JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook

Aptauja: 2018. gada spilgtākais notikums mākslā 0

Arterritory.com
27/12/2018

Arterritory.com turpina savu tradīciju ziemas brīvdienās atskatīties uz aizgājušo gadu mākslā, aicinot savu viedokli izteikt gan veciem, gan jauniegūtiem draugiem no mākslinieku, kuratoru un ekspertu vidus. 2018. gada laikā nozīmīgākajos pasaules muzejos tika rīkotas piecdesmitgades retrospektīvas saistībā ar 1968. gada notikumiem, Metropolitēna muzejs pirmo reizi vēsturē ieviesa obligātu 25 dolāru ieejas maksu (par ko saņēma skarbu kritiku), Obamu pāra tradicionālie “atvadu no Baltā nama” portreti izpelnījās mākslas kritiķu atzinību un muzeji un galerijas visā pasaulē arvien jūtamāk reaģēja uz mūsdienu politiskajām vēsmām, izvēloties rīkot sociālkritiskas un pretrunīgi vērtētas izstādes. Kamēr izsoļu namos atkal tika pārsisti vairāki rekordi, Banksija darbs “Meitene ar balonu” pašiznīcinājās brīdī, kad vairāksolīšana par to bija sasniegusi noteiktu robežu. Kinoindustrija turpināja apliecināt savu mīlestību pret Vinsentu van Gogu Džuliana Šnābela jaunākajā filmā “Pie mūžības vārtiem”, savukārt mākslīgais intelekts nostiprināja savas mākslinieciskās pretenzijas, kad Christie's izsoļu namā tā radīta glezna tika pārdota par vairāk nekā 40 reižu augstāku summu, nekā sākumā tika paredzēts.

Arterritory.com vērsās pie pašmāju un ārvalstu mākslas personībām, lai noskaidrotu, kurš no dažādajiem 2018. gada notikumiem mākslā uz viņiem ir atstājis visspilgtāko iespaidu.

Zane Onckule, kim? programmas direktore


Installation view of Marc Camille Chaimowicz: Your Place or Mine... The Jewish Museum, New York. Foto: Jason Mandella

Spilgtāko gada notikumu izvēlēšos samērā neobjektīvi, jo esmu viena no projekta komisārēm – mans gada notikums ir 13. Baltijas triennāle trīs izstāžu turpinājumā un pavadošajā publiskajā, lieliskajā performanču programmā, kas norisinājās Londonā, Viļņā, Rīgā un Tallinā. Ironiski, bet Rīgas – kim? – sadaļu diemžēl esmu piedzīvojusi tikai fotogrāfijās.

Vairāk objektīvi, katrs ar savu “spilgtuma” pakāpi starp maniem pēdējā gada Ņujorkas mākslas piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem ir izceļama Kaja Althofa izstāde ķīniešu rajona supermārketa otrajā stāvā izvietotajā galerijā TRAMPS, Paulīnas Olovskas izstāde galerijā Metro Pictures, Brūsa Naumana retrospekcija MoMA un MoMA PS1, modes zīmola Exchaus Latta izstāde-veikals Vitnija mākslas muzejā un neprātīgi skaistā Marka Kamila Haimovica izstāde Ņujorkas Ebreju muzejā.

Māris Vītols, kurators un kolekcionārs, biedrības “Latvijas kultūras projekti” vadītājs

Manuprāt visspilgtākais mākslas notikums Latvijas un visa mūsu reģiona kontekstā 2018. gadā bija pirmās Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāles izstāde “Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt” (galvenā kuratore Katerina Grega). Šis mākslas pasākums ne vien lieliski papildināja Baltijas reģiona kultūras notikumu kalendāru, bet arī nostiprināja Rīgas kā laikmetīgās mākslas centra reputāciju ārzemēs.


