Foto: Kristīne Madjare

Svinēt to, ka esam interesanti 0

Diskusija par simtgades kultūras notikumiem

Arterritory.com
18/12/2018 

Foto: Kristīne Madjare

 Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju”

Pienākot decembrim, lielā mērā var uzskatīt, ka Latvijas simtgades gads ir aizvadīts, un līdz ar to aizvadīta arī lielākā daļa simtgadei veltīto kultūras pasākumu. Arterritory savu gada pēdējo diskusiju nolēma veltīt jautājumam, cik veiksmīga vai neveiksmīga kopumā bijusi Latvijas Republikas simtgades publisko kultūras pasākumu programma un kādas varētu būt gūtās mācības nākotnei un citi secinājumi. Diskusijā piedalījās četri dalībnieki: Arterritory autors, mākslas kritiķis Vilnis Vējš, publicists un kultūras pasākumu baudītājs Vents Vīnbergs, Latvijas Radio kultūras žurnāliste Anda Buševica, savukārt Latvijas simtgades biroju pārstāvēja tā starptautisko projektu vadītāja Leonarda Ķestere. Sarunu vadīja Arterritory redaktors Helmuts Caune. 


Helmuts Caune

Helmuts Caune: Es gribētu lūgt jums padomāt par pavisam vispārīgu jautājumu. Kāda jēga ir svinēt dzimšanas dienas? Kā personīgās, tā kolektīvās.

(Klusums.)

Anda Buševica: Pirmkārt, tas varētu būt atskaites punkts par padarīto. Kas tajos simts gados ir padarīts. Un tad var likt klāt dažādus mērķus.

Vents Vīnbergs: Pats savas es nesvinu, bet piekrītu, ka tam ir zināma jēga – kā atskaites punktam. Ja mani aicina ciemos, es eju. Jāatzīst, uz valsts simtgadi es ne vienmēr jutos aicināts… Bet mums ir tendence savas dzīves uztvert kā projektus, un ik pa laikam gribas atskatīties, kādi mērķi ir sasniegti un ko ir izdevies izdarīt.

Leonarda Ķestere: Manuprāt, cilvēkam ir svarīgi, ka viņš nav viens – ka viņam ir dzimta, ka viņam ir ģimene, tuvinieki un draugi, uz ko paļauties grūtā brīdī. Dzimšanas dienas ir tās reizes, kad tu saproti, ka tu neesi viens un nevienam nevajadzīgs šajā pasaulē, jo tev apkārt ir savējie – tajā dienā tie savējie sanāk kopā. Tu redzi, ka tev apkārt ir dzimta. Un valsts dzimšanas dienā var ieraudzīt, ka tev apkārt ir tauta. Un es gribu uzreiz pateikt skaidri un gaiši – tikko uzsākot simtgades programmas veidošanu, mēs izmantojām tos socioloģiskos pētījumus, kādi toreiz bija pieejami, un tie skaidri parādīja, ka cilvēkiem absolūti nav skaidrs, kas viņi ir, kur viņi dzīvo, ko nozīmē Latvija…

Caune: Kas tie bija par pētījumiem?

Ķestere: Tie bija ļoti nopietni socioloģijas pētījumi, kas parādīja vienkārši izmisīgu situāciju. Cilvēki Latvijā neredzēja sevi kā Latvijas iedzīvotājus, pilsoņus, un ja arī redzēja, tad nezināja, kā apliecināties, ko ar to darīt. Tie cipari bija tiešām baisi, un tāpēc galvenais mērķis un uzdevums, kas simtgadei tika noteikts, bija – veicināt cilvēku…

Caune: ..valstsgribu.

Ķestere: Valstsgribu un asociāciju ar valsti, un visas aktivitātes virzīt nevis infrastruktūrā un vienā, otrā, trešā vai piektā celtnē, bet tieši procesos…

Caune: Vai tagad jums ir kaut kāds pamats uzskatīt, ka simtgades pasākumi ir palīdzējuši?

Ķestere: Es domāju, ka ir pamats tā uzskatīt, jo šobrīd tie socioloģiskie cipari ir pilnīgi citi.

Caune: Ir jauni pētījumi?

Ķestere: Notiek regulāri pētījumi, tos pasūta Valsts Kanceleja. Situācija ar valstsgribu traģiski parāda ģeopolitisko situāciju Latvijā, un tāpēc arī tik liela uzmanība tiek pievērsta simtgadei. Jo mēs atrodamies tur, kur atrodamies, un mēs neesam vienīgie, tādi cipari ir arī Lietuvā un Igaunijā. Un ne tikai tur. Cilvēki globālajā pasaulē īsti nezina, kur viņi ir un kas viņi ir.

Vilnis Vējš: Tad es no tā izdaru secinājumu, ka, lūk, ir šie cilvēki, kuriem ir vāja valstsgriba, vai kā jūs to saucat…

Ķestere: Šo terminu ieviesa Egils Levits.

Vējš: Labi. Tad no tā izriet mans jautājums – kam tad ir liela tā valstsgriba? Kurš ir tas, kas vērtē cilvēku valstsgribu un piesaisti savai zemei un atzīst to par nepietiekamu? Kam tās trūkst? Kurš ir tas, kurš vēlas, lai tās būtu vairāk? Tas ir Levits? Es, teiksim, neesmu liels viņa teoriju piekritējs. Es arī nekādā veidā nesaistītu valstsgribu ar demokrātiju, kā viņš to dara, jo vēsture vienkārši parāda, ka nacionālas valstis ļoti labi pastāv arī nedemokrātiskā formā. Bet, ja Levitam liekas, ka valstij nav valstsgribas vai nez kāpēc – ka tautai nav valstsgribas, tad sanāk, ka tautai kaut kas būtu jādara, lai apmierinātu Levitu. Es tādam uzstādījumam neesmu ar mieru piekrist… Kāda tā griba ir, tāda viņa ir.


