Darbs “Naudas Nelabais” izstādē "Papīra stāsti. Lubu bildītes, komikss, book art, skiču burtnīcas, zīni, gravīras, zīmējumi”

Mākslas dienasgrāmata 2019. 3. Mākslas un tautas saplūšanas punktā 0

Kirils Kobrins
13/03/2019

2019. gada 9. februāris

Māksla pieder tautai. Ļeņina dižā ierosme ieguvusi savu galīgo veidolu – līdz pilnīgai izšķīšanai ikdienas dzīves buljonā – mūslaikos, kas ir tik tāli no komunisma un vispār jebkuras sociālā taisnīguma idejas kā tādas, nemaz nerunājot par gaišo nākotni. Nākotnes nav, tagadni par gaišu nosaukt varētu vien aklais (Borhess teicis, ka viņam skata priekšā ir nevis tumsa, bet gan izplūdusi, izgaismota nenoteiktība), taču mākslas ir papilnam it visur, jo dzīve tagad ir māksla, bet māksla, bez šaubām – dzīve. Bet tauta – tā ir dzīve. Precīzāk tā: dzīve pieder mākslai, tātad, arī tautai.

Pirms nedēļas es staigāju pa Ņižņijnovgorodas Laikmetīgās mākslas centru Arsenāls un kā reiz domāju par šo visu. Tā bija atvērto durvju diena, nedēļas nogale, tauta, kas pastaigājās pa Kremli, kur atrodas Arsenāls, ielūkojās arī te, jo kafija ir lieliska, ir veikals ar vivisādiem jocīgiem krāmiņiem (mūsdienu krievu valodā to dēvē briesmīgajā vārdā “merč”), vispār ir silts un var sasildīties pēc mīnus trim grādiem ārpusē. Kopumā cilvēki bija un cilvēki skatījās uz mākslu. Pēdējo pārstāvēja četras izstādes, kuras es, lai paliktu tautas rindās, apskatīju. 

Mākslas dienasgrāmatas audio versija krievu valodā

Man, tāpat kā citiem tautas pārstāvjiem, patika trīs no tām, bet par ceturto nav pilnīgi nekā, ko teikt. Pēdējo sauca “Something else. Anglijas jaunā mākslas scēna”, un tas ideāli atbilst nosaukumam. Sak, lūk, ir laikmetīgā māksla, bet, lūk, kaut kas cits, tāds pats, no Anglijas, taču ne Treisija Emina, teiksim, vai Banksijs, vai Tasita Dīna, bet gan citi, turklāt jauni. Ar “jauno” nosaukumā bija domāts mākslinieku vecums; māksla bija tieši tāda pati, kāda tā uz salas bijusi pēdējos gadus četrdesmit, ja ne vairāk, ja ņemam vērā britu pagājušā gadsimta tēlniecību – drīzāk ne Henriju Mūru, bet Barbaru Hepvortu. Lai gan, protams, tā ir šī vēsturiskā laikmeta, kura beigās dzīvojam pašlaik, – jaunā laika, Modern Times, Modern History – alošanās. Pati ideja par “jauno” ir šī laika auglis, tā izgudrojums. Viduslaikos “jaunā” kā idejas nebija, ja atskaita to jauno dzīvi (vita nova), ko dvēsele gūst pēc cilvēka nāves vai arī ko gūst vēl dzīvs cilvēks pēc pievēršanās Dievam. Tomēr tas tomēr nav “jaunais”, bet “cits”, pat “kvalitatīvi citādais”, pareizi sakot. Uz mūsu laiku attiecas arī alošanās, ka “jauno” visādā ziņā atnes gados jaunie, bet pie vecā spītīgi turas večuki, lai gan vecā Tērnera, Beketa, Tolstoja, pat Berrouza radikālā pieredze, nemaz nerunājot par Bovija un Džonija Keša pirmsnāves albumiem, liecina par pretējo. Lai gan, no otras puses, šajos maldos ir sava taisnība; kā teicis kāds mans paziņa, reiz daudzsološs dzejnieks modernists, “jaunajiem ir taisnība, tā kā viņi nomirs pēc mums”. Ar nelielām statistiskām neprecizitātēm tā tas ir. Un, ja jau jaunie mirs pēc mums, tad arī viņi atbild par to, ko tieši sauks par labu, bet ko par sliktu mūsu post mortem laikmetā. Kādreizējie jaunie, sagaidījuši nākamo jauno atnākšanu, kontrolēs diskursu. Un tā līdz bezgalībai. “Kur ir tie jaunie čaļi, kas mūs noslaucīs no zemes virsas?” reiz dziedāja trīsdesmitgadīgais Grebenščikovs. Čaļi ir atnākuši un aizgājuši vairākas reizes, bet Grebenščikovs arvien dzied savas častuškas par garīgo un dvēselisko divdesmitgadīgām meitenēm ar spodrām acīm un cēliem nolūkiem. Ar to it kā tak atspēkodams šeit apspriesto principu. Lai gan – nē. Tās ir divdesmitgadīgās meitenes, kas 65 gadus veco Grebenščikovu iekļāvušas savā diskursā, nevis viņš viņas savējā. Tā ka viss ir godīgi.