Wagner: Parsifal - Jonas Kaufmann (Parsifal) & the flower maidens Munich Opera Festival. Photo: Ruth Waltz. © Bavarian State Opera

2018. gadā mani personīgi visvairāk iedvesmoja divu ģeniālu teātra un operas režijas meistaru Romeo Kasteluči un Kšištofa Varlikovska izcilie iestudējumi uz pasaules operas teātru skatuvēm. Kasteluči veidotais Riharda Štrausa operas “Salome” iestudējums Zalcburgas festivālā ar lietuviešu soprānu Asmiku Grigorjanu titullomā un Hansa Vernera Hences opera “Medūzas plosts” Nīderlandes Nacionālajā operā. Savukārt Varlikovskis Zalcburgā iestudēja šī paša vācu komponista operu “Bakhantes” un Leoša Janāčeka operu “No mirušo nama” Londonā un Briselē. Šie uzvedumi kļuva par pārsteidzošākajiem un personīgi nozīmīgākajiem mākslas notikumiem pagājušajā gadā. Noteikti jāizceļ arī vācu glezniecības titāna Georga Bāzelica fenomenālais veikums skatuves un kostīmu mākslinieka ampluā Riharda Vāgnera jaunākajā “Parsifāla” iestudējumā Bavārijas Valsts operā Minhenē.

Līna Birzaka-Priekule, kuratore


Installation view: Hilma af Klint: Paintings for the Future, Solomon R. Guggenheim Museum, New York, October 12, 2018–April 23, 2019. Photo: David Heald

Teju neiespējami ir izvēlēties kādu konkrētu notikumu kultūrā, tādēļ nosaukšu vairākus:

Hilmas af Klintas retrospekcija Paintings for the Future (Gleznas nākotnei) Solomona Gugenheima muzejā Ņujorkā. Izstādē apskatāms gleznu cikls Paintings for the Temple (Gleznas templim) – māksliniece bija iztēlojusies šos darbus eksponētus spirālveida templī, kas tagad, 74 gadus pēc mākslinieces nāves, ir īstenojies.

Pirmās Rīgas biennāles (RIBOCA) laikā LNMM skatāmā Aleksisas Bleikas performance “Gleznotās sievietes alegorija”. Caur kustību attēloti dažādi sieviešu tēli mākslas darbos no Renesanses līdz modernismam, paralēli veicot arī pētījumu par LNMM kolekcijā esošo darbu autoru dzimumu proporciju.

Nevalstiskas, nekomerciālas un institucionāli neatkarīgas teātra trupas “Kvadrifrons” dibināšana un darbošanās Rīgas cirkā, paralēli bijušajā ziloņu stallī attīstot arī izstāžu programmu, kuras pirmās divas izstādes (Līga Spunde un Hanele Zane Putniņa), uzskatāmi izsvēpē ārā no ēkas pagātnes cirka tradīcijas.

Pēterburgas Mākslas akadēmijas smēķētava. Šķiet, ka tur vēl atrodami Valtera un Purvīša izsmēķi.

Inga Lāce, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore

Tā vietā lai izvēlētos vienu notikumu, es gribētu teikt, ka 2018. gadā mani ir iedvesmojusi virkne mākslinieku, kas mēģina paskatīties citādi uz vēsturi, atsedzot dažādas koloniālisma un dzimtes, klases, rases u.tml. dominances attiecības, kas joprojām turpina ietekmēt gan pasaules kārtību, gan to, ko mēs mācāmies, dzirdam un arī redzam izstāžu zālēs vēl joprojām. Arī virkne kuratoru un dažāda izmēra mākslas institūciju, kas strādā ar šiem māksliniekiem, pārskata modernisma mākslas vēsturi, uzsverot no tās iepriekš “izlaistus” māksliniekus, un atbildīgi domā par institūcijām kā reprezentācijas platformām, no kurām atkarīgs tas, kādi stāsti tiek stāstīti un kam būs balss tos stāstīt. Kā piemērus varētu minēt Villa Vassilieff Parīzē, kas pārskata Parīzes mākslas scēnu no 20. gs. sākuma līdz mūsdienām, uzsverot migrācijas vēsturi un iedzīvotāju dažādību, SAVVY Contemporary Berlīnē ar izteikti dekoloniālu pieeju un Khartoum Contemporary Art Centre, kas ir Sudānas izcelsmes norvēģu mākslinieka Kasija Fadlabi izveidots “mākslas centrs trimdā” – tas darbojas Oslo, kamēr Hartūmā politisku iemeslu dēļ tā pastāvēšana nav iespējama.