Anda Buševica

Buševica: Nesen iznāca ļoti interesants pētījums ar nosaukumu “Apmaldījušies brīvībā”, kurā vesels autoru kolektīvs runā par tā saukto anomijas problēmu. Tā ir filozofiska problēma, kas uz mūsu reālo dzīvi, uz sociālo realitāti attiecas ar konkrētām iezīmēm, piemēram, demogrāfija, mediju telpa, vērtības…

Ķestere: Arī piedalīšanās vēlēšanās, piemēram.

Buševica: Caur tiem indikatoriem mēs varam tīri labi noteikt to valstsgribas līmeni...

Vējš: Bet kas to atzīst par neapmierinošu? Tas neapmierina – ko? Pašu to tautu vai ko?

Buševica: Nu, iepriekš minētie indikatori, kas nav īsti labi…

Vējš: Pag, indikatori nav personas, ko var apmierināt vai neapmierināt. Mēs varam konstatēt stāvokli. Bet kam tas nav labs?

Buševica: Piemēram, ja cilvēks dzīvo pilnīgi citā mediju telpā, tā ir problēma, kas jārisina.

Vējš: Kam tā ir problēma?

Buševica: Droši vien gan valstij, gan šim cilvēkam…

Vējš: Nav tāda atsevišķa valsts. Ir sabiedrība, kas vienojas par savu valsti.

Caune: Vilnis laikam mēģina jautāt, kas ir tas standarts, pēc kura var pateikt, vai valsts iedzīvotāji ir apveltīti ar pietiekamu valstsgribu.

Vējš: Jā, nu lielu ātrumu uzņēmušas vaimanas par to, ka latvieši nemīl savu valsti vai kaut kā tā… vai ka viņu valstsgriba nav pietiekama…

Ķestere: Vienkārši ir liela daļa iedzīvotāju, kuri īsti nesaprot, kurā valstī viņi dzīvo, jo ikdienā diezgan intensīvi patērē tikai kaimiņvalsts medijus.

Vējš: Ja ir runa tikai par krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, es domāju, ka simtgade šeit nemainīja pilnīgi neko.

Ķestere: Tā nevar teikt. Pētījumu cipari ir pilnīgi citi. Piemēram, ir vērojama izteikta pašapzināšanās Latgales reģionā, un tas ir ļoti svarīgi. Latgales domājošā daļa un iedzīvotāji sevi apzinās par latgaliešiem un sāk veidot savu mediju telpu, nevis visu laiku dzīvo Krievijas telpā…

Vējš: Es gribēju rezumēt savu domu. Izmantot simtgades svinības par instrumentu kaut kādu mērķu sasniegšanai, turklāt vēl īsti nezinot, kā mērķi tie ir, ir diezgan savādi. Kā nu tā tauta sevi apzinās, tā viņa sevi apzinās, tas ir tāds dotais.

Ķestere: Ir valsts stratēģiskie mērķi. Katrai valstij tādi ir – gan Igaunijai, gan Lietuvai, gan Latvijai, gan citām. Izejot no tā, kur tā valsts atrodas un kādā situācijā ir, tiek izstrādāti stratēģiskie jeb iekšpolitiskie un ārpolitiskie mērķi.

Vējš: Tad, izrādās, mēs esam bijuši valsts stratēģisko mērķu poligons, nevis latviešu tauta, kas svin savu simtgadi. 

Ķestere: Mēs svinējām valsts simtgadi. Mēs vispār ļoti ilgi strādājām pie komunikācijas, lai uzsvērtu, ka tā ir Latvijas valsts simtgade.

Caune: Vent, vai tev ir kādi komentāri?

Vīnbergs: Nezinu. Pie šādi formulētiem mērķiem jebkāda kritika jau gandrīz vai izklausītos pēc valsts nodevības.

Vējš: Jā, kad ir kaut kāda valsts, kas no mums kaut ko sagaida, un mēs to viņai nedodam.

Buševica: Es atkal tieši gribēju izteikt komplimentu. Svētku programmā visbiežāk tiek runāts par Dziesmu svētkiem, filmām, teātriem, taču bija arī ļoti daudz no “apakšas” rosinātu pasākumu, kurus iedzīvotāji vienkārši paši pieteica, tāpat arī daudz projektu, kas saistīti, piemēram, ar ekoloģiju – kā Baltijas jūras piekrastes tīrīšana vai iešana gar jūras robežu… Es nezinu, vai tas bija simtgades pasākums.

Ķestere: Jā, tā bija iniciatīva no konkrētām nevalstiskām organizācijām.

Buševica: Un tur tiešām bija jūtama pašu cilvēku, tautas vienotība savos svētkos.

Ķestere: Jā, robežu apceļošana, sakopšana, ozolu stādīšana, pieminekļu sakopšana, pilsētu, parku, ciematu, centru sakārtošana... Konkrēti līdzīgas idejas simtgades sakarā bija arī Lietuvā un Igaunijā. Visur cilvēki vēlējās par godu savas valsts jubilejai sakārtot apkārtējo vidi, kam līdz šim viņi nebija pievērsuši tik lielu uzmanību. Nevis gaidīt Eiropas fondus, bet uzņemties iniciatīvu un darīt pašiem. Un šī pašiniciatīvas ir bijušas ārkārtīgi daudz, viņas turpinās. Galu galā, svinības ar šo gadu nebeigsies – tās turpināsies līdz Latvijas Republikas de iure atzīšanas simtgadei 2021. gadā.

