Mākslas dienasgrāmata 2018. 10. Kristenas Stjuartes miklā skatiena pavadībā 0

Kirils Kobrins
18/10/2018

2018. gada 6. septembris

Atkal lidostas un lidmašīnas; jau esmu zaudējis skaitu, kuru reizi šogad lidoju. Sāku šo dienasgrāmatu ar lidojumiem un turpinu te slidenā metāliskā krēslā, gaidīdams nosēšanos, te, kā tieši pašlaik, gorīdamies jau pavisam draņķīgā, izļurkātā lidmašīnas tronī. Atzveltne kustas šurpu turpu, tamdēļ atbalsts sanāk uz krustiem, tie sāka smelgt jau pusstundu pēc pacelšanās, sāpes pārņem rumpja apakšējo daļu kā gumijas žņaugs. Bet tas turpinās, kamēr vien neatlaidies, uzmanīgi izstiepis kājas zem priekšējā sēdekļa (eksotiskais Sukhoi, kas savā kārnajā vēderā nes mani uz Maskavu, šādu iespēju – ar zināmām atrunām – sniedz), tas ir, ja nelasi un neraksti, bet vienkārši snaud vai pat skaties logā – domādams vai vienkārši tāpat vien, šajā gadījumā nav svarīgi –, tad gumijas žņauga nebūs; tiesa, tad būs kaut kas cits atkarībā no vecuma, dzimuma, kompleksijas, garastāvokļa u.tml. Bet mēs neesam no tādiem, mēs lasām un rakstām, jo kad tad vēl? Kur tad vēl? Gaisa satiksme pa pasauli, pastarpām pārvietojoties caur lidostu stikla gaļas mašīnām, ir labākā iespēja nodarboties ar labāko lietu, no kuras parasti …nē, ne izlocies, bet gan no kuras mūs izloka dzīve. Bet te, lidmašīnas vēderā, saproti, kas patiešām ir svarīgi, bet kas nav.


Apmēram par to rakstīja Tokarčuka grāmatā Flights, par kuru es savukārt jau rakstīju šeit, tomēr, neskatoties uz savu radikāli liberālas poļu sievietes cienījamo nonkonformismu un neskatoties uz viņas burvīgajiem drediem, viņa reizumis tomēr nosliecas (nosacīti!) uz “restorānu kritikas” žanra pusi, tikai nevis par restorāniem, bet par jebko, kas nonāk viņas uzmanības un intereses lokā. Tamdēļ – neliedzot atzinību viņas prozai un pašai idejai padarīt lidostu par vienu no tās varoņiem – pārlasīt Flights netīkojas, lai arī vajadzētu rakstniecības vajadzībām. Nav tā, ka es no šīs grāmatas visu labi atcerētos, nē, atceros kopējo noskaņu, sajūtu, vecā labā humānisma smaciņu, kuru autore cenšas ielaist absolūti a-humānajos gigantiskajos lidostu stikla šķūņos. Un tad tā vairs nav Olga Tokarčuka, bet Alens de Botons, kuru iemīļojis inteliģentais vidusslānis ar kulturālām prasībām un pat vieglu vainas sajūtu saistībā ar laika trūkumu nopietnai interesei par Kultūru. Laiku paņem dzīve; sanāk, ka “dzīve” un “kultūra” ir dažādas lietas, otrā it kā ir rotājums pirmajai, un par sakarīgu un saprotamu šāda rotājuma skaidrojumu atbildīgs nosacītais de Botons. Nelabi metas no tā visa, nelabi. Tomēr Tokarčukas grāmata vienalga ir lieliska.