Ivars Drulle, mākslinieks


Darbs no izstādes Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Boriss Lurje (Boris Lurie). Smagie raksti: LOAD, 1972. Papīrs, audekls, papīra lentes. Borisa Lurje Mākslas fonda īpašums, Ņujorka. Publicitātes foto

2014. gads Eiropā tika atzīmēts kā Pirmā pasaules kara sākšanās simtgade, bet šogad tika plaši svinēta kara oficiālā beigšanās. Šis fakts, kā aŗī dažādu mazo valstiņu dibināšanas tēma tika labi finansēti no mākslas fondu kabatām, un reizēm ir sanācis arī lielisks mākslas projekts. Latvijā pēc “1243 īsziņu” izstādes pašā gada sākumā nekas satriecošs vairs netika manīts, bet Eiropas kontekstā atmiņā spilgti palikusi Viljama Kentridža iestudētā izrāde–performance jeb, kā viņš pats saka, “četrdimensionāls zīmējums” ar nosaukumu The Head & the Load. Pirmā pasaules kara tēmai veltītais iestudējums tika rādīts septiņas reizes Tate Modern galerijā, un stundu garās performances HD video bija pieejams 30 dienas. Arterritory.com aptaujā Viljams Kentridžs arī pagājušogad izpelnījās spilgtākā notikuma statusu (Māris Vītols), un tas vedina domāt, ka viņš šobrīd ir savā labākajā formā. Pēc visa spriežot, tie, kas viņa darbu radīšanai spēj nodrošināt iespaidīgu budžetu, nav kļūdījušies, un rezultāts ir tā vērts.

Te saite uz šīs performances dokumentāciju.

Vita Liberte, VV Foundation dibinātāja un mākslas mecenāte


Daigas Grantiņas instalācija Tallinā Baltijas Triennāles ietvaros. 
Foto: Karel Koplimets/Tallinn Art Hall

RIBOCA spilgtums, manuprāt, izpaudās tās luteriskajā piedāvājumā – piecus mēnešus no vietas katram bija iespēja izkāpt no dzīvošanas autopilotā un aizdomāties par to, kā laika paātrinājums un tehnoloģiskais progress ietekmē viņa esamību. Darbi lielākoties bija tik nesarežģīti, lai vizuāli un emocionāli uzrunātu skatītājus, kuri nav laikmetīgās mākslas speciālisti. Un beidzot Rīgā tika runāts par nākotni, nevis raudāts pēc zudušās pagātnes. Tomēr, ja RIBOCAs vērienīgums gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā izpausmē varēja radīt iespaidu, ka laikmetīgās mākslas klātbūtne Rīgā “būs mūžīga, tā tomēr pārstāja tāda būt”. Tāpēc nevar nepieminēt arī citus izcilus notikumus, to skaitā, Baltijas Triennāli un Rīgas Fotogrāfijas biennāli, kas uz Rīgu atveda kvalitatīvus un interesantus darbus. Kautrīgi atgādināšu, ka aprīlī Dzelzceļa muzejā varēja apskatīt Lara Strunkes darbus.

Karina Vissonova, dizaina pētniece un inovāciju stratēģe

Par citiem notikumiem nevarēšu pateikt, bet mani ļoti iespaidoja kvalitatīvais sniegums pirmajā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē. Labs pārklājums pilsētā, gaumīga komunikācija, augstas kvalitātes darbi un runas. Tiešām lieliski, ka Latvija ir uzņēmusies šādu lielu, skaļu pasākumu.

