JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook

Aptauja: 2018. gada kurators. Kura kuratora darbs jūs šogad pārsteidza? 0

Arterritory.com
28/12/2018

Vizuālās mākslas prezentācija šodien nav iedomājama bez kuratora klātbūtnes vai bez personas, kura izpilda kuratora funkcijas. Ņemot vērā arvien pieaugošās diskusijas par kuratora lomu, šogad nolēmām aptaujā iekļaut jautājumu par to, kura kuratora darbs šogad pārsteidzis visvairāk un līdz ar to – vai ir iespējams nosaukt personu, kas būtu pelnījusi Gada kuratora godu.

Zane Onckule, kim? programmas direktore


Darbs no izstādes Neolithic Childhood: Art in a False Present, c. 1930. Brassaï (Gyula Halász), from Graffiti de la Série VIII: La Magie, 1955, gelatin silver print, 141 x 106.3 cm | Centre Pompidou. bpk | CNAC-MNAM | Estate Brassa

Mazāk pārsteidza, bet vairāk intelektuāli un vizuāli saviļņoja Anselma Frankes kūrētā izstāde Neolithic Childhood: Art in a False Present, c. 1930 ("Neolītiskā bērnība: māksla nepareizā tagadnē, ap 1930") Berlīnes HKW

Māris Vītols, kurators un kolekcionārs, biedrības “Latvijas kultūras projekti” vadītājs


Installation view of Picasso 1932: Love, Fame, Tragedy. Foto: Tate

2018. gadā vēlos izcelt divu kuratoru Ahima Borharta-Humes un Nensijas Airsones ļoti veiksmīgo kopdarbu pie, manuprāt, pārliecinošākās pagājušā gada izstādes Picasso. 1932: Love, Fame, Tragedy (Pikaso. 1932: mīlestība, slava, traģēdija) Tate Modern muzejā Londonā. Manuprāt, kā izsmalcināts kuratora projekts vērtējama arī Dītera Rūlstrātes kūrētā izstāde Machines à penser (Domāšanas mašīnas) Prada fondā Venēcijā, kas bija veltīta trim nozīmīgiem 20. gadsimta filozofiem: Adorno, Heidegeram un Vitgenšteinam.

Līna Birzaka-Priekule, kuratore


Young Boy Dancing Group
 performance. Foto: 
www.ursss.com

Nākamās Venēcijas biennāles kurators Ralfs Rugofs 2006. gada esejā par grupu izstāžu kūrēšanu raksta, ka izcilas grupu izstādes nevis publikai pasaka visu priekšā, bet liek meklēt saistību starp mākslas darbiem. Labas grupu izstādes viņš salīdzina ar orģiju – tā liek mākslas darbiem savienoties neparedzamās un prātu stimulējošās kombinācijās un bagātina ar pieredzi. Manuprāt, šogad tāda bija Vinsenta Onorē kūrētā Baltijas triennāle Give Up The Ghost (Atbrīvoties no rēgiem). Ritualizētā Young Boy Dancing Group performance divu stundu garumā Tallinā tā satricināja, ka nelaida vaļā vēl pāris nedēļas.

Inga Lāce, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore


10. Berlīnes biennāle. Grada Kilomba, 
ILLUSIONS Vol. II, OEDIPUS, 2018. @10th Berlin Biennale: We Don’t Need Another Hero.

Patīkami pārsteidza Gabijas Ngkobo un viņas komandas: Nomadumas Rosas Masilelas, Serubiri Mozesa, Tjagu de Paula Souza un Ivetas Mutumbas darbs pie 10. Berlīnes biennāles, kas bija pieklusināti, taču piesātināti politiska un izmērā aptverama. Paralēli vēstījumam tā, atšķirībā no lielākās daļas neseno starptautisko biennāļu, pievērsās arī estētikai, it īpaši jautājumam par abstrakciju – ka tā (līdzās naratīvam) var būt vienlīdz svarīgs veids, kā mūsdienās runāt par pasauli.

Ivars Drulle, mākslinieks


Artūra Analta darbs Londonas Dizaina biennālē. Foto: Vents Āboltiņš

Lielākais prieks un lepnums ir par to, ko sasniedza Inese Baranovska, strādājot LNMM sistēmā. Viņa ar savu darbu pierādīja, ka mūsu vidū strādājošie talanti var sasniegt spožus rezultātus pasaules mērogā, ja pieejamie resursi tiek efektīvi apgūti un izmantoti vislabākajā veidā. Zelta godalga Londonas Dizaina biennālē ir liecinājums Ineses Baranovskas kuratora un menedžera spēkam. Lai arī viņa šobrīd specializējas dizaina nozarē, ceru, ka nākotnē viņai izdosies pievērsties arī “tīrās mākslas” projektiem.