Vējš: Jā, par to es atkal gribēju uzslavēt, jo man šķiet, ka labā ziņa bija tā, ka bija ļoti daudz pašas tautas iniciatīvas. Un es saprotu arī, ka tā simtgades organizēšana kopumā bija vērsta uz to, lai atbalstītu iniciatīvas, kas nāk no apakšas.

Caune: Jā, ikviens varēja brīvi pieteikt savus projektus.

Vējš: Un tas, man šķiet, ir labi, un tajā virzienā es savukārt galīgi gribu izvairīties no kaut kādas kritikas – ko nu cilvēki vēlas dāvināt vai kā viņi redz to valsts svinēšanu, tā viņi to redz. Izteikt kaut kādus gaumes spriedumus tur būtu nevietā. Vienīgais, ko es varu atzīmēt – mums liekas, ka cilvēki ir ārkārtīgi dažādi un viņiem ir dažādas idejas. Bet tā gluži nav. Teiksim, cilvēki tādā pašdarbības līmenī, cilvēki, kas nenodarbojas ar lietām profesionāli, ir klišeju un iepriekšpieņēmumu gūstā, līdz ar to ļoti daudzas idejas bija vienveidīgas. Taču tā ir problēma, ar ko nākas saskarties vienmēr, kad izsludina tādu atklātu pieteikšanos un gaida daudz oriģinālu ideju. Bet tas ir tāpat kā gaidīt daudz oriģinālas fotomākslas instagramā. Nē! Cilvēki darbojas pēc viena šablona. Un līdz ar to cilvēki nosvinēja, kā nu mācēja.

Caune: Vai tev ir kādi šīs vienveidības piemēri?

Vējš: Nu, es domāju, ka tie jau ir izmuļļāti: skriet vai lēkt Latvijas simtgadei, cik svecīšu un cik pudeļu Latvijas simtgadei un ko vēl varētu nokrāsot sarkanbaltsarkanās krāsās… Es domāju, ka bija daudz tādu ārkārtīgi vienveidīgu, bez lielas izdomas realizētu projektu. Bet es to tiešām negribu nekā kritizēt, jo – kā nu katra ģimene svin jubileju, tā viņa svin.

Caune: Bet tu gribi kritizēt centralizēto stratēģiju?

Vējš: Nē, es aizķēros tikai aiz viena punkta, sadzirdot, ka šī jubileja tiek kaut kam instrumentalizēta…

Caune: Bet tas taču ir neizbēgami. Ja jāplāno pasākumu programma, ir jāuzstāda kaut kāds mērķis.

Vējš: Nē, ja tu svini savu dzimšanas dienu, tu svini savu dzimšanas dienu. Tauta arī uzskata, ka svin savu dzimšanas dienu. Nevis piedalās kaut kādu iekšpolitisku un ārpolitisku mērķu realizācijā. 


Leonarda Ķestere

Ķestere: Varbūt vēlreiz atgādināšu, ka šī bija valsts dzimšanas diena, tāpēc uz to varētu skatīties tā, ka šī valsts pateica, ka viņai ir ļoti svarīgs datums – dzimšanas diena. Un tas ir bijis ļoti nopietns process, kurā iekļaujas arī visas ārprātīgās 1919. gada kaujas, kuras mēs tagad vienu pēc otras atzīmēsim. Latvija tika plosīta, Latvijas brīvību izcīnīja bērni un jaunieši, drīz būs arī Cēsu kauju simtgade un tā tālāk. Šos valsts svētkus ar programmas un komunikācijas palīdzību varēja – un tas arī notika un joprojām notiek – personalizēt. Ja es nopērku telefonu, tas sākumā ir vienkārši aifons vai samsungs, bet tad es tur izdaru visu, lai tas kļūtu par manu telefonu. Un ar šiem svētkiem un aktivitāšu kopumu tika darīts viss, lai katram cilvēkam varētu būt līdzīgi. Nevajag dzīvot ilūzijās, ka Rīgas rajonu skolu skolnieki zina, ka Latvijas karogs ir viņu valsts karogs un tas ir sarkanbaltsarkans. Nevajag tādās ilūzijās dzīvot. Viņi to nezina. Viņiem skolā to nemāca. Bet, no otras puses, piemēram, diaspora visā pasaulē mācēja nosvinēt ar ārkārtīgu lepnumu – Brazīlijā, Austrālijā un kur tik vēl ne. Svinēja pat tādi, kas latviski nemaz nerunā un kam varbūt no latviešiem trīs asins lāses palikušas. Viņiem ir ļoti svarīgi identificēties kā latviešiem. Tam arī bija ļoti būtiska nozīme – tieši pašapziņas veidošanai, jautājumam, kas tad mēs esam un ko mēs gribam. Un vai mums tā valsts ir vajadzīga. 

Vīnbergs: Man nekad nav bijusi iespēja uz notiekošo skatīties no kaut kādām valsts pārvaldes pozīcijām, vienmēr tikai it kā no otras puses, no mākslinieka vai no projekta autora puses. Tas, kas man parasti nav paticis valsts finansētos pasākumos, ka no autoru puses ir kaut kāds tāds oportūnisms. Ka viņi mēģina uzminēt, kas ierēdņiem patiks, un uzrakstīt par to projektu. Man liekas, ka simtgadē tas īpaši daudz izpaudās. No vienas puses, tā varētu būt liela iespēja – cilvēki kaut ko tiešām gadiem ir gribējuši izdarīt un tagad nu beidzot viņi to var atļauties. Bet es nezinu, vai tā ir noticis, ka, pateicoties šai milzu finansiālajai potei, mākslinieki tiešām ir piepildījuši savas patiesās ieceres. Izskatās, ka ir noticis tieši otrādi, ka ir bijusi piespēlēšana visai šai kancelejiskajai dienaskārtībai, baltajai strīpai uz sarkanbaltsarkanā karoga… Nu, tīrs konjunktūrisms.