Jā, bet lidostas un lidmašīnas. Tajās koncentrējas kā universālais Zeitgeist, tā partikulāri nacionālais; tas ir ideāls punkts, kurā tiek izspēlēta kopējā un atšķirīgā dialektika. Un šajā ziņā mūslaiku lidostas visvairāk līdzinās laikmetīgās mākslas muzejiem un lielajām galerijām. Gan vienas, gan otri balstās asa, “karsta” laikmetīguma idejā, būdami mūsu pasaules cutting edge, bāka nākotnei, ko jau apdzīvo mūsdienu cilvēki, uzskatāmi piemēri un mācībstundas ideālai nākotnei, kas tomēr jau ir pienākusi: mēs taču, velns parāvis, lidojam no Rīgas uz Čengu, kā pašlaik to daru es, mēs taču baudām visvisādas biennāles un citus kārumus acij. Un, lūk, te universālais, vispārējais pārvēršas par vietējo, lokālo, partikulāro. Nākotne, ietverta stikla kubos un citās figūrās no ģeometrijas kabineta, nākotne, kurā ir daudz tīra tukšuma, ko esam aicināti apdzīvot, pirmkārt, nav pienākusi, kā mēs to redzam, otrkārt, tā nepienāks nekad, kā tas kļuvis redzams visiem; visbeidzot, tā ir apriebusies un apnikusi. Lūk, arī es – līdzīgi kā Tokarčuka – ilgi priecājos par lidostu telpu, caurspīdīgumu, skaidrību un higiēnu, taču …apnika, nepriecē, tā teikt. Un arī laikmetīgās mākslas vietās ir arvien mazāk high-tech un Odisejas 2001, bet arvien vairāk drupu un drazu. Bet pat tas nav galvenais. Trulā uzstājība ar sarunām par “identitātes meklējumiem”, kas risinājušās pēdējos četrdesmit, ja ne piecdesmit gadus, it kā identitāte būtu aiz gultas aizkritis prezervatīvs, novedusi pie tā, ka tagad visi ir identiski nezin kam, precīzāk, skaidrs tak – paši sev, kā tiek apgalvots. Oh, izdzirdētu īsts budists izteikumu “pašam sev”, kuram it kā kaut kā jāatbilst, viņš tūliņ pat nobeigtos no jautriem, labsirdīgiem smiekliem, dalailamiskiem intonācijā un skanējumā. Oh, sasmīdinājāt… kam gan te atbilst, kad jūs paši (mēs paši) esat atbilstības objekts, kuram pieķēdējat atbilstības subjektu (tas ir, sevi), ko esat sagudrojuši, pat ne sagudrojuši, bet sameistarojuši no visvisādām muļķībām, kas pagadījušās pa rokai. Atbilstat jūs, draugi, paši savai vēlmei kaut kam atbilst, bailēm palikt vientulībā, mierīgi pakustināt smadzenes, paveikt ko īpašu. Visas šīs svaigi un laimīgi iegūtās identitātes, no nacionālās vai reliģiskās līdz seksuālajai, pārvērš par gružiem visu, kam vien tās pieskaras, ar ko nonāk kontaktā. 


Tā monstrozajos (vai reizēm pieticīgajos) kvazifutūristiskajos lidostu un laikmetīgās mākslas stikla kambaros kā pelējums iemetas identitāte, tā saēd stikla konstrukcijas, kas ierāmē uzticami ielikto nākotnes stiklu, caur kuru vienmēr redzams plašums, skrejceļš ceļojumam nezināmajā, māksla, kuru vairs neuztrauc mālēšana ar netīrām otām uz kaut kāda audekla. Viss ir tīrs. Taču paiet laiks, un identitātes pelējums pārklāj visu, ar netīrību pamazām apaug vispārējā viengabalainā loģika, lidostas un laikmetīgās mākslas institūcijas pārvēršas vai nu par “nacionālā gara” sasniegumu izstādi, vai nu par izgāztuvi, kurā izmet lokālajai dzīvei ne visai vajadzīgās lietas, idejas, pat cilvēkus. Un nu jau pat nevajag apmeklēt Lielbritāniju, pietiek pavadīt pāris stundas neizturami vulgārajā Getvikā. Un zīmīgāka (uzskatāmi-zīmīgāka) par jebkuru kolektīvo monogrāfiju par Krievijas pašreizējās kulturāli politiskās un sociālās dzīves iekārtu būs kaut kāda priekšniecības pieprasīta nožēlojama izstāde par to, kā mēs visi lepojamies ar sevi, izstāde it kā superprogresīvā laikmetīgās mākslas vietā, hipsternīcā ar oat milk latte.