Vita Liberte, VV Foundation dibinātāja un mākslas mecenāte


Sanguine/Bloedrood. Luc Tuymans on Baroque Opening
. Foto: www.shanghartgallery.com

Antverpenē dzīvojošais gleznotājs Liks Teimanss jau ilgu laiku ir arī kurators. Šogad viņš Antverpenes Modernās mākslas muzeja (MHKA) izstādē Sanguine/Bloedrood (Asinssarkans) meklēja atbildi uz jautājumu, kas ir baroks. Izvietojot starp Rubensu, Karavadžo un Goija mūsdienu zvaigznes – Anni Imhofu, Onu Kavaru, Čaku Klouzu un pat Takaši Murakami un Danu Vo –, Teimanss pievērsa uzmanību tēla intensitātei dažādos laikmetos, konfliktam starp vizuālo un verbālo, parādot, ka cilvēka instinkti, neskatoties uz tehnoloģisko progresu, nav mainījušies. 

Londonas The Store X organizētā pop-up izstāde Strange Days: Memories of the Future (Savādās dienas: atmiņas par nākotni) atgādināja, ka Masimiljāno Džoni ir izcils kurators. 

Artūrs Analts, dizainers

All Too Human (Pārāk cilvēciski) izstādei Tate Britain muzejā (kuratore Elēna Kripa) bija radīts video tīzeris – kaut kas tāds, ko es īsti pirms tam nekad nebiju ievērojis mākslas izstādēs. Filmām tas ir pašsaprotami, bet izstādēs parasti ir plakāti, par video es pat nekad nebiju aizdomājies. Līdz ar to uzskatu, ka šis ir ārkārtīgi spēcīgs kuratora darbs ārpus telpu rāmjiem, jo video atklāja gan izstādes būtību, gan darbojās kā reklāma. Šis video arī deva man iedvesmu radīt materiālu Londonas Dizaina biennālei.

Džeimss Bekets, mākslinieks


Natanja van Deika kūrētā izstāde "Revolutionize"

Ar prieku esmu sekojis Bonaventūras Soha Bedženga Ndikunga attīstībai, viņš šobrīd ir ļoti dinamiska balss mākslas scēnā. Šogad Rīgā piedalījos jau ceturtajā projektā, ko kūrē Katerīna Grega, un tas bija svētīgi – viņa nebeidz mani pārsteigt! Jauns draugs man ir Natanja van Deika, kura ir superpamatīga; mēs nupat bijām Kijevā, kas bija interesants papildinājums šī gada aktivitātēm Baltijas valstīs.

Marko Mētams, mākslinieks


The State is not a Work of Art. Publicitātes attēls

Es šogad strādāju pie liela projekta, kas nesen atvērās Tallinas Mākslas namā, tāpēc man nebija daudz laika ceļot. Taču, ja runājam par vietējo mākslas ainu, tad, protams, tā ir Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles 2018 kuratore Katerīna Grega. Šogad viņa kūrēja arī projektu The State is not a Work of Art (Valsts nav mākslas darbs) Tallinas Mākslas namā, turklāt pagājušajā gadā man pašam bija iespēja piedalīties vienā viņas projektā. Esmu redzējis viņas darba stilu gan no ārpuses, gan pavisam tuvu klāt. Viņa ir superprofesionāle, zina, ko grib un kā to sasniegt. Un ļoti prasīga pret gala rezultātu!

Anna Lora Šambuasjē, kuratore, CHAMProjects


Rošešuāras Laikmetīgās mākslas muzeja izstāde - Mathieu Kleyebe Abonnenc - Le Palais du paon. Foto: www.cnap.fr

Sebastjēns Fosons – Rošešuāras Laikmetīgās mākslas muzeja direktors un kurators. Viņš veido stingras un jūtīgas izstādes ārpus lielo pilsētu aprites. Viņš izvēlas māksliniekus, kuri labāk ir zināmi ārpus Francijas, un iepazīstina ar tiem franču publiku.

Gils Bronners, mākslas kolekcionārs


Alain Duperon, Rekonstruktion des „Palais Idéal“ von Ferdinand Cheval 
Installationsansicht Kunsthalle Düsseldorf, 2018
Im Hintergrund: Armand Schulthess, Enzyklopädie im Wald, 1952-1972. Foto: Katja Illner

Neviens no dzīvajiem kuratoriem. Diseldorfas Kunsthallē bija izcila Haralda Zēmaņa dzīvei un darbam veltīta ekspozīcija. Viņa dotais ieguldījums, iespējams, ir mūsdienu kuratora darba galvenais pamats.