Buševica: Es to redzu tā, ka izdevās radīt kaut kādu vilkmi. Pirms tam mēs runājām par šīm iniciatīvām no apakšas, kuras nebūtu bijušas iespējamas, ja nebūtu kaut kāda vilkme, kas aizdedzina pārējos, un tad liek katram kaut ko izdarīt – kaut vai istabā nomainīt aizkarus par godu simtgadei. Tas nebūtu bijis iespējams, ja nebūtu šī kopējā tēla. Te man rokās ir tikai 2018. gada notikumu grāmatiņa, un mēs redzam, cik tā ir bieza – notikumu ir milzumdaudz. Un steigties ar kaut kādiem vispārīgiem secinājumiem, man liekas, ir apšaubāmi. Bija, piemēram, šī pati izrāde “Dvēseļu utenis”, kas saņēma simtgades finansējumu un arī “Spēlmaņu nakts” lielo balvu. Tā nerunāja komplimentāri par Latvijas valsti, nerunāja to, ko ierēdņi vēlētos dzirdēt. Tu teici, ka māksliniekiem nebija iespējas izdarīt to, ko viņi gribētu darīt. Man liekas, ka, piemēram, koncertu ciklā “Latvijas gredzens” Sigvards Kļava realizēja daudzu gadu garumā izauklētas idejas. Tagad bija šī iespēja to iesaiņot pārdodamā formātā, tādā, kas, pateicoties finansējumam un informatīvajam atbalstam, sasniedz arī plašākas masas.

Caune: Vilnis aizrādīja, ka centralizēti organizēta simtgade tiek kaut kā instrumentalizēta. Iedomāsimies, kādā pozīcijā mēs bijām pirms četriem, pieciem gadiem. Ir skaidrs, ka tā simts gadu jubileja tuvojas. Tas ir objektīvs fakts. Mums ir valstisks veidojums, tuvojas apaļa gadskārta, kaut kā tas būs jāatzīmē, un būtu dīvaini, ja mēs to nedarītu. Tad nu ir jautājums, kā to realizēt. Un skaidrs, ka oficiālajā programmā bija sarakstīts viss kas – veicināt valstsgribu, vairot pašapziņu, audzēt radošumu un iniciatīvu, “izstāstīt Latvijas stāstu” citiem...

Ķestere: Un radīt jaunas tradīcijas, tas bija svarīgi…

Caune: Labi. Tātad, ņemot vērā, ka neizbēgami simtgade ir kaut kā jāsvin un kaut kāda centralizēta programma jāorganizē, kā jums katram personīgi šķiet – kādai, jūsuprāt, būtu jābūt vīzijai vai mērķim, pēc kā vadoties veidot un plānot kultūras pasākumu programmu? Jeb, citiem vārdiem sakot, – kāds būtu pareizais veids, kā to instrumentalizēt?

Ķestere: Es varu uz brīdi bez tās kultūras? Visu laiku tiek akcentēta kultūra, bet tas tāpēc, ka simtgades organizācija tika uzdota Kultūras ministrijai, bet ne Somijā, ne Lietuvā, ne Igaunijā tā nebija, tur simtgadi organizēja Valsts kanceleja, tātad vēl vienu soli augstāk. Taču svarīgi, ka, neskatoties uz to, ka organizators bija KM, bija vērojama aktīva visu citu tautsaimniecības nozaru pievienošanās kopīgai svētku organizēšanai un arī atbildības uzņemšanās – pasākumus rīkoja gan Aizsardzības, gan Labklājības, gan Ārlietu un Iekšlietu ministrijas… Visi parādīja savu kapacitāti, savu vēlmi, kas sniedza daudzveidīgu piedāvājumu un parādīja, ka simtgade nav tikai kultūra.

Caune: Nav šaubu.

Ķestere: Atcerieties koku stādīšanu. Tas nebija Kultūras ministrijas projekts, tā bija Iekšlietu ministrijas iniciatīva. Un pats labākais, kas notiek, ir šī partnerattiecību veidošanās starp daudzajām iesaistītajām pusēm – reģioniem, iniciatīvu grupām, NVO, reālajiem koku stādītājiem, koku audzētājiem… un milzīgajiem, disciplinētajiem Iekšlietu ministrijas spēkiem. Ja kādam vajadzētu uzticēt Olimpisko spēļu organizēšanu Latvijā, es teiktu – Iekšlietu ministrijai. Viņi ir perfekti kultūras pasākumu organizētāji.

Vējš: Ir kāda ļoti laba lieta, ko gribēju šajā sarunā atzīmēt, vienkārši nebija īstais brīdis. Tā ir atkāpe. Es pirms vairākiem gadiem bija Teātra muzejā uz Jāņa Munča izstādi. Munci es zināju kā pirmās Latvijas laika mākslinieku, zināju, ko viņš ir darījis, taču tā izstāde man bija diezgan liels šoks. Es pirmo reizi redzēju kino un foto materiālus no šīs te… kā viņu toreiz sauca… Propagandas ministrija tā gluži nebija, bet kaut kā tamlīdzīgi…

Vīnbergs: Sabiedrisko lietu ministrija.