Artūrs Analts, dizainers


Foto: Ed Reeve

Jāsaka jau, ka man tā ir Londonas Dizaina biennāle. Notikums, kas deva iespēju reprezentēt valsti un mūsu kultūru daudz plašākai publikai. Dzirdēju pat baumas, ka britu karaliskā ģimene esot apspriedusi manu darbu. Ceru, ka šis būs atspēriens gan man, gan arī citiem jaunajiem māksliniekiem uz plašāku mākslas tirgu.

Anna Lora Šambuasjē, kuratore, CHAMProjects

Ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, atsaucoties tikai uz vienu izstādi. Es došu jums sarakstu ar trim:

Johena Lemperta pirmā lielā izstāde Francijā – Rošešuāras Laikmetīgās mākslas muzejā. Viņa melnbaltās fotogrāfijas atspoguļo dzīvības dažādās formas un aicina mūs ciešāk ieskatīties vissmalkākajās detaļās un to poētikā.

Bušras Kalili izstāde Žēdepoma Nacionālajā galerijā Parīzē. Bušra godīgā un jūtīgā veidā artikulē individuālus stāstus un kolektīvo vēsturi. Un liek mums aizdomāties par to, kāda veida kopienā mēs dzīvosim nākotnē.

Alehandro Sesarko videofilma “Valodas mācīšanās (ilgstošā tagadne I)” Žēdepoma Nacionālajā galerijā Parīzē. Šajā video viņš ieskicē iespējamos atbalsojumus starp mūziku un valodu. Un paver skatītājam daudz iespējamo interpretāciju.

Gils Bronners, mākslas kolekcionārs


Jeff Koons by Rainald Goetz. A scenic installation at Philara Collection. Florenze Schüssler, André Kaczmarczyk, Jonas Hackmann, Marie Jensen. Foto: Thomas Rabsch

Viennozīmīgi uz mani lielāko iespaidu atstāja Džefs Kūnss Philara fonda telpās. Tā nebija mākslas izstāde, bet skatuviska interpretācija, kam par pamatu ņemta Rainalda Geca grāmata un ko uzveda Diseldorfas teātra trupa. Tā bija mežonīga, smieklīga, gudra un traka izrāde. Tai patiesībā nebija nekāda sakara ar Džefu Kūnsu, viņa vārdu Gecs vienkārši bija izvēlējies, lai reprezentētu iztēlotas ainas no mākslinieka dzīves. Muzeja telpas trupa transformēja tādā kā nepārtrauktā skatuvē, kam ejot cauri, beigās tu nonāci mežonīgā reiva pasākumā galvenajā zālē.

Žozefs Kulī, mākslas kolekcionārs


Marks Dions (Mark Dion), A Tour of the Dark Museum. 2018 @Riboca1. Foto: Kristīne Madjare

Spilgtākais 2018. gada notikums neapšaubāmi ir šobrīd Francijā notiekošā dzelteno vestu kustība. Vienkāršie cilvēki, kuri grib, lai viņus sadzird. Un kuri ir jāsadzird. Tam pamatā ir tas pats, kas noveda, piemēram, pie Breksita. Aptuveni rezumējot, var minēt divas konsekvences. Pirmkārt, ja tu vairs netici rītdienai, kā lai runā par šodienu? Māksliniekiem tā ir briesmīga problēma, jo, lai būtu kontaktā ar sev apkārt esošo pasauli, nākas pieņemt arvien vairāk un vairāk izaicinājumus. Otrkārt, tā ir šķiru cīņas manifestācija, kur šķiras reducētas līdz divām – bagātie un nabagie. Vidusšķiras vairs nav. Un tas vēlreiz iezīmē šo jautājumu – vai māksla ir buržuāzijas radīts fenomens pašiem priekš sevis?