Žozefs Kulī, mākslas kolekcionārs

Neviens un tajā pašā laikā visi. Visapkārt piedāvājums ir ļoti labs un simpātisks. Taču dominē kaut kāda konservatīva pieeja mākslai, ko es reizēm nesaprotu. Darīt vienu un to pašu atkal un atkal, jo tas ir pārbaudīts un tāpēc drošs, ir pareizi visdažādākajās jomās un biznesos. Bet mākslā tā nevajadzētu būt. Reiz kādās vakariņās man sanāca nejauša saruna ar Romas MAXXI direktoru Hou Hanru; mēs spriedām par to, vai nākamās paaudzes kuratori spēs sapurināt šo lietu. Tas bija pirms vairākiem gadiem. Un man joprojām nav atbildes.

Viktors Miziano, kurators, žurnāla “Hudožestvennij žurnal” galvenais redaktors (Maskava)

Šajā gadā man sanāca redzēt vairākas (precīzāk, divas) izstādes, kas man likās interesantas.

Taču pārsteidza? Un aizķēra? Nekā tāda nebija! Kaut kas tāds pieaugušā vecumā gadās reti...

Milena Orlova, The Art Newspaper Russia (Maskava) galvenā redaktore


Skats no izstādes “Post Zang Tumb Tuuum: māksla – dzīve – politika. Itālija 1918–1943” Prada Fondā Milānā. Foto: Delfino Sisto Legnani and Marco Cappelletti

Uz mani lielu iespaidu atstāja Džermano Čelanta izstāde “Post Zang Tumb Tuuum: māksla – dzīve – politika. Itālija 1918–1943” Prada Fondā Milānā. Tā bija “izstāžu izstāde” – gigantiska ekspozīcija, ko veidoja Musolīni perioda zīmīgāko izstāžu rekonstrukcijas – Itālijas paviljoni Venēcijas biennālē, propagandas šovi, dekoratīvi lietišķās mākslas triennāle, itāļu darbu izstādes ārzemēs. Fokusā bija visi saglabājušies darbi, atrasti pēc arhīvu fotogrāfijām, – nevis kuratora izraudzītu mākslinieku darbi, bet gan visas ainas atklāšana kopumā. Šo dokumentalitāti uzsvēra dizains – visi eksponāti bija ietverti tajās pašās melnbaltajās fotogrāfijās palielinājumā. 

Džermano Čelants uzskata, ka šādā veidā viņš atkāpjas malā kā kurators un dod vārdu dokumentiem, kas, viņaprāt, izslēdz mākslas darbu vērtējumu no gaumes vai politikas viedokļa un sniedz pilnīgu tā laika mākslas ainu. Tam varētu iebilst, taču pati ideja, atkārtošos, atstāja uz mani spēcīgu iespaidu. Lai gan šādu praksi viņš aizsācis jau pirms vairākiem gadiem ar konceptuālisma izstādes “Kad attiecības kļūst par formu” rekonstrukciju, tomēr šajā reizē tā nebija viena izstāde, bet gan vesels laikmets.

Cita lieta, ka šādus projektus nav iespējams realizēt bez milzīgiem resursiem un pūlēm – pie projekta strādāja milzīga komanda, tomēr pašu dokumentālā pētījuma principu iespējams pielietot arī citos gadījumos. 

Vēl mani saista tieši pretēja tendence, ko var apzīmēt kā “Žana Jubera Martena līniju”, kad kurators veido savus stāstus no savādiem satuvinājumiem un salīdzinājumiem. Maskavā šo māku lieliski pārvaldīja mākslas zinātnieks, žurnālists un kurators Sergejs Hačaturovs, kurš šādā stilā veidojis vairākas fantastiskas izstādes “Caricino” muzejā, kas novietoja blakus 18. gadsimtu, krievu gotiku un mūsdienas.   

Agnija Migorodska, Rīgas laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) komisāre


Wes Anderson & Juman Malouf
 in front of "The Tower of Babel" by Pieter Bruegel the Elder. © KHM-Museumsverband. Foto: Rafaela Proell

Mani absolūti pārsteidza Vesa Andersona un Džumanas Malufas izstāde Vīnes Mākslu vēstures muzejā. Man tā likās ģeniāla ar savu vienkāršību. Kulta režisors ar sievu bija uzaicināti parakties muzeja kolekcijā un izraudzīties mīļākos priekšmetus, lai radītu unikālu izstādi. No viņu pieejas, esmu pārliecināta, profesionāliem kuratoriem mati uz galvas saceltos stāvus, viņi rīkojās tīri intuitīvi, piemēram, vienā telpā izvietoja vienīgi zaļus objektus, bet citā sakopoja objektus no koka utt. Par izstādes centrālo objektu bija izvēlēts, kā liktos, diezgan nenozīmīgs objekts – ciršļa zārciņš, tādējādi atceļot tradicionālo priekšstatu par to, kam piemīt vēsturiskā vērtība un kādus objektus muzejos ierasts izstādīt vispārējai apskatei. Un, kas ir ne mazāk svarīgi, no estētiskā skatpunkta tas viss izskatījās lieliski!