Vējš: Sabiedrisko lietu ministrija, jā. Un tur bija materiāli no šīs ministrijas organizētajiem masu svētkiem vēlīnajos Ulmaņlaikos. Skatoties kadrus no šiem masu uzvedumiem, es domāju – jā, nu, tomēr totalitārisms ir totalitārisms un tādā estētikā es atpakaļ nonākt negribētu ne pa kam. Tas bija pirms vairākiem gadiem. Un iedomājieties – šogad es jūtos kā nonācis tur atpakaļ! Tāpēc, ka, izrādās, šie piemēri ir ņemti pozitīvi. Mums ārkārtīgā daudzumā ir saplaukuši dažādi lieluzvedumi un grandiozi tautas pašdarbības svētki ar tādu profesionālu, gandrīz militarizētu vadību. Un tas tagad ir jaunais standarts, kā mēs skatāmies uz vēsturi, uz savu tautu, uz demokrātiju. Par demokrātiju tur vispār nav runa, jo šīs izpausmes jau saknē ir nedemokrātiskas. Es tā saprotu, ka tomēr ir noticis kaut kāds estētisks pavērsiens un mēs esam stipri atpakaļ tajā Ulmaņlaiku masu uzvedumu virzienā. Un ko patiesībā sauc par patriotisko vai militārpatriotisko audzināšanu? Tās audzināšanas paņēmieni ir labi zināmi, tie nav oriģināli Latvijai, tie ir visās nācijās vienādi. Un jo nācija ir nedemokrātiskāka, jo izteiktāki tie ir. 

Caune: Bet kāds mērķis būtu paticis tev – kā lielākajam simtgades instrumentalizācijas kritiķim?

Vējš: Nu, nevar tā atskatoties nevienam teikt priekšā, kā būtu vajadzējis.

Vīnbergs: Tas, pret ko man ir skepse un kur ir jūtama blefa klātbūtne, ir to svinētāju statuss. Kā sanāk tīri pēc statistikas? Man liekas, puse no Iedzīvotāju ienākumu nodokļa maksātājiem ir valsts budžeta iestāžu darbinieki. Tu minēji, ka, lūk, visas ministrijas parādās, katra ar kādu iniciatīvu piedalījusies, aptverot dažādas tautsaimniecības jomas… Taču tās visas ir budžeta iestādes, kur cilvēki arī ikdienā darbojas šo struktūru labā. Tad nu sanāk tādi kā darbiņa svētki, darba pasākums. Latvijā vispār strādā kādi 500 tūkstoši, un puse no viņiem kaut kādā veidā tāpat ir saistīti ar valsts budžetu. Līdz ar to man būtu interesanti redzēt, ko dara privātais sektors, kādas ir bijušas privāto iniciatīvas… Nevis tas, kas tāpat jau ir izrakstīts kaut kādās tur budžeta programmās, plānos u.tml.

Buševica: Jā, tas ir ļoti interesanti, ko tu saki. 

Vīnbergs: Vienkārši līdz ar to par kaut kādu valstsgribu ir muļķīgi runāt, jo tie ir cilvēki, kas iet uz darbu – arī iet uz simtgadi viņiem būtībā ir iet uz darbu.

Vējš: Ko mēs vispār zinām par to, kā privātas kompānijas ir atzīmējuši simtgadi?

Vīnbergs: Nezinu. Man, piemēram, liels simtgades notikums – jo tas notika tieši šogad – bija Rīgas Biennāle, kam, protams, ir diezgan mazs sakars ar simtgades svinībām. 

Ķestere: Par tiem privātajiem. Man liekas, Latvijā nav nevienas kompānijas, neviens privātais uzņēmējs, kas nav vēlējies sevi nobrendot kaut kādā veidā, kas saistītos ar simtgadi. Jo sevišķi tie, kam ir tirgus ārpus Latvijas. Sākot ar desām un beidzot ar laivām un skeitborda dēļiem, reālām eksportprecēm. Uzņēmumi izteikti gribēja savas preces nobrendot saistībā ar simtgadi. Privātais uzņēmējs simtgades zīmolu izmantoja kā instrumentu savā komunikācijā un pārdošanā – tieši pārdošanā –, jo viņiem tas likās seksīgi.

Caune: Vent, vai tevi iepriecina šis stāsts?


Vents Vīnbergs

Vīnbergs: Es nezinu. Visu laiku liekas, ka beigās tur būs baigā vilšanās, ja reiz tie uzstādījumi un mērķi ir tādi. Ne nu pēc tam būs baigais patriotisms, ne nu kas… Man vispār liekas – bet tas varbūt ir pilnīgi privāti –, ka pasaule mainās tā, ka īsti jau uz to valstisko patriotismu vairs spiest nevar, drīzāk uz kaut kādu cilvēktiesību, pašcieņas, individuāla cilvēka izcelšanu. Vietējiem krieviem jau tāpat ir pilnīga vilšanās. Man uzreiz balss sāk trīcēt, ja atceros sev pazīstamus vietējos krievus, kuri, pat būdami naturalizējušies, nevar dabūt pasē to ierakstu “latvietis”, jo, lūk, pēc kaut kādiem parametriem viņi joprojām neatbilst. Ar šiem kultūras pasākumiem arī brīžiem ir tā, ka tie šķiet ekskluzīvi, nevis inkluzīvi – vēlreiz novelkot tās robežas starp “mēs” un visi citi.

Buševica: Man bija iespēja doties pavērot, kā simtgadi svin somi. Programma viņiem tiešām atšķīrās no Baltijas valstu konteksta, jo ļoti liels uzsvars bija uz ekoloģiju. Bija arī iespēja paskatīties, ko viņi izvēlas par vienotības simboliem – piemēram, kaut kādu ronīti, kas tur satikts pludmalē, kam tiek iedots vārds un kura gaitām tad visa nācija seko medijos… Es piekrītu, ka tajos lielajos uzvedumos ir kaut kas no tās totalitārās domāšanas. Man tas ronītis ir daudz simpātiskāks. Bet es biju pārsteigta, ka somi paši ar savu simtgadi bija ļoti neapmierināti, jo viņiem atkal pietrūka kultūras daļas – pasākumu, koncertu. Bet, ja runājam par uzdoto jautājumu, man liekas, ka tā simtgades plānošana sākās jau ar Eiropas Savienības prezidentūru, ar Rīgu kā kultūras galvaspilsētu, kas, no vienas puses, deva zināmas iestrādes, bet no otras – veicināja arī zināmu vienveidību. 

