Madonas eklektika 0

"Maboca" mākslas festivāla apskats

Ainārs Kamoliņš
15/05/2019

Joprojām šķiet, ka laikmetīgi mākslas pasākumi ārpus galvaspilsētas notiek pārāk reti. Daudziem interesentiem tā būtu laba iespēja iepazīt Latvijas mazpilsētas.[1] Es pats Madonā nebiju bijis kopš mūzikas festivāla “Sinepes un medus” pirms padsmit gadiem, tāpēc atmiņas par pašu pilsētu bija visnotaļ pabalējušas. Tāpēc mākslas baudīšanu viegli varēju apvienot ar Madonas iepazīšanu no jauna. Ņemot vērā, ka pasākumi norisinājās dažādās vietās, tad, gribot vai negribot, sanāca pamatīgāk apgūt pilsētas piedāvājumu.


Katrīnas Čemmes darbs Maboca ietvaros


Ojāra Pētersona darbs “Liberal Democracy rose”. Foto: Līga Spunde

Tiesa, mans brauciens uz Maboca festivālu nesākās Rīgā īpaši organizētā autobusā, bet gan Ludzā. Tā kā biju nokļuvis tur Lieldienās, galvenais pasākums pilsētā norisinājās izpušķotā un cilvēku pilnā baznīcā uz pakalna. Pagāniskāku noskaņu iegūšanai blakus atradās viduslaiku nocietinājumu drupas, no kurienes pavērās skats uz ezeru. Tomēr, pat neesot kristietim, dievkalpojums piesaistīja ar citādību. Atpakaļceļā no Latgales sanāca iegriezties arī Madonas baznīcā, kas savukārt bija patukša, tomēr pie baznīcas ārsienām bija novietoti skaļruņi, lai pievērstu garāmgājēju uzmanību notiekošajam dievkalpojumam vai vienkārši iedvesmotu. Netālu no baznīcas tādā gandrīz paralēlajā realitātē tika atzīmēta Madonas mākslas festivāla Maboca atklāšana. Atklāšanas naktī kinoteātrī “Vidzeme” risinājās jau desmitais “Brīnumu nakts” koncerts, kur daudzi kultūras un mākslas cienītāji visas nakts garumā izbaudīja eksperimentālās un pagrīdes mūzikas programmu. Viena vakara ietvaros varēju izjust divkārtēju atsvešināšanos – gan baznīcas svētku, gan arī koncerta gadījumā ne tik daudz iesaistījos, cik svinības vēroju no malas. Tomēr bija acīmredzams, ka koncertā iesaistītie patiesi izbauda pasākumu, valdot draudzīgai svētku noskaņai. Zināju arī, ka jebkurā mirklī, mainoties noskaņojumam, varētu viegli iekļauties svinētāju pulkā.


Jauns Ginta Gabrāna virtuālās realitātes platformas "SAN.app" darbs, kas skatāms visā Madonas pilsētā

Tomēr pieņēmumu, ka ne visos pasākumos ir vēlme nošķirt savu personisko stāstu no “objektīvas” mākslas iepazīšanas, izjutu jau nākamajā dienā. Pastaigājoties pa pilsētu, ievēroju kādas TV personības Lieldienu koncertu bērniem. Pilsētas centrā viņš, ietērpies krāšņā zaķa tērpā, aktīvi dejoja un dziedāja bērnu un vecāku auditorijas priekšā. Šāda citādība un entuziasms labi iederējās vispārējā festivāla noskaņā. Tajā mirklī, domājams, nebiju pirmais, kas nodomāja, ka nebūtu nekāds brīnums, ja minētās TV personības koncerts bērniem patiesībā būtu daļa no oficiālās festivāla programmas. Arī krāsainais tērps būtu iederīgs, piemēram, GolfClyderman modes skatē, kas norisinājās iepriekšējā dienā.  Nedaudz vēlāk “Brīnumu nakti” pārdzīvojošie viesi un festivāla dalībnieki devās Martas Trekteres un Labās Dāmas rīkotajā ekskursijā no kinozāles uz vietējo karjeru. Pa ceļam uz galamērķi dažādās pilsētas vietās varēja pamīšus klausīties mūziku un latviešu tautas pasaku lasījumus.