Tomēr daži dumpojās pret šo shēmu, izvirzīdami savus iebildumus – ētiskos, filozofiskos vai pat estētiskos, kā arī – un tas ir interesantākais – tīri politiskos un ideoloģiskos. Pēdējie balstās nevis antropoloģiskajā taisnīgumā vai, teiksim, priekšstatos par Skaisto, bet gan uz utopisma dzelzsbetona konstrukcijām. Bet tur, kur ir utopisms, tur progresīvo domāšanu ar tās ideju par pakāpenisku nepilnīgā nomaiņu ar pilnīgo un pilnīgā – ar vispilnīgāko nomaina cita domāšana, kurā viss tiek attaisnots ar galīgo mērķi, teiksim, ar gaišo nākotni bez ekspluatācijas. Autors, kurš izteicis iepriekš citēto maksimu par mākslas piederību tautai, ir tam ideāls piemērs. Pietiek izlasīt visu pasāžu, no kuras izrauta slavenā frāze. Starp citu, šis teksts pieder nevis Ļeņina spalvai, bet gan Klārai Cetkinai, kura 1924. gadā, pēc vadoņa nāves, grāmatā “Atmiņas par Ļeņinu” rakstīja, citēdama savu sarunu ar viņu: “Jā, dārgā Klāra, neko padarīt, mēs abi esam veci. Mums ir pietiekami, ka vismaz revolūcijā joprojām paliekam jauni un esam pirmajās rindās. Jauno mākslu mums nepanākt, mēs steberēsim tai iepakaļ… Taču mūsu viedoklis par mākslu nav svarīgs. Svarīgs nav arī tas, ko māksla dod dažiem simtiem, pat dažiem tūkstošiem no kopējā iedzīvotāju skaita, kas mērāms miljonos. Māksla pieder tautai. Tai ar tās dziļajām saknēm jāietiecas pašā plašo strādnieku masu dziļumā. Tai jābūt šīm masām saprotamai un to mīlētai. Tai jāvieno šo masu sajūta, doma un griba, tās jārosina. Tai jāpamodina tajās mākslinieku un tas jāattīsta. Vai mums būtu nelielam mazākumam jāpienes saldi, izsmalcināti biskvīti, kamēr strādniecībai un zemniecībai nepieciešama maize. Es to domāju, kā tas pats par sevi saprotams, ne tikai burtiski, bet arī figuratīvi: mums vienmēr jāpatur acu priekšā strādnieki un zemnieki. Viņu labad mums jāiemācās saimniekot, skaitīt. Tas attiecas arī uz mākslas un kultūras jomu.” Interesantākais šeit ir nevis tas, ka mākslai ar saknēm jāietiecas pašās strādnieku masu dzīlēs. Un pat ne savādā pāreja no “mākslas” pie “saimniekot”, “skaitīt” – te Ļeņins apsteidzis pašreizējo Krievijas kultūras ministru Medinski, kurš sarīkojis autoritāri neoliberālu sev pakļautās dzīves jomas pārvaldi: vieniem, kas sirdij tīkami, – valsts pasūtījumi, citiem, mazāk tīkamiem, – sīkumaina grāmatvedības caurskatīšana ar perspektīvu uz vairākiem gadiem nonākt aiz restēm. Ļeņina spriedumos galvenais ir kas cits – tas, ka mēs, “večuki”, jaunajai mākslai netiksim līdzi vairs nekad. Tomēr arī nevajag. Taču mēs “revolūcijā paliekam jauni un esam pirmajās rindās”. Revolūcijā svarīgs ir nevis vecums, bet gan spēja būt radikālākam par pašu dzīvi. Īpašību komplektā, kas nosaka šo radikalitāti, ietilpst arī radikāla attieksme pret mākslu kā pret strādnieku masu audzināšanas un revolucionizēšanas instrumentu visā to dziļumā un plašumā. Un te Ļeņinam bijusi taisnība, tāpat kā par daudz ko citu. Vien šo taisnību izmantojuši pavisam citi cilvēki, tāli no komunisma idejas.