Pēdējos dažus spriedumus es bakstu aipada ekrānā jau Sičuanas aviolīnijas lidmašīnā, kas nesteidzīgi (nieka 800 km stundā) pārvieto mani – apmēram divsimt piecdesmit tūristu kompānijā, kas atgriežas dzimtajā provincē no ziemeļu barbaru mitināšanās vietām, – no Maskavas uz Čengdu. Atšķirībā no valsts atbalstītajiem hipsteriem un britu mietpilsoņiem, kas tīko pēc šika, man šie cilvēki patīk. Viņi identitāti nemeklē. Viņi ir apmierināti ar dzīvi. Viņi ir iekāpuši lidmašīnā, pasprieduši, kārtīgi iekoduši un lēnītēm iegrimst miegā. Viņi zina, kādēļ dzīvo. Kas attiecas uz mani, tad es to zināt vienkārši negribu.

2018. gada 10. septembris

Pēdējos trijos gados man liekas, it kā es pēkšņi būtu nonācis otrajā, light, Išervuda Berlīnes stāstu izdevumā. Tur nacisma metastāzes lēnītēm iekļūst parastajā dzīvē, varoņi uzreiz pat nereaģē atbilstošā veidā, padomā, kaut kādi idioti brūnos kreklos, mūžīgie jociņi par ebrejiem (tie kļūst, tiesa, arvien rupjāki), nekas īpašs, ne tas vien Berlīnē bijis 1918. vai 1919., pat 1921. gadā. Bet pēc tam, bladāc, un viņi jau atjēdzas citā realitātē, no kuras steidzami jātinas, labi, ka esi ārzemnieks. Vietējiem – tiem vietējiem, par kuriem nelāgi jokoja, nevis tiem, kuri jokoja, – aizbēgt, kā mēs zinām, izrādījās grūtāk, tas izdevās nedaudziem. Tad, lūk, visu to pašu es saožu gan šur, gan tur, dažādās pasaules malās, kurās nonāku. Gāju šodien pusdienot ar savu vietējo paziņu, sanskritologu un Tibetas budisma pētnieku, viņš atbraucis strādāt uz Čengdu no Pekinas, jauks un rāms cilvēks, un parunāt ar viņu vienmēr ir interesanti un pamācoši. Bet šodien, pat nepaspējis paķert ar irbulīšiem trīcošu “vecmāmiņas tofu” gabaliņu, viņš pēkšņi sāka spriest par to, cik man Eiropā, visticamāk, ir smagi, pavisam mūs “izēduši” musulmaņi, okupē veselus Parīzes un Berlīnes kvartālus, lūdzas tieši uz ielām, griež auniem rīkles un vispār. Tas viss ir briesmīgi un bīstami pasaulei numur viens. Es kaut kā pat ieklepojos, ko tādu izdzirdējis – ne tajā ziņā, ka neko tādu nekad nebūtu dzirdējis, nē, vienkārši no šāda sarunbiedra ko tādu negaidīju. Sāktu es runāt, sak, tas nav tā, sak, tā ir masu histērija un tamlīdzīgi, taču pēc tam sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi; kā šajā sakarā teiktu tās reliģijas dievs, kas bijusi pirms budisma: tas, kuram lemts tam ticēt un to teikt, tam ticēs un to teiks. Es visu pārvērtu par joku, joks neizdevās, paklusējām un ķērāmies pie citas, nekaitīgas tēmas, pie universālām lietām. Ja šie nav jaunie “Berlīnes stāsti”, kas tad ir “Berlīnes stāsti”.

Atvadījies ceļā uz mājām atcerējos, ka nacisti Tibetā meklējuši kaut kādas mandalas, taču atraduši nav. Labi vismaz, ka ne karaļa Artura zobenu.

