori nāk no ļoti dažādām jomām. Viņi nenāk tikai no akadēmiskās vides, bet nāk arī no akadēmiskās vides. Viņi nāk no politologiem, no aktieriem… Un vēsture jau pati rāda, kādi ir bijuši tie labākie piemēri. Es domāju, ka līdzīgi tas arī turpināsies, vienkārši mūsdienu realitātei ir klāt nākušas šīs kuratoru apmācības iestādes.

Caune: Jauki, ka tu to tā pavērsi, jo starp mums ir arī filozofs Artis Svece, kurš aizvien vēl nav izteicies. Arti, vai tev ir atbilde uz jautājumu, ko nozīmē būt kuratoram?

Artis Svece: Nu, tas ir viens no tiem jēdzieniem, kas droši vien veidojies vēsturiski. Sākotnēji bija diezgan liela skaidrība, kas tas ir – piemēram, ja grāfam ir gleznu kolekcija vai bibliotēka, tad ir viens cilvēks, kas to pieskata, un tas viss. Attīstoties visādām izstāžu formām, tas ir stipri mainījies, un attiecīgi mums tagad ir grūti to definēt, jo tur ir kaut kāda pārklāšanās un ir kaut kāda saistība starp to, ko dara muzeju kurators, un to, ko mūsdienu mākslā dara vienas izstādes vai viena mākslinieka kurators, taču tas nav viens un tas pats. Es par to definēšanu nezinu. Bet, klausoties par to izglītību, man liekas īpatnēja šī doma, ka akadēmiski tur kaut ko var iemācīt. Tas, kas kuratoram ir vajadzīgs, ir noteiktas tehniskās zināšanas… Es esmu strādājis pie vairākām ekspozīcijām, mums tā vienmēr ir vesela komanda, kur katram ir savs uzdevums. Ja kāds tagad man teiktu: “Arti, vai tu negribi būt kurators?”, es noteikti teiktu, ka nē. Jo ar to tiek saprasts cilvēks, kurš organizē, meklē finansējumu, kurš pieskata cilvēkus, kas taisa, nezinu, scenogrāfiju… Kurators, manuprāt, ietver visu šo spektru. Un tās ir ļoti specifiskas, tehniskas zināšanas, kas arī tajā grāmatā ir nosauktas. Tev ir jāzina kaut kas par finansēm, tev ir jāzina kaut kas par mārketingu, tev jāprot strādāt ar māksliniekiem, tev jāseko līdzi mākslas procesiem, tev jāzina, kas notiek, un es to, piemēram, nedaru. Domāju, ka tās visas lietas var iemācīties darīt, bet vai akadēmiskajā vidē?

Pārups: Vai var iemācīt kādam turēt mākslinieka rociņu tā, lai viņš saņemtos? (Visi smejas.)

Priede-Krievkalne: Jā, vārds “akadēmisks” nes līdzi tādu ļoti smagnēju konotāciju, bet akadēmiskā studiju procesa ietvaros apmācības metodes ir ļoti dažādas. Akadēmiskajās studiju programmās vairs jau sen nav tas modelis, ka priekšā ir runājoša galva un apkārt nezinošs pūlis, kas atver mutīti, un viņiem tur ieliek zināšanas. Kā apmācības metode kalpo praktiskā pieredze, kā runāt, kā reprezentēt sevi, kā izpausties, kā argumentēt, un, jā, šis saturs kopā ar metodi veido to zināšanu kopumu, ko mēs mēģināsim šajā programmā iekļaut.

Svece: Bet, kad šis spektrs ir tik liels, tad vienmēr kādam būs jāizdara izvēle – jums vai kādam citam būs jāizvēlas, kas tam kuratoram ir vajadzīgs.

Priede-Krievkalne: Jā, tā tas ir.

Svece: Bet man liekas, ka tā problēma drīzāk ir… Nu, it kā no otras puses. Pieņemsim, es gribu būt kurators, bet nekā nesaprotu no naudas menedžmenta.