Svarīga ir nevis māksla pati par sevi, bet māksla kā patērētāju sabiedrības daļa, kā tās, no vienas puses, iezīme un funkcija, bet, no otras puses, kā viens no šādas sabiedrības formēšanas ieročiem. Citiem vārdiem, mākslai ir jābūt daudz, tai jākļūst par vidi, kurā sabiedrība dzīvo, Mākslīgai Dabai, ko cilvēki uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Mākslas estētiskajai vērtībai vairs nav nozīmes; svarīga ir vien izklaides un tirgus funkcija, turklāt otrā ir tieši atkarīga no pirmās. Tomēr nevajadzētu raudzīties no augšas uz vārdu “izklaide”, te drīzāk ir nevis entertainment, bet gan involvement plus participation, plus distraction (viltīgs vārds, apmaini patskani a ar patskani u un kļūs pabaisi). Citiem vārdiem, mākslai ir jābūt daudz, ļoti daudz, tai jābūt it visur un tai jāpieder tautai. Bet tautai, pastaigājoties pa Ņižņijnovgorodas Kremli, jāielūkojas mākslas telpā un jāpavada tur laiks, pastaigājoties pa lieliskām, plašām zālēm ar sarkana ķieģeļa sienām. Pastaigājoties gar izstādes “Something else. Anglijas jaunā mākslas scēna” eksponātiem, precīzāk sakot.

Un tomēr, izstāde ir tāda nekāda jau gluži konkrētu iemeslu dēļ. Tas ir sakopojums no nejauši izvēlētu dažādu žanru un virzienu mākslinieku nejaušiem darbiem, ko apvienojusi, pēc visa spriežot, nevis kuratora, bet gan granta sniedzēja griba. Viņa vienaldzība pret autoriem ir apbrīnojama mūsu nemierīgajos un sarežģītajos laikos: izstādītajiem darbiem nav parakstu, kurš ko paveicis, var uzzināt, vien vēršoties pie bukleta izstāžu telpas kaktā. To dara, maigi sakot, nedaudzi. Un, lūk, jautājums: kāpēc tieši “Anglija”, nevis “Lielbritānija”? Ziemeļīri, skoti un Menas salas iedzīvotāji nav iekļauti politisku vai pat etnisku apsvērumu dēļ? Vai tik ne naciķi no English Defence League nebūs devuši naudu šim pasākumam?

2019. gada 12. februāris

Trīs pārējās izstādes Arsenālā arī pieder tautai, taču citu iemeslu dēļ. Viena it kā bija kolekcionāra, antikvāra, pat bukinistiska, tomēr, liekas, plašajām staigājošajām masām tā patika. Visticamāk, kādu citu iemeslu dēļ, nekā to bija iecerējuši kuratori. Lai gan – kā gan to zināt.

Izstādi sauca “Papīra stāsti. Lubu bildītes, komikss, book art, skiču burtnīcas, zīni, gravīras, zīmējumi” un tā bija veltīta tieši tam, kas norādīts nosaukumā. Tie bija visdažādākie piemēri tam, ko mākslinieks – vai, tomēr jau, labāk lietošu angļu vārdu artist, tas ir plašāks, ietilpinot, piemēram, con artist (nekā aizskaroša, Endijs Vorhols vai Benksijs ar prieku pieņemtu šādu titulu) – var paveikt nevis ar papīru, bet uz papīra. Uz papīra var kaut ko attēlot vai uzrakstīt. Sanāk lubu bildīte, komikss un tālāk pēc saraksta. Idejā par lubu bildīti kā par sekojošo apakšžanru – piemēram, “mākslinieka grāmata” vai “book-art” – pamatu, izstāde bija arī balstīta . Sak, lai arī ko smalkie estēti, kā Mir iskusstva pārstāvis Biļibins, vai mākslas radikāļi, kā Kručonihs, vai padomju biezokņos klīstošie andergraunda varoņi, kā Sergejs Sigejs, arī neizprātotu, lai arī kādos estētiskajos biezokņos nebristu, vienalga viņiem ir drošs pamats zem kājām. Un šis pamats ir tautas lubu bildītes. Māksla pieder tautai.