Ja pievēršamies mākslas pasaulei – un šajā ziņā esmu absolūti godīgs – mani satrieca enerģija, ko atklāju Baltijas valstīs. Tas bija apbrīnojams gads ar Vinsenta Onorē kūrēto Baltijas triennāli un Katerinas Gregas kūrēto Rīgas biennāli. Konsekvence un ambīcijas jaunos projektos, daži riskanti soļi un neviltotas saknes dinamiskajā vietējā mākslas ainā. To mēs gribētu redzēt vēl!

Marko Mētams, mākslinieks


Marko Mētama darbs no sērijas "Chain Saw", 2018. Foto: www.maetamm.net

Man personiski visspilgtākais mākslas notikums bija Viļņas mākslas gadatirgus. Mani nepārstāvēja galerija, biju kā uzaicināts viesmākslinieks ar savu personālizstādi. Tik lieliski bija vērot organizatoru aizrautību un enerģiju, kas to visu dabūja gatavu. Ļoti priecājos, ka šis pasākums ir audzis un turpina augt. Reģionam patiešām ir vajadzīga viena laba, daudzveidīga starptautiskā mākslas mese, un es ticu, ka Viļņas mākslas gadatirgus par tādu kļūs. Tas jau ir!

Džeimss Bekets, mākslinieks

Te būtu jālozē starp Hašogi slepkavību un Skripaļu indēšanu ar “Novičoku”. Paralēli ierastajām amerikāņu politiķu ākstībām šie divi notikumi šķiet visabsurdākā atgriešanās atpakaļ laikā, ko cilvēce piedzīvojusi.

Viktors Miziano, kurators, žurnāla “Hudožestvennij žurnal” (Maskava) galvenais redaktors


Julians Rozefelts (
Julian Rosefeldt), In the Land of Drought. 2016 @Riboca1. Foto: Kristīne Madjare

Ņemot vērā, ka šīs rindas paredzētas izdevumam no Rīgas, daudzu un, domāju, pilnībā saprotamu iemeslu dēļ es pretojos šai atbildei. Un tomēr es nolēmu piekāpties. Sanācis tā – un neko te nepadarīt –, ka man personīgi par spilgtāko 2018. gada notikumu kļuva Pirmā Rīgas biennāle. Man ir daudz kritisku piezīmju attiecībā uz izstādi, daudz šaubu par izstādītajiem darbiem, daudz kuratorisku un redaktorisku pretenziju... Tomēr, tā kā jautājums vērsts uz notikumu, tad te nav ko strīdēties: notikums bija gana spilgts. Biennāles debijai valstī un pilsētā, kurā iepriekš nav organizēts tik liels notikums šajā sfērā, tas bija neticami apjomīgs, vienots, efektīvs, tas ir, tieši spilgts notikums. Pat saule tajās dienās bija Baltijai neierasti spilgta.

Milena Orlova, The Art Newspaper Russia (Maskava) galvenā redaktore


Manifesta 12.  Giardino dei Giusti. 
In collaboration with: Giuseppe Barbera, Antonio Motisi, Manfredi Leone, Valentina Mandalari (Università degli Studi di Palermo), Gaetano Cascino (Libera), Piero D’Angelo (Parco Uditore).

Man personīgi par šādu notikumu kļuva Manifesta biennāle Palermo – lielā ziņā pateicoties pašas pilsētas burvībai, kurā man iepriekš nebija gadījies būt. Taču tāpat pateicoties māksliniekiem, kas kļuva par stalkeriem-ceļvežiem pilsētas vissargātākajos nostūros. Manifesta preses konference, kas notika vienā no pilsētas skaistākajām baznīcām, iespaidoja ar savu simbolismu – es sajutos kā īpašas pasaules mēroga reliģijas, mākslas reliģijas adepte.