Nataļja Serkova, mākslas teorētiķe, projekta TZVETNIK (Maskava) dibinātāja

13. Baltijas Mākslas tiennāle ar Vinsentu Onorē radošā direktora lomā. Lielas mākslas skates, kā likums, ir ļoti smagnējas un lempīgas kā kuratoriskā izteikuma, tā darbu eksponēšanas ziņā. Tādēļ, kad šādās skatēs iespējams aplūkot jaunus māksliniekus, kas strādā ar šajā brīdī visaktuālākajām plastiskajām un konceptuālajām problemātikām, tas iespaido un iedvesmo divkārt. Šādos gadījumos no kuratoriem vienmēr nepieciešama drosme uzņemties atbildību par tādu mākslinieku darbu izrādīšanu, kuri vēl nav pietiekami nostiprinājušies institucionalizētajā vidē. 

Ja runājam par nelielām un neatkarīgām galeriju platformām, tad šajā gadā lieliskas izstādes piedāvāja galerijas Alyssa Davis un 15 Orient Ņujorkā, 427 Rīgā un Cordova Barselonā. Katru no šiem projektiem veidoja un attīstīja neliela kuratoru un mākslinieku komanda, kas iegulda savus spēkus jaunās (emerging – angliski) laikmetīgās mākslas attīstībā.

Aļisa Savicka, Valsts laikmetīgās mākslas centra Pievolgas filiāles (Ņižņijnovgoroda) kuratore

Es uzskatu, ka kuratora institūts piedzīvo, ja ne krīzi, tad vismaz stagnāciju. Starp apjomīgiem projektiem nav nekā, ko izcelt. Iespējams, kaut kas interesantāks noris nelielu kuratorisko izteikumu jomā, tomēr tiem izsekot bieži vien ir grūti.

Stepans Subotins, mākslas grupas ZIP (Krasnodara) dalībnieks


Neolithische Kindheit Kunst in einer falschen Gegenwart, ca. 1930. Catherine Yarrow, Crouching Female, 1935, Aquarell, 35,2 x 32,5 cm. © Estate of Catherine Yarrow/Austin Desmond Fine Art

Anselma Frankes “Neolītiskā bērnība. Māksla nepareizā tagadnē, ap 1930” / Neolithic Childhood. Art in a False Present, c. 1930. Joprojām cenšos tikt skaidrībā ar šo izstādi.

Valentīns Djakonovs, Laikmetīgās mākslas muzeja “Garāža” (Maskava) kurators

Anselma Frankes un Toma Holerta duets, izstāde “Neolītiskā bērnība. Māksla nepareizā tagadnē, ap 1930”/Neolithic Childhood. Art in a False Present, c. 1930, Haus der Kulturen der Welt, Berlīne. Tā ir apjoma un pārdomātības ziņā fantastiska rekonstrukcija tam, kā Āfrikas māksla un dzīve ietekmējusi modernismu pēc Pirmā pasaules kara. Desmitiem kanoniskajās vēsturēs nepieminētu vārdu, bibliogrāfija rajona bibliotēkas apmēros, sasaukšanās un atspulgi izsekoti neapzinātu refleksu un aizguvumu līmenī.

Olga Temnikova, galerijas Temnikova & Kasela (Tallina) līdzīpašniece un vadītāja 


Kris Lemsalu. Biker, Bride, Builder, Buisnesswoman and Baby (2018). Courtesy the artist. Commissioned by Goldsmiths Centre for Contemporary Art. Photo: Mark Blower

Novembrī raudāju trīs reizes pie katra no Marko Mētamama, Ritas Bozi, Kena Kamerona video izstādē One Month in Canada (kurators Anneli Porri).

Vienu reizi raudāju Krisas Lemsalu izstādē 4Life Goldsmiths Laikmetīgās mākslas centrā Londonā un biju ļoti pārņemta ar Brēgela Vecākā veikumu  Vīnes mākslas vēstures muzejā. Un tas tikai novembrī.

Oļesja Turkina (Krievija), kuratore, mākslas zinātniece 


Duane Hanson (American, 1925–96). Housepainter II, 1984. Bronze, polychromed in oil, mixed media, with accessories. Collection of Jean and Catherine Madar. Courtesy the Metropolitan Museum of Art

Mani ārkārtīgi pārsteidza izstāde Like Life: Sculpture, Color, and The Body (1300 - Now) Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzeja The Met Breuer ēkā, kura, var teikt, atklāja nenotveramo fiziskumu un tā transformācijas skulptūrā pēdējo septiņu gadsimtu laikā.