Rudovska: Runājot par šo aspektu, man šķiet, ka arī to ir svarīgi parādīt šajā programmā. Ja tas topošais wannabe kurators kaut ko nezina – nezina, kā naudu piesaistīt vai budžetu uztaisīt, vai vēl kaut ko, tad šai programmai vai pasniedzējiem, vai tiem, kas tur palīdz, ir jānorāda virzieni – jo principā jau tu vari apgūt jebko. Bet tev ir jāzina, kā, kur un kad tu to varēsi apgūt, piemēram, varbūt pats piesaistīsi kādu cilvēku, kas tev palīdzēs, vai varbūt tu kā māceklis kaut kur aiziesi stažēties.

Svece: Atgriežoties pie jautājuma par kuratoru, man liekas, ka tas, ka no kuratora tiek prasīts tik daudz, diemžēl atstāj arī skumīgas sekas uz padarītā darba saturu. Es, piemēram, vienmēr vairāk strādāju ar saturu, un tas man patīk, bet es redzu, ka kurators, kuram jāpārvalda viss, ir spiests to saturu atstāt kā tādu blakus lietu. Jo izstāde bez kaut kāda satura elementa var notikt, taču tā nenotiks, ja nebūs naudas, ko samaksāt krāvējiem.


Inga Šteimane

Šteimane: Nē, bet, zini, es tomēr mazliet nepiekrītu. Varbūt tu to procesu esi redzējis dažādos posmos. Kad izstāde jau ir nobeiguma posmā un viss jābūvē, tad diez vai kāds var tik daudz satura problēmu risināt, kā tas darīts pirms tam. 

Bet es paturpināšu, ko Maija teica par to wannabe kuratoru un akadēmismu. Vai tomēr nav tā, ka tas wannabe aspekts, tas ekstrēmi radošais var rasties uz jebkādas bāzes? Tai bāzei droši vien ir jābūt mazliet shematiskākai un varbūt paredzamākai. Un tad, protams, radīsies šie cilvēki. Bet ja man jāpasaka, kā es uztveru kuratoru, tad es teiktu, ka, manuprāt, ir divas lielas puses – ir kurators mākslinieka telpā un kurators institūcijas telpā. Ir kaut kādas saskares, protams, bet principā tas, man šķiet, ir principiāls dalījums. Kurators pārstāv ideoloģiju (ja institūcijai ir ideoloģija) vai arī kurators pārstāv mākslinieku un viņa telpu un palīdz viņam, tā teikt, sadarboties ar institūciju. Es, piemēram, esmu kurators, kas parasti darbojas mākslinieka pusē, un pie viena, protams, man ir arī sava telpa. Taču es sevi vairāk pozicionēju kā to, kurš strādā ar mākslinieku, palīdz māksliniekam pilnvērtīgāk eksponēt tieši to, ko viņš vēlas. Savukārt institūcijas (it sevišķi, ja institūcijai ir stabila un precīza ideoloģija) kuratora loma, kā es to iedomājos, liek izvēlēties no mākslinieka piedāvājuma to aspektu, kas der un atbilst tam, par ko tieši institūcija vēlas runāt. Bet, manuprāt, Latvijā pietrūkst tieši šī institucionālā aspekta, jo, godīgi sakot, es neredzu nevienu institūciju, kas būtu ļoti precīzi definējusi to, par ko grib mākslā runāt. Un man ir sajūta, ka, ja precīzi būtu definētas institūcijas, ar kurām solidarizēties vai kuras apstrīdēt, daudz aktīvāk un radošāk sāktu darboties arī visa pārējā vide.

Lāce: Bet abas tās lietas jau principā nav pretrunā, tās reizēm pārklājas. Mākslinieka idejas realizācija un institūcijas ideoloģija.