Vēl man ļoti patika Vatikāna paviljons Sandžordžo Madžore salā Venēcijā Arhitektūras biennāles ietvaros, kur mūsdienu arhitekti uzbūvēja mūsdienīgas kapelas.

Agnija Migorodska, Rīgas laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) komisāre

Man par spilgtāko notikumu kļuva izstāde “Bēkons – Džakometi” Beijelera fondā Bāzelē. Tā bija vēsturē pirmā kopīgā izstāde, kurā tika pētītas savstarpējās saites starp diviem māksliniekiem, viņu līdzīgajām iezīmēm un atšķirībām. Manuprāt, tas bija ārkārtīgi svarīgs notikums, tā kā abi mākslinieki atstājuši milzīgu ietekmi uz laikmetīgo mākslu. Viņi abi apgalvoja, ka ir “reālisti”, ņemot par galveno atskaites punktu cilvēka figūru, taču pētīdami – katrs savā veidā – abstrakcijas jaunās galējības. Pārsteidza mērogs (apmēram 100 darbu) un kā vienmēr nevainojamais kuratoru darbs. Izstāde bija sadalīta deviņās tēmās deviņās zālēs, katrā no tām bija unikāla iespēja ieraudzīt abu mākslinieku darbus kopā.

Nataļja Serkova, mākslas teorētiķe, projekta TZVETNIK (Maskava) dibinātāja

Ir ļoti grūti izdalīt kādu vienu notikumu. Pašlaik laikmetīgajā mākslā noris jaunas kustības attīstības un formēšanās process, šī kustība seko institucionalizētajam postinterneta mākslas virzienam, un man visinteresantākais šajā procesā ir vērot, kā šis vilnis iegūst mērogu un ātrumu. Šajā ziņā svarīgi ir ne tik daudz atsevišķi notikumi, vai tās būtu izstādes vai kādi saistīti projekti, bet svaigā, aktuālā diskursa attīstīšana kopumā, kurā katrs dalībnieks ienes saviem spēkiem atbilstošu artavu.

Alisa Savicka, Valsts laikmetīgās mākslas centra Pievolgas filiāles (Ņižņijnovgoroda) kuratore


Vladimir Hofmann, the world’s leading authority on Yury Annenkov, has pointed out the striking similarity between a fully authenticated Annenkov dated 1918 (left) and a work ascribed to the artist, labelled Synthetic Landscape and dated 1919, which was on display in the Ghent show. Foto: Dieleghem Foundation (Synthetic landscape)

Spilgtākie notikumi visa 2018. gada garumā norisinājās ap Ģentes Daiļo mākslu muzeja (MSK Gent) ekspozīciju, kurā pēc kuratores Katrīnas de Zēgeres gribas parādījās krievu avangarda mākslinieku darbi no Igora Toporovska kolekcijas. “Ģentes gadījums” maksimālā koncentrācijā uzrādīja virkni asu kultūrpolitikas jautājumu: kas ir mūsdienīgs muzejs un kāda ir tā nākotne, kurš un kā raksta mākslas vēsturi, kādus riskus uzņemas kurators un kur novelkamas robežas viņa atbildībai institūciju un sabiedrības priekšā.

Šī gadījuma pozitīvā puse, manuprāt, rodama konflikta publiskumā un tā pakāpeniskajā attīstībā no lejas uz augšu – no profesionālās sabiedrības vēstulēm un atklātiem paziņojumiem līdz politiskiem risinājumiem un pārmaiņām.