Tauta, pastaigādamās pa Arsenālu, šo patiesību kā reiz arī apstiprināja, visvairāk laika pavadīdama tieši pie lubu bildītēm. Bez manis tauta nav pilnīga skaitā, Andrejam Platonovam ir pilnīga taisnība, – arī es pie lubu bildītēm nostāvēju ne mazums minūšu. Un tas, ņemot vērā to, ka daudzas no tām zinu jau sen, piemēram, izstādes afišā redzamo “Kā peles kaķi apglabāja”. Starp citu, šo lubu bildīti ar grūtībām var saukt par patiesi “tautiski krievisku”; tās autors pavisam droši redzējis Svifta “Gulivera” ilustrācijas, tās, kurās liliputi baro, dzirdina un apšauda no lokiem viņu krastā izskaloto “cilvēku kalnu”. Mēs visi zinām, taču reti to sev atzīstam: viss, ko mēs uzskatām par “tautisku”, ir radies no aizguvumiem no institucionalizētās, hierarhizētās “vidējās” un pat “augstās” kultūras, turklāt bieži vien – ne savējās, bet gan svešas. Tamdēļ divi secinājumi. Pirmais: māksla pieder nevis tautai, bet tautām. Otrs: māksla pieder “tautām pilnīgā skaitā”, kas ietver, atbilstoši Platonova formulējumam, arī tos, kas mākslu rada. Tam var piekrist.

Lubu bildītes “Papīra stāstos” bija lieliskas. Personīgi man vislabāk patika “Naudas Nelabais”, kurā Visa Cilvēku Dzimuma Naidnieks dara savai profesijai ierastās ļaunprātības visnežēlīgākajā, visatbaidošākajā un visantihumānākajā veidā – dāsni kaisīdams naudu pār dažādu cilvēku profesiju pārstāvjiem, kas sanākuši šī notikuma sakarā. Viņu vidū ir gleznotājs, cienīgtēvs, kroģeris, maiznieks, dāma, kalpone, kurpnieks, drēbnieks. Pie kājām viņiem ir divi dzīvnieki: mīklains suns un “viens nevainihgs (nesalasāmi) merhkakis”. Tūliņ aiz Nelabā, nedaudz mazāks, jāšus uz kaut kāda dzīvnieka, tāda kā cūkas, zirga, pērtiķa un suņa sajaukuma, taču ar spārniņiem un asti, kuras galā ir kaut kas līdzīgs bultas vai pīķa uzgalim, lido “tiesvezha kungs”. Nu, tas ir, skaidrs, ka viņš apseglojis kādu jodu vai velnu, kurš vienā no savām nagotajām ķetnām tur scepteri, bet ar otru pietur aiz ķetnas savu vecāko kolēģi un priekšnieku, Nelabo, sak, pieturi te, bombardē ar naudiņu tieši šos ļautiņus, nokaisi tos ar zeltu, lai pēc tam tie sadeg Mūžīgajā Pekles Ugunī. Ļautiņi, tiesa, arī nav uz mutes krituši: daži no viņiem vilina Nelabo (spriežot pēc visa, Visa Cilvēku Dzimuma Naidnieks neskādē iemest: kroģeris pacēlis sīvā kausu un nelielu pudelīti, sak, ielido pie mums, dārgais, iztukšo kādu kausu! Jāsaka, ka glāzes un pudelītes kombinācija dod mājienu, ka tas ir džins ar toniku, kā to pasniedz britu pabos – bārmenis iemet glāzē ledu, skopi ielej džinu, atver miniatūru tonika tilpumu un piebiksta klientu, sak, pats lej klāt; g&t ir sātanisks dzēriens patiesi!), bet daži vispār cenšas viņu dabūt pie zemes, notriekt kā ienaidnieka lidmašīnu. Maiznieks velk nabaga Antikristu pie sevis ar virvi, it kā kovbojs vai gaučo, kas apmetis laso ap savvaļas mustangu; taču smieklīgākais un simboliskākais ir tas, ka gleznotājs šauj pa Nelabo ar šauteni un turklāt tam trāpījis vai nu krūtīs, vai nu vēderā. Vispār šis lubu bildītes personāžs ir vismīklainākais. Pie gleznotāja platmales piespraustas otas, uz tām dejo pelīte. Tāpat no cepures lido taureņi, taču tie ir piesieti šaurā diedziņā. Vai arī šādi mākslas darba autors attēlojis taureņu lidojuma trajektoriju? Pateikt grūti. Līdzās taureņiem uz cepures apaļajām malām sēž vēl viena pelīte. 