Skats no mākslinieku apvienības GolfClayderman modes skates “Pokemon” Madonas pilsētas 1. vidusskolas sporta zālē

Maboca, protams, raisa fonētiskas asociācijas ar RIBOCA biennāles nosaukumu. RIBOCA mēģināja sevi reklamēt ar tādiem saukļiem kā, piemēram, “aRt exhIBitions or yOutube CAts?” Madonā, par laimi, apmeklētājiem nebija jāpiedzīvo šādas grūtas un izslēdzošas izvēles. Galu galā Maboca sevi atšifrē kā MAdona Bunch Of Cool Art. Var nojaust, ka nepieciešamības gadījumā cool art gan jau neizslēgtu arī video ar kaķu vai Lieldienu zaķa parādīšanos. Kopumā veidojas arī nedaudz rotaļīgs un ironisks skats uz pašiem mākslas procesiem. Intervijā festivāla rīkotāji izsakās, ka galvenais atlases kritērijs ir bijusi “forša māksla” un mijiedarbība.[2] Tiesa, kas tad īsti ir “forša māksla”, tā īsti netiek atšifrēts, un tāpēc var minēt, ka būtiskāks atlases kritērijs ir bijusi pašu mākslinieku attieksme un sevis neuztveršana pārāk nopietni. Turklāt arī paši veidotāji neslēpj, ka pasākuma galvenā auditorija ir jaunieši un nejauši apmeklētāji. Ja tradicionālākos mākslas pasākumos kuratori veido koncepciju, kas attaisno darbu iekļaušanu, tad Maboca gadījumā tā ir neslēpti subjektīva eklektika. Turklāt to var redzēt arī aplūkojot dalībnieku sarakstu. Ojārs Pētersons un Gints Gabrāns ar savām instalācijām pārstāv skolotāju paaudzi, kamēr Kaspara Groševa apjomīgā izstāde vai, piemēram, Amanda Ziemele un Elīna Vītola pārstāv jaunāku paaudzi. Līdzīgi arī koncertā – bija gan Viestarts Gailītis, gan arī man nezināmi jaunie mūziķi.


Skats no Kaspara Groševs izstādes “Velni un pelni” Madonas muzejā
 
Pēdējos gados izstādīties ārpus galeriju sienām ir kļuvusi par ierastu parādību. Uzskatāmākais fenomens, protams, ir Survival Kit pasākumi, kas katru gadu apgūst jaunu lokāciju savām izstādēm. Pagājušajā gadu šim modelim sekoja arī RIBOCA. Tagad līdzīgi ir rīkojies arī Madonas mākslas un biznesa festivāls. Taču Rīgas vietā ir neliela pilsētiņa. Performances un izstādes ir meklējamas dažādās pilsētas vietās – Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā, 1. vidusskolā, Patērētāju biedrības aktu zālē, velo veikalā Velo Cool, Saieta laukumā, viesnīcas “Madona” restorānā, kinoteātrī “Vidzeme” un citviet. Groševs ar izstādi, Pētersons ar instalācijām. Turklāt jau ceļā uz Madonu var vērot pirmo festivāla darbu – Ginta Gabrāna kopā ar TV “Maskava” veidoto papildinātās realitātes instalāciju, ko neierobežo fiziskās telpas likumi.


Viestarts Gailītis MABOCA atklāšanā

Izstādes vēl ir apskatāmas līdz 20. maijam. Plašākai informācijai un festivāla jaunumiem iespējams sekot līdzi vietnē: www.instagram.com/mabocafestival/



[1] Viens no šādiem stāstiem par Madonā redzēto ir, piemēram, P. Bankovska skatījums uz festivālu: https://www.satori.lv/article/madona-cool

[2] https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/galvenais-kriterijs--forsa-maksla-14218464