Ķestere: Bet šī pieredze ir ļoti svarīga! Fakts, ka mēs esam iemācījušies sastrādāties, ka vienam ir interese par otru. Kā jaunais 13. Baltijas triennāles formāts – kāds šogad tomēr tur bija apjoms! Tādam tam arī jābūt! Tieši kopīgā sastrādāšanās ir tie izmērāmie ieguvumi…

Caune: Vai jūs kā Latvijas valsts simtgades biroja starptautisko projektu vadītāja teiktu, ka Latvijas stāsts pasaulei ir veiksmīgi izstāstīts?

Ķestere: Latvija stāstīja, cik varēja. Es domāju, ka nav slikti – aizbrauciet uz to pašu Parīzi, kur ārkārtīgi respektablā vietā līdz 22. decembrim ir apskatāma Andreja Kurcija iedvesmotā izstāde “Barbars Parīzē”; izstāde ir tiešām labi apmeklēta. Gribētu arī nevalstiskos uzslavēt – Solvitas Kreses, kim? projektus, Johansonam, kuram absolūti brīnišķīgi gāja Briselē. Šie projekti dabūja izšķirošo līdzfinansējumu ko KKF konkursa kārtībā no Simtgades programmas. Vai citādi tie būtu notikuši? Atbilde ir – nē. Varbūt daži. Bet tie nebūtu notikuši tā, kā notika tagad. Un jo vairāk notiek, jo labāk. Laikmetīgā māksla tūlīt būs arī Islandē un Kopenhāgenā, Berlīnē, Ņujorkā… Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka rodas tie ugunskuriņi, ka oglītes tiek uzpūstas, ka tur uz vietas dzīvo mūsu cilvēki, kuri var palīdzēt tās uzpūst…  

Caune: Nu labi, Leonarda, tu vadi simtgades starptautiskos projektus, tā ir īpaša pieredze. Bet jūs, pārējie, kā uz vietas dzīvojoši kultūras baudītāji – vai visa šī gada laikā jums nācās Rīgā uzņemt kādus ārzemju viesus un parādīt kaut ko no visas šīs kultūras atmosfēras, objektiem, notikumiem? Un ja jā – kāda bija sajūta?

Buševica: Man liekas, es pat nespēju tā analizēt, kuri bija simtgades pasākumi, kuri nē. Jau minētajā biennālē bija ļoti daudz ārzemnieku.

Vīnbergs: Mani viesi arī lielākoties bija biennāles viesi.

Buševica: Man liekas, ka tomēr tādi lielie uzvedumi kā Dziesmu svētki bija vairāk uz vietējo publiku vērsti.

Vējš: Biennāle kā reiz bija tas gadījums, kam nav pilnīgi nekādā sakara ar simtgadi un pret kuru simtgade izturējās, teiksim tā, piesardzīgi. Man viesi nav bijuši un man būtu arī jāzondē, kādus mākslas žanrus un ko es viņiem rādītu. Un es noteikti rādītu profesionālo mākslu. Man arī liekas, ka tieši profesionālās mākslas atbalstam varēja veltīt vairāk uzmanības. Tā ir atkal tāda žonglēšana, jo Leonarda tūlīt teiks – jā, bet triennāle! Bet es teiktu, ka tur nebija neviena Latvijas mākslinieka. Kā nu uz to skatās – cik garš, tik plats. Es, teiksim, būtu par to, lai turpinātības vārdā KKF turpmāk ieviest konkrētu sadaļu, kas saucas “patriotiskā popkultūra”, tā nosaucot lietas savos īstajos vārdos. Acīmredzami ir izplaukusi vesela radošās industrijas joma, kas šajā sadaļā jūtas ļoti komfortabli. Viss šis valsts svētku kalendārs, kaut kādi milzu notikumi katru otro gadu… Cik es zinu, ir arī tīri komerciāls pieprasījums pēc šīs patriotiskās popkultūras. Un mēs savukārt no tās profesionālās mākslas puses ļaujam tam, vārdā nesaucot, kaut kā tā... Pārņemt vadību. Bet vajadzētu skaidri un gaiši to nosaukt vārdā. Saucam laikmetīgo mūziku par laikmetīgo mūziku un laikmetīgo mākslu par laikmetīgo mākslu un akadēmisko mūziku par akadēmisko mūziku, populāro – par populāro. Pašreizējā situācijā visam, kas nav tas populārais, tomēr ir ar to jākonkurē par finansējumu, ir lielas cīņas, lai atjaunotu džeza orķestri un tā tālāk. Bet ja teiksim, ka šajā valstisko uzdevumu uzskaitījumā vajag cita starpā atbalstīt popkultūru ar patriotisku ievirzi, jūs jau saprotat, ka tas mazliet izklausās pēc padomju masu dziesmām un kaut kā tamlīdzīga. Nu tad saucam to tā un runājam par to tā!

Vīnbergs: Nu, tur arī ir tāda jancīga divkosība. Vai vismaz neviennozīmīgums – ka ir tāda tiešām pasaules līmeņa profesionālā māksla – visādas kremeratas, garančas un tādā garā –, ko tad mēs rādām tiem ārzemniekiem parīzēs, briselēs un melnburnās, bet šeit priekš tautas ir lāpu gājiens un salūts.

Ķestere: Nu, bet ir portretu izstāde un bija Tillers.