Nauda tā arī birst pār apkalpojošās ekonomikas pārstāvjiem, kas sadrūzmējušies paraudzīties uz Turīgākā starp Turīgajiem lidojumu. Izšaujas tā savukārt no Nelabā pakaļas kopā ar gāzēm, kas apstiprina vecticībnieku viedokli šīs “universālās preces” un “vispārējā ekvivalenta” sakarā: nauda ir mēsls.  Savukārt grupas Aukcyon spriedumu šajā pašā sakarā, “nauda ir papīrs”, šī lubu bildīte izsmej. Noslaucīties Nalabajam nav ar ko un arī nevajag. 

Mīklains ir šis tautas mākslas darbs, mīklains. Pirmkārt, kā gan šo izputinātāju un naudas šķiedēju kompānijā nokļuvis labsirdīgais maiznieks? Un kalpone? Pārējo klātbūtne ir pilnīgi saprotama un gaidāma, īpaši jau advokāta, tiesveža, klātbūtne, kurš spēlē vai nu Nelabā kalpa lomu, vai nu vispār ir viņa locis gaisa kuģošanā pār cilvēces jūru. Bet šie? Atliek vien pieņemt, ka dotais krievu tautas mākslas paraugs nemaz nav, pirmām kārtām, krievu. Par to liek domāt cienīgtēva klātbūtne. Lubu bildīte acīmredzami nokopēta no kādas pamācošas vācu karikatūras, turklāt ļoti vecas; izstādē tā datēta ar XIX gadsimta beigām, bet attēlotie personāži ir ģērbti pēc XVIII gadsimta beigu modes. Turklāt šī karikatūra (tās sižetam, protams, ir godājama vairāku gadsimtu sena vēsture, un tas attiecināms uz Reformācijas un kontrreformācijas laika ilustrētajiem antikatoliskajiem pamfletiem), bez šaubām, bijusi apritē pie baptistiem, evaņģēliskajiem kristiešiem un citiem galēji disidentisku protestantisma virzienu sekotājiem – tamdēļ arī mantkārīgā cienīgtēva atmaskojums. Tas viss automātiski pārcelts uz XIX gadsimta Krievijas dzīvi un apgādāts jau ar gaužām laikmetīgu tekstu par mantkārības kaitīgumu un tml. Līdzīgi tam kā kāds “Goblins” 2000. gadu sākumā “dublēja” ar savu tipiski postpadomju naratīvu kinoepoeju “Gredzenu pavēlnieks”. Šīs ieceres popularitāte Krievijā un krievvalodīgajā pasaulē bija graujoša. Māksla piederēja tautai, bet tauta mākslai.

Arsenālā tauta stājās pie šīs lubu bildītes un pie citām. Tur bija viena tāda jau tīri krieviska un pareizticīga, pie tās divas dāmas gados vispirms ilgi runāja pa telefoniem, pārliecinādamas sarunbiedrus nopirkt kaut ko tādu īpašu vakariņām, bet pēc tam viņas pievērsa uzmanību tautas papīrmākslas objektam un pievērsās jau augstākām tēmām, pie tā, ka, rau, senāk tauta Dievam ticēja un viss bija labi, un kā viena no viņām ar lūgšanas palīdzību atbrīvojusies no hipertonijas pat uz veselu pusgadu. Bija tur arī jaunāki ļaudis. Pusaudžu meiteņu bariņi klīda pa izstādi, vienaldzīgi pārslīdot ar skatieniem pār patiešām interesantām skiču burtnīcām, ko radījuši jauni ļaudis, kas vien nedaudz vecāki par viņām. Skiču burtnīcās bija grafiski atveidota ikdienas dzīve; spriežot pēc zīmējumiem, arī šī dzīve piederēja tautai. Viss sakrita un nonāca pie viena. Ļeņinam bijusi taisnība par visiem simts.