2018. gada 11. septembris

Vēl nedaudz par lidostām – jo jau mazāk nekā pēc mēneša atkal būs jālido, atkal uz otru pasaules galu, tagad jau attiecībā uz to galu, kurā atrodos pašlaik. Laikmetīgās mākslas muzejos un galerijās erotiskais vai pornogrāfiskais, lai arī cik izaicinošs tas nebūtu, ir stingri limitēts, ierobežots atsevišķu zāļu vai pat izstāžu telpā. Bet aiz šīm robežām – un laikmetīgās mākslas institūciju iekšienē – valda mierīga, dezinficēta aseksualitāte. Savukārt lidostu atmosfēru caurvij rūpīgi fotošopēta seksualitāte, teju nepiedienīga. Pasažieru pūļi un straumītes pārvietojas, meistarīgi nogrimētu skaistuļu skatienu pavadībā, kuras, kā liekas, neko nemaz nereklamē, tikai sevi, precīzāk, to pasauli, kas ietver šīs skaistules. Nu, kā gan uzreiz saprast, ka Kristena Stjuarte aicina tevi uz Chanel pudelīti, bet, lūk, šīs muskuļotais pārītis baltā apakšveļā nolēmis imitēt kopošanos okeāna klinšu un zilu debesu fonā kaut kādu krēmu/dezodorantu dēļ? Taču galvenais, galvenais pavisam nav tas, ar ko aizņemti šie brīnišķie augumi, galvenās ir viņu sejas, acis. Viņi visi skatās uz tevi. Viņi visi tevi aicina – tevi, ko nomocījusi pārmeklēšana, attiecību risināšana ar krāpnieciskām aviokompānijām, murgains lidojums F. Kafkas Stāsta “Labošanas darbu kolonijā” Vārdā Nosauktajā Krēslā, izsalkušu, tramīgu, nosvīdušu – viņu dzīves smaržu mākonī. Te tā ir – viņu dizaineru ideāli pārveidotā miesa izlikta tieši tev, ienāc šajā pasaulē, nopērc pudelīti Kenzo, manu mazo muļķīti, mīļais sīkais buržuā, jo uz tevis balstās šī pasaule, uz tevis. Steigdamies savās gaitās, tu izpeldies brīnišķajās, miklajās Kristenas Stjuartes acīs, Karas Delevīnas uzacu matainie kāpuriņi pārlien pār taviem nodiluša North Face segtajiem pleciem, bet Victoria Secret garkājainie eņģelīši pūkainiem spārniem tev seko gluži kā XVII gadsimta poļu huzāri. Tā tu aizlidosi ar savu Ryanair pilnīgā pārliecībā, ka esi pametis, zaudējis nevis elli, bet paradīzi.

Un sakiet, lūdzu, vai tad ar šādu Skaistā pieredzējumu spēj sacensties nicināmā laikmetīgā māksla?

2018. gada 19. septembris

Atkal nonācis Čengdu, kur samērā nesen pavadīju veselu gadu, it kā tūliņ pat nonācu uz iebrauktas taciņas, lai gan kaut kas ir mainījies – teiksim, sacēluši vēl vairāk namu vai slēgta vegāniskā pelmeņu ēstuve pie universitātes pilsētiņas Dienvidu vārtiem (“pelmeņi” ir tāds parupjš vārds, lai arī atspoguļo lietas būtību; jā, tas ir tieši tas pats, ko izgudrojuši ķīnieši un ko pēc tam pārņēmuši ziemeļu un rietumu barbari. Mandarīnu valodā tas skan “čžaocze”, kaut kā tā). Gandrīz jau uzrakstīju, ka arī ar internetu kļuvis labāk, savienojuma ziņā, taču te nu bija, tieši tajās pašās sekundēs savienojums pārtrūka un mans nesnaudošais VPN steidzās uztaustīt citus protokolus. Tā ka Čengdu viss ir kā parasti.

Un, kā parasti, šeit nonācis, tu izslīdi no ierastajām koordinātām, kas novieto to vai citu objektu, teiksim, “skaistā” vai “neglītā” – lai gan visbiežāk tas vienkārši ir “nekāds” – kategorijās. Šeit, Čengdu, es pilnīgi nesaprotu, ko objektīvi iespējams nosaukt par tādu; viss atkarīgs no patvaļības, iegribas vai vienkārši nejaušības. Piemēram, māja, kādi trīsdesmit stāvi, ko uzcēluši pretī universitātes pilsētiņai pēdējo dažu mēnešu laikā (kad braucu prom, tur pat būvlaukuma nebija), pēc būtības ir briesmīga, nejēdzīga un kroplīga. Visa klāta ar kaut kādām starpsienām, izlocītām ķīniešu gaumē. Skatoties uz to, es nez kādēļ domāju par “nāvessodu ar tūkstošs gabalu nogriešanu”. Monstrozi – lūk. Pareizais vārds. Bet tagad es lūkojos aiz loga, tur ir tumsa, nakts, bet pāri šai mājai – atbilstoši pašreizējai, ultramodernajai ķīniešu paražai – augšup lejup skrien zilas gaismas straumītes. Ēka nav redzama, redzamas vienīgi straumītes. Tas taču ir mīlīgi, ko, vai ne tā? Rodas sajūta, ka, neskatoties uz nakti, šajā pasaulē ir kaut kāda kustība un tā – kaut vai aiz cieņas pret izglītotajiem humanoīdiem – mimikrē dabisko, naturālo lietu kārtību. Lai arī tas nav tīrs avots, kas plūst pār sūnām apaugušu klinti, bet gan elektrība, kas tiek dzenāta šurpu turpu pa noputējušām stikla (visdrīzāk jau tomēr plastikāta) simtu metru augstām caurulēm; un tā nemaz nav klints, ko apdziedājuši senie ķīniešu dzejnieki, bet gan milzenis no betona, ko steigā nolikusi neredzamā nekustamā īpašuma attīstītāju spekulāciju roka, milzenis, kura liktenis nolemts jau tagad: stāvēt pustukšam vairākus gadus (dzīvokļus pērk kā investīciju lielākoties), pēc tam to kaut cik apdzīvos, pēc tam sienās parādīsies plaisas, sāks tecēt caurules, krist flīzes vannasistabā, viss kā šeit ierasts, pēc tam atnāks cits nekustamo īpašumu attīstītājs, pēc kādiem 10–15 gadiem, un cietsirdīgi nojauks mūsu mākslīgo klinti, lai tās vietā uzceltu jaunu, vēl augstāku.

