Banksijs. Meitene ar balonu. Darba fragments. Foto: Arterritory.com

Nedaudz par meiteni un balonu 0

Pēteris Bankovskis
08/10/2018

Benksijs izspēlējis joku – tā raksta ne viens vien portāls vai papīra formāta veidojums. Notikums Sotheby’s pelna vislielāko uzmanību, tas noteikti iekļūs akadēmisko studiju programmās – spriež citi. Bet nekur nemana pārdomas par to, kāpēc kādam britu puisim(?), kurš savulaik – kā daudzi hormonu vētru dzītie – sāka nodarboties ar krimināli sodāmu huligānismu, apķēpājot vecāku un vecvecāku paaudžu būvētos mūrus un sienas, vispār ir izdevies nonākt līdz “slavai” un atpazīstamībai, turklāt nevien dzimtajā Bristolē, bet pat Latvijas laukos.

Ko nozīmē tas, ka melni tērptas “publisko intelektuāļu” un dažādu “scēnu” aktīvistu ordas var izvērst debates un būvēt “diskursus” par pilnīgām blēņām, kamēr vismaz trešdaļai pie homo sugas piederīgo zemeslodes iedzīvotāju gluži vienkārši nav ko ēst? 


Ak, kādu iespaidu Benksija inscenējums atsauks uz mākslas tirgu! – dzird runājam. It kā daudzinātajam mākslas tirgum būtu jelkāda nozīme. Bet pag’ – kā tad ar akciju, fjūčeru un derivātu tirgiem? Vai tajos pirktā un pārpirktā “prece” ir kas vairāk par papīru smalcinātājā iznīcināmu simbolisku viltus ziņu?

“Iefiltrējot” it kā prestižā pašapmierinātu, bet pusaudžu traumu nomocītu bagātnieku frīkšovā “mākslas darbu”, kurā ieprogrammēta izrāde: pašiznīcināšanās, Benksijs, lai kas viņš/viņa arī nebūtu, ir kārtējo reizi iekritis slazdā. Nav jāuzskaita visi tie protesta, nepakļaušanās, liberālās teoloģijas, ironijas un sarkasma piemēri, kuru ir leģions, lai taptu skaidrs, ka cilvēks savas iedzimtās samaitātības dēļ spēj komercializēt, padarīt par rituālas “dāvanu apmaiņas” priekšmetu jebko, pat ja priekšmeta nemaz nav, bet ir tikai, piemēram, pārdomas par kaut ko.

Pieņemsim, ka Benksijam likās dīvaini sekot tam, kā vienam procentam turīgo pasaules iedzīvotāju viņu pakalpiņi – sabiedrisko attiecību “speciālisti”, mākslas “zinātnieki” u.c.  – pamazām iedvesa, ka, piemēram, sašvīkāts audekls vai publisks pirdiens ir māksla. Pieņemsim, ka šis/šī grafiti vai stencila virtuozs/-e mirkli padomāja – OMG! Un nolēma paspēlēties, sākotnēji izmetot ideju, ka apķēpāts mūris ir augstā māksla, ko var tiražēt, bet var pārnest arī uz “nopietno” mākslas pasauli. Lai iekļautos, kā tagad ir moderni argumentēt? Lai prasti nopelnītu? Lai mēģinātu absurda burbuli iznīcināt no iekšienes? Kāda starpība! Rezultāts tik un tā ir vienāds. Melni tērpti, plastisko operāciju un ikdienas pārmērību nomocīti personāži tevi nopērk, izmanto un pienaglo. Vai, ja fiziska vai garīga defekta dēļ nespēj izmantot tieši, tad vismaz pašapmierinās.

Un šobrīd “mākslas scēna” pašapmierinās, kalkulējot, kāda nākamajās izsolēs būs sākumcena daļēji iznīcinātajai “Meitenei ar balonu” un par cik vispār turpmāk varēs pirkt un pārdot pašu iznīcināšanas notikumu. Nav tāls tas laiks, kad Sotheby’s vai Christie’s piedāvās maksāt par cilvēku dzīvei vēl pagaidām kaut kā pielāgojamās pasaules galu. Interesanti, kāda būs āmura cena un kurš būs pircējs.