Šteimane: Jā, pilnīgi piekrītu.

Rudovska: Bet varbūt to arī nozīmē būt kuratoram, varbūt tā ir īstā atbilde. Ka beigu beigās tev ir jādomā par mākslinieku un mākslu. Tas taču ir tas, ar ko tu strādā. Ar ko tad vēl – ar idejām?

Lāce: Bet arī idejas ir svarīgas. Ir jābūt aizrautībai vai kaislībai par kādu konkrētu vietu, un tas var būt arī saistīts ar… Tas var būt kāds mākslinieka darbs, par ko tu iededzies, vai arī tā var būt kāda tēma, un tas var būt kaut kas arhivārs. Man ļoti patika, kā Tomass un Inga izteicās par mākslinieku, jo, man liekas, tam ir arī ļoti liels sakars ar draudzību un mīlestību, lai cik tas arī banāli izklausītos. Tas ir par attiecībām, ko tu veido ap sevi ar saviem māksliniekiem, ar citiem kuratoriem, ar visiem cilvēkiem, ar ko tu strādā. Tik ļoti daudz, manuprāt, ir balstīts tajā tīklā…

Caune: Kā jūs, spriežot pēc personiskās pieredzes sadarbībā ar Latvijas māksliniekiem, raksturotu mākslinieku attieksmi pret kuratoru?

Rudovska: Es nezinu, man liekas, ka Ingai [Šteimanei] ir lielāka pieredze…

Šteimane: Veca pieredze.

Maija: Man ir kādu desmit gadu pieredze, bet ļoti daudz kas ir arī mainījies pēdējā laikā.

Priede-Krievkalne: Arī mākslinieku izpratne par kuratoru ir mainījusies. Diezgan ilgu laiku kurators ir bijis menedžeris, kas nodrošina drošu telpu, kur māksliniekam izpausties. Attiecības ir mainījušās, tagad kurators ir tas, kurš palīdz arī ideju līmenī.

Šteimane: Nu labi, tu droši vien runā par jaunākiem laikiem, bet tagad paskatāmies atpakaļ… Mums, starp citu, nav arī uzrakstīta kuratoru vēsture. Būtu tas jādara. Piemēram, Ivars Runkovskis, strādājot ar “Maigajām svārstībām”, sevi nedefinēja kā kuratoru, bet kā vienu no dalībniekiem. Bet tas bija ļoti labs kuratora darbs. Pēteris Bankovskis, kurš vēl desmit gadus agrāk strādāja ar to pašu grupu un kopā veidoja Mākslas dienas, arī sevi nedefinēja kā kuratoru, bet kā dalībnieku. Arī ļoti labs kuratora darbs. Vēl 70. gados darbojās fotogrāfs Jānis Kreicbergs. Viņš ir vēl cits aspekts – arī viņš sevi nekad nav definējis kā kuratoru, bet ar savām aktivitātēm un izpratni, Rīgas foto klubā būtībā radīja šo platformu, kādai būtu jāizskatās fotogrāfijai. Bet psiholoģiskais aspekts īstenībā ir ļoti svarīgs. Nav jau kauns par to runāt, jo mākslinieka telpa ir ļoti īpaša telpa, tā ir telpa, kurā viņš dzīvo. Viņam tā ir nepieciešama, un tas nav nekas ezotērisks, tā ir realitāte.

Caune: Precizējot jautājumu: vai jums nešķiet, ka gan mākslinieku vidū, gan Latvijas sabiedrībā vispār var novērot izpratnes trūkumu gan par kuratora darba nozīmību, gan par tā funkcijām un lomu?

Šteimane: Piekrītu, piekrītu.

Rudovska: Bet tas ir institucionāli, tas jau sākas ar KKF, kam arī īsti nav izpratnes, ko nozīmē kuratora darbs. Kurators gandrīz vienmēr sanāk pēdējais cilvēks, kurš projektā kaut ko saņem. Bet atkal, no otras puses, es negribu izklausīties elitāra, taču viss nav domāts plašām masām un visam darbam, ko mēs darām, nav arī jābūt jebkuram saprotamam.