Viss ir tieši tā, taču ar “skaistumu” šajā konkrētajā gadījumā šim sociāli ekonomiskajam sižetam nav sakara. Un kāpēc gan? – jūs jautāsiet, – estētiskais taču ir sociāli ekonomisko attiecību, Zeitgeist un visa pārējā koncentrācija, vai ne tā? Pareizi. Bet es taču šeit esmu svešinieks un neko nesaprotu, tamdēļ sociāli ekonomiska rakstura minējumi man ir atsevišķi, bet “skaistā” tēli – atsevišķi. Lūk, šāds Ķīnā nonākuša eiropieša piedzīvojumu stāsts.

Un tātad, es tomēr šeit meklēju tīru skaisto, ne tādēļ, ka esmu estēts, bet tādēļ, ka jebkura cita Skaistuma koncepcija man šeit ir slēgta. Pēc būtības es arī esmu tas pats senais ķīniešu dzejnieks, kurš redz “vienkārši upi” vai “vienkārši koku”, vai “vienkārši kalnu” bez jebkāda tur marksisma vai eksistenciālisma ar strukturālismu. Var tūliņ pat mani apsūdzēt apzinātos melos, jo kaut kāds Du Fu vai Li Bo, tāpat kā citi cienījamie senie dzejnieki, neko “vienkārši tāpat” neredzēja un – jo īpaši – neteica, bet izmantoja stingri reglamentētu tēlu un vārdu sistēmu, solis pa labi, solis pa kreisi, un sekos nāve, ko nesīs imperatora gvardes bultas. Piekrītu. Tomēr tās pašas tradīcijas ideja, kuras ietvaros darbojās iepriekš nosauktie un nenosauktie dzejnieki, izrietēja no tā, ka dabas objekti, ko aplūkoja dzejdaris, vientulība iztukšodams ne vienu vien rīsu vīna kausu paviljonā pie upes, ir alegorijas, nē, šis vārds te ne pārāk iederas, tas ir no rietumiem. Nu kā gan Ķīnas kontekstā atšķirt alegoriju no simbola? Tās visi ir zīmes. Nesatricināmās lietu kārtības zīmes, kas dzejniekam jāpazīst un jāattēlo, izmantojot noteiktu kaligrafisko zīmju rezervi. Tomēr zīmes līdztekus tam, ka tās ir “kaut kā zīmes”, pašas par sevi ir atsevišķas lietas. Vienkārši lietas. Ķīnas gadījumā – vienkārši hieroglifi. Manā gadījumā – arī sava veida hieroglifi, taču ar nesasniedzamu jēgu. Bet hieroglifi taču ir ļoti skaisti mūsu, eiropiešu, skatienam, vai ne tā? Lūk, es arī cenšos atrast tos, kas ir pilnīgāki par citiem. (Te es nonāku bīstamā tuvumā Rolana Barta “Zīmju impērijai”, tā kā prātošanu beidzu.)