  

Bet es stāvēju, apskatīju te izstādīto almanaha “Černovik” numuru, ko deviņdesmito gadu sākumā veidoja Aleksandrs Očertjanskis, un centos atcerēties, velns parāvis, kurā gan no numuriem reiz publicēts mans gabals? Un vairs pat nepārbaudīt; autoreksemplārs ir zudis manos pārbraucienos no valsts uz valsti. Mūžības mute aprij pat literāro avangardu. Vai arī aprij tieši to. 

 “Tauta dalās ne-tautā
Un tautā burtiskā nozīmē
Kas nav tauta – ne gluži kroplis
Tomēr nelietis visaugstākā nozīmē

Bet kas tauta – ne gluži tauta
Bet tautas izpausme
Ko precīzi nenorādīt – lūk, tauta
Ko precīzi nepateikt – ir tauta. Un punkts”

Paldies Dmitrijam Aleksandrovičam, visu paskaidrojis par tautu. Par mani un mākslu arīdzan. Bet te pēkšņi es atcerējos, ka šo dzejolīti reiz izlasīju kādā perestroikas laika almanahā, ko veidoja savā laikā Rakstnieku savienībā nepieņemtie Maskavas mākslinieki. Kur gan viņi ir tagad? Kas gan viņi ir tagad? Kādās attiecībās ar minēto muti un kādās – ar Naudas Nelabo.

2019. gada 23. februāris

Tomēr ne lubu bildītes vien saistīja tautu Ņižņijnovgorodas Arsenālā 2019. gada ziemā, ne tās vien.  Tās pašas pusaudzes, kas vienaldzīgi sarakstījās savos telegramos un vkontaktos, mezdamas ēnas pār galerijas apgaismojuma prasmīgi izceltajām skiču burtnīcām, kuras radījuši lieliski mākslinieki, kas vecuma ziņā diezin vai pārspēj viņas pašas, viņas, pusaudzes, pēkšņi atdzīvojās, kad nonāca, teiksim, nākamajās izstāžu zālēs, pie kuru sienām bija piekārta māksla, afišā apzīmēta kā “EXTENTION.AM: “Ģeogrāfiskā pieredze”. Vien tīmekļa ģeogrāfijā zinoši ļaudis varētu nojaust, ka .am ir saistīts ar Armēniju, un pavisam vien nedaudzi, pašreizējā laikmetīgās mākslas pasaulē zinoši, vārdā extention, ko pavada nomaināma norāde uz tā vai cita interneta areāla ģeogrāfisko piederību, atpazītu starptautiska izstāžu projekta nosaukumu. Projekti turpinās, tā ka bijis arī .lv un daudz kas cits.