Vīnbergs: Nu jā, Tillers bija kolosāls. Bija arī austrāliešu un amerikāņu viesi – tādi, kuriem zīmols lielākoties ir nevis Latvija, bet Baltija vai Rīga. Tas bija biežākais, ko es dzirdēju. Tad viņi arī taisīja tās tūres pa Rīgu, Tallinu, Viļņu. Bet Latvija pati par sevi – arī ar visu izvadāšanu apkārt tā nav nostabilizējusies kā pastāvīga vienība…

Ķestere: Un tas ir slikti?

Vīnbergs: Tas nav slikti, galīgi nav slikti. Tas ir kaut kas tāds, ar ko rēķināties.

Vējš: Tas ir neizbēgami.

Vīnbergs: Tā ir realitāte.

Vējš: Kāpēc arī lai mēs būtu pret, kāpēc lai mēs atkal justos nošķirti?

Ķestere: Bet, jāatzīst, bija baigi forši Parīzē no svešiem cilvēkiem dzirdēt, ka latviešu simbolistu mākslas darbi Orsē bija labākie. To man teica tiešām daudzi. Un, lai jūs zinātu – Baltijas valstis kopīgi nodibināja Baltijas Kultūras fondu, kurā katru gadu liek iekšā pa simts tūkstošiem, lai arī turpmāk varētu startēt ar tādiem projektiem kā simbolistu izstāde Parīzē. Tā ir tā kontinuitāte, tā turpinātība.


Vilnis Vējš

Vējš: Ļoti labi! Mans novēlējums būtu, lai nākamajā reizē, ja šis fonds turpinās darboties, tā būtu mūsdienu mākslas izstāde. Tas būtu interesanti. Mani tiešām interesētu, vai no kopš neatkarības atjaunošanas savāktās latviešu mākslas var izveidot tik iespaidīgu un ārzemniekiem interesantu ekspozīciju kā tie paši simbolisti.

Caune: Es gribētu nolaisties līdz pavisam vienkāršam jautājumam. Kas no visiem simtgades notikumiem katram no jums likās vislieliskākais un spilgtākais? Un otrādi – kas visvairāk mulsināja vai pat izraisīja riebumu? 

Buševica: Es zināju, ka šis jautājums būs… Bet es nedomāju šajās kategorijās – tas bija vai nebija simtgades pasākums. Pirmkārt, protams, Dziesmu svētki – patriotiskais pops tomēr ir absolūti nepieciešams, un, ja tas notiek mākslinieciski atzīstamā līmenī, tas ir jāuzslavē – un par šī gada Dziesmu svētkiem gribu teikt tikai tos labākos vārdus. Jā, tur bija tas pacēlums. Kaut ko tur izdevās izraisīt. Kas mulsināja? Protams, tie mazliet pārlieku uzspēlēti patriotiskie pasākumi.

Caune: Piemēram?

Buševica: Es par to domāju. Vilnis lietoja vārdu “audzināšana”… Piemēram, izstaigāju izstādi Nacionālajā vēstures muzejā, kas ir brīnišķīga, es necenšos to kritizēt, tomēr to ļoti caurvij tas audzinošais aspekts. Tur nav stāstītas Latvijas vēstures problēmsituācijas, bet tas ir adresēts bērniem. Protams, arī tas ir vajadzīgs. Tomēr runa ir par proporciju – kurā brīdī ekstātiski atkārtots vārds “Latvija” liekas par saldu un kurā brīdī tas ir īsti vietā un var novest līdz patiesām asarām? 

Vīnbergs: Es arī baigi nesekoju līdzi, kam ir vai nav tā simtgades birka. Pirmo reizi dzīvē es izlaidu Dziesmu svētkus… Pagājušogad es izstājos no kora, jo tā patriotiskā man kļuva mazliet par daudz. Bez maz vai roka jau sāka celties sveicienam… Un pēc tam viss feisbuks vēl pilns ar komentāriem, ka “šo jau tikai latvietis var saprast”. Vienlaikus “Lauztajās priedēs” ir vārdi par to, kā ik zarā šalc nerimstošs naids. Viss vienās pretrunās. Bet esmu, piemēram, skatījies filmas. Tas man liekas kaut kas, ko vērts uzsvērt, kas ir pamanīts. Dažas man pat patika. Kas vēl? Kaut kādas izstādes…

Ķestere: “Nākotnes valsts” bija kolosāla izstāde, kur mēs vedām visus ārzemju viesus! Un daudzi bija ļoti pārsteigti, ka tā bija simtgades izstāde.

Caune: Kāpēc?

Ķestere: Jo daudzviet bija ļoti kritiska pret valsti!

Buševica: Es domāju, ka ļoti svarīga ir arī kultūras nogādāšana līdz cilvēkam. Šādā ziņā labs bija projekts “Skolas soma”. 

Ķestere: Protams, es esmu iesaistīta persona, tomēr arī man kā privātpersonai visvairāk patika manis un Ineses Baranovskas kopīgi producētais Artūrs Analts un viņa panākumi Londonā. Ja man kaut kas nepatīk, tad tas ir fakts, ka cilvēki joprojām nesaprot, ka tieši māksla un kultūra ir valsts pastāvēšanas pamats.

Vējš: Man atkal kā reiz jāpadomā, vai tas, kas man visvairāk patika, bija saistīts ar simtgadi. Man patika jaunā Fišera izstāde Dubultos – vai tā ir simtgade?

Ķestere: Nē, tā gan nav.

Vējš: Nu, lūk. Bet ar to es arī gribētu uzsvērt, ka tas, kas notiek starp skatītāju un laikmetīgo mākslu, ir tikai abu šo pušu darīšana un nekam citam, ieskaitot valsts varu, gar to nav nekādas daļas. Tāpēc šai plaisai starp mākslas pieredzi un kaut kādām ideoloģiski bīdītām nostādnēm, manuprāt, būtu jābūt pēc iespējas plašākai.