Vispār man liekas, es tādu objektu esmu atradis, vizuāli pilnīgu, turklāt tā praktiskais pielietojums man ir skaidrs, un tomēr tas paliek noslēpumains. Pirmoreiz es ar to sastapos, domāju, 2017. gada 24. vai 25. februārī, dažas dienas pēc tam, kā pirmoreiz atlidoju uz Čengdu. Vairākas dienas pagāja ar pamatīgu – un, kā noskaidrojās, vien ievadošu – iepazīšanos ar ķīniešu spīdzināšanas metodēm neapkurinātos birokrātiskajos gaiteņos; baidīdamies pavisam zaudēt saprātu, es palūdzu vietējai asistentei, kura man palīdzēja, izvest aizjūras profesoru kaut kur ārā, aiz universitātes pilsētiņas robežām, vislabāk uz parku. Tas atradās aiz stūra, tas pats Vaņczjanlou parks, kas vēlāk man kļuva par īstu patvērumu, pajumti un šajā pasaules daļā labāko atpūtas vietu. Mēs ienācām parkā pa maksas ieeju, kas ved tieši uz memoriālo daļu, veltītu dzejniecei Ksu Tao, pastaigājāmies pa lieliskajām bambuskoka alejām, ielūkojāmies vairākos pēc senās ķīniešu paražas veidotos paviljonos (patiesībā viss, protams, ir nosacīti – un vienkārši – jauns, no pirmā mandžūriešu Cjiņu dinastijas valdīšanas gadsimta līdz mūsdienām), pēc tam caur apaļu atvērumu netīri rozā sienā ar netīri pelēkiem, imperatora Cjiņa Šihuana karavīru bruņām līdzīgiem dakstiņiem iekļuvām lielajā parka daļā, bezmaksas, tautai paredzētajā. Un tur es to arī ieraudzīju.

Kā gan nosaukt šo priekšmetu? Ķerra uz diviem riteņiem? Saimniecības divriči, ko aizjūdz ar cilvēku? Nu, ne “aizjūdz”, protams, bet “iekustina”. Jebkurā gadījumā tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, kas aizpildīja krietnu daļu mana makbuka lietotnes Photos daļu. Pēc būtības tā ir skārda silīte ar malām, kas priekšgalā ir slīpas, tā ka tas atgādina aviobāzes vai desanta kuģa priekšgalu; silītei ir divi riteņi, kas visbiežāk līdzinās velosipēda, taču reizēm teju vai ratu riteņiem, kas atgādina kaut ko lauciniecisku no XIX gadsimta krievu klasikas. Un tomēr vairums riteņu kā reiz izskatās viegli un eleganti ar dubultu spieķu stariņu komplektu, kas tiecas uz centru. Silītei aizmugurē pielikti divi gari rokturi, kas galos ieliekti, lai būtu vieglāk stumt uz priekšu. Uz silītes visbiežāk var novērot brīnišķu lielu pītu grozu, ietilpīgu, vieglu un pamatīgu reizē. Parasti tas ir pilns ar atkritumiem, taču lielākoties ne no cilvēkiem, bet no dabas – lapas, bambusa mizas atgriezumiem un tml. Visideālākās šāda veida klusās dabas noslēdz pūkainas slotas, reizēm pārī ar grābekli, taču ne trulā padomju parauga, kādus atceros no bērnības, bet gan tādu, it kā kāds būtu izstiepis smalku dzelzs roku, lai kaut ko neģēlīgi saskrāpētu, taču aizmirsis, un tā nu viss arī palicis. Reizēm ir papildus detaļas: kuplas oranžas plastmasas birstes garā koka kātā, ietilpīgas skārda liekšķeres un tml., taču ne pārāk bieži. Vispārsteidzošākais, ka šādas uzpariktes (“sētnieku divriči”? “Atkritumu izvešanas ķerras”? To pat tieši nosaukt nevar: lūk, ideālais Skaistā objekts!) parasti sastopamas parku un skvēru alejās pilnīgā vientulībā, sētnieki kaut kur noklīduši, atstādami savu aroda apbruņojumu par prieku pēc cildenā izslāpušajiem valsts ciemiņiem.