Tātad – Armēnija un armēņu māksla. Te viss ir, kā arī vajag, kā ari pienākas mazai, taču ar savu vizuālo tēlu atpazīstamai valstij, kas balansē starp “mākslas tradīciju” un “laikmetīgumu”. Kā ierasts postpadomju valstīs, Armēnijā “mākslas tradīcija” ir kaut kas, kas daļēji izlaists caur – un daļēji konstruēts – “atkušņa” un Brežņeva gadiem, kad modernismu, lai arī joprojām ideoloģisko aizdomu ēnā, varēja servēt “nacionālajā mērcē”. Padomju cenzūra bija idiotiska, atbaidoša, tā lauzusi likteni tūkstošiem mākslinieku, tomēr tai bija kāda īpaši pozitīva blakne. “Tradicionāli nacionālais” tika pasniegts kā ultralaikmetīgs; modernisms bija tā progresa lokomotīve, kas vilka sev pakaļ no vienas padomju republikas uz citu garu kravas sastāvu, pilnu ar visdažādākajām vēsturiski lokālām lietām, tām pašām, par kurām vēl nesen varēja nonākt nometnē, vai tām, kas tika liktas lietā, lai radītu Staļina rusocentrisko “Lielā brāļa” koncepciju. Vēlīnajā staļinismā PSRS tautu nacionālās tradīcijas – izņemot lielkrievu, protams, – bija atļautas kā mīlīgi, ērmīgi nieciņi, ko jaunākie brāļi un māsas atstiepuši, lai palielītos lielajam brālim – nopietnam zēnam gaišbrūniem matiem partijas birokrāta kostīmā vai frencītī. Pēc tam pienāca citi laiki. Nu bez iespējas – kopš Hruščovs sagrāva “Manēžas izstādi” – taisīt “vienkārši padomju modernismu”, turklāt taisīt to ar vislabākajiem ideoloģiski izturētiem, progresīviem nodomiem, “padomju modernisti” savā mākslā sāka izmantot to pašu “nacionālo tradīciju” materiālu, ko viņiem nu nācās vai nu pašiem uz ātru roku uzmeistarot, vai arī izmantot to, kas jau bija gatavs – pavisam citiem mērķiem – pirms 1917. gada un arī pēc tam, agrīnajos padomju gados, īpaši tā dēvētās “iesakņošanas politikas” ietvaros, ko bija svētījis pats Ļeņins. Turklāt tas attiecas ne tikai uz vizuālajām mākslām – te arī arhitektūra un mūzika (tik tikko atguvusies pēc Staļina apsaucieniem necilvēcīgi lojālajam Muradeli), un literatūra. Pēkšņi atcerējos, kā astoņdesmito gadu sākumā tajā pašā Gorkijas pilsētā, kas tagad ir Ņižņijnovgorodas pilsēta,  kurā atrodas – turklāt nevis, kur pagadās, bet gan Kremlī – tas pats Arsenāls, pa kuru staigā tā pati tauta, kurai pieder tā pati laikmetīgā māksla, par kuru es cenšos rakstīt šajā dienasgrāmatā, tad, lūk, tajos laikos tajā pusē mūsu jaunajā rokeru andergraunda kompānijā skaitījās stulbi lasīt tālaika padomju literatūru. Nu, kāds runāja kaut ko labu par Trifonovu (un parādījās Petruševska, vispirms kā precīzi viens stāsts un dažas lugas), tomēr kopumā stulbi. Tiesa, “stulbi” attiecās vien uz padomju literatūru, rakstītu krievu, daļēji ukraiņu un baltkrievu, valodā. Taču kāda bija laime uzost ietekmes gan no “apziņas plūsmas”, gan Prusta, gan Kafkas, gan jo īpaši – Folknera Otara Čiladzes, Granta Matevosjana, Timura Pulatova, protams, Fazila Iskandera un citu darbos. Viņiem – jo viņi bija tā kā “nacionālie”, daļēji eksotiski, kopumā koloniāli, no mūsdienu postkoloniālo studiju skatpunkta – PSKP CK politbirojs un tā literārie pakalpiņi atļāva daudz. Ne visu, bet daudz ko. Taču atļāva vien, ja tā bija eksotizācija ar tradicionāli nacionālā raksta uzklāšanu pār rietumu augstā literārā modernisma spēcīgo ķermeni. Ko tad minētie autori – tāpat kā daudzi citi, ko nezinu vai neesmu norādījis, – ar prieku arī darīja. Ja nu no PSRS sabrukuma bija cietušie, tad tie bija viņi, protams, lai arī subjektīvi šī (savā sugā, jāsaka, pirmšķirīgo) beletristu pasuga diez vai domāja tāpat. 


Karens Barsegjans “Armēņu džinsi. Gjumri” (2016—2017)

Neesmu speciālists, protams, taču domāju, ka tieši šāds “nacionāli orientēts modernisms” noteicis bāzes punktus postpadomju kultūras ainavā, īpaši mākslas ainavā, daudzās republikās, kas kļuva neatkarīgas. Reizēm tas ir labi, reizēm ne pārāk, reizumis “tradicionālā” sajaukums ar “modernismu” – ja ir liela nauda un satriecoši sakari ar varu – nes gaužām skumīgas sekas, piemēram, tādu parādību, kas pazīstama kā “Zurabs Cereteli” (sāka jau viņš savu karjeru kā progresīvs gruzīnu padomju tēlnieks modernists). Tiesa, lai kļūtu par “Zurabu Cereteli” jāspēlē Maskavas spēle, liela, sarežģīta, rupja… Jebkurā gadījumā, tas viss jāņem vērā, aplūkojot darbus izstādē “EXTENTION.AM: Ģeogrāfiskā pieredze”. Negribu likties augstprātīgs, tomēr cilvēkiem, kas uz to atnāca todien, kad es nolēmu inspicēt Arsenāla zāles, diez vai prātā bija šāds konteksts. Un tas pareizi, jāsaka. Var taču aplūkot laikmetīgo armēņu mākslu, pārfrāzējot Remizovu, neapcirptām acīm. Un tas ir tā vērts. Visi darbi ir spilgti, enerģiski, kaut kas starp fotoreālismu un Gerhardu Rihteru, vien dzīvespriecīgu Gerhardu Rihteru (lai arī ko tādu iztēloties ir grūti), plus nedaudz popārta, tomēr pavisam drusciņ, kā garšvielas, nevis pamatēdiena. Nekādu “Kempbela zupu”: Armēnija tomēr, tur citi ēdieni ir cieņā. Jā, un figurālā māksla; tautai tā patīk. Jau atkal rakstu bez pilītes snobisma. Arī man patīk figurālā māksla – ja tajā ir sapratne, kas darāms pēc simts gadiem nefigurālas mākslas. Kopumā tur bija ne mazums labu gabalu, lai arī nosaukt tos par ļoti “laikmetīgiem” grūti. Tomēr tas taču nav svarīgi, vai ne tā? Jaunekļi fotografēja meitenes, bet citas meitenes fotografēja sevi uzticamas, pirmšķirīgas, enerģijas pilnas mākslas priekšā. Šī māksla un šī tauta pieder viena otrai. Tikai viena lieta mani apbēdināja – kuratora apraksts, kurā es atradu vairākas vārdkopas, no kurām metas nelabi vēl vairāk nekā 2005. gadā metās nelabi no vārda “diskurss”, bet 2015. gadā no vārda “Valters Benjamins”: mākslinieki, sak, “prāto par atmiņu, traumām, padomju pagātni un neatkarībai sekojošo trauksmi”.  Cik gan, visticamāk, ir skumja šo ļautiņu dzīve, kas sacer šādus tekstus… Dzīvo, tā teikt, starp Alcheimeru un traumpunktu.