Caune: Viena no lielākajām simtgades budžeta daļām bija piešķirta kino. Vai, jūsuprāt, šis ieguldījums sevi ir attaisnojis? 

Buševica: Manuprāt, tas ir process. Šī piešprice ir ļāvusi kino nozarei augt un attīstīties. Vienīgi skaidrs, ka būs arī liela nevienmērība – diez vai visiem tiem gaismotājiem, operatoriem un visiem citiem darbiniekiem, kas varēja piedalīties visos šajos projektos, tagad būs darbs. Bet no satura viedokļa – tas bija process. Bija absolūtas veiksmes, bija varbūt ne tik lielas veiksmes. Es, piemēram, esmu absolūtā sajūsmā par Ivara Selecka filmu “Turpinājums”. Arī multfilma “Saule brauca debesīs”, lai arī vietām varēja piesieties, mani ļoti iepriecināja. Bet savā ziņā absurdi, protams, ir tas, ka uz simtgades svinībām bija šī milzīgā budžeta piešprice, kas tūdaļ pēc tām atkal noplaks.

Ķestere: Nav teikts – tas lielā mērā atkarīgs no sarunām starp nozari un valdību, un to, kādi cilvēki tieši uz to brīdi būs valdībā.

Vējš: Es piekrītu, ka turpināt uzturēt to budžetu līmenī nav neiespējami – vajag tikai nepiemirst uzsvērt, ka, lūk, kino ir izmērāmi cipari, cik skatītāju aizgāja uz to vai šo filmu, un tā ir nozare, kurai ir gan potenciāls, gan arī popularitāte.

Vīnbergs: Jā, es atceros, ka pat sabiedriskajā transportā reizēm noklausījos sarunas starp cilvēkiem, par kuriem varētu nodomāt, ka viņi jau nu vispār nekur neiet – bet runāja par “Homo Novus” seansu.

Caune: Kā vispār tiek ievāktas atsauksmes un reakcijas izmērāmā veidā? Kā, piemēram, iespējams, izmērīt, cik ļoti cilvēkiem patīk dažādi vides objekti – kā “Goda vārti” Brīvības un Elizabetes krustojumā?

Ķestere: Tautai acīmredzami patīk, jo viņi tur regulāri aizskatās un avarē… (Smejas.) Atbrauc somi vai igauņi un saka – žēl, ka mums tā nav. Bet, protams, vietējiem mākslas profesionāļiem atkal nepatīk. Bet tad man jājautā – vai labāk būtu, ja tur būtu tukšums?

Caune: Kritika gan laikam ir vērsta nevis uz pašu objektu, bet par to, kas tiek rādīts tajos ekrānos.

Ķestere: Rādītā saturs attiecas uz šobrīd aktuālo simtgades svinībās – saturs tiek pielāgots katram svinību posmam. 

Vīnbergs: Mani aizķēra tas teikums – vai tad labāk būtu, ja tā vieta paliktu tukša? Nu, es neteiktu, ka viņa tā citādi būtu tukša. Man arī tas objekts ne visai patīk. Savulaik tur bija kioska namiņš – līdzīgs tam, kāds ir tālāk pie “Saktas”. Ar tiem vides objektiem gan no simtgades biroja, gan no Rīgas pašvaldības puses jau ir tāda minēšana – mēģināt uzminēt, ko tauta vēlas. Un tas rezultējas visādos apšaubāmas gaumes veidojumos un minējumos. Bet, piemēram, kā noprotu, simtgades aleju gar kanālu tauta tomēr ņēma un nobanoja – vismaz uz laiku.

Caune: Mums droši vien ir laiks beigt. Vai ir kāds vēstījums, ko jūs gribētu nodot cilvēkiem, kuriem būs jārīko divsimtgades svinības?

Buševica: Manuprāt, ja vispār tā divsimtgade tiks plānota, ar to vien varēs apsveikt. 

Ķestere: Viena lieta, ko es gribētu novēlēt ne tikai svētku organizētājiem, bet mums visiem – ir jāsakārto savi arhīvi. Pirmkārt, tas nozīmē nepaļaušanos uz elektroniskajiem arhīviem. Tehnoloģijas mainās visu laiku, un vienā brīdī var sanākt pamatīgas nepatikšanas – ja mēs visu turpināsim saglabāt tikai digitāli, vienā brīdī varam palikt bez savas vēstures. Ir jādomā par veidiem, kā to visu saglabāt arī nedigitālā formātā. Piemēram, Andas radio raidījumi ir vienkārši burvīgi – bet vajag izdomāt, kā tos droši noglabāt kaut kādā “izdrukātā” formā. Un tas pats attiecas uz latvisko “Vikipēdiju”. Tad, kad mēs būsim savus pienākumus veikuši, tie tur pēc simts gadiem varēs spriest, bijām mēs gudri vai nebijām. Bet, ja mēs nebūsim bijuši gana atbildīgi un tas viss būs zudis, tad gan ir skaidrs, ka viņi teiks – kas tie bija par idiotiem, tādu tuvredzību!

Buševica: Jā, un tad viņi vienkārši investēs visu salūtā.

Ķestere: Mums jādomā nevis par valsti rīt, bet par valsti pēc simts gadiem – tāpat kā par to domāja mūsu ambiciozie senči.

Vīnbergs: Nu, jā. Svinēt, manuprāt, var kaut ko padarītu, nevis kaut ko, kas karājas gaisā. Svinēt var kaut ko, ar ko mēs esam interesanti pasaulei. Ja mēs neesam interesanti un noderīgi kādam citam, no mums nav jēgas – gan kā atsevišķiem cilvēkiem, gan arī kā valstij kopīgajā valstu kartē. Ja mēs ikdienā rūpēsimies, lai būtu interesanti un noderīgi, tad arī būs jēga rīkot to divsimtgadi.