Šteimane: Bet es domāju, ka Latvijā tā ir arī mediju vaina. Diemžēl medijos strādā cilvēki, kas tiešām galīgi neko no tā nesaprot. Viņi šo vienkāršo ziņu pasniedz tā, ka tur tas kurators vispār neparādās, ja vien vārds vārdā nav pārpublicēta preses relīze. Ziņā vai reportāžā kurators netiek pieminēts, bet, lai tas notiktu, viņam bieži vien nākas cīnīties. (Smejas.) Pēdējā laikā gan tomēr nē. Bet es atceros, ka vēl pirms gadiem desmit bija krietni vien jāpacīnās.

Lāce: Jā, bet arī institūcijās… Piemēram, kim? jau nestrādā kuratori, tur strādā producenti. Mākslas centrā strādā kuratori, kuri bieži vien ir arī producenti.

Šteimane: Vai vari iezīmēt būtiskāko atšķirību starp producentu un kuratoru?

Lāce: Mēs LMC taisām lielās izstādes. Es esmu kurators, es neproducēju, es nekomunicēju ar tehnisko komandu. Es vienkārši strādāju ar māksliniekiem un tad visu to vienkārši atdodu.

Šteimane: Jā, biennālē arī ir tāds princips.

Lāce: Un tad es par to neko nezinu, es varbūt taisu katalogu… Es nesaku, ka tas ir labi. Esmu arī producējusi un to protu, bet… Nenodarbojoties ar producēšanu, atliek laiks tam darbam ar saturu.


Artis Svece

Svece: Domājot par Latvijas kultūras dzīvi, es tomēr visu laiku es atduros pie tā, ka ir par maz cilvēku un par maz spēka. Jo nav jau jautājums par to, ka tajā konkrētajā mirklī tev iedod naudu vienai izstādei; sistēmai visu laiku ir jābūt tādai, kur notiek nepārtraukta enerģijas aprite. No vienas puses, var jau pārmest kuratoram, kas veido izstādes muzejā, ka viņš nav kaut ko tur paskatījies, taču realitātē ir tā, par ko es jau sākumā teicu, ka tu izdomā ideju, un tad aiziet nevis doma par saturu, bet gleznu rāmēšanu, teiksim, vai vēl kaut ko. Bet lai tas saturs būtu, vajag spēku, ieguldījumu.

Priede-Krievkalne: Jā, es gribēju vēl piebilst par sadarbību ar māksliniekiem. Mums bija iedvesmojoša tikšanās ar Andri Brinkmani, kurš pavasara semestrī arī iesaistīsies studiju saturā. Piemēram, Milānas Jaunajā mākslas akadēmijā jaunajā programmā kopā uzņem gan teorētiķus, gan māksliniekus. Nedaudz kopējot vai aizņemoties šo ideju, bija sarunas ar Andri Eglīti un Kristianu Brekti, ka, piemēram, kuratoru virzienam domātos kursus piedāvāt kā izvēles kursus arī māksliniekiem. Ja no pirmā gada viņi savā ziņā piespiedu kārtā būtu salikti kopā, iespējams, ka varētu veidoties kāda sinerģija un arī potenciālās nākotnes sadarbības. Ja gleznotāju maģistra kursā ir 17 cilvēki, tad, saliekot viņus kopā ar kuratoriem, ir pietiekoši liela iespējamība, ka pēc diviem gadiem tur jau izveidojas izstāde, mākslinieka-kuratora attiecības. Tā ka, jā, ir plānota arī mākslinieku iesaiste šajā kuratoru programmā. 

Caune: Izklausās skaisti, Antra. Lai jums izdodas! Liels paldies visiem un visām, ka atnācāt. Priekā!