Jā, tie patiešām ir ideāli Skaistā objekti, tajos viss ir pilnīgs, ne pielikt, ne atņemt. Piezīmēsim, ka, tiklīdz lieta nonāk līdz tam, Skaistajam, cilvēki vairs nemaz nav nepieciešami. To patiesībā te nemaz arī nav. Es salīdzinātu šos divričus ar labāko vecās Eiropas mākslas žanru – kluso dabu, turklāt flāmu XVII gadsimta kluso dabu. Tur taču ir ne tikai puķes, tur ir ogas, kukainīši, tauriņi un kāpuri, citroni ar gandrīz noņemtu mizu, kas ar dzeltenu grīsti aizvijas sānis, austeres, vai nu pustukšas vai puspilnas glāzes, pīpes ar pelniem sīciņās galviņās, grāmatas, galvaskausi, mūzikas instrumenti – kopumā vislabākais un galvenais, ko spēja/spēj piedāvāt dzīve. Un tas viss vēstīja tikai vienu (jo alegorija): dzīve ir galīga. Niecību niecība. Šeit liksimies mierā un sāksim gaidīt rosīgo tantiņu ar izkapti, labvēlīgi, nesteidzīgi, bez straujām kustībām: piepildīsim atkal pīpīti, ieliesim alu vai balto vīniņu zaļganās glāzēs, paostīsim jau vīst sākušu rozi, uzstrinkšķināsim jaunu akordu uz lautas. Nu, un palasīsim, protams, pēc sirds patikas. Tas ir Eiropā. Šeit arī ir Skaistais, taču citā tā paša procesa stadijā. Visas šīs mūsu gaidas beigušās ar to, ko bijām gaidījuši. Nīcīgās dzīves paliekas mētājas uz celiņiem kā bambusa miza un sausas lapas. Dzīve, tā teikt, ir izkaltusi un sakritusi. Un, lūk, uz skatuves parādās rosīgā tantiņa oranžā vestē, taču ne ar izkapti, bet ar astainu slotu, stumdama sev pa priekšu divričus. Visu saslaucījusi, gružus salikusi groziņā un devusies atpūsties. Divriči savukārt – pati pilnība – stāv mums, kas vēl pastaigājas pa Vaņczjanlou parka alejām, kā pamācība, vairs ne alegorija, bet zīme, hieroglifs.

Nāves mūs aizslauka.

Nezinu, vai mani neviļ atmiņa, taču līdzīgu atklāsmi piedzīvoju tieši pirms 17 gadiem Glasnevina kapsētā Dublinā. Taču tur bija kas cits, drīzāk literārs, tomēr Padija Dignama bēres nebūs aizritējušas velti.

2018. gada 25. septembris

Nekad iepriekš tomēr neesmu dzīvojis graustu ielokā. Jā, Avtozavodā Gorkijā, tur bija jaunceltnes, vecas vai salīdzinoši jaunas, daudzas briesmīgā stāvoklī, tomēr haoss, kas akli brieda aiz paneļu sienām, reti izkļuva ārpusē. Tas ir, šādi: tas izkļuva, protams, bija pēc urīna smirdoši lifti, izlauztas margas, izdauzīti stikli un tml., tomēr vispārēja, lai arī abstrakta, pieklājības, pat piedienības, kārtības ideja – starp citu, proletariātam, profesionāliem strādniekiem tā raksturīgāka lielākā mērā nekā sīkpilsoņiem – neļāva šos rajonus novest līdz graustu stāvoklim. Tie palika pusceļā, noteiktā degradācijas punktā, pāris gadu desmitus būdami kaut kas starp piedienīgu mitekli un pavisam jau nabago graustu, bet pēc tam pat sāka izķepuroties, taču ne atpakaļ pilnīgā piedienībā, jo tāda pastāvēt vairs nevarēja – jo tā bija padomju parauga piedienība. Nē, dzīve tādās vietās virzījās pretī jaunai, postpadomiskai, puķainai, plastikāta piedienībai, tomēr dzīvai, stabilizētai estētiskajā veidolā, pietiekamā sīkiem bodniekiem un vidējās rokas pogainajiem. Plus – es jau runāju tikai par Avtozavoda vietām, kur kādreiz mitinājos (turklāt veselus 36 gadus), – tagad turienes iemītnieki ir krietni novecojuši, tas vairs nav proletāriešu rajons, bet gan kopmītnes darba triecienniekiem, kas devušies pelnītajā atpūtā. Bet tādi parasti nemīž liftos, nedauza stiklus un neizrauj koka mietiņus no kāpņu margām, lai sadotu pa mūli pudeles brālim, kas nedaudz uzpūties. Kopumā šeit estētika simtprocentīgi iemieso sociāli kulturālos un sociāli psiholoģiskos dzīves apstākļus. Tā ir īstajā vietā – un kaut kādā ziņā – tā ir brīnišķa. Zinu, nebūs daudz tādu, kas man piekritīs. Nu, ko padarīsi.

Grausti savukārt ir kas cits. Tas ir šausmīgs, lēns sociālais haoss, daudzgadīgs, grūti labojams, kas nostājas mūsu priekšā ar visu savu monotono diskrētību, netīrumiem, raibo vienveidību. Grausti – tas ir tad, kad svešā neapetelīgā dzīve ir mūsu priekšā un visiem par to nospļauties – gan tiem, kuri redzami, gan tiem, kas redz. Īpaši, ja ņem vērā, ka pirmie un otrie var nonākt mainītās lomās. Nelabumu un instinktīvu riebumu nerada nabagu nabadzība. Šajā pasaules daļā nabagie diemžēl visbiežāk ar savu eksistences faktu vien ir nolemti nabadzībai; un vai es, svešinieks, kas pastaigājas pa Čengdu universitātes pilsētiņu, kurā nez kādēļ dzīvo ne tikai studenti, bet arī pāris simtu tūkstošu, kas nezin kā nokļuvuši aiz pamatīgajām sienām, vai tad es varu padižoties ar kaut kādu bagātību? Protams, ne. Esmu tāds pats nabagais, vien man nedaudz paveicies. Briesmīgi ir tas, ka tas viss tiek uzskatīts par normu un neviens necenšas to pat ne mainīt, uzlabot un tamlīdzīgi, nē, neviens necenšas to kaut vai nedaudz savest kārtībā. Nabadzības elles loks sastāv no graustiem.

Kādreiz grausti tika uzskatīti par gleznieciskiem. Ne visi, protams; savējie parasti ne. Bet sveši, īpaši tur, dienvidos, Itālijā vai Spānijā, nerunājot nemaz par Tuvajiem Austrumiem – o, jā! Cik tūkstoši gleznu ir par to, par skaistu iedegušu cilvēku skaisto nabadzību, kuri pat skrandās izskatās nesalīdzināmi labāk par mums, palseniem, bāliem, garlaicīgi labi apģērbtiem ziemeļniekiem. Un, protams, izšķirīgā loma te pienākusies veļai. Jā, tai pašai, ko pēc mazgāšanas izkāra uz virvēm žāvēties – aiz logiem, pagalmos vai pat pāri ielai, augšā, tūristiem par prieku. Diezin vai tā bija ideāli tīra; neskaitāmas reizes mazgāti palagi un noķellētas apakšbikses/krekli diezin vai. Bet vai tad tas ir svarīgi romantiski noskaņotam māksliniekam, kurš nekad nepielaiko svešu sociālo situāciju uz sevis? Psiholoģiski – cik uziet! Ak, es ciešu tāpat kā viņi! Uh, viņi iemīlas kā es, pat enerģiskāk, ar Vidusjūras uguntiņu! Taču neviens, pat nabadzīgākais angļu, franču vai krievu mākslinieks nekad – atkārtoju nekad!!! – nav izjutis visvienkāršāko solidaritāti, ja neskaita antropoloģisku, kas mums, cilvēkiem, dota, – sociālo.

Tādēļ man nepatīk grausti. Tiesa, arī tādēļ, ka man nepatīk cilvēki. Grausti ir pārapdzīvoti. Tomēr man patīk drupas. Tās ir tukšas.

ARHĪVS:
Mākslas dienasgrāmata 2018
Mākslas dienasgrāmata. Dziļa ziema, 2018
Mākslas dienasgrāmata 2018. Pārāk agrie pārāk lēnīgā pavasara priekšgājēji
Mākslas dienasgrāmata 2018. 4. Ne Pavasara, ne Daiļā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 5. Dzīves piepilsētā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 6. Dzīve un māksla
Mākslas dienasgrāmata 2018. Dzīvības un nāves pilsētas
Mākslas dienasgrāmata 2018. Laikmetīguma (ne)apmierinātība
Mākslas dienasgrāmata 2018. 9. Visi ir miruši (bet dažu labu no vēl dzīvajiem gribētos nosūtīt uz elli)