Taču vislielākais kaifs todien Arsenālā – un vistautiskākais kaifs – bija Pēterburgas mākslinieka Ivana Pļuša “Nemirstības mehānisms”. Tas ir milzīgs. Tur – pirmajā stāvā, kā reiz zem armēņu mūsdienu un papīra un grāmatu mākslas – atrodas milzīgs karuselis ar zirdziņiem uz trijiem riteņiem, kuri izskatās tā, it kā Bruno Šulcam vai Janam Švankmaijeram kāds būtu pasūtījis izgatavot kaujas zirgus četriem tādas komiskas Apokalipses jātniekiem. Zirdziņi ir izgaismoti tumsā, tamdēļ vēl jo baisāki un jautrāki vienlaikus. Pēc maniem novērojumiem, šī ietaise patika visiem – gan bērniņiem, gan padzīvojušajām dāmām, kuras pat pārstāja apspriest produktu iegādi vakariņām un lūgšanas lietderību hipertonijas ārstēšanā. Tauta priecājās, kā to darījusi vēl Senajā Romā Kolizejā. Tomēr laiki ir mūsējie, tagadējie – neviens gladiators un neviens zvērs netika nogalēts šī laikmetīgās mākslas objekta radīšanas un funkcionēšanas laikā.

Kas gan pilnībā palika ārpus apmeklētāju uzmanības – karuseli pavadīja tribīne ar vairākām vertikāli iekārtām šūpolēm līdzīgu sēdekļu rindām no krāsainiem, tomēr stingriem dēlīšiem, tāpat baismīgi izgaismota. Acīmredzot paredzēts, ka gadatirgus Apokalipsi šūpodamies vēros dīkdieņi. Vai arī tas domāts jātniekiem, kas nokāps no zirgiem, tā – uzpīpēt, papļāpāt, apēst kādu sendviču, uzdzerot pa virsu kolu. To pēc skaita, starp citu, ir tikpat, cik musketieru Dimā tēva nemirstīgajā triloģijā.

Nu jā. Un spārnotās šūpoles uzsāk savu skrējienu. Uz elli.

 

Taču nekā – tribīnēs neviena nebija. Neviens negrib skatīties, kā nevis ar šņukstu, bet gan ar karuseļa zobratu čīkstoņu iet bojā mūsu pasaule. Lai gan kādi gan te skatītāji, ja zināms, ka mēs visi bez izņēmuma piedalīsimies Mūsu Pasaules Noslēguma Pasākumā. Kas attiecas uz Dievu, tad viņa nav; vai arī viņš aizdevies savās darīšanās, kā dziedājis nemirstīgais kaščejs Toms Veits.

“Ship is sinking
The ship is sinking
The ship is sinking

There's leak, there's a leak, in the boiler room
The poor, the lame, the blind
Who are the ones that we kept in charge?
Killers, thieves, and lawyers

God's away, God's away
God's away on business
Business
God's away, God's away
God's away on business
Business”.