Stepans Subotins, mākslas grupas ZIP (Krasnodara) dalībnieks


Kozek Hörlonski un Alexander Martinz darbi. Foto: www.steirischerherbst.at

Man un grupējumam ZIP par neaizmirstamāko notikumu, atšķirīgu no citām biennālēm un lieliem festivāliem, kļuva “Štīrijas rudens”. Festivāls noris Grācas pilsētā kopš 1968. gada, tagad par festivāla direktori kļuvusi Jekaterina Djogota, un viņai bija svarīgi apzināt populistisko labējo partiju nākšanas pie varas problēmu. Šādi festivāli, kas var atklāti runāt par iekšējo un ārējo politisko situāciju, apzināt problēmjautājumus, kļūdami nevis vienkārši par pilsētnieku izklaidi, bet spēdami uzdot tiešus, ne vienmēr patīkamus jautājumus, šobrīd liekas vissvarīgākie. Izstādes notika dažādās platformās, patika grupas izstāde klostera telpās ar mākslinieku Kozek Hörlonski un Alexander Martinz darbiem par klišejiskiem šausmu priekšstatiem ar video par zombijiem, vampīriem, raganām u.tml. Šī videoinstalācija saslēdzās ar Ines Doujak darbiem – kolāžām no medicīnas grāmatām, kas attēlo dažādus bērnu ādas sakropļojumus. Šajā pašā ēkā bija izstādīti arī Viktorijas Lomasko un Jekaterinas Muromcevas darbi. Viktorija Lomasko izveidoja ikonostastu ar Krievijas draudžu locekļu komentāriem, bet Katja Muromceva aptaujāja krievu skolēnus par to, kā viņi iztēlojas Padomju Savienību, un no tā uzņēma filmu ar papīra figūriņām. Visi darbi kopā radīja spēcīgu iespaidu. Intervences notika centrālās stacijas laukumā, viesnīcās, pamestās ēstuvēs, arodbiedrību ēkās un citās vietās. Žēl, ka šādi festivāli ar asām tēmām nav iespējami Krievijā.

Valentīns Djakonovs, Laikmetīgās mākslas muzeja “Garāža” (Maskava) kurators

Profesionālu apsvērumu dēļ šajā gadā es interesējos par Dienvidāziju, un tādēļ par spilgtākajiem notikumiem kļuva braucieni uz Bangladešas Dhaka Art Summit un uz Koči uz vienīgo Indijas biennāli. Dhaka Art Summit šajā gadā sastāvēja no vairākām izstādēm, vienu par otru labāku. Šarmini Pereira “Simt tūkstoš miniatūrās” parādīja Šrilankas pēckara mākslu. Kosmins Kostinass no Honkongas Para-Site izveidoja projektu “Briemonis, dievība, līnija” ar plašu ģeogrāfiju un nedaudz nenoteiktu struktūru. Devikas Singhas “Planetārā plānošana” bija stingrs projekts par internacionālā stila recepciju Dienvidāzijā. Plus Norvēģijas projekta Critical Writing Ensembles sesija, veltīta pamattautām areālā no Filipīnām līdz Austrālijai. Biennāle Koči, ko veidoja māksliniece Anita Djube, izraudzījās tēmas, kas ir jau pazīstamas un tajā vai citā līmenī realizētas (māksla kā platforma dialogam un sadarbībai, taisnīgas dzimtes reprezentācijas jautājums), taču risināja tās ar neredzētu tiešumu, bez nogurdinošiem akadēmiskiem precizējumiem un uzstādījumiem. Man gan Daka, gan Koči bija svarīga decentralizācijas pieredze. Mēs neievērojam to, kā novērtējam mākslinieciskās scēnas, raugoties no stabilu ieguldījumu aktīvās institūcijās viedokļa. Ja pastāv muzeju, galeriju, gadatirgu un biennāļu tīkls ar vārdu un darbu cirkulāciju, tas nozīmē, ka scēna ir attīstīta un – pēc noklusējuma – laba. Taču tur, kur institūciju nav vai arī tās karājas mata galā, mākslinieces un mākslinieki rada daudz bagātākas identitātes, būdami tādi kā futūristi ne pēc savas gribas. Tas redzams gan Krievijā, gan Indijā, gan Bangladešā. No otras puses, mūsu acu priekšā attīstās jaunas spēka vietas, un to